Viņa dejo kopš četru gadu vecuma, ir mācījusies pie leģendārās dziednieces Džūnas, viņai ir sertifikāts hipnoterapijā, un jau sesto gadu vasaras nogalē viņa dosies uz Grieķiju, uz homeopātijas meistarklasi Starptautiskajā klasiskās homeopātijas akadēmijā pie sava Skolotāja – alternatīvās Nobela prēmijas laureāta Džordža Vitulkas. Vaicāta, vai viņa ir zintniece, bērnu ārste un homeopāte Baiba Tereško noliedzoši papurina galvu un teic: «Es neesmu ne zintniece, ne dziedniece, esmu ārste homeopāte, bet pret dziedniekiem izturos ļoti nopietni, jo redzu, kādus smagus slimniekus ir izārstējusi mana draudzene dziedniece Anna Auziņa. Esmu redzējusi, cik ļoti cilvēkiem savulaik ir palīdzējusi Zilākalna Marta.»
Par savu ģimeni un savu dzīvi Baiba saka, ka tā esot «netradicionāla» – vīrs Artūrs ir viņas mūža vienīgais vīrietis, viņiem ir dēls un meita, kurus viņa ļoti mīlot un lutinot, atstājot stingro audzināšanu vīra ziņā, un piebilst, ka viņa gan parasti runājot tikai par homeopātiju. Tā arī notiek – visas sarunas apmet loku un atgriežas atpakaļ pie homeopātijas, kuru Baiba apgūst joprojām un turpinās apgūt visu mūžu. «Vīrs saka, ka man romānu vietā ir biezās homeopātijas grāmatas, un tā arī ir – citi lasa par mīlestību vai piedzīvojumiem, bet es visu laiku tikai par homeopātiju, par homeopātiju vien,» viņa smej.
Spāniete no Limbažu puses
Baiba dzimusi Limbažu pusē, bet vidusskolā mācījusies Salacgrīvā. «Vienpadsmitajā klasē sapratu, ka gribu mācīties vai nu spāņu valodu, vai medicīnu. Tuvākā vieta, kur varēja apgūt spāņu valodu, bija Ļeņingrada, un man, kā jau lauku bērnam, krievu valodā nebija tās labākās zināšanas, tādēļ izvēlējos medicīnu. Ja vaicāsi, kādēļ man bija tieši tāda gribēšana, es nezinu. Nudien! Nu labi, mani fascinē spāņi, velk uz Dienvidameriku, un tagad esmu ļoti priecīga, ka abi ar Artūru brauksim uz Peru. Biju nosolījusies nekad «nekarāties» lidmašīnā, bet inku mistērija mani tā velk, ka jau tagad dzīvoju domās par šo zemi,» viņa stāsta. Kad grasos vaicāt, kur lauku meitēnam tāda interese par visu spānisko, viņa pamana manu pārsteigumu un saka, ka jau no četru gadu vecuma dejo, un viņai jau tad uzticēts dejot spāņu dejas, ja vien tādas bijušas repertuārā. Būt par spānieti ļoti paticis, dejojusi labi, un tā pamazām viņā augusi spāniete – ar savu temperamentu un mīlestību uz košām krāsām. No tēva puses visi bijuši tumšiem matiem, brūnām acīm un melnīgsnēji – tādi īsti dienvidnieki –, un Baiba nosmej, ka vienīgā esot tāda «bālā latviete». Gluži tā nav vis, sarunas gaitā «spāņu asinis» Baibā jaušas aizvien vairāk, līdz nenociešos un saku, ka ar mums, latviešiem, neko zināt nevar un ka gan jau kāda karstāka asins pile viņā dzīvo. Baiba miermīlīgi piekrīt un teic, ka gadsimtos mūsu zemei tik daudzi pāri staigājuši, ka grūti iedomāties, vai te maz dzīvo kāds «tīrs» latvietis. Tad viņa izņem fotogrāfiju kaudzīti, kurās viņa ir redzama gan kopā ar deju kolektīvu, kurā dejo arī Artūrs, gan meistarklasēs Grieķijā, sauli sveicot un aizrautīgi dejojot krodziņā. Raugoties bildēs, man neviļus pasprūk tāds pareizi audzinātas latvietes jautājums: kā tu sadzīvo ar savu spāņu temperamentu? Baiba smaida un saka, ka sadzīvo pavisam labi, jo viņas darbs ir arī viņas vaļasprieks, viņa dara to, ko grib, un tā, kā grib, reizēm ar mēru esot greizsirdīga, reizēm tā labi skaļi pasakot visu, ko domā, un pie reizes arī to, ko nekad nav domājusi, pēc brīža atdziestot, atvainojoties un dzīvojot tālāk. «Ja cilvēki nekad nestrīdas, tad viņiem nav par ko runāt. Ja viņiem nav par ko runāt, ilgi kopā viņi nedzīvo,» Baiba strikti saka un pēc brīža piebilst: «Man ir laimējies ar ģimeni. Ģimene man ir pats galvenais, pat darbs nav tik svarīgs. Zini, mums abiem ar Artūru ir laimējies!» Baiba pastāsta, ka otrajā kursā istabiņas biedrenes pierunājušas viņu aiziet uz Medicīnas institūta karnevālu, un tur Baiba tēlojusi mežoni – ietinusies briežādās, ap kaklu suņa zobu kreļļu virtene un uzkasītu matu ērkulis. Karnevālā iepazinusies ar Artūru, un viņi apprecējušies piektajā kursā. «Tās bija tādas klusas kāzas ar kādiem desmit viesiem. Bet pēc tam devāmies kāzu ceļojumā uz dienvidiem, un tur bija gan braucieni ar laivu pa kalnu upi, gan dzīvošana teltīs, gan jūra. Visa kā bija daudz, tas bija mazliet mežonīgi un romantiski,» viņa saka un uzreiz pastāsta, ka tagad viņi savā deju kolektīvā dejojot arī viduslaiku dejas un drīz braukšot uz Vāciju, uz pili, piedalīties pasākumā.
Lielais noslēpums
«Kā nonācu pie homeopātijas? Jutu, ka kaut kas nav tā, kā vajag. Devu tās antibiotikas, devu, bet bērni slimoja un slimoja. Man vienmēr bērni ir ļoti patikuši, tādēļ Medicīnas institūtā aizgāju uz pediatriem. Beidzu institūtu, ilgu laiku nostrādāju par iecirkņa pediatri poliklīnikā, tad divus gadus strādāju slimnīcā, tad atkal poliklīnikā, bet pēc tam 14 gadus nostrādāju bērnunamā Gaujaslīčos. Tur bija smagi slimi bērni, lai gan tas bija parastais bērnunams. To darbu nevarēja darīt tāpat vien, tur bija vajadzīga sirds. Atceros, reiz kādā bērnunama jubilejā saņēmām vēstuli no mūsu bijušā zēna, kuru adoptēja uz ārzemēm. Viņš sūtīja mums paldies un rakstīja, ka mūsu darbs patiesībā ir misionāru darbs. Mums toreiz nobira pa asarai, un tā jau patiesībā ir – tas ir misijas darbs, par pliku algu to darīt nevar. Man tā bija īsta dzīves skola. Un reiz uz Gaujaslīčiem atnāca uzaicinājums uz fitoterapijas kursiem. Pastāstīju par to vīram, viņš sāka kursus apmeklēt, un fitoterapija kļuva par viņa dzīvi (Artūrs Tereško ir ārsts fitoterapeits, kas ārstē ar zāļu tējām – aut.), savukārt mani viņš pabīdīja homeopātijas virzienā. Homeopātiju sāku mācīties deviņdesmito gadu sākumā, vēl strādājot bērnunamā. Tad satiku homeopāti Tatjanu Pokatovu, klausījos viņas lekcijas, līdz kopā ar viņu aizbraucu uz Grieķiju pie Džordža Vitulkas.»
Homeopātija ir sena mācība, jau 4. gadsimtā pirms mūsu ēras Hipokrāts konstatējis, ka noteikti dabas produkti lielā daudzumā veseliem cilvēkiem izraisa simptomus, kas līdzīgi noteiktu slimību simptomiem, savukārt nelielas devas šos simptomus mazina. 18. gadsimta 80. gados Zāmuels Hānemanis homeopātiju attīstīja tālāk. Homeopātija tātad ir Eiropā radusies zinātne, tā ir cilvēka iekšējo dzīvības spēku veicināšana un ir objektīva ārstniecības metode, kas nebalstās uz pacienta pašsuģestiju. Cilvēki bieži vien jauc homeopātiju ar fitoterapiju, domājot, ka tā ir zālīšu medicīna, tādēļ Baiba stingri saka, ka homeopātija nav Austrumu medicīnas sastāvdaļa, tā nav zinātne par zāļu tējām, un tā nav pretēja parādība akadēmiskajai medicīnai. Par augiem zināms, ka tajos ir sastāvdaļas, kuras cilvēki iemācījušies sintezēt katru atsevišķi, un laikam pats vienkāršākais un saprotamākais piemērs ir stāsts par aspirīnu: savulaik, kad locītavu ārstēšanai cilvēki lietoja vītola mizu, kuņģa iekaisuma un asiņojošas kuņģa čūlas kā blakusparādības nebija. Kad no vītola mizas izdalīja aspirīnu jeb acetilsalicilskābi un iemācījās to sintezēt, zāles kļuva vieglāk lietot un dozēt, bet tās radīja nopietnas blakusparādības. Vītola mizā acetilsalicilskābe ir komplektā ar daudzām citām vielām, tāpēc nerada draudus iedzīvoties kuņģa iekaisumā. Citiem vārdiem sakot, augu un zāļu tēju iedarbība ir maigāka nekā tīrām zālēm. Homeopātijā tiek izmantotas minerālu, augu un dzīvnieku dabiskās izcelsmes izejvielas ļoti mazās koncentrācijās, un Baiba stāsta, ka homeopātiskie preparāti tiek gatavoti, ņemot tā saukto mātes tinktūru, piemēram, visiem labi zināmo kliņģerīšu tinktūru, – to atšķaida un atšķaida, katru reizi pēc kārtējā atšķaidījuma sakratot, lai potencētu jeb enerģizētu. Klasiskā homeopātija strādā ar augstas pakāpes atšķaidījumiem, un, piemēram, 12. pakāpes atšķaidījumā vairs nav ne molekulas no mātes tinktūras, bet tā nes informāciju par to. Patiesībā tas joprojām ir lielais noslēpums, kas notiek ar vielu potencēšanas laikā, bet homeopātiskie preparāti ir ļoti iedarbīgi, un Baiba par to pārliecinājusies ne reizi vien. «Var jau būt, ka pieaugušam cilvēkam homeopātiskās ārstēšanas laikā nāk līdzi sava daļa pašsuģestijas,» viņa saka, «bet par maziem bērniem, zīdaiņiem to gluži nevar teikt, un par dzīvniekiem tāpat. Reiz izglābu mūsu lielo suni Fredi. Tā sanāca, ka sunim bija zarnu nosprostojums, vajadzēja operēt. Pa nakti suns rūpīgi bija atšķetinājis šuvi, un no rīta viņu atradām asiņu peļķē – viņš noasiņoja. Artūrs jau domāja, ka Fredi nāksies iemidzināt, jo, kamēr atbrauks veterinārārsts, kamēr sašūs brūci… Toreiz teicu, ka tā nenotiks – mēģināšu Fredi glābt. Homeopātijā ir preparāti, kas domāti akūtai palīdzībai un var apturēt astmas lēkmi, asiņošanu un tamlīdzīgi. Tici vai ne, bet divdesmit minūšu laikā sunim asiņošana apstājās, vetārsts brūci no jauna sašuva, un mūsu Fredis vēl tagad ir liels un varens suns.»
Nelauzt dvēseli
«Homeopātija ir dzīvības spēka paaugstināšana, un vislabāk to var izdarīt ar mazu bērnu,» teic Baiba. Protams, ir iedzimtas slimības un kaites, kuras nākas ārstēt ar akadēmiskās jeb alopātiskās medicīnas palīdzību, un onkoloģiskajiem slimniekiem Baiba vienmēr skaidro, ka ārstēšana jāveic saziņā ar slimnieka ārstu, ka tikai ar homeopātiju vien ārstēt nevarēs. Homeopātija neārstē slimību, bet cilvēku, un Baiba ir pārliecināta, ka gandrīz visas slimības nāk no zemapziņas, jo ne jau velti tautā ir dzīvs teiciens, ka visas vainas nāk no galvas. Tādēļ slimniekiem ar vienādām kaitēm homeopātija piedāvā dažādus preparātus, jo ir jāsakārto katrs konkrētais cilvēks, lai viņa dzīvības spēks ļautu organismam uzveikt slimību. «Alopātiskā medicīna ļoti bieži nodarbojas tikai ar slimības cēloņa bloķēšanu. Augsta temperatūra, piemēram, liecina, ka organisms ir sācis cīņu ar slimību un ka tādā veidā tas iznīcina vīrusus vai baktērijas, bet mēs iedzeram kādu moderno brīnumzālīti un domājam, ka viss ir labi, jo temperatūras vairs nav. Patiesībā mēs iedzenam slimību dziļāk, un organismam nākas pielikt papildu pūles, lai tiktu ar visu galā. Mūsdienās bērniem bieži ir ekzēmas, dažādi alerģiski izsitumi, un ar modernajām smērītēm, kurās ir hormonu preparāti, āda tiek padarīta tīra un gluda. Zini, kas notiek patiesībā? Slimība tiek iedzīta bērnā, un pēc kāda laika viņam sākas, piemēram, astma. Ar homeopātijas palīdzību astmu un dažādas ekzēmas var viegli ārstēt, lai gan pirmajā brīdī var likties, ka kļūst sliktāk. Atceros kādu meitenīti bērnunamā, kurai bija astma smagā formā. Sākumā visas nelaimes nāca ārā no bērna caur ādu, tā bija vienos izsitumos, jēla un nejauka, bet pēc tam pazuda gan izsitumi, gan astma,» skaidro Baiba. Ar pieaugušajiem neesot labāk, viņus sadedzinot steiga, rūpesti un ikdienas stress, tādēļ bieži vien pieaugušo ārstēšana jāsāk ar preparātiem, kas ļauj atbrīvoties no stresa un depresijas. Veselībai ir četri līmeņi. Cilvēku, uz kuriem varētu attiecināt pirmo līmeni, ir ļoti maz, viņi iet un zied, un viņiem slimības nepieķeras. Otrais un trešais līmenis ir visbiežāk sastopams, bet ceturtais līmenis ir tad, kad cilvēks jau ir deformēts gan mentāli un emocionāli, gan fiziski. Tomēr visvairāk, pēc Baibas domām, cieš bērni. «Es redzu, cik sievietēm ir grūti. Viņas gan cenšas barot bērnu ar krūti, bet nedrīkst atļauties zaudēt darbu, tādēļ bērns tiek atstāts auklītēm, vecmāmiņām vai bērnudārzos. Līdz trīs gadu vecumam bērnam vajadzētu būt kopā ar māmiņu, jo mazajam ir vajadzīgs mātes biolauks. Nedrīkst salauzt bērna dvēseli!» Ar aizdomām Baiba raugās arī uz visām daudzajām vakcīnām, jo uzskata, ka B hepatīta vakcīna patiesībā ir smags trieciens zīdaiņa organismam. Viņasprāt, arī parastās bērnu slimības, piemēram, vējbakas, cūciņas un masalas, labāk ir izslimot bērnībā, nevis riskēt tās pārslimot daudz vēlāk – bērnu slimību vakcīnas cilvēku sargā līdz aptuveni divdesmit gadu vecumam, bet pēc tam saslimšana ir ļoti smaga. Baiba atceras kādu gadījumu savā studiju laikā, kad ar masalām nomira divdesmitgadīgs puisis, kuru neizdevās glābt un kura īsto nāves iemeslu atklāja vien patologanatoms. Lai nu kā, bet Baiba ir pārliecināta, ka homeopātija spēj ļoti daudz, un atceras, kā no galvassāpēm tikusi vaļā kāda farmaceite, kas aptiekā bija nostrādājusi 35 gadus un kurai tā arī nebija izdevies atrast īstās zāles pret galvassāpēm, kuras viņu ik pa laikam mocījušas. Sieviete zvanījusi un ar pārsteigumu stāstījusi, ka bijusi operā un viņu atkal sākušas mocīt galvassāpes. Lāgā neticot, ka tas palīdzēs, sieviete paņēmusi trīs graudiņus no Baibas dotajām zālēm, un galvassāpes pazudušas. Viņa sacījusi, ka tā noticis pirmo reizi viņas mūžā. Baibai nācies arī pieredzēt, kā pāriet sirdsdarbības traucējumi – tā dēvētā mirdzaritmija –, un izsauktā ātrās palīdzības brigāde neticējusi, ka cilvēks jau ilgi slimo ar sirds ritma traucējumiem un ka daži homeopātiskie graudiņi to normalizējuši. Baiba ir pieredzējusi arī dažus pavisam pārsteidzošus gadījumus – krūts vēža slimniecei izzudušas metastāzes plaušās, un to ar pārsteigumu un neticību atkārtoti konstatējuši ārsti datortomogrāfijas izmeklēšanā. Arī kādam limfmezglu vēža slimniekam audzēja pazīmes pazudušas, un datortomogrāfija to apliecinājusi. Tagad Baiba ar cerībām gaida nākamo izmeklēšanu rezultātus un bilst, ka šie slimnieki homeopātiju izmantojuši paralēli tradicionālajām ārstniecības metodēm.
Ieklausies sevī!
Kad vaicāju Baibai, kā sievietei labi justies un labi izskatīties, viņa sāk ar to, ka nevajadzētu lietot hormonu preparātus – gan tos, kas pasargā no grūtniecības, gan tos, kas domāti menopauzei. «Zinu, ka, lietojot hormonu preparātus, sievietes saglabā labu sejas ādu un izskatās jaunākas, ja tos lieto, sākoties menopauzei un turpina lietot līdz mūža galam. Taču pēdējā laikā pētījumos atklāts, ka hormonu lietošana gadu desmitiem ilgi paaugstina risku saslimt ar kādu no tā dēvētajiem sieviešu vēžiem. Ja runājam par hormoniem un dažādu miomu, cistu un citu labdabīgo veidojumu ārstēšanu, tad homeopātija ar to visu lieliski tiek galā. Nu nevajag lietot hormonus katrā dzīves gadījumā! Visdaiļākā sieviete ir laimīga sieviete – arī bez hormonu preparātiem. Ādai labi patīk arī naktssveces eļļa, olīveļļa, dārzeņu, ogu un citu dabīgo vielu maskas. Un nevajag pārdedzināties solārijos un saulē. Starp citu, homeopātija nesader ar antibiotikām, hormonālajiem preparātiem, kafiju un piparmētru.»
Klausos Baibā un bēdīgi bilstu, ka mums, pieaugušajiem, laikam būtu vajadzīgs ceļa rullis, lai kaut ko labotu savā veselībā, jo kurš gan nav lietojis antibiotikas, un lielākā daļa sieviešu mūsdienās lieto arī dažādus hormonu preparātus. Baiba piekrīt, ka ceļa rullis mums jau ir pārgājis pāri, bet saka, ka, rūpīgi izmeklējot un izpētot pacientu, var atrast to homeopātijas preparātu, kas cilvēkam vislabāk der un palīdz. «Katram cilvēkam vajadzētu savu homeopātu. Mēdz sacīt, ka katrai sievietei vajag savu ginekologu, bet vajadzētu arī katrai savu homeopātu,» viņa saka. Kad uzstājīgi vaicāju, ko darīt ikdienā, lai justos un izskatītos laimīga, viņa smejas un saka: «Esi laimīga! Kāds gudrais ir teicis: ja gribi, lai dzīve tev uzsmaida, katru rītu uzdāvini savu smaidu dzīvei. Vairāk guli, mazāk strādā! Dodies ārā no pilsētas – pļavā, mežā vai pie ūdeņiem, kas tev labāk tīk. Atvaļinājumā aizbrauc no ierastās vides. Kusties! Un visbeidzot – ieklausies sevī! Tavs organisms vislabāk zina, kas tam vajadzīgs, tikai ikdienas steigā tu to nesadzirdi, bet ar laiku tas apklust. Nevajag darīt neko, kas skaitās moderni, bet tev nepatīk. Tagad modē ir iet pirtī, un ir sarakstītas slavas dziesmas par to, cik pirts veselīga, un visi cītīgi dodas uz tām. Ja tev pirts nepatīk, ja tu tajā jūties slikti – nedari to! Man, piemēram, pirts nepatīk, tādēļ es tajā neeju un neko neesmu zaudējusi. Tāpat ar dažādām ēdmaņām un dzērieniem – nevajag dzert vīnu, ja tas netīk, un nevajag lietot medu, ja organisms to negrib ne redzēt. Man patīk ūdeņi, un man vajag sauli – Grieķijā cēlos stundu agrāk un katru rītu pie jūras vēroju saullēktu. Man vajag jūru un pļavu, bet negribu mežu. Lai gan neesmu veģetāriete un domāju, ka nekad arī nebūšu, aizvien mazāk ēdu gaļu. Un vispār – nepārēdies! Iedomājies, ko katru dienu tavām aknām un nierēm nākas pārstrādāt, un ja tu vēl pārēdīsies… Pēc būtības cilvēks, kas pārēdas, savai veselībai nodara to pašu, ko nodara narkomāns un alkoholiķis, tikai tas neapdraud apkārtējos cilvēkus, ārēji ir mazāk pamanāms un iedarbība uz organismu ir lēnāka. Bet rezultāti ir stipri līdzīgi. Lasīju, ka esot atklāts jaunības gēns, un zini – tam jaunības gēnam patīk dzīvot puspaēdušam (smejas)!»
Uzmanīgi bilstu, ka Baiba daudz runā par dzīvošanu, kā pašam gribas, un ka latviešu audzināšanā gan tiek uzskatīs, ka cilvēkam sevi jāiegrožo, jāapspiež savas vēlmes, jāaizliedz sevi, un tikai tad viņš būs labs, godīgs un uzticams. Baiba nogroza galvu: «Nekad neesmu sevi aizliegusi un iegrožojusi. Tās tādas dīvainas domas, ka cilvēkam prātā nāk tikai sliktas lietas un ka viņš dara sliktu, ja dzīvo saskaņā ar sevi. Es ticu, ka ir kāds augstāks spēks un ticība tam noteikti cilvēkam liek turēties rāmjos, tomēr tas nenozīmē, ka sevi jāaizliedz. Vīrs un bērni ir kristīti katoļi, es nāku no luterāņiem, bet, ja kristīšos, tad droši vien kļūšu par katolieti. Biju sākusi iet mācībā pie Krista Cēsīs (Krists Kalniņš, mācītājs – aut.), bet viņš aizbrauca uz Ameriku, un tā tas palika. Dievs jau visiem ir viens, bet tā kalpotājam ir liela nozīme. Turklāt manējie ir katoļi. Mēs gan neesam ģimene, kas iet baznīcā katru svētdienu, bet ir vajadzīga apjausma par augstāku spēku. Un es arī ticu, ka zemes dzīve nav vienīgais, kas cilvēkam dots. Bet ar sevis aizliegšanu tam nu gan nav nekāda sakara.»
Mēģinu Baibu samulsināt, sakot, ka vīrieši sievietes tik bieži dara nelaimīgas… Bet viņa uzreiz atrod līdzību ar cilvēku tipiem, kādos tos sadala homeopātija: «Ir vīrietis mūžīgais meklētājs, likopodijs, kam ātri vien visas sievietes apnīk, kas vienmēr meklē ko jaunu, viņš visu laiku kaut ko maina. Tāds ir viņa emocionāli mentālais cilvēka tips. Likopodijs arī salīdzinoši ātri zaudē potenci, bet homeopātija var nedaudz mainīt viņa emocionāli mentālo ievirzi, vismaz potenci viņš tik ātri nezaudēs.» Saprotu, ka Baiba nav noskaņota meklēt dzīves ēnainās puses, vilkt tās ārā no pieliekamajiem kambariem, un piekrītu, kad viņa teic: «Precēties precēšanās dēļ ir pavisam aplami! Kam tas vajadzīgs? Ja sieviete satiek īsto, tad gan, bet uztraukties par katru likopodiju…»
Sarunu beidzam ar to, ko Baiba sauc par savu un Artūra moto: «Sirds ir dvēseles mājoklis, un dvēsele sevi izpauž caur emocijām. Pārmērīgs stress ir sirds slimību pamatā. Sirds jūtīgi reaģē uz visām norisēm – kā ārējām, tā iekšējām. Ar sirdi saistās sirdsapziņa, tāpēc tā jātur tīra.» Vēl Baiba piebilst, ka sirdij tīk gan fiziskas, gan garīgas lietas, tādēļ tā jāmielo gan ar ārstniecības augu tējām, treknām zivīm un olīvām, gan ar mazliet vīna un daudz prieka.
Sallija Benfelde
Publicēts 2008.gada jūlijā.