«Vides Vēstis» uz sarunu aicināja Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāni, teoloģijas maģistri Rudīti Losāni – lai vaicātu nevis par vidi un dabu, bet par cilvēku. Par cilvēka ceļu pie Dieva, par kalpošanu un par to, kas dod spēku palīdzēt atstumtajiem, nesaprastajiem un ļaunuma darītājiem.
Cietums ir skarba vieta zem saules, un, raugoties uz trauslo, sievišķīgo Rudīti, pirmajā brīdī ir grūti saprast, kādēļ viņa ir izvēlējusies tik grūtu un smagu darbu. Rudīte raksta arī dzeju, un pirms diviem gadiem izdotajā trešajā dzejoļu krājumā rakstīts: «Dzejoļu krājums «Dvēseli tecinu zelta traukā» ir veltījums manai meitai Marikai Losānei, kura 2004. gada 8. jūnijā – 22 gadu vecumā – pārgāja šīs pasaules eksistences telpas robežu.» Tomēr mēs nerunājam par personīgo dzīvi. Rudīte vien īsi piebilst, ka meitas slimība ir bijusi pēkšņa un neapturama. Sarunā neizskan arī cilvēkiem tik ierastais nīgrums par pasaules netaisnību un ļaunumu, un ne reizi Rudīte nevaicā, kādēļ viņai un dēlam jānes sāpes par tuvā cilvēka nāvi.
Rudīte Losāne ir kuldīdzniece un daļu sava dzīves ceļa gājusi cilvēkiem tik ierasti: augstskola, ģimene, bērni. Rudīte teic, ka vecāki nav piederējuši tiem ticīgajiem, kas par savu pārliecību skaļi stāsta katram satiktajam. Tikai tad, kad, meklējot dziļāku jēgu savai dzīvei, Rudīte nonākusi pie Dieva atklāsmes, māte viņai sacījusi: «Kā tu domā, meitiņ, kā es visu izturēju, kur es ņēmu spēku?» Rudītes māte ir represētā, jo bijusi nacionālās pretošanās kustības dalībnieku rindās un dzīve viņai likusi ne mazumu ciest. «Mammas ticība ir dziļi viņas sirdī, jo visu, kas notiek, tā, kā to dara viņa, var vērtēt tikai ticīgs cilvēks,» saka Rudīte.
Kāpēc sākāt meklēt savas dzīves jēgu? Jums bija ģimene, ko uzskatīja par laimīgu, gandrīz vai par paraugģimeni.
Krustcelēs nonācu savu bērnu dēļ, Dievs mani uzrunāja caur viņiem. Man piedzima meita, kuru gaidot, nācās gulēt slimnīcā, bija dažādi sarežģījumi. Pēc septiņiem gadiem, kad meita bija atspirgusi un paaugusies, es gaidīju dēlu. Tas bija vēl smagāk, un dēls piedzima pirms laika. Diagnozes, kuras dzirdēju no ārstiem, bija baisas un neko labu dēlam nesolīja. Izmisumā es sāku meklēt, kur varētu tverties, jo ārsti man nedeva nekādas cerības. Tas bija Atmodas laiks, un manās rokās nonāca laikraksts «Literatūra un Māksla», kurā bija nodrukāta Tēvreize. Par ticīgajiem biju dzirdējusi, ka tie ir cilvēki, kuriem dzīvē neveicas, viņi ir dīvaiņi, tādēļ par Dievu nebiju domājusi. Brīdī, kad ieraudzīju Tēvreizes tekstu, izmisumā sāku to lasīt. Es nemeklēju Dievu apzināti, bet Tēvreizi lasīju rītā un vakarā, jo biju dzirdējusi, ka tā ir jādara. Dzīvoju, audzināju dēlu, regulāri gājām pie ārstiem, līdz pagāja gads un viņa ārste nomainījās. Apskatījusi bērnu, daktere sacīja, ka bērns ir jauks un viss ir pilnīgā kārtībā. Tad viņa paņēma dēliņa slimības vēsturi, ieraudzīja, ka tā ir krietnas grāmatas biezumā, pierakstīta ar nopietnām diagnozēm, paskatījās uz bērnu un pārsteigta vaicāja, vai tiešām tas ir tas pats bērns, kura slimības vēsturi viņa tur rokās!? «Viņš ir pavisam normāls bērns, ar viņu viss ir kārtībā,» daktere sacīja. Tagad es saprotu to, ko toreiz apjautu, – Dievs bija iedevis manam bērnam to, ko mans organisms kaut kādu iemeslu dēļ viņam nevarēja dot. Tas bija stimuls, un es aizgāju nokristīties un nokristīju arī savu dēlu un meitu. Tobrīd sāka jukt mana ģimene, bet tas ir pavisam cits stāsts. Lai nu kā, biju priecīga, jo zināju – Dievs ir. Sāku apmeklēt divas Kuldīgas draudzes, jo gribēju iepazīt Dieva vārdu. Mācījos par Dievu visu, ko varēju iemācīties, un 2002. gadā Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē ieguvu teoloģijas maģistra grādu. Vēl mācoties Universitātē, sāku strādāt sieviešu cietumā par kapelāni.
Kādēļ izvēlējāties kapelānes darbu? Jūsu pirmā izglītība bija kultūras darbinieka profesija, ko apguvāt Konservatorijā.
Prasmes, ko ieguvu Konservatorijā, man ļoti labi noder šodien, manā kalpošanā. Mani iemācīja režisēt, vadīt un radīt, mums mācīja aktiermeistarību, horeogrāfiju. Bībelē rakstīts, ka Dievs mūs virpo kā māla traukus, un man šķiet, ka pirmā izglītība mani izvirpoja kā trauku, lai pēc divdesmit gadiem to piepildītu ar garīgu saturu.
Teoloģijas maģistra grādam nav lielas jēgas, ja cilvēks neko nedara. Jau rakstīju maģistra darbu, kad man piedāvāja šo darbu uz pusslodzi, lai es varētu pabeigt augstskolu. Tā toreiz arī bija vienīgā vieta, kur es varēju kalpot, un man bija iekšēja nepieciešamība iet un darīt garīgu darbu. Protams, man bija bail, jo man – kā katram cilvēkam – priekšstati par cietumu saistījās tikai ar visļaunāko un vissliktāko vietu. Atceros pirmo dienu, kad aizbraucu ar tramvaju līdz galapunktam un devos uz cietumu. Gāju uz priekšu, bet man bija sajūta, ka kājas mani tūlīt nesīs atpakaļ. Teicu sev apmēram tā: Dievs, ej man pa priekšu, bet es sekošu tavās pēdiņās. Kad aiz manis aizvērās cietuma dzelzs durvis un restes – vienas, otras un trešās –, pie katra durvju klaudziena mana sirds salēcās. Toreiz, redzot sievietes aiz restēm, es domāju par to, ka viņas ir bīstamas. Šodien es uz šīm lietām jau raugos citādi, lai gan arī neskatos uz viņām caur rožainām brillēm. Es esmu pragmatiska un praktiska visās kalpošanas lietās.
Pirmā, kas atnāca pie manis parunāties, bija profesionāla prostitūta, kas bija nežēlīgi noslepkavojusi savu klientu. Vairākas stundas viņa man stāstīja, kā pelnījusi naudu ar pārdošanos, un sīki izstāstīja, kā nogalinājusi savu vardarbīgo klientu, lai pati paliktu dzīva, jo izvēle esot bijusi tikai viena – kurš kuru nogalinās. Kad todien gāju projām, biju apjukusi un nesapratu, kur tagad lai visu to nesu, ko darīt ar to, kas tagad ir manī. Pamazām sapratu, ka cietums ir īpaša vide un man ir jāmeklē un jāveido ar ieslodzītajām profesionālas attiecības, ja es gribu izturēt un ja es gribu viņām palīdzēt.
Vai ieslodzīto ticība Dievam ir patiesa?
Ar ieslodzītajām ir nopietni jāstrādā, ja viņām grib palīdzēt, nevis tikai dalīt Bībeles un uzaicināt mācītājus, lai tie pieņem grēksūdzes un novada dievkalpojumus. Kapelāna darbs ir alternatīva pieeja ieslodzītajiem, un mēs strādājam, pamatojoties uz Soda izpildes kodeksa 46. pantu, kas nosaka, ka ieslodzījuma vietās darbojas kapelānu dienests, kas ir iesaistīts tikumiskajā audzināšanā. Mūsu reliģiskās aktivitātes valsti neinteresē, jo baznīca ir šķirta no valsts, bet valsti interesē, vai mēs varam ietekmēt ieslodzīto morāli un mainīt viņu vērtību sistēmu. Cietumā ļoti daudzi tic Dievam, jo viņi ir nonākuši apstākļos, kas liek meklēt izskaidrojumu notiekošajam un izeju no tā. Tādā nozīmē cietumā ir viegli strādāt, jo tevi vienmēr kāds meklē. Bet tā ir arī atbildība – nepietiek ar parunāšanos un stāstiem par Dievu, jāpanāk, lai cilvēks tikumiski mainās. Kad cilvēks iziet pa cietuma vārtiem, tu vairs viņu nesatiec. Visbīstamākais ir, ja stiprai kriminālai personībai tiek «uzpotēta» reliģiozitāte.
Kāpēc ir bīstami, ja krimināla personība kļūst par ticīgo?
Tad izveidojas jauna tipa krimināla personība, kas nav izpratusi savu vainu, bet domā, ka no Dieva viss tiek piedots. Atgriežoties agrākajā vidē, tāds cilvēks turpina darīt to pašu, ko ir darījis, bet nu viņš rīkojas jau Dieva vārdā. Viņš mācību par Dievu ir pielāgojis savām vajadzībām. Tādēļ pats būtiskākais ir nevis reliģiskā audzināšana, bet ievest cilvēku tīrās, dzīvās un ikdienišķās attiecībās ar Dievu. To, ka cilvēki cietumā tic Dievam, es redzu, un man nav iemesla to apstrīdēt. Tomēr viena lieta ir ticēt, bet otra – dzīvot tā, kā Dievs ir vēlējis. Var visu mūžu sapņot par to, ka aizbrauksi uz Ameriku, bet naudu šim braucienam vari nesakrāt un nekad uz turieni neaizbrauksi. Tāpat ir ar Dievu. Mēs zinām, ka Dievs ir, ka viņš ir labs un ka pie viņa ir jātiek, bet mēs neko nedarām, mēs tikai runājam. Nopietnākais darbs ir nevis pasludināt to, ka Dievs ir, bet prast cilvēku ieinteresēt, lai viņš sāk tiekties pēc jaunas vērtību sistēmas. Mums cietumā ir programma, kuru es vadu un kurā piedalās sešpadsmit sievietes, kas dzīvo atsevišķi. Pie šīm sievietēm nāk astoņi pasniedzēji, kas viņas māca dažādās jomās. Mēs gribam palīdzēt šīm sievietēm sākt jaunu dzīvi, un tas notiek, ne tikai studējot dievvārdus. Es, piemēram, nemācu kādas vienas baznīcas doktrīnas, es meklēju garīgās un tikumiskās vērtības, kuras cenšos viņām pasniegt saistoši un interesanti, cenšos tās it kā ieaust viņu dzīves audumos. Tomēr Dieva vārds ir tikai pamats, un arī māju nevar uzbūvēt tikai no pamatiem. Dzīve ir laicīga, tādēļ garīgajam pamatam ir vajadzīgs laicīgais jumts un laicīgās sienas. Cilvēkam ir jāpaēd, jāapģērbjas, jāpelna nauda un ir jāsatiek visdažādākie cilvēki ar visdažādāko attieksmi un uzskatiem. Ir jāprot šajā sabiedrībā dzīvot. Dievs mūs ir izredzējis dzīvot šajā sabiedrībā, nevis nošķirties.
Ko jūsu minētā programma māca ieslodzītajām?
Cietumā ieslodzītajām māca dažādas sociālas prasmes, un cietumā strādā arī psihologs, tādēļ mēs mācām garīgās prasmes. Esmu atradusi nišu, ko varu aizpildīt, manuprāt, tādēļ, ka man ir divas augstākās izglītības ar atbilstošu ievirzi. Prasmes ir vērstas uz radošajām izpausmēm. Mēs mācām, kas ir kultūra un māksla, jo visa Eiropas kultūra ir veidojusies uz kristietības pamata. Pie mums nāk mākslas zinātniece Baiba Eglīte un māca mākslas vēsturi. Ir sievietes, kas nekad par to nav dzirdējušas, tas viņām ir kā brīnums. Pie mums nāk mācītājs Uldis Liepiņš – māca klausīties klasisko garīgo mūziku. Nāk kinokritiķe Anita Uzulniece un piedāvā skatīties filmas par cilvēkiem, kas dzīvojuši, sevi ziedojot cilvēkiem. Nākamais studiju loks ir radošo prasmju apgūšana, ko māca māksliniece Marta Jurjāne. Jau trešo gadu sievietes glezno; sākumā tās ir ievērojamu mākslinieku darbu kopijas, bet sievietes glezno arī savus oriģināldarbus. Nākamajā vasarā mums ir plānota izstāde vienā no Vecrīgas baznīcām, jo sieviešu gleznas ir interesantas. Sievietes arī mācās adīt, spēlēt sintezatoru un dziedāt. Lietišķās mākslas studiju «Radīšana» vada žurnāla «Vides Vēstis» redaktore Anitra Tooma. Šķiet, ka Anitra savā kalpošanā cietumā turpina realizēt tās zaļo idejas, ko reiz izteicis Arvīds Ulme: «Kas ir brīnišķīgākais, ko mēs šajā saulē varam paveikt? Varbūt vienkārši līdzēt un palīdzēt tiem, kuriem gauži?»
Teātra studiju vada aktrise Kristīne Klētniece – te tiek iestudēti fragmenti no lugām; ir spēlētas gan «Skroderdienas Silmačos», gan «Trīnes grēki».
Mēs piedāvājam to, ko uzreiz nevar paņemt un «apēst», bet notiek it kā iekšēja berze, ir jātiek pāri kaut kādai psiholoģiskai barjerai, lai spētu pieņemt to, kas tiek dots. Pirmajā mācību mēnesī ir liela iekšējā pretestība, piemēram, klasiskajai mūzikai. Gada beigās sievietes apraksta to, ko viņas jutušas un ko jūt. Patiesībā tā ir viņu uzvara, jo viņas ir tikušas pāri pretestībai, ko jūt pret svešo un nekad nedzirdēto. Tas ir psiholoģisks knifs – mēs mācām pārvarēt barjeras, jo sievietes atgriezīsies ikdienas dzīvē, kur nākas pārvarēt sociālās barjeras. Ir svarīgi, lai cilvēkam būtu barjeru pārvarēšanas prakse.
Tas, ko pasniedzēji iedod šīm sievietēm, un tas, ka cilvēki ir ar mieru strādāt ar viņām bez atlīdzības, – tā ir tāda vērtība! Protams, man grūti paredzēt, kāda tālāk veidosies sieviešu dzīve, bet tas, ka viņas ir bagātinājušās, ir redzams. Programmā varam pieņemt tikai sešpadsmit sievietes, bet studijās, kur māca gleznot, dziedāt, adīt un spēlēt teātri, piedalās arī sievietes ārpus programmas. Saprotiet, cietumā ir sava subkultūra, kas cilvēkus degradē, it kā iesūc sevī. Tādēļ arī sievietes, kas piedalās programmā, dzīvo atsevišķās telpās. Mēs gribam parādīt, ka var notikt arī cita dzīve, ka cietuma subkultūra nav viss, kas pasaulē atrodams.
Vai jūs esat šīs programmas idejas autore?
Programmas saturs ir mana ideja, bet nostādne, ka vienās kopmītnēs dzīvo sievietes, kas piedalās izglītojošā programmā, pasaulē ir diezgan plaši izplatīta ideja. Savu programmu izveidoju, neskatoties uz ārzemju programmām. Es pētīju, ko sievietēm vajadzētu dot, es gribēju, lai mans darbs nebūtu baznīcisks, bet lai tas formā izpaustos laicīgā veidā, ko sievietes pazīst. Pašlaik programma notiek jau piekto gadu. Šajos gados programmai un studijām ir izgājušas cauri septiņdesmit, astoņdesmit sievietes. Tās, kuras nāk, nopietni meklē, jo piedalīšanās ir brīvprātīga.
Kas, jūsuprāt, sievietes ir novedis cietumā: ģimene, sabiedrības vērtību izpratne, iedzimti psihes defekti?
Es arī par to esmu domājusi. Patiesībā kriminoloģija jau sen to ir pētījusi un par to daudz rakstīts. Soli pa solim pētnieki ir virzījušies no ārējo pazīmju kopuma; piemēram, Čezāre Lambrozo 18. gadsimtā izpētīja aptuveni 28 tūkstošus noziedznieku un secināja, ka noziedzniekiem ir izmaiņas galvaskausa uzbūvē. Nākamās pēc bioloģiskajām bija sociālās teorijas, kas uzskatīja, ka, izjūkot normālām attiecībām ģimenēs un sabiedrībā, kriminalitāte palielinās. Vēlāk tika pētīta cilvēka psihe, un tika atrastas problēmas, kuru dēļ cilvēks kļūst par noziedznieku. Taču arī ar to nepietika, un zinātne ķērās pie hromosomām un gēniem, tika runāts par «noziedznieka gēnu». Beigu beigās secinājums bija – katrs cilvēks potenciāli sevī nes iespēju kļūt par noziedznieku. Es tam piekrītu, jo tas sasaucas ar biblisko skatījumu, ka katrs cilvēks pēc grēkā krišanas nes sevī visu grēku spektru, jautājums vienīgi ir par to, kuram grēks kļūst ārēji aktuāls. Citiem vārdiem sakot, zinātnes nostādnes nav pretrunā ar Bībeles skatījumu. Protams, analizējot savus novērojumus, varu sacīt, ka sociālais aspekts laikam ir ar vislielāko ietekmi. Par noziedzniekiem bieži kļūst arī cilvēki, kuri nespēj just, kuri ir mīlestības akli pret dzīvo un pret vidi. Ir cilvēki, kuru psihes slimības padara viņus destruktīvus, un ir cilvēki, kuri ir novesti līdz noziegumam. Tādas, piemēram, ir sievietes, kuras līdz slepkavībai ir noveduši vardarbīgie vīri.
Vai jums reizēm bezspēkā nenolaižas rokas?
Tā notiek bieži, ka cilvēks, uz kuru esi cerējis, tevi pieviļ. Varbūt nevajag vienmēr tik ļoti cerēt, bet rokas gan man nenolaižas – citādi jau nebūtu vērts strādāt. Es to saucu par Dieva spēku, kas neļauj pamest problēmas nerisinātas. Reizēm man nācies būt visai skarbai, jo es esmu likuma pusē. Man patīk un liekas pareizs teiciens Bībelē: «Kur bauslība ar žēlastību skūpstās.»
Vai jums nav grūti strādāt Latvijā, kur sievietes netiek ordinētas par mācītājām un kur arī luterāņu baznīcas nostāja ir tāda, ka sievietei kā kalpotājai Dieva vārdam baznīcā nav vietas?
Tā tas notiek pašlaik. Luteriskajā baznīcā vispār šajā jautājumā ir divas nostājas: par un pret ordināciju. Iepriekšējais arhibīskaps ordinēja sievietes, un mums tādēļ joprojām ir sievietes mācītājas. Man šķiet, ka uzstādījums – ordinēt sievietes vai ordinēt vīriešus – ir nepareizs. Manuprāt, uzstādījumam vajadzētu būt – ordinēt kalpošanai. Arī sievietei Dievs dod dāvanas, kas varētu viņai ļaut kalpot mācītāja amatā. Ja man nebūtu šīs dāvanas mācīt un sludināt, ja man nebūtu dāvanas pastorālai aprūpei, es vienkārši šo darbu nevarētu darīt. Esmu teikusi saviem brāļiem mācītājiem, ka neesmu pret baznīcas kārtību, bet, ja man nebūtu aicinājuma, es savu darbu nevarētu darīt pēc pārliecības ar mācītājas pilnvarām. Es nepārkāpju baznīcas iekšējo kārtību, es nedaru to, ko man baznīca neatļauj, bet mana iekšējā attieksme pret to, ko daru, vienmēr ir bijusi kā mācītājai. Protams, mūsu baznīcā uzskati ir dažādi. Tie, kas domā, ka sievietes vieta baznīcā nav garīgā amatā, ar mani nesarunājas, bet tas nav svarīgi. Kā kapelāne kalpoju jau sesto gadu. Kapelāns luteriskajā baznīcā ir atzīts par garīgu amatu, bet, lai mani pieņemtu pēc būtības, ar talāru vien nepietiek, un krusta man nav. Tāpēc man pašai ir jākalpo, jāmācās un jāapliecina, ka es varu šo darbu darīt. Es nekad neatsaku, ja mani aicina vadīt dievkalpojumu, un patiesībā man nav brīvu svētdienu. Es vadu dievkalpojumus, vadu iesvētes mācību, jo esmu iesvētīta evaņģēliste un drīkstu to darīt. Tādēļ domāju, ka brāļi mācītāji mani tomēr ir pieņēmuši, ja aicina uz savām draudzēm. Varbūt tā ir noticis arī tādēļ, ka man nekad nav bijis ambīciju cīnīties par sieviešu tiesībām baznīcā, lai gan pašreizējais uzstādījums pret sieviešu kalpošanu man nav pieņemams. Es gribu kalpot, atsaucoties savam iekšējam aicinājumam.
Sallija Benfelde
Publicēts 2007.gada decembrī.