Daudzi nevalstiskās organizācijas «Pasaules Dabas fonds» direktoru Uģi Rotbergu uzskata par traucēkli un nemiera cēlāju. Es viņu pazīstu no tiem laikiem, kad kopā studējām Jelgavā, LLU Mežsaimniecības fakultātē. Jau tad mani fascinēja viņa asais prāts, neordinārās idejas un melnais humors. Ar Rotberga vadītā Pasaules Dabas fonda viedokli, lai kā tas nepatiktu, nākas rēķināties gan tiem, kuri ar kāju pastumj naudas lādi pagultē, gan tiem, kuri jūtas ja ne pasaules, tad Latvijas valdnieki gan.
Pašlaik Uģis Rotbergs vairs nav Pasaules Dabas fonda direktors, bet joprojām ir gana neērts cilvēks mežu cirtējiem.
Tu vienmēr esi bijis opozīcijā Latvijā valdošajiem uzskatiem par dabas aizsardzību. Vai neesi paguris iet pret vēju?
Negribētos domāt, ka pret vēju. Drīzāk – pa citu ceļu. Vislabāk būtu, ja mēs kā sabiedriska organizācija varētu iedarboties uz ilgtspējīgu un pareizu valsts attīstību visaugstākajā līmenī. Diemžēl mēs to nevaram, jo valstī jau ilgstoši neviens nestrādā pie nākotnes konteksta, tikai dzēš ugunsgrēkus. Bagātajos gados galvenais bija ražot un tērēt, tagad – sabalansēt budžetu un izlīst no krīzes.
Visā pasaulē neatjaunojamie resursi iet mazumā, bet atjaunojamos mēs izmantojam par daudz. Normālā sabiedrībā šādā situācijā vajadzētu priekšplānā likt nevis ražošanu par katru cenu, bet cilvēku labklājību. Un nevajadzētu piemirst, ka labklājību nodrošina ne tikai materiālie labumi, bet arī veselība, izglītība, drošība, brīvais laiks, politiskās brīvības. Līdz šim politiķi ir runājuši par naudu, nacionālo kopproduktu, ražošanu un patēriņu, turklāt nacionālā, nevis mājsaimniecību līmenī. Tātad – ražojot mums rodas ienākumi, ko mēs veikli iztērējam, bet kas paliek pāri? Ne tikai valstij, bet cilvēkiem… Kas tad ir bagātība? Tas notērētais? Vai tas, kas paliek mūsu rīcībā pēc notērēšanas? Gadiem ilgi sabiedrībā ir potēta vēlme tērēt vairāk, nekā tai ir, tāpēc mēs nedomājam, kā norēķināsimies. Un es nerunāju tikai par naudu. Sabiedrības pārvaldē diemžēl raksturīgi nemateriālos labklājības pamatprincipus ignorēt. Lielākā daļa izprot finanšu krīzes cēloņus, bet nesaprot, ka jau tagad dzīvojam līdzīgā krīzē, kurā pārtērējam dabas resursu – kapitālu.
Interesanti, ka šobrīd arvien vairāk politiķu piesauc ilgtspējīgu attīstību, respektīvi, tādu attīstību, kurā netiek apdraudētas nākamo paaudžu izvēles iespējas attīstīties un dzīvot labvēlīgā vidē. Kaut vārdos mēs lietojam terminu «ilgtspēja», ikdienā pārsvarā ieklausāmies tikai šodienas vajadzībās. Nedaudz jokojot, bet – kāpēc Ministru kabineta sēdēs nepiedalās, piemēram, «nākotnes» vai «nākamo paaudžu» ministrs, kurš palīdzētu līdzsvarot īstermiņa lēmumus ar sabiedrības un vides ilgtermiņa interesēm? Bet ar to būtu jāsāk, lai izrāptos no tā dabas resursu pārtēriņa, kas šobrīd valda pasaulē. Mēs tērējām vairāk, nekā planētas bioloģiskā kapacitāte var nodrošināt. Mēs jau krietnu laiku dzīvojam uz «ekoloģiskā parāda».
Jā, finanšu krīze ir kā brīdinājums, ka tā tālāk dzīvot vairs nedrīkst. Patiesībā mēs jau 20 gadu esam dabas resursu bedrē. Attīstītās valstis vēl joprojām brīvi lieto mazattīstīto valstu resursus: eiropieši zivis zvejo pie ekvatora, amerikāņi naftu smeļ Dienvidu puslodē… Tie, kuri dzīvo bagātīgi, to dara uz nabago rēķina, līdzīgi kā Latvijas sabiedrībā.
Kas notiek ar klimatu?
Lai atrisinātu klimata problēmas, turīgajām valstīm jāpieņem smagais un netīkamais lēmums samazināt emisijas, tikai tad drīkst prasīt jaunattīstības zemēm, lai tās ietu jaunu ekonomiskās attīstības ceļu, kas nebūtu atkarīgs no «oglekļa». Turklāt secību nedrīkst jaukt! Citādi nabagie prasīs bagātajiem, kāpēc jūs sabojājāt pasauli, kāpēc jūs savu labklājību attīstījāt pēc modeļa, kas izrādījies nejēdzīgs, un kāpēc mums no tā vajadzētu ciest? Labākais, ko Latvija var darīt, – pēc iespējas «atsaistīt» savu ekonomisko izaugsmi no naftas atkarības. Līdzšinējā attīstība ir pierādījusi, ka tā sauktā fosilā attīstība noved strupceļā un apdraud visas cilvēces labklājību.
Vai tu pats esi izmērījis savu ekoloģisko pēdu?
Protams! Mans lielākais grēks pret vidi ir tas, ka darba vajadzībās daudz lidoju. Diemžēl dzīvoju arī nesiltinātā daudzdzīvokļu mājā. Ar WWF («World Wide Fund for Nature») mums ir vienošanās, ka kopā ar aviobiļeti mums jānopērk «kredītoglekļi». Tātad: es nopērku ne tikai lidmašīnas biļeti, bet arī samaksāju par to, ka manā vietā, piemēram, tiek iestādīts mežs. Tas ir liels tirgus pasaulē, arī Latvija varētu piesaistīt šo naudu, bet mums tomēr šķiet jēdzīgāk maksāt subsīdijas tiem, kuri nereti bez kādas vajadzības katru gadu nopļauj pļavu, lai neveidotos kūla. Ne tas dod kādu labumu videi, ne rosina attīstību. Es te nedomāju rūpes par bioloģiski vērtīgām pļavām, bet tā saukto labi sakopto lauku, kur nav lielas sugu daudzveidības. Kūla patiesībā nav nekāda dabas problēma, bet gan nesaimnieciskums, kas liecina par degradētu un bezsaturīgu zemes resursu pielietojumu. Viena alternatīva, ko mēs piedāvājam, ir atjaunot Latvijas zālēdāju faunu: zirgus, taurus un sumbrus.
Tu uzdrošinies teikt vārdu «sumbrs» pēc tam, kad piedzīvots tāds tracis ar izmukušajiem lopiem Papē?
Te vajadzētu atsevišķu sarunu par to milzīgo neizpratni ne tikai sabiedrības līmenī, bet arī no Vides ministrijas puses. Neizpratni gan par Latvijai raksturīgu faunu, ko vēstures gaitā esam iznīcinājuši, gan par iespējām atjaunot būtiskus dabas procesus, gan par pašregulējošiem dabas procesiem, kas ir pamats ilgtspējīgai attīstībai. Pārnestā nozīmē varētu teikt, ka lielo zālēdāju atjaunošana dabā ir kā iepriekšējo paaudžu parāda dabai atdošana. Tas ir Latvijas dabas «kapitālais remonts». Atgriežot savvaļā šos Latvijai raksturīgos un reiz iznīcinātos dzīvniekus, tiek nodrošināta dabīga pļavu noganīšana. Esam lūguši atbalstīt sumbru projektu Papē, jo dzīvnieki nereti izkļūst no aploka, kas daļēji atrodas aizsargājamajā «Natura 2000» teritorijā – kur valsts pat starptautiski apņēmusies īstenot ilgtspējīgu attīstību! Taču tajā pašā laikā notiek spēlēšanās ar ūdens līmeni Papes ezerā, darbojas no vides viedokļa bezjēdzīgas subsidētas polderu sistēmas, applūst teritorijas, kur ganās mūsu dzīvnieki. Jau no 2007. gada sumbru atjaunošanas projekta īstenošana periodiski ir apdraudēta, jo, «pateicoties» atbildīgām institūcijām, sumbru aploku teritorija ziemas mēnešos applūst pilnībā, tādēļ dzīvnieki, glābjoties no ūdens, izlaužas no iežogojumiem un staigā savvaļā. Mēs jau gribētu, lai viņi sāk savvaļas dzīvi, pēc Latvijas parakstītās Bernes konvencijas arī mums pienāktos šeit izveidot sumbru atjaunošanas nacionālo rīcības plānu.
Ar ko tad sumbrs atšķiras no meža cūkas? Abi var aiziet pamieloties uz tīrumiem un dārziem. Pēc būtības – kurš no kura ir paņēmis zemi? Patiesībā cilvēks rosās pa dabai atsavinātām teritorijām. Policija arī iesaka aizslēgt auto vai dzīvokli, lai zagļiem grūtāk iekļūt. Kurš tad no kura ir jāsargā – daba no cilvēkiem vai cilvēki no dabas? Tas tāds filozofisks jautājums, un es esmu tā viedokļa aizstāvju pusē, kas domā, ka cilvēkam pašam savs īpašums jāsargā, nevis otrādi.
Ja atgriežamies pie zālāju kopšanas tēmas, tad, domāju, ļoti nozīmīgs resurss, ko mums daba piešķīrusi, ir bioloģiski aktīva zeme. Bet Latvijā nav zemes izmantošanas politikas! Mēs gadiem tērējam naudu, lai tikai nopļautu zāli, bet nereti pat politiski nevēlamies pieļaut apmežošanu, kaut zinām, ka dzīvojam tādā ģeogrāfiskā zonā, kur mežs ir valdošais veģetācijas tips. Tas liecina par vides izpratnes un visaptverošas politikas trūkumu vai pat neesamību, kā arī par to, ka racionāliem un dabīgiem argumentiem šajās spēlēs nemaz nav vietas.
Aizbrauc uz Papi, kur ganās savvaļas zirgi, tauri un sumbri! Tur nekāda kūla nevar degt, jo tās nemaz nav.
Un tā mēs pamazām esam nonākuši līdz mežiem…
Te arī ir liela bēdu leja, kaut pirms gadiem desmit pieņemtā Meža politika ir ļoti progresīva. Tomēr lielākajai daļai mežkopju nav saprotams, ka mežkopība lielākoties nav dabai draudzīga nodarbošanās, jo līdz šim mežsaimniecības galvenais uzdevums ir bijis ražot koksni tirgum. Bet tirgū vajag tikai tādu koksni, kam ir laba cena. Tāpēc raža mežā tiek novākta divas trīs reizes ātrāk, nekā vispār ir koka bioloģiskais mūžs. Ja mežs ilgstoši ir tikai koksnes audzētava, no ainavas pilnībā izzūd visi tie dabas elementi, kas ir atkarīgi no veciem kokiem. Izzūd putni, kas ligzdas vij lielos kokos vai dobumos, nav lēni augošo sūnu un ķērpju. Tas tā ļoti, ļoti vienkāršoti par mežsaimniecības ietekmi. Latvijas Meža politikā ir skaidri un gaiši teikts: «Jānosaka mežsaimniecības ietekme uz vidi un jāstrādā ar dabiskiem procesiem tuvinātām metodēm.» Atbildīgās institūcijas pa šiem gadiem, kopš pieņemta Meža politika, nav pat papūlējušās sabiedrībai izskaidrot, kāda ir mežsaimniecības ietekme uz vidi un kā to plānots samazināt. Tas, ko redzam pēdējos gados, ir pilnīgi pretēji: atsākusies meliorācijas sistēmu atjaunošana, mežos būvē ceļus – taisnus kā stigas –, VAS «Latvijas valsts meži» (LVM) sāk koncentrēt kailcirtes, valdība bez plašākām diskusijām palielina pieļaujamos ciršanas apjomus valsts mežos…
Vai tad «Latvijas valsts meži» nedarbojas likuma ietvaros?
Vispirms – mežu un dabas daudzveidību jau likumos neaprakstīsi. Uzņēmumā vajadzētu valdīt tādai izpratnei par dabu un korporatīvai atbildībai, ka sabiedrība būtu pārliecināta – jā, tās īpašums, proti, mežs, tiek apsaimniekots efektīvi un videi draudzīgi. Šobrīd kā vēl nekad visas vides aizsardzības organizācijas Latvijā ir noraizējušās par mežos notiekošo un plānoto.
Par likumu rakstīšanu… Pašlaik, izstrādājot likumdošanas priekšlikumus, Zemkopības ministrijas ierēdņi klaji ignorē valdības deklarācijā noteiktās nevalstisko organizāciju tiesības līdzdarboties lēmumu pieņemšanas procesā: «Nodrošināsim nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvju iesaistīšanu lēmumu pieņemšanas procesos visos līmeņos un visos rīcības politikas veidošanas ciklos.» Līdzīgi tiek ignorēts arī Ministru kabineta un NVO Sadarbības memorands. Turpretī meža nozares uzņēmumi un to pārstāvošās organizācijas lēmumu gatavošanā tiek iesaistītas jau no paša sākuma. Tas izraisa bažas, ka pretēji Meža politikā paustajam par vides, sociālo un ekonomisko interešu līdzsvarošanu likumdošanas iniciatīvu izstrādē atbildīgie ierēdņi priekšroku dod privāto interešu – mežrūpnieku –, nevis sabiedriskajām interesēm.
Bet jūs taču tur spraucaties iekšā?
Protams! Bet tad, kad es publiski vaicāju, pēc kādiem kritērijiem Zemkopības ministrija izvēlas, kurš tiks aicināts uz likumdošanas izstrādes darba grupām un kāpēc «cirtēji» var piedalīties, bet vides aizstāvji ne, tad ZM departamenta direktors pasaka, ka viņš neatbildēs uz šādiem jautājumiem. Lai gan teorētiski ir uzstādījums, ka katrai saimnieciskai darbībai jāsaskan ar dabas interesēm, reāli pastāv ietekmīgs lobijs, kas nerēķinās ne ar ko, tikai ar īstermiņa privātā biznesa interesēm. Neviens dabas draugs taču nevēlas, lai valsts vai uzņēmumi bankrotē! Jāmeklē kompromisi, taču pēdējos gados mums šī iespēja ir liegta. Šobrīd varu uzskatīt, ka mežu likumdošana ir palikusi bez vides aizstāvības. Savukārt Vides ministrija pati sev definējusi interesi tikai par aizsargājamajiem mežiem. Taču vislielākā ietekme uz bioloģisko daudzveidību ir «cērtamajos» mežos!
Man ir sajūta, ka pa mazam gabaliņam, bet konsekventi tiek nojauktas vides vērtības mežā. No malas jau neizskatās slikti: mežos ir plati, grantēti ceļi, taisni grāvji. Bet tie jau nav vides draudzīguma rādītāji! Uz būtiskiem jautājumiem ne tikai nav atbilžu, par tiem pat netiek diskutēts. Kāda ir mežsaimniecības ietekme uz vidi un kā to samazināt? Kādus pasākumus veiksim klimata adaptācijai? Vai mūsu mežsaimniecība ir «oglekļa» neitrāla, ja zinām, ka milzīgs apjoms oglekļa ir koncentrēts kūdras augsnēs, bet, nepareizi saimniekojot, tas nonāk atmosfērā? Kā vispār jāpieņem lēmumi mežsaimniecībā, ja nākotne mums ir nezināma, bet mežkopībai ir ilgtermiņa sekas?
Ja necirtīsim mežus, ar ko tad pelnīsim? Ar rapšu monokultūrām?
Pasaules Dabas fonds nerunā par neciršanu! Mežs ir sabiedrības īpašums ar dažādām vērtībām, un sabiedrība vēlas gūt labumu. Arī to labumu, ko šaurākā nozīmē pieņemts saukt par ekonomisko labumu. Te nu vispirms sabiedrībai jāzina, cik vērtīgs ir tās īpašumā esošais mežs un vai kāda (piemēram, LVM) saimniekošanas rezultātā šī vērtība palielinās vai samazinās, respektīvi, meža kapitāla vērtībai jāpieaug, kā noteikts Meža politikā. Vai mēs to zinām? Vai mums kā sabiedrībai par to sniedz pārskatus? Mežrūpniekiem tiek tirgota koksne, ko viņi tālāk pārstrādā. Daļu naudas sabiedrība iegūst ar dividendēm no LVM, daļu – no pārējo meža uzņēmumu nodokļu maksājumiem. Ko mēs par to zinām? Cik daudz no valsts mežos tirgotās un pēc tam privātos uzņēmumos pārstrādātās koksnes ar nodokļu starpniecību nonāk sabiedrības rīcībā? Kurš mums sniegs atbildi? Vai nesanāk tā, ka ar valsts (mūsu) īpašumā esošo koksni paralēli daudziem likumpaklausīgiem uzņēmumiem subsidējam arī lielu pelēkās ekonomikas daļu? Vai mums kā atbildīgiem valsts meža īpašniekiem tas ir vajadzīgs? Kurš aizstāvēs šīs sabiedrības leģitīmās intereses meža sektorā?
Varbūt dabas aizstāvji ar savām prasībām traucē pelnīt mežu cirtējiem?
Te nu es kļūstu nikns: Latvijas valsts meži nepieder cirtējiem, bet gan valstij Zemkopības ministrijas personā! Būtu tikai normāli, ja sabiedrība vēlētos no meža naudu un to, lai mežs nezaudē savu vērtību. Ja tu algotu pārvaldnieku savai lauku mājai, tu taču vēlētos, lai to ne tikai neizsaimnieko, bet lai tā, nezaudējot vērtību, dod arī peļņu. Tu kā īpašnieks papildus vari noteikt citas, piemēram, vides, sociālās utt., prasības. Ja tavs pārvaldnieks ar šo uzdevumu netiek galā, ko tu darītu? LVM meži tiek apsaimniekoti bez šāda īpašnieka «prasījuma», ko arī Valsts kontrole savā slēdzienā norādījusi kā trūkumu. Respektīvi, Meža politikā deklarētajā – ko valsts kā īpašnieks vēlas, kādas ir sabiedrības ekonomiskās, sociālās un vides intereses savā meža īpašumā – pats īpašnieks, proti, Zemkopības ministrija, nav noteicis konkrētus pienākumus «mežu pārvaldniekam» – VAS «Latvijas valsts meži» – un nav noteicis atskaišu sistēmu, kā vērtēs, vai LVM tiešām izpilda vides aizsardzības un sociālās prasības.
Valstij naudas nav, un valdība prasa «Latvijas valsts mežiem»: «Dodiet naudu! Valsts ir bankrotējusi!» Bet tu te par sugu daudzveidību…
Mežs ir mūsu manta! Man tur «pieder» neliels stūrītis, tev arī. Tāpēc nedrīkst piesegties ar krīzi, iznīcināt dabas vērtības un vieglprātīgi notriekt resursus, kas būs nepieciešami arī tuvākai un tālākai nākotnei. Mēs katrs esam akcionārs, un mums ir tiesības prasīt labu darbu.
Šobrīd visapkārt valda panika, pārsvarā tiek pieņemti vienas populācijas glābšanas plāni. Ja nu mums neizdosies apturēt mežu pārlieku izciršanu, cik ilgi dabai būs jāatkopjas?
Tā jau ir, neviens nevēlas no zaļajiem dzirdēt, ka šādi dzīvot nav labi. Mežkopji jau teiks, ka mežus pārlieku neizcērt. Dzīve un izpratne pasaulē ir mainījusies, sabiedrībai ir dažādas vēlmes, zinātne atklājusi līdz šim ignorētas cēloņsakarības, mainās klimats utt. Moderna mežsaimniecība vairs nevar atļauties nesniegt atbildes uz šiem jautājumiem. Tai jākalpo sabiedrības daudzveidīgajām vajadzībām, nevis tikai jāražo kubikmetri un baļķi. Jāspēj ieraudzīt «lielāku bildi». Valstij jāgādā par kopīgo servisu sabiedrībai, un te mēs atgriežamies pie sarunas sākuma. Dzīve ir pierādījusi, ka visas dabas aizsardzības nianses jau nevienā likumā ielikt nevar. Tāpēc ir jābūt godaprātam un izpratnei, ka ar «buldozerismu» lēmumu pieņemšanā tālu nevar tikt.
Es gribētu pieredzēt, kā, prātīgi plānojot izlīšanu no krīzes, saglabājas tautas veselība, drošība un vēl kaut kas paliek pāri, kad pamatvajadzības īstenotas. Mēs taču te varētu uztaisīt vienu labklājības pilnu zemi, mums tam ir visi priekšnoteikumi, ja vien rīkojamies pareizi un īstajā secībā. Attīstības ideju «plakanums» un valstsvīru neuzdrošināšanās domāt atbildīgi un tālu uz priekšu ieveda mūs bedrē. Mums ir jārāpjas laukā un jāmācās no kļūdām, esam taču līdz mielēm pārliecinājušies, ka, gāzējot grīdā, tālu nevar tikt. Un uz parāda arī nevar ilgi dzīvot. Mēs drīkstam no dabas paņemt vien tik, cik spējam līdzsvaroti atdot atpakaļ.
Anitra Tooma
Publicēts 2009.gada novembrī.