Zinātāji Ausmu Skujiņu mēdz dēvēt par zaļo arhitekti, un viņa smej, ka pat vizītkarte esot zaļā krāsā. Arhitekte saka, ka viņu interesē zaļā elpa pilsētās, mājokļa filozofija un ekoloģiskie celtniecības materiāli jeb māju būvēšana no salmiem. Atceroties un pārlasot mūsu sarunu, skaidri redzams, ka saruna ritējusi par cilvēka dzīvesvietas garīgo un fizisko ekoloģiju.
Par sevi arhitekte smej, ka viņas daba esot sarežģīta: tēvs esot sēlis no Kokneses, māte esot no Rencēniem, bet satikušies viņi Latgalē un kopdzīvi sākuši Kurzemē, Irlavā. Bieži sakot, ka viņai esot kurzemnieces daba, bet visu bērnību meitene esot dzirdējusi, cik brīnišķīga ir Vidzeme. Par arhitekti Ausma Skujiņa strādā jau gandrīz piecdesmit gadus. Viņa strādājusi gan Rīgā, gan Liepājā, gan Jūrmalā. «Man bija vēlēšanās tuvoties laukiem,» viņa saka par savu izvēli savulaik strādāt Kolhozu projektēšanas institūtā 1979.gadā. Pēc dažiem institūtā nostrādātiem gadiem viņa pameta Rīgu un pārcēlās uz Alaukstu. «Sāku nodarboties ar vecām mājām un koka arhitektūru,» atceras arhitekte un saka, ka toreiz iemācījusies ļoti daudz. Pie savu labo darbu saraksta Ausma Skujiņa pieskaita Balgas upītes «atrašanu», tās apkārtnes un tilta izveidošanu Vecpiebalgā kopā ar ceļu darbiniekiem, Skalbes muzejā paveikto, kur tika izveidota Skalbes kapavieta, Vecpiebalgas baznīcas atjaunošanu un mājām uzliktos jumtus. Pēc trīspadsmit Vecpiebalgā nostrādātiem gadiem arhitekte atgriezās Rīgā, jo bijusi sajūta, ka tobrīd neko vairāk Vecpiebalgā viņa nepaveiks. «Lai arhitektūrā kaut ko izdarītu, visu laiku ir jābūt apritē, ir jāzina, kas notiek. Es tagad ar to vien nodarbojos un pa ceļam vēl kaut ko arī uztaisu,» smejot teic Ausma Skujiņa. Vaicāta, kuri ir tie «ceļa darbi», viņa min Raiņa muzeju Jasmuižā, kur ideju īstenošana gan esot apstājusies – laikam naudas trūkuma dēļ. Arhitektes iecere bijusi vecās kūts ēkā, kur atrodas sabiedriskās telpas, jumta stāvā ierīkot viesnīciņu, jo viņa ir pārliecināta, ka Jasmuiža būtu īstā vieta Raiņa lugu izrādēm brīvdabā. Jasmuižā varētu izrakt lielu dīķi vecajā Jašas upes līkumā, un ūdens spogulis iederētos ainavā. Ausma Skujiņa ir pārliecināta, ka muzejs ar plašiem pasākumiem un tūrismu varētu sākt pelnīt, un arī cilvēkiem būtu savs prieks. Kā vēl vienu «ceļa darbu» viņa piemin Mākslinieku kapavietu Meža kapos – Mākslinieku kalniņam esot izstrādāts tāds kā turpinājums. «Man ir projekti, par kuriem slēdz līgumu un par kuriem maksāju nodokļus, bet ir projekti, ar kuriem piedalos skatēs un kuri ir kā idejas, kas kādreiz varbūt atradīs īstenotājus,» skaidro arhitekte un uzreiz nosauc vecā Taizeļa māju Mazirbē, kas būtu atjaunojama, un vēl kādu māju ar vecu manteļskursteni. Kopā ar domubiedriem ir izveidots arī Rīdzenes – upes, kuras vairs nav, – gultnes labiekārtošanas projekts. Upes plūduma senā vieta Vecrīgā iezīmēta ar tēlu palīdzību, ko uz zemes veido puķes, dažādi zaļumi, apaudzētas sienas. Nelielu daļu no Rīdzenes projekta ir izdevies īstenot Līvu laukumā – viļņu raksts laukuma klājumā un puķu dobes iezīmē kādreizējo upes vietu. Rīdzenes iezīmēšana Vecrīgas struktūrā – tas ir projekts trijos līmeņos: pazemē, uz zemes un gaisā. Zem zemes upes vietu var redzēt arheoloģiskajos izrakumos, kur ir saglabājušās laivas, pāļi un dūņas. Rīdzene uz zemes – tā bija Ausmas Skujiņas projekta daļa. Viņa saka, ka Vecrīgas apbūvē Rīdzene tiek ignorēta, jo arhitekti orientējas uz laiku pirms aptuveni diviem gadsimtiem, un tas viņu sāpinot. Trešais, augšējais projekta līmenis ir skata laukumi, no kuriem var redzēt upes vietu un pilsētu. «Patiesībā, es neticu, ka projektu jebkad īstenos, jo daudzi uzskata, ka tas traucēs celt un būvēt. Tomēr es vienmēr atgādinu par Rīdzeni, lai to neaizmirstu kaut vai sajūtu līmenī,» saka arhitekte. «Tagad es cīnos ar zaļumu sistēmu topošajā Rīgas attīstības projektā. Pilsētā nav zaļās sistēmas, kas palīdz pilsētai elpot, ir jādomā par Daugavas krastu apbūvi un izveidošanu,» apgalvo arhitekte.
Kas ir «zaļumu sistēma»?
Pilsētā neieplūst svaigs gaiss, un pasaulē ir izstrādāti visdažādākie paņēmieni, kā panākt, lai pilsētā tas ienāktu. Ir tā dēvētās apļu un arī radiālās sistēmas, kuru nosaukumi rāda, kā pilsētā telpiski ir izvietoti zaļumi un ūdenstilpes. Varētu sacīt, ka pilsētu šķērso tādi kā koku, krūmu un puķu dobju koridori, pa kuriem ieplūst gaiss. Šiem koridoriem nedrīkst būt pārrāvumu. Transporta sistēma tiek veidota līdzīgi, un tieši tāpat ir jāplāno un jāveido zaļā sistēma. Ar zaļumiem ir jārada vilkme un temperatūras starpība, tos nevar stādīt, kā un kur gadās. Tas ir viens no ilgtspējīgās attīstības principiem. Latvijas projektos ilgtspējīgu attīstību piesauc vārdos, bet neīsteno darbos. Tagad ir plāns, ka osta tiks «iznesta» ārā no pilsētas, tālāk no tās. Tas nozīmē, ka Daugavas krastos atbrīvosies laukumi, kurus vajadzētu apzaļumot, jo upe kopā ar zaļajiem laukumiem veidotu ļoti spēcīgu zaļo koridoru, kas palīdzētu Rīgai elpot. Protams, tas nav izdevīgi ļoti daudziem cilvēkiem, kas grib iedzīvoties uz šo platību rēķina. Negribu teikt, ka upes krastos nevar būt sabiedriskās apbūves, bet tā nedrīkst būt blīva, nevajag debesskrāpjus.
Tātad tā ir viena jūsu darbības joma – zaļie gaisa koridori pilsētā?
Nevaru teikt, ka esmu rūpīgi aprēķinājusi – man jāstrādā šajā virzienā! Tas ir noticis vairāk stihiski, ka esmu gājusi un mēģinājusi pārliecināt attīstības plānotājus par šīm lietām. Drīzāk jau pati sevi reizēm mēģinu pārliecināt, ka varbūt labāk būtu padomāt par savām lietām. Vecpiebalgā man tukša stāv neliela māja – nekas tur nenotiek, es reti aizbraucu uz turieni. Man laikam nav mājas izjūtas, jo manas mājas ir vietā, kur es kaut ko taisu. Kad projektēju kādu darbu Latgalē, ieeju tur līdz galam un nemaz tā nevaru uzreiz pārslēgties uz citām lietām.
Ja runājam par pilsētas zaļo elpu, tad tai ir jābūt ne tikai fiziskajā, bet arī domāšanas līmenī. Koki un viņu liktenis ir jājūt, ir jāsajūt koku saistība ar dzīvo. Man ir nācies dzirdēt teicienus par to, ka vecie koki ir jānozāģē, bet es domāju, ka vecam kokam, tāpat kā vecam cilvēkam, ir savs uzdevums. Varbūt tieši šī vecā koka zaros jādzīvo putniem. Bērns nedrīkst izaugt bez koka un zāles sajūtas, tādēļ esmu pārliecināta, ka ģimenēm nedrīkst būt dzīvokļi torņu jeb debesskrāpju mājās. Labi dzīvot nozīmē, ka pa katru logu var redzēt vismaz vienu koku. Bērnam ir jāzina, kā ir, kad pēdas saskaras ar zāli. Tāpēc uzskatu, ka augstceltnes nav piemērotas dzīvošanai. Manuprāt, dzīvojamai apbūvei savā ziņā ir jālīdzinās ligzdām, un pasaulē ir dažādi projekti, kas pat rindu mājas izkārto tā, lai kaimiņš neskatās kaimiņam logā un lai katrai ģimenei ir savs iekšpagalms, savs gabaliņš zaļa dārza. Tāpat esmu pārliecināta, ka pilsēta, arī Rīga, ir jāplāno bērniem, jo tikai tad mēs izdzīvosim. Jau teicu, ka attīstības plāni ir pilni skaistām frāzēm, bet patiesībā nekur nav domāts par bērniem. Tikai tad, ja bērni izaug, kontaktējoties ar dabu un savā starpā, no viņiem izaug cilvēki. Tie, kas izaug bez saiknes ar dabu, ir pavisam citādi.
Vai to var dēvēt par ekoloģijas garīgo modeli jeb mājokļa filozofiju?
Šovasar biju Somijā, Turcijā un Vācijā, esmu braukājusi arī pa Igauniju, un tur redzētais ir mudinājis mani rast dažas atziņas. Katram cilvēkam ir vajadzīga sava āra telpa, kurā viņš var iziet un būt viens. Tas var būt, piemēram, balkons. Tomēr katram mājoklim ir vajadzīga arī āra telpa, kur ģimene var sapulcēties un justies netraucēta savā vietā. Manuprāt, normālas attiecības ģimenē var veidoties tikai tad, ja ir tāda telpa. Tāpat ir vajadzīga vieta, kur var satikties vairākas ģimenes: mazi veikaliņi, frizētavas, skvēri – vietas, kur cilvēki tiekas ikdienas kontaktos. Visas šīs lietas ir pētītas un aprakstītas, tas nav nekas jauns. Mani mulsina tas, ka Latvijas individuālajā apbūvē trūkst no ārpasaules noslēgtu telpu ar zaļu zāli ģimenei. Igauņiem ir kāds interesants modelis rindu mājām, kur cilvēki nedzīvo cits citam degungalā, un to nodrošina plānojums. Ekoloģiskajā apbūvē ir pieņemts, ka maksimālais ēkas aug-stums, lai nezaudētu saikni ar zemi, ir četri stāvi. Tās ir ar terasēm, un tiek izmatoti arī vēl citi plānojuma elementi. Ir arī tā dēvētās ekoloģiskās augstceltnes, kurās ik pa četriem stāviem ir viens stāvs ar zaļumiem un dažādiem augiem – tāds kā pagalms starp stāviem. Šie zaļie stāvi var būt savienoti starp ēkām, tā veidojot zaļo, sabiedrisko teritoriju. Es gan neesmu pārliecināta, ka šie zaļie laukumi zem stikla var aizstāt zāli uz zemes. Domāju, ka augstceltnēs var būt viesnīcas, biroja ēkas, bet ne dzīvokļi. Žēl skatīties, kā kolēģi, zīmējot augstceltnes kā dzīvojamās mājas, pārņem ārējo noformējumu bez satura – attēlos un maketos ir redzams, ka katrs ceturtais stāvs izskatās atšķirīgs no pārējiem. Tad nu augstceltnei katru ceturto stāvu iezīmē citā krāsā, ar lielākiem stikliem, bet sa-turs visiem stāviem ir viens un tas pats, tur nav zaļā dārza. Tā ir garīgā ekoloģija, bet ne tikai garīgā, bet arī materiālajā pasaulē balstīta ekoloģija.
Ir pieņemts uzskatīt, ka koka māja ir ekoloģiska un – jo vairāk māju būvēs no koka, jo labāk.
Es domāju, ka diez vai cilvēks drīkst celt māju no lieliem baļķiem. Neesmu pārliecināta, ka guļbaļķu mājas ir labākais risinājums – vai cilvēks savai labsajūtai drīkst ziedot tik daudz koku? Koks ir audzis ilgus gadus, un tad cilvēks pēkšņi visu nocērt. Biju visas pasaules arhitektu kongresā Stambulā, un man ļoti patika japāņu viedoklis šajos jautājumos. Biju priecīga, ka manas domas pauž arī citi. Japānis sacīja, ka taisa ēkas nevis no koka, bet no koka pārstrādes produktiem – no kartona un arī no citiem materiāliem. Ir zināms, ka ir ekovate, ko gatavo no pārstrādātām avīzēm. Vēl šajā kongresā interesanti bija tas, ka tika atzīta pilsētas nozīme.
Daudzi zaļie pilsētu uzskata par ļaunumu, un Latvijā nācies dzirdēt aicinājumu atgriezties viensētās.
Jā, ir viedoklis, ka pilsēta ir ļaunums, bet šajā kongresā izskanēja pārliecība, ka pilsēta ir kultūras centrs un tai ir jābūt labai. Ja pilsētu pieņem kā esamību, tad uz to var raudzīties nevis kā uz ļaunumu, bet kā uz vietu, kuru var veidot labu un tā var būt tuva dabai. Cilvēki tiecas uz pilsētu, bet, lai to būvētu, izcērt mežus. Tad sākas klimata pārmaiņas, notiek vētras un plūdi. Mājokļi iet bojā, un atkal tiek izcirsti meži, lai būvētu no jauna. Veidojas tāds kā apburtais loks. Tādēļ mājas var un vajag būvēt ne no tik blīviem un dārgiem materiāliem. Man ir divas salmu mājas, kurām esmu projekta autore: skola Rencēnos un dzīvojamā māja Ikšķilē – llzēni –, kas pašlaik top (mājas attēls uz žurnāla vāka).
Kā var uzbūvēt māju no salmiem? Vai tā nevar nodegt un vai to neaizpūš vējš?
Nē, mājas nenodeg tāpēc, ka būvētas no salmiem. Arī koks taču ir labs degšanas materiāls. Starp citu, salmu mājas deg sliktāk nekā koka mājas. Savulaik, kad devos uz laukiem, uz Rencēniem, prom no Rīgas devās domubiedru grupa, kas aizrāvās ar Rūdolfa Šteinera filozofiju – viņš bija Valdorfa skolas idejas pamatlicējs. Viņš ir arī bioloģiskās lauksaimniecības ideju tēvs pagājušā gadsimta sākumā. Šie domubiedri bija strādājuši Norvēģijā, kur apguva Valdorfa skolu filozofiju un pieņēma arī ideju, ka skola jābūvē no dabīgiem materiāliem. Rencēnos viņi atbrauca jau ar zināšanām par māju būvēšanu no salmiem un gribēja uzbūvēt Valdorfa skolu. Latvijā ir būvētas līdzīgas mājas, tikai tajās bija vairāk mālu, mazāk salmu, un tās dēvē par māla kleķa mājām. Mājas karkass ir no koka, bet sienas pildītas ar salmu un māla maisījumu. Māju Rencēnos uzbūvēja. Skola neizdzīvoja, un tagad diemžēl māja stāv tukša. Netālu no tās vietas, pirms Lizdēniem, tika uzbūvēta vēl viena salmu māja — «Champill» centrs «Rožkalni», kur Vilnis un Inga Neimaņi dzīvo un strādā vēl šodien. Starp citu, projektējot māju, es vienmēr piedāvāju pasūtītājam rīkstnieka pakalpojumus. Mājas projektēšana, ievērojot āderu vietas, ir sarežģītāka, bet tas dod mājai noteiktību. Ilzēnos, ievērojot āderu vietas, uzreiz tika ieprojektēta akas vieta. Aku izraka, un tur tiešām ir ūdens. Jumts šai mājai ir no skaidām, un tas ir ar dažādu augstumu – tāds skulpturāls veidojums.
Vai salmu mājas ir dārgas?
Nē, nepavisam. Ja man būtu laiks biznesam, es varētu ar to nodarboties. Vislētākās būtu nelielas salmu mājiņas, jo lielām mājām vajag koka karkasu. Man ir tāds projekts, kas tapa gluži kā pa jokam, – salmu mājiņa vientuļniekam. Pārsegums balstās tieši uz sienām, telpas vidū ir krāsns. Otrs projekts ir maza mājiņa diviem cilvēkiem – tajā tualete pat ir paredzēta iekšā. Lai nu kā, tās būtu ļoti lētas mājas. Ekoloģiskās arhitektūras princips ir tāds, ka vajag izmantot tikai tos materiālus, kas atrodami uz vietas. Salmiem vienu gadu ir jānostāvas, un tad tos var izmantot.
Sarunas sākumā jūs sacījāt, ka atgriešanās viensētās nav ri-sinājums. Kāpēc?
Es neesmu pret viensētām, arī tās var būt risinājums, meklējot dzīvesvietu. Gribu teikt, ka risinājums meklējams ne tikai viensētā, jo tas tomēr ir izņēmums, kad viena ģimene saimnieko, atrauta no visiem. Mūsu laikos viensētas jau patiesībā orientējas uz tūristiem, kas pie viņiem brauks. Tūristiem droši vien labāk ir dzīvot atšķirīgos apstākļos. Manuprāt, ir jābūt kaut kādai kooperācijai, bet atzīstos, ka dažas lietas man vēl nav skaidras, ja domāju par pilsētām un viensētām. Nevaru iedomāties cilvēku dzīvi vispār bez pilsētas, tāpat arī bez laukiem. Taču ir skaidrs, ka pa vidu ir jābūt vēl kaut kam. Varbūt es kļūdos, bet lauku ražošanā ir jābūt kaut kādam optimālajam aprēķinam, piemēram, lopu skaitam un produktu ražošanas vietām, jo ne katrs taču, teiksim, sies sieru. Francijas ziemeļos es redzēju lauku mājas, viensētas, kur nodarbojas ar lopkopību, tomēr viņiem ir arī kooperācija. Viņi nodod pienu un pēc tam saņem sviestu un arī sieru, kuru katrs savās mājās nesien. Redzēju arī lauku ciematus, kur dzīvo tie, kas apsaimnieko laukus. Zemnieki ar mašīnām aizbrauc, izdara savus darbus uz lauka un brauc atpakaļ uz ciematu, kur viņiem ir labiekārtotas mājas. Nezinu, kāds ir tas īstais dzīvošanas modelis, bet skaidrs ir viens – visiem nevajag un visi nevar dzīvot laukos, tāpat kā visiem nevajag dzīvot pilsētās.
Jūs esat arī dabiskās ventilācijas piekritēja. Ko tas nozīmē?
Dabiskā ventilācija ir viens no ekoloģiskās arhitektūras pamatprincipiem. Doma ir tāda, ka nav pareizi gaisu apstrādāt mehāniski un ķīmiski un pēc tam to piespiedu kārtā ievadīt ēkā. Tā vienkārši varētu teikt, ka pa vienām caurulēm gaisu ēkā sūknē iekšā, bet pa otrām caurulēm to sūknē ārā. Bieži vien pat ir tā, ka izmantoto un ārā izsūknēto gaisu mazliet apstrādā un atkal atgriež atpakaļ ēkā. Tas ir ļoti neveselīgi, tajā uzkrājas baktērijas, tas zaudē kvalitāti, un cilvēkiem rodas dažādas alerģijas un slimības. Māja ir jāprojektē tā, ka tās formas ir orientētas uz dabu. Piemēram, ir jāievēro valdošie vēja virzieni un skaidri jāzina, kāda būs mājas forma, jo tā nosaka, kā vējš apliec māju. Visvienkāršākais piemērs dabiskai vē-dināšanai ir atvērt logu, lai ieplūst gaiss, kurš iekšā uzsilst, ceļas uz augšu un tad aizplūst tālāk caur ātriju, ja māja ir būvēta ar tādu kā iekšpagalmu vai iekšējo vidusdaļu. Gaisu mājā var ievadīt arī caur zemē izveidotiem kanāliem, kuros neveidojoties baktērijas. Ir arī gaisa kanāli uz jumta, kuros gaisu iedzen vējš, un sasilušais gaiss pats ceļas uz augšu un izplūst ārā. Pats galvenais māju dabiskajā ventilācijā ir tas, ka gaisu dzen nevis mehāniski, bet tas pats plūst mājā iekšā un ārā. Tāpēc arhitektam laikus ir jāiesaistās tādas mājas projektēšanā, pretējā gadījumā gatavai mājai vairs nevar ieprojektēt dabisko ventilāciju.
Cik daudz ir atkarīgs no vietas, kur būvē māju?
No vietas ir atkarīgs viss. Ir jārēķinās ar vietu, tās reljefu, apkārtni un tad jāskatās, kā māja tur iekļausies. Nevar standartprojektus mehāniski ielikt jebkurā vietā. Ziniet, mājām ir ne tikai skaisti jādzīvo, tām ir arī skaisti jāmirst. Ja māja celta no pareiziem materiāliem un tā ir pareizi uzbūvēta, tad pēc pamešanas tā sagrūst, bet nav neglīta. Piemēram, Grieķijā mēs skatāmies uz drupām kā uz pieminekļiem. Ja mājas ir būvētas no dabiskiem materiāliem, tad tās sagrūstot atkal iekļaujas vidē. Vest mājai materiālus no otras pasaules malas – tā ir kaprīze, kas nav vajadzīga.
Sallija Benfelde
Publicēts 2005.gada novembrī.