Rucavā, lauku mājā, kura vēl prasīs daudz laika un darba, kopš pagājušā gada dzīvo nīderlandietis Jans van der Vēns (Jan van der Veen) ar savu ģimeni – sievu un trijiem bērniem. 1999. gadā Pasaules Dabas fonds Liepājas rajonā, pie Papes ezera, ieveda pirmos 18 savvaļas zirgus un izlaida tos neapsaimniekotajās lauksaimniecības zemēs; 2004. gadā zirgiem pievienojās arī 23 tauri. Tā tika izveidots Papes dabas parks, kura tapšanā savu darbu un atbalstu ielicis arī Jans. «Vides Vēstis» ciemojās pie Jana ģimenes, lai uzzinātu, kas viņu atvedis no sakārtotās un labklājīgās dzimtās zemes uz Latviju, kurā patiesi zaļi domājošie un dzīvojošie tik drīz nevarēs lepoties ar mantu un naudu, kas šodienas Latvijā ir kļuvusi par vienīgo cilvēka vērtības mēru.
«Jūs esat tik bagāti, bet paši to neapjaušat!» saka Jans van der Vēns un atceras, kā pirmo reizi nokļuvis Latvijas laukos, dziļi ievilcis krūtīs gaisu un pēkšņi sapratis, ka Latvijā var elpot. «Es stāvēju un elpoju, un jutos apmulsis, ka ir tāda vieta, kur var tik vienkārši elpot,» viņš saka.
Papē Jans iepazinās ar Liesmu, iemīlējās un apprecējās ar latviešu meiteni, kura saka, ka ir dzimusi un augusi laukos un grib tur dzīvot vienmēr, tāpēc grūtākais ir bijis laiks, kurš kopā ar Janu pavadīts Nīderlandē. Tagad ģimene apmetusies Rucavas pusē uz palikšanu, iegādājusies vecas lauku mājas un audzina savus trīs bērnus: meitas Laumu un Irbi un dēlu Madaru. Jans van der Vēns Nīderlandē jau kopš 1994. gada nodarbojās ar dabisko dabas norišu atjaunošanu un aizsardzību. «Nīderlandē ir tik ļoti mākslīga un ar aprēķinu veidota dzīves telpa, ka cilvēki vairs nesaprot, ko nozīmē dabiskā vide. Mūsu fonds «ARK», kas ir nevalstiskās organizācijas veidots, izstrādāja nostādnes un koncepcijas, kā atjaunot dabisko norišu plūdumu, kā pieradināt cilvēkus pie domas, ka dabā visam jānotiek pēc saviem likumiem un ka tāda vide ir pati vērtīgākā,» skaidro Jans. ««ARK» fonds meklēja sadarbības partnerus dažādās – pat visneiedomājamākajās – vietās, piemēram, ķieģeļu industrijā. Taču tās bojā ainavu. Kopā mēs atradām izeju. Viņi noraka mālu, bet pēc tam šo vietu atdeva dabai – dabiskiem procesiem. Tātad ķieģeļu industrijai vairs nav problēmu iegūt atļaujas, ja vieta tiek nodota vienkārši dabai. Arī sabiedrība ir sākusi mainīt attieksmi pret šīm lielajām ķieģeļu fabrikām.» Toreiz Nīderlandē zaļie sākuši ar upju dabiskā plūduma atjaunošanu, nojaucot dambjus un rūpējoties par to, lai ķieģeļu ražošanas industrijai vairs nebūtu tik vienkārši iegūt licences mālu izmantošanai, tādējādi noārdot un pārveidojot ainavu. Otrs darbs, kuru pirms divpadsmit gadiem Jans uzsāka savā dzimtenē, ir vides atjaunošana ar dabiskās ganīšanas palīdzību. Kā zināms, zālāju ekosistēmas ir izveidojušās ar cilvēka līdzdalību un zinātnieki ir atzinuši, ka ilgstošas apsaimniekošanas rezultātā zālāji ir izveidojušies par sarežģītām ekosistēmām ar lielu bioloģisko daudzveidību. Pļavas un ganības ir daudzveidīgas pēc izvietojuma reljefā, augsnēm, mitruma un citiem faktoriem, tādēļ rodas dažādi biotopi, kurus apdzīvo daudzveidīgas augu sabiedrības, ar kurām saistīts liels skaits kukaiņu, putnu un citu dzīvnieku sugu. Sevišķi liela floras un faunas daudzveidība ir zālāju un apkārtējo biotopu kontaktjoslās. Zālāji ir vienas no retajām ekosistēmām, kuru daudzveidība nevar pastāvēt bez cilvēka līdzdalības. Tikai ilgstoša regulāra pļaušana un ganīšana uztur šīs savdabīgās ekosistēmas. Protams, ka intensīvi izmantotā lauksaimniecības zemē šīs ekosistēmas iet bojā, tādēļ Jans kopā ar saviem domubiedriem savulaik sāka meklēt veidu, kā atdot zemei tos dzīvniekus, kas paši to apkopj, un toreiz no Elbas upes apkārtnes atjaunojamajos reģionos tika ievesti bebri. Arī savvaļas zirgi ir tie, kas palīdz saglabāt dabisko vidi.
Kāpēc nolēmāt palīdzēt Latvijai iegūt savvaļas zirgus?
Droši vien jāsāk ar atkāpi par manas dzimtās zemes cilvēkiem un viņu izpratni par šīm lietām. Holande ir tik blīvi apdzīvota, ka katrs zemes laukumiņš tiek intensīvi izmantots. Cilvēki bieži vien domā: kāds labums viņiem būs no tā, ja tagad kaut kur tiks atjaunota dabiskā vide, bet pēc tam to sargās, – vai dabas teritorijai apkārt apjozīs sētu un neko vairs nedrīkstēs darīt? Protams, tas tā nenotiek, un mēs arī gribējām, lai cilvēki var aplūkot atjaunotās teritorijas, lai saprot, kas tajās notiek, – savā ziņā var teikt, ka gribējām, lai cilvēki mācītos dabu. Vajadzēja, lai starp pilsētu, cilvēkiem un dabu rastos kontakts. Agrāk, piemēram, teritorijas, kurās ieguva mālu ražošanai, uzskatīja par rūpnieciski izmantotām un nekam citam vairs nederīgām, bet mēs pamazām panācām, ka cilvēki tās sāk vērtēt citādi, tās tika atjaunotas, un cilvēki vairs neuzskatīja, ka savus vecos ledusskapjus var izmest šajās vietās. Tāpat skumjš bija stāsts par Reinu, kas bija rūpnieciski ļoti piesārņota, tādēļ cilvēki novērsās no upes. Tagad viss pamazām ir mainījies, un bagātie jau grib dzīvot pie upes. Redziet, daba nav tikai mīlestība, dabai ir arī sava ekonomiskā vērtība. Jūs varat iemācīt cilvēkiem vienkāršo patiesību, ka pastaigas dabā nav tikai skaisti un jauki, tas ir arī veselīgi, tādēļ vērtīgi. Mēs toreiz izstrādājām arī dažādus ar peļņu saistītus projektus – piemēram, dabas teritoriju, kurā ir arī kafejnīca un informācijas centrs.
Uz Latviju es pirmo reizi atbraucu 1998. gadā, staigāju ap Papes ezeru, visu aplūkoju. Redziet, Latvijā ir tik daudz vietu, kur zirgiem dzīvot, te vēl nevajag ielikt milzīgas pūles un naudu, lai saglabātu zālāju ekosistēmu. Tāpēc domāju, ka tas jādara tagad, lai pēc gadiem nav jāiegulda daudz lielāks darbs un arī nauda. Nākamajā – 1999. gadā es jau atbraucu uz Latviju kopā ar zirgiem. Mūsu sadarbības līgums paredz, ka pusi no zirgiem, kas piedzimst piecu gadu laikā, fonds paņem atpakaļ. Mēs šos zirgus, ko pēc līguma nosacījumiem paņēmām atpakaļ, nosūtījām uz Grobiņu, pie Liepājas ezera, lai tur veidotos savvaļas zirgu kolonija. Arī par šiem zirgiem tika noslēgts tāds pats līgums.
Kāds pašlaik ir jūsu darbs Latvijā?
Austrumeiropa ir iekļāvusies Eiropas Savienībā, tās lauksaimniecības zemes nav tik auglīgas, un prognozes liecina, ka vairāki miljoni hektāru zemes kļūs neizmantojami lauksaimnieciskajai ražošanai, jo neizturēs konkurenci. Kas ar šo zemi notiks? Šī zeme slēpj sevī lielas dabas dāvanas, tā pagaidām vēl ir dabiska vide. Domāju, ka vajag nopietnas programmas, kā izmantot šo zemi, neaizlaižot to postā. Manuprāt, dabiskā ganīšana ir veids, kā saglabāt zemi, jo tā rada lielu bioloģisko daudzveidību, un tā ir arī veids, kā piesaistīt tūristus, kas labprāt apskatītu savvaļas zirgus un taurus dabiskā vidē. Holandē mēs savulaik sākām no nulles, bet Latvija ir tik bagāta, tik īsta! Te ir tik skaista ainava! Ar šīm lietām es šeit gribu strādāt – ar dabisko ganīšanu un vides saglabāšanu. Latvijas lauksaimniecībai labs un stingrs pamats varētu būt ekoloģiskā lauksaimniecība, ekoloģiski tīrās produkcijas audzēšana. Manā dzimtajā pusē un arī Vācijā ekoprodukcijas vērtība un līdz ar to arī cenas pieaug, bet Latvijā šo ekoloģiski tīro produkciju var ražot lētāk un vienkāršāk nekā Holandē vai Vācijā. Esmu Latvijā redzējis ne vienu vien saimniecību, kura patiesībā audzē ekoloģiski tīru produkciju, bet paši to vēl nemaz nesaprot.
Starp citu, man ir projekts, kas paredz Latvijas brūnās govs krustošanu ar Hailandes šķirnes govīm un pēc tam ar Ungārijas stepju govi – krustojot vienkāršas, primitīvas šķirnes, var iegūt ļoti stiprus un izturīgus dzīvniekus.
Vai Rucavas pusē interesējas par šiem jautājumiem?
Pamazām sāk interesēties vairāk, bet pārsvarā tā tomēr ir interese par tā dēvēto ekotūrismu. Starp citu, pēdējos gados uz Papi aplūkot savvaļas zirgus dabiskajā vidē brauc 15-20 tūkstoši cilvēku gadā. Domāju, ka Latvijas apstākļiem tas ir daudz. Tāpat arī domāju, ka ekoloģiskās produkcijas ražošana vēl ir nākotnes jautājums, jo te ir grūti pārdot ekoloģiski tīros produktus. Piemēram, tikai tādēļ, ka nav speciālo kautuvju ekoloģiski audzētiem lopiem un tos kauj parastajās kautuvēs, to gaļa jāpārdod kā parastā. Nepietiek ar to vien, ka izaudzēta ekoloģiski tīra produkcija, vajag arī rast iespēju, kā to pārdot. Latvijā ir tikai viena speciālā ekokautuve Zaubē. Tirgus ir ierobežots, jo nav pietiekams noiets. Cilvēki Latvijā joprojām izvēlas lētāko, un nav arī eksporta iespēju pašlaik. Bet domāju, ka tas viss ir sākuma stadijā, jo prasības pieaug.
Vai, jūsuprāt, cilvēki Latvijā domā par ekoloģiskās produkcijas audzēšanu un vai saprot, kas mums ir vajadzīgs?
Vienmēr nākas meklēt cilvēkus, kas tiešām grib kaut ko darīt, ne tikai prot skaisti runāt. Es gribu palīdzēt un labprāt to daru, bet es neesmu Ziemassvētku vecītis un varu palīdzēt tikai tik, cik to spēju. Ar cilvēkiem ir jārunā, jāsēž pie viena virtuves galda, jāsaprot. Arī Holandē šie jautājumi risinājās lēnām, tomēr pamazām viss notika un notiek. Holandē nav vietas, kur dzīvot saskaņā ar dabu, grūti atrast vietu, kur varētu audzēt ekoloģiski tīrus produktus, turpretim Latvijā ir daudz vietas, bet ir maz cilvēku, kas to grib, var un prot. Un arī valstij šīs lietas ir jāsaprot.
Cilvēkiem, piemēram, ir jāsaprot, kas ir vajadzīgs dzīvniekiem. Iedomājieties: iet aukstā laikā cilvēks pastaigā ar savu sunīti, kurš drebinās, un cilvēkam viņa žēl. Un tad cilvēks iedomājas, ka savvaļas zirgi taču cauru gadu visu diennakti dzīvo ārā, viņi ir pārliecināti, ka tā nedrīkst – nabaga lopiņam vajag jumtu virs galvas un krietnu barības klēpi. Tāpēc cilvēki bieži vien ar neizpratni un nosodījumu raugās uz savvaļas zirgiem dabas parkā.
Vai tas nozīmē, ka cilvēkiem jāzina arī par savvaļas zirgu dzīvi un psiholoģiju?
Cilvēkiem var daudz ko iemācīt. Ja cilvēkam ir vēlēšanās ar to nodarboties, ja viņam ir vieta, kur to darīt, tad es jau nemetīšu šo cilvēku kā kucēnu ūdenī, lai peld (smejas). Es palīdzēšu, es došu padomus – visu taču var uzzināt un iemācīties. Protams, sākumā iet visādi. Cilvēki brīnās, ka zirgi var izdzīvot trīsdesmit grādu salā, cilvēki uztraucas, jo pazīst tikai tādus lopiņus, kas tiek turēti kūtīs. Patiesībā problēma var būt tā, ka ziemās, kad ir liels sniegs, dzīvnieki netiek klāt barībai. Šoziem bija auksts, bet sniega bija maz, tādēļ zirgi varēja tikt pie barības. Tiesa, Latvijā, Latgales pusē, zirgiem tomēr vajag dot barību, jo sniega tur ir visai daudz. Saprotiet, šīs lietas ir jāzina un ir jājūt robeža, aiz kuras dzīvniekam ir vajadzīga palīdzība, – to iemācās praksē. Dzīvnieks var atrast barību, ja tā ir, bet, ja tās nav vispār, tad ir jāpiebaro. Ziemas ganīšanās ir ļoti svarīga, jo dzīvnieki noēd kūlu, sakritušos zarus, lapas – viņi patiesībā notīra, apkopj teritoriju. Un te ir cita problēma, kas saistās ar cilvēku sapratni. Lai tiktu piešķirtas Eiropas subsīdijas, komisijas parasti pārbauda, vai ar dzīvniekiem un teritoriju viss ir kārtībā. Tad nu komisija ierodas septembrī un grib redzēt, vai viss ir tīri noganīts. Protams, ka nav tīri noganīts! Barība būs vajadzīga ziemā, tādēļ jānāk skatīties marta beigās, nevis rudenī. Cilvēku pieņemtie standarti ne vienmēr atbilst reālajai dzīvei un vajadzībām. Tāpat arī jāskatās, cik daudz krūmu un kūlas ir teritorijās, kur ganās savvaļas dzīvnieki, – nevar prasīt, lai viss ir tukšs un kails, jo tad barības nepietiks. Nevajag jau visu aizaudzēt, bet jāsaprot, kāda ir robeža.
Vai cilvēkam kaut kādā veidā ir jāiejaucas savvaļas dzīvnieku dzīvošanā – piemēram, vai ir jāregulē to vairošanās?
Nē, cilvēkam tas nav jādara, dzīvnieki paši visu zina. Vispār, lai dzīvniekam palīdzētu, ir daudz jāzina, nevar tā vienkārši ņemt un rīkoties. Dzīvniekiem ir sava sociālā struktūra un tai ir vajadzīga zināma vieta, sociālā telpa. Ja baram ir pārāk maz vietas, tas var nošķirt jaunās ķēves no pārējā bara, bīdīt tās prom. Ja runājam par vairošanos, tad dzīvnieki kaut kādā veidā vienmēr atpazīst savus asinsradiniekus, varētu sacīt tā, ka brāļi nekad neaplec māsas. Kādreiz ķēve paliek sava tēva barā un viņai piedzimst kumeļš. Cilvēki bieži ir domājuši, ka ķēve ir aplekta no šī bara, bet ģenētiskās analīzes vienmēr ir pierādījušas, ka tā nav. Ķēve ir devusies kaut kur ārpus bara, kur tā ir aplekta, – cilvēku jēdzienos runājot, asinsgrēks nenotiek. Starp citu, tas nozīmē, ka baram ir vajadzīgas jaunas asinis, jo ķēve nekad nekļūst grūsna savu radinieku barā.
Kā savvaļas dzīvnieki izturas pret cilvēkiem? Vai viņi baidās no mums vai ir agresīvi noskaņoti pret svešiniekiem?
Ja dzīvnieki saož cilvēkus, viņi bēg. Zirgi ir ziņkārīgāki, bet govis bēg. Protams, ar laiku viņi pierod pie cilvēku klātbūtnes, bet tuvāk par desmit metriem viņi tomēr negrib ļaut cilvēkam pienākt. Ja cilvēks sāk regulāri savvaļas dzīvnieku ar kaut ko pabarot – ar maizi, piemēram –, tad ar laiku jau dzīvnieku pieradina, bet tas ir nepareizi, dzīvnieks zaudē savas īstās, pirmatnējās un instinktīvās ieražas, tādēļ tā nekad nevajadzētu darīt.
Vai savvaļas zirgu barā valda patriarhāts vai matriarhāts?
Baram ir sava kārtība, katram tajā ir sava vieta, kas nodrošina bara eksistenci un funkcijas. Lai saglabātu un vairotu savus gēnus, ērzelim ir jāaizsargā un jārūpējas par ķēvi, tāpēc tā vienmēr būs bara iekšpusē. Nav tā, ka ērzelis ir stiprais un dara, kā tīk. Ķēves māca savus kumeļus, arī to, kādas zālītes kam noder. Latvijas klimats ir skarbāks nekā Holandē, tāpēc zirgu baram te ir atšķirīga sociālā apmācība. Latvijā daudz dzimst ērzelēnu, un viens no skaidrojumiem tam ir, ka vide te vairāk rada stresu; bet es nezinu, vai tā ir. Tas, ko varu teikt, ir, ka bars pats organizējas un kārto savas attiecības.
Vai Latvija jums ir kļuvusi par mājām tāpat kā savvaļas zirgiem?
Kad atbraucu pie jums, sapratu, kāda te ir bagātība, cik daudz visa kā te ir! Jā, tagad es dzīvoju bez televizora, apkārt ir lauki, bet man tā ir labi. Te viss ir pa īstam. Latvijā vēl cilvēki zina, kas ir īsts: viņi iet mežā, lasa ogas un sēnes. Holandē nekā tāda vairs nav. Jūs esat bagāti, tikai paši to nezināt.
Sallija Benfelde
Publicēts 2006.gada maijā.
P.S. 2015.gadā Jans joprojām dzīvo Rucavā, joprojām gādā par savvaļas zālēdāju izplatīšanu Latvijā un viņam ir lērums bērnu 🙂