Vides aizsardzības klubs jeb VAK dzīvo jau divdesmit gadus (2007.g.teksts), un astoņpadsmit no tiem kopā ar VAK un tā idejām ir arī kluba tagadējā viceprezidente Elita Kalniņa. Pati viņa smej, ka sākusi strādāt klubā kā sekretāre un šodien, lai arī viņas amata nosaukums gana krāšņs, daudzi darāmie darbi tā arī nav mainījušies. Savukārt zinātāji teic, ka Elita visus šos gadus ir bijusi praktisko darbu darītāja. Arvīds Ulme «pacienā» visus ar savām idejām, kā vēja brāzma aizrauj pārējos sev kādu gabaliņu līdzi un tad mierīgi dodas palūkot, kas varētu slēpties aiz nākamā krūma. Elita paliek pie vēja brāzmas sanestās kaudzes un pacietīgi liek visu savās vietās, lai vēlāk varētu uzbūvēt iecerēto.
Kā tu nokļuvi VAK?
Pašā sākumā, kad klubs sāka darboties, biju uz turieni aizgājusi, godīgi sakot, lāgā nesaprotot, kas tur notiek, tādēļ mums izveidojās pašiem savs pulciņš, mēs piedalījāmies dažādās talkās. Šķiet, ka toreiz žurnālā «Liesma» bija aicinājums piedalīties kluba «Kabata» pagraba tīrīšanā, un tā nu tīrījām «Kabatas» pagrabu, bet vasarā braucām tīrīt un sakopt Odzienas pili. Kad rudenī notika kārtējās talkas «Kabatā», kāds no mūsējiem teica, ka jāiet uz VAK, jo tur notiekot interesantas lietas. Sākām iet uz VAK pasākumiem Universitātes telpās. Atceros, kā mēs Universitātes pagrabā mācījāmies Latvijas himnu, klausījāmies par vēsturi – toreiz, starp citu, pirmo reizi izdzirdēju arī vārdu «masoni». Arī VAK bija dažādas talkas, cilvēki sadalījās grupās, un es, piemēram, braucu uz Rankas dzirnavām – gribējām šo vietu sakopt un strādājām dzirnavās gandrīz katru otro nedēļas nogali. Skumji un paradoksāli, ka pašlaik Lācītes HES – bijušās Rankas dzirnavas – nodara upei vislielāko postu un Gauja šajā posmā ir nogalināta un padarīta par grāvi.
Klausījies interesantas lekcijas, piedalījies talkās un dažādos pasākumos, līdz nolēmi aiziet no sava darba?
Mans darbs bija mierīgs, strādāju Meža sēklu stacijā, biju laborante, kas knibinājās ar sēkliņām. Domāju, ka manu vides un dabas izjūtu veidoja mežinieki, kas tolaik bija latviski un arī zaļi noskaņoti. Uz VAK, manuprāt, es jau aizgāju «zaļa». 1989. gada 8. augustā sāku strādāt Vides aizsardzības klubā par sekretāri.
Divdesmit gadu laikā daudzas atmiņas jau mazliet pabalējušas, un, runājot par Atmodu, visbiežāk pieminam Tautas fronti, reizēm piemirstot, kā VAK sapurināja cilvēkus, ļāva sajust, ka viņi var un spēj paši domāt un rīkoties. Nav jau runa par to, kurš pirmais «stiepa baļķi», bet par to, ka prāta un sirds brīvība sākās ar uzdrīkstēšanos aizstāvēt zaļās lietas un sakoptu vidi.
Daudzi politiķi, kas tagad pieder visdažādākajām partijām, toreiz pulcējās VAK – piemēram, gan Andrejs Panteļējevs, gan Juris Dobelis bija mūsējie, jo pie mums bija vārda brīvība. Atceros, ka valsts mēģināja kaut ko kontrolēt un ielikt formālos rāmīšos, un pie Universitātes ap deviņdesmito gadu tika izveidots Rīgas Ekoloģiskais klubs – pamatojums tam bija, ka visu vajadzētu darīt profesionāli un labi pārskatāmi. Protams, VAK darbojās tik daudzi un dažādi cilvēki, ka tos visus pārskatīt un kontrolēt nebija iespējams. Esmu pārliecināta, ka Vides klubs – tas ir jautājums par demokrātiju. Vieni politiskie spēki tagad ir gatavi cīnīties pret korupciju, otri – par labklājību, un tas nenoliedzami ir labi un vajadzīgi, bet pats pirmais ir demokrātija. Manuprāt, pats pirmais mūsu vides aizsardzības jautājums ir – demokrātija. Katram pelēkajam zvirbulim ir tiesības dzīvot. Varbūt ar to mēs atšķiramies no profesionālajām vides organizācijām, kuras vairāk rūpējas par aizsargājamām un retām sugām, bet mūsu rūpe ir katrs zvirbulis. Cilvēki reizēm brīnās, kādēļ mēs aizstāvam papeles Rīgā, Kuldīgas ielā, jo tās taču ir nevērtīgas, bet VAK misija ir aizstāvēt arī zāles stiebrus. Rietumos tādas organizācijas sauc par zāles līmeņa organizācijām. Domāju, ka pilsētā ir tiesības pastāvēt arī mazdārziņiem – un ko var darīt, ja tos pataisīja par miskasti? Ja mazdārziņi būtu skaisti, Rīga būtu ieguvusi parku par velti, kurš nebūtu jākopj, tērējot pilsētas naudu.
Tomēr Vides aizsardzības klubs Atmodas gados gribot negribot kļuva arī par politisku organizāciju.
Tas bija neizbēgami, jo politiskās nostādnes ap deviņdesmitajiem gadiem kļuva ļoti svarīgas, no Latvijas brīvības un neatkarības jautājuma taču nevarēja un nedrīkstēja slēpties aiz zāles stiebriem. Pēc tam, kad daudzus cilvēkus, kuri aktīvi darbojās arī pie mums, ievēlēja Augstākajā Padomē, kādu brīdi VAK bija tāds kā pieklusums. Darbojās Tautas fronte, LNNK, Neformālā Tautas fronte, un atceros, kā es viena pati sēdēju Smilšu ielā, aukstās, nekurinātās telpās. Bet varbūt, ka tas bija uz labu, jo tie, kas lēnām un pakāpeniski atgriezās pie mums, bija par vides aizsardzību. Protams, jāatzīst, ka VAK dibināja Zaļo partiju, kura tagad ir viena no vecākajām partijām Latvijā.
Vai esi Zaļās partijas biedre?
Neesmu izstājusies, bet nezinu, vai vēl skaitos biedru rindās, jo man ar to biedru naudas maksāšanu ir tā, kā ir… Redzi, ar partijām ir tāpat kā ar mūsu valsti. Kāda valsts, tādas partijas: tādas ir sociāldemokrātiskās, tādas ir kristīgās partijas un tāda ir arī Zaļā partija. Baidos, ka neviena partija vairs neatbilst savam nosaukumam. Lielajā politikā ir citas intereses un cits skatījums.
Astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā VAK droši vien bija viegli strādāt, jo cilvēki dzīvoja ar tādu kā sajūtu, ka ir viļņa pašā augšā, viss notiek, tūlīt piepildīsies visi sapņi. Vai šodien vēl ir atrodami tādi entuziasma pilni cilvēki? No kurienes VAK saņem finansējumu?
Ko paši izdomājam, to arī darām. Mums ir idejas, un tad atliek domāt, kā tās īstenot. Rakstām projektus un sevi uzturam ar to palīdzību. Valsts mums neko neliek darīt, bet, protams, ka projekti – un Eiropas projektu vairāk nekā Latvijas – ieliek zināmos rāmjos, tādējādi zūd iniciatīva. Ir grūti nepazaudēt to, ka cilvēks atnāk un saka, ka ir kāda svarīga lieta, par kuru ir jācīnās jau no rītdienas. Var jau būt, ka tādam projektam mēs pat varam dabūt naudu, taču tas notiks pēc mēnešiem trijiem, pusgada, bet rīkoties vajag tūlīt. Dažādi Latvijas fondi tik ļoti necenšas visu formalizēt, bet rietumu fondi bieži vien grib mūs iemācīt celt kapacitāti, efektivitāti un vēl, un vēl, bet šajos stingrajos žņaugos iniciatīva zūd. Tagadējos laikos cilvēku ziedojumi nevar segt pat telpu īri, nerunājot par telefona rēķiniem. Tomēr mēs vienmēr esam centušies, lai cilvēki var nākt pie mums arī ar jaunām, trakām un neplānotām idejām. Liels VAK atbalsts Latvijā ir Vides aizsardzības fonds, Rīgas Vides aizsardzības fonds. Man pašai ļoti jauka starptautiskā organizācija liekas Koalīcija par tīru Baltiju. Starptautisko fondu atbalsts gan pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir samazinājies, jo pie mums tika atbalstīta demokrātijas attīstība, bet tagad mēs esam demokrātiski, ja jau esam pieņemti Eiropas kopējās mājās, un fondi palīdz mazāk. Ja atkal pieminam demokrātiju, tad nevaru teikt, ka tās pie mums kļūst mazāk, jo notiek dažādas sabiedriskās apspriešanas, ir lieli projekti, ar kuru palīdzību notiekošo var ietekmēt, – piemēram, pret celulozes rūpnīcas celšanu kopā darbojās vairākas organizācijas, ne tikai VAK. Tajā pašā laikā nevalstiskās organizācijas no valsts puses izjūt aizvien lielāku kontroli un slogu. Piemēram, vēl 1995. gadā piketu rīkošana bija stipri vienkāršāka. VAK vienmēr ir rīkojies nevardarbīgi. Jā, mēs varam uzkāpt kokā, bet mēs nekad nenodarīsim ļaunu kādam citam, ne uz vienu nešausim. Uz mums pāris reižu ir mēģinājuši šaut – vismaz uz mani ir šāvuši divas reizes. Pirmā reize bija barikāžu laikā, bet otrā – Zvārdes poligonā, kad 1993. gadā VAK gāja ieņemt Zvārdes poligonu.
Vai šodien cilvēki ir gatavi piedalīties radikālos pasākumos?
Iespējams, ka cilvēki ir mazliet noguruši no dzīves un cīņas par izdzīvošanu. Atceros, ka VAK daudzās lietās visus šo gadus ir bijis solīti priekšā. Gadu pirms janvāra barikādēm, pirms 4. maija neatkarības deklarācijas VAK piketēja pie Komunistiskās Partijas CK ēkas – tagadējā Pasaules Tirdzniecības centra – ar plakātiem, ka šī partija ir noziedzīga. Oficiāli to atzina tikai pēc gada. Vēl pirms Baltijas ceļa, kad rokās sadevās Latvijas, Igaunijas un Lietuvas iedzīvotāji, mēs rīkojām Lūgšanu jūrai pie Baltijas jūras, aicinot cilvēkus sadoties rokās tās krastā. Tagad piketu rīkošana ir kļuvusi sarežģīta. Pagājušajā ziemā, kad VAK rīkoja piketu nedēļas garumā pret Rīgas attīstības plānu un cēlām improvizētās teltis, mums vajadzēja piketu apdrošināt par 50 latiem. Kolkā, jūras krastā, bērni bija vākuši atkritumus, un, tā kā pēc esošās kārtības tas ir publisks pasākums, arī talka bija jāapdrošina. Turklāt jāapdrošina bija nevis talcinieki, kuri varētu, piemēram, savainoties, vācot atkritumus, bet bija jāapdrošina zaudējumu nodarīšana trešajām personām. Tātad, ja cilvēkam nav naudas, viņš vairs nevar iet un izteikt savu viedokli. Tagad ir cerība, ka Satversmes tiesa mainīs šo piketēšanas kārtību.
Ja palūkojas atpakaļ uz šiem divdesmit Vides kluba gadiem, kuri, tavuprāt, ir lielākie izdarītie darbi šajā laikā?
Lielākais darbs ir mūsu valsts, ko esam veidojuši arī mēs. Ja runājam par vides lietām, es esmu diezgan dusmīga, ja paraugos, kā vides likumi darbojas un nedarbojas, ka arī vides jomā aizvien vairāk viss tiek pakļauts naudas interesēm. Tomēr, ja paraugāmies uz vides lietām, tad domāju, ka ir labi, ka neļāvām Rīgā būvēt metro – mēs būtu saņēmuši lielu būvbedri, jo finansējums, sabrūkot Padomju Savienībai, taču būtu pārtraukts, turklāt metro projekta apturēšana nedeva iespēju iepludināt Latvijā jaunus migrantu pulkus. Domāju, ka arī mūsu Lūgšana pie jūras palīdzēja atgādināt par jūras krastu, un tagad Rīgas līča pludmalēs var peldēties. Jā, attīstība ir notikusi citās valstīs ap Baltijas jūru un kopējais jūras piesārņojums nav mazinājies. Pie Zilā kalna nav atkritumu izgāztuves – toreizējie argumenti par labu izgāztuvei bija, ka no ģeoloģiskā viedokļa tā ir vislabākā vieta. Turklāt toreiz Latvijā bija maz ārzemju investīciju, bet dāņi bija gatavi mums dot naudu, un daudziem likās, ka par šo jautājumu vairs nav jādiskutē. Mums izdevās pierādīt, ka tā nav vieta atkritumu izgāztuvei, un tagad Daibē ir Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma izgāztuve, kas darbojas ļoti labi. Kopā ar daudziem citiem panācām, ka tika apturēts celulozes rūpnīcas celtniecības projekts. Šā projekta vēsture ilga kādus gadus desmit.
Projekts pamazām lavījās uz Latvijas pusi, un bija brīdis, kad jutām – mēs vieni vairs netiekam galā. Latviešu biedrībā sadarbībā ar Zinātņu Akadēmiju sarīkojām konferenci. Zinātniekus izdevās ieinteresēt, un viņi pārņēma stafeti.
Vārdu sakot, mūsu loma bieži ir bijusi iet soli pa priekšu, iesaistīt arī citus un tad kopīgiem spēkiem izdarīt visu līdz galam. Savulaik pie Baltijas jūras rokās sadevās 300 tūkstoši cilvēku, bet pēc gada cilvēku dzīvajā ķēdē stāvēja jau trīs valstis, un mūs, baltiešus, ieraudzīja visā pasaulē.
Zinu, ka savulaik bija mazliet skumji, ka daudzi mūsējie kļuvuši par dažādu partiju biedriem, pametuši VAK, bet patiesībā varbūt tas pat ir labi, ka esam bijis tāds kā starta laukums aktīviem cilvēkiem. Videi patiesībā ir labāk, ja nodibinās organizācijas, kas rūpējas par vidi, lai gan kādu brītiņu bija mazliet neizprotami, kāpēc, piemēram, dibinājās Latvijas zaļo kustība. Pie mums joprojām var nāk katrs, kam ir kāda ideja. Mēs gan esam kļuvuši prātīgāki (smejas) un tagad labi zinām likumus.
Kam, tavuprāt, Vides aizsardzības klubam tagad vajadzētu ķerties klāt? Kur kluba prāti, rokas un – visbeidzot – katra zvirbuļa mīlēšana – pašlaik visvairāk varētu noderēt?
Mēs varētu rosināt un uzturēt sabiedrībā jautājumus par enerģijas ieguves jautājumiem – koģenerācija, biomasas izmantošana, ogļu stacijas, atomelektrostacija. Par to ir jādiskutē, ir vajadzīga informācija, skaitļi un aprēķini. Mēs pārāk maz spriežam par atjaunojamo energoresursu izmantošanu. Ir jārunā par enerģijas taupīšanu un jāsaprot, ka elektroenerģijas taupīšana «Latvenergo» jau nepavisam nav izdevīga, tā ir vajadzīga mums pašiem. Starp citu, zviedri ir aprēķinājuši – ja visi zviedri naktī izslēgtu savu datoru, neatstājot tā dēvētajā gaidīšanas režīmā, tad viņi varētu apturēt vienas savas atomelektrostacijas darbu. Protams, Zviedrijā cilvēkiem ir vairāk datoru nekā Latvijā, bet padomājiet, cik daudz elektrības «apēd» dažādas ierīces, kas mūsu mājās diennakti darbojas šajā režīmā.
Jautājums, par kuru vērts diskutēt, ir iespējamā rapšu invāzija. Rapsis ir visai agresīva kultūra, un vai mums vajag pārvērst Latviju par vienu lielu rapšu lauku?
Naftas dēļ cilvēce karo kādus gadus divsimt, bet tās krājumi nav mūžīgi, lai cik briesmīgus karus cilvēki spēj iecerēt. Ja runājam par ogļu stacijām, tad man vienmēr jādomā ne tikai par zaļo ētiku, bet arī par to, ka ogļu šahtās iet bojā tik daudz cilvēku. Nafta un ogles, manuprāt, ir asiņaina izejviela. Turklāt klimats mainās, un ir pēdējais laiks spriest par šiem jautājumiem.
Nezinu, vai tas ir Vides aizsardzības kluba spēkos, bet ir jārunā par dzelzceļa atjaunošanu Latvijā, jo izskatās, ka tas pamazām tiek iznicināts. Bija labas un skaistas idejas par dzelzceļa un tramvaju līniju savienošanu Rīgā, lai mazinātu sastrēgumus un degvielas dzinēju ekspluatāciju.
Ja runājam par vides un līdz ar to Baltijas jūras piesārņošanu, tad domāju, ka savulaik, pateicoties Vides aizsardzības klubam un «Vides Vēstīm», cilvēki, piemēram, izdzirdēja par videi draudzīgiem veļas pulveriem. Arī Zaļais tirdziņš Vecrīgā sākumā notika ar VAK atbalstu. Man ir prieks, ka tika pievērsta uzmanība tam, ka arī lauksaimniecība piesārņo Baltijas jūru, un tagad ir vairāki lieli projekti, kas skar ekoloģisko lauksaimniecību. Katrā ziņā Baltijas jūras piesārņošana un ekoloģiskā lauksaimniecība ir jautājumi, par kuriem Vides klubam jāturpina informēt un diskutēt.
Reizēm, šķiet, ka mēs nevis dzīvojam, bet attīstām…
Reizēm tā liekas gan – attīstām teritorijas, kredītus… Pasaule mainās, un mēs arī maināmies. Mani zviedru kolēģi ir sacījuši, ka tas Latvijā ir visinteresantākais, ka joprojām nevar zināt, kas šeit būs pēc pieciem gadiem (smejas).
Vai Latvijā ir kāda vieta, kur tu gribētu dzīvot, ja varētu piepildīties jebkurš tavs sapnis?
Pateicoties Vides aizsardzības klubam, esmu atradusi daudzus labus draugus un vietu, kur es gribētu dzīvot. Tie ir Burtnieki – tur ir tik gaiši cilvēki un vieta, manuprāt, ir īpaša. Katrā ziņā, beidzot savas aktīvās darba gaitas, es gribētu dzīvot laukos. Tur var redzēt katru padarīto darbu, bet vides jautājumos bieži ir tā: tu atviegloti nopūties, ka tas nu reiz ir paveikts, bet nākamajā brīdī viss sākas no jauna vai arī tūlīt pat rodas nākamā problēma – tā teikt, cīņa nav galā un nebeigsies. Lai kā tas arī būtu, aktīvās VAK nodaļas, kuru mērķis ir bijušas ļoti konkrētas un sasniedzamas lietas, tās bieži vien īsteno, bet pēc tam vairs nezina, ko iesākt. Tādēļ ir jābūt kādam lielajam mērķim, ideālam, pēc kā tiekties, – zaļo domāšana uzvarēs (smejas)! Ja iedziļinās vides aizsardzības jautājumos, ir jākļūst ticīgam cilvēkam, lai dzīvotu un kaut ko turpinātu darīt, jo cilvēce – ja paraugās, ko mēs darām, – nudien nav pelnījusi, ka zeme to nes. Tas, ka cilvēki dara to, ko viņi dara un vēl pastāv, ir brīnums.
Ar vides aizsardzību nav iespējams nodarboties bez politikas. Pirms gada Saeimā pavīdējušās idejas, ka sabiedriskām organizācijām jāaizliedz nodarboties ar politiku, ir pavisam aplamas. Vides politika ir visīstākā lielā politika. Taču pie mums šim vārdam ir tikai slikta nozīme. Tāpat kā vārds «lobēt» pasaulē nav nekas slikts, tikai pie mums šim vārdam ir pavisam slikta skaņa. Kāpēc nevar lobēt vides likumus? Vides aizsardzības organizācijām vajadzētu ne tikai cīnīties par dabu un vidi, bet vajadzētu nopietni lobēt vides likumdošanu. Tā būtu īstā un pareizā politika šā vārda vislabākajā nozīmē.
Sallija Benfelde
Publicēts 2007.gada februārī.