Sarkanvēdera ugunskrupis Bombina bombina ir abinieku suga, kas iekļauta 1979. gada Bernes konvencijas «Par Eiropas dzīvās dabas un dabisko dzīvotņu aizsardzību» II pielikuma sarakstā «Īpaši aizsargājamo dzīvnieku sugas», Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā kā izmirstoša suga, kā arī ierakstīta Lietuvas, Zviedrijas, Baltijas reģiona un Ziemeļvalstu Sarkanajā grāmatā, Dānijas, Vācijas un Eiropas Kopienas Apdraudēto sugu sarakstā, Pasaules apdraudēto dzīvnieku Sarkanajā sarakstā.
Latvijā mītošie sarkanvēdera ugunskrupji ir sugas areāla ziemeļu robežas populācija. Tā kā krupju dzīvei nepieciešams silts ūdens, loģiski, ka šis retums mīt vien mūsu valsts siltākajos reģionos. Šī suga vēl ir sastopama Baltkrievijā, Vācijā, Dānijā, Zviedrijā, Lietuvā un valstīs, kas atrodas daudz vairāk uz dienvidiem nekā Latvija. Pirms gadiem pieciem bija zināma viena atradne Bauskas rajona dienvidu daļā pie Lietuvas robežas, viens īpatnis Daugavpils rajona Kalkūnes pagasta Ainavās un viena atradne Daugavpils rajona dienvidu daļā – dabas liegumā «Ilgas». Pašlaik zināmas kādas 100 ūdenstilpes, kur savas neuzkrītošās partneres gaida aptuveni 370 košu un muzikālu tēviņu.
Jūnijā nespēj klusēt
Sarkanvēdera ugunskrupis ir grūti pamanāms, tam ir diezgan slēpts un kluss dzīvesveids, tomēr savu klātbūtni viņš nespēj noklusēt pavasara beigās, vasaras sākumā, kad rit šo abinieku nārsts un ugunskrupju tēviņi no rīta līdz vakaram skaļi dzied. Tāpēc ugunskrupju pētnieki šos ļoti retos abiniekus var cerēt atrast tikai maijā un jūnijā, kad ūdens jau iesilis līdz 20°C un notiek nārsts.
Sarkanvēdera ugunskrupji mielojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem – gliemjiem, kukaiņiem un kukaiņu kāpuriem, zirnekļiem, sliekām u.c. tārpiem –, bet galvenais barības objekts ir odu kāpuri.
Sarkanvēdera ugunskrupja dzīvei ir nepieciešamas klusas un saulainas ūdenstilpes ar mālainu dibenu, kā arī piekrastes un ūdensaugiem noaugusi sekla krasta josla. Svarīgi, lai netālu no dzimtās ūdenstilpes būtu arī piemērotas ziemošanas vietas: veci, satrunējuši koku stumbri, celmi, grauzēju alas irdenā zemē, ar lapām nosegtas kritalu čupas. Uz sauszemes sarkanvēdera ugunskrupis pavada ziemas diapauzi no septembra beigām līdz aprīļa sākumam. Krupja pirkstu gali ir spēcīgi, jo uz ziemošanas vietu dažkārt jāiet pat kilometrs. Ziemošana viņiem ir smags pārbaudījums, īpaši nāvīgi ir kailsali. Katru ziemu iet bojā gandrīz puse pieaugušo īpatņu un aptuveni 90% jauno dzīvnieku. Ja dzīves apstākļi ir labi, tad sarkanvēdera ugunskrupji var nodzīvot vidēji 14 gadus, bet terārijā viens seniors nodzīvoja 29 gadus!
Vispirms biedē
Sarkanvēdera ugunskrupja ķermenis ir plakans, bumbierveida. Mugura tumši pelēka, olīvpelēka vai brūna ar nelieliem melniem plankumiņiem Muguras āda ir grubuļaina – tur atrodas daudz dziedzerkārpiņu, īpaši daudz to ir ap kloāku. Vēders krupim ir zili melns ar koši sarkaniem vai oranžiem neregulāras formas plankumiem, kas kalpo kā brīdinošs signāls uzbrucējam. Briesmu situācijā ugunskrupis izriež delnas un pēdas augšup, izliec muguru vai pat apmetas augšpēdus un demonstrē plankumus, brīdinot par savu indīgumu. Un viņi neizliekas – sarkanvēdera ugunskrupja ādā izvietoti dziedzeri, kas briesmu brīdī izdala putojošu un kairinošu vielu frinolicīnu, lai atvairītu tos, kas gardu muti krupi notiesātu. Kairinošu un toksisku vielu ražošana ir ektodermas vissenākā aizsargfunkcija. Gan jau ugunskrupim nosaukumu devis kāds latvietis, anglis vai vācietis, kurš apdedzinājies, košo abinieku paņēmis rokās. Angļu valodā šā dzīvnieka nosaukums ir fire-bellied toad, vācu valodā – feuerkreote.
Muzikālā gaume
Tā kā sarkanvēdera ugunskrupis uztver galvenokārt zemu frekvenču skaņas, tas ir ļoti jutīgs pret negaidītu čaboņu, šalkām, soļiem, zaru sprakšķiem, ūdens šļakatām un zibenīgi ātri ienirst, sajutis briesmas. Bet, ja abinieku pārāk netraucē, tas pierod pie trokšņiem un sadzīvo ar tiem. Ugunskrupji parasti klausās, pieplokot pie zemes, jo skaņu uztver ar plaušām. Ugunskrupju pavasara kora raidīto ritmisko skaņu cilvēks sadzird dažu kilometru attālumā, bet paši ugunskrupji savu sugas brāļu signālus sadzird no vēl lielāka attāluma.
Nārsta izdarības
Nārsta laikā tēviņi piepūšas un kļūst pat divas trīs reizes lielāki; viņi kā plakani baloni ar plaši izplestām kājām peld pa ūdens virsmu un, piepūšot kakla rezonatoru, rada gan mātīti pievilinošu, gan citus tēviņus brīdinošus signālus. Tēviņi parasti dzied virs ūdens virsmas, bet var dziedāt arī zem ūdens. Pārošanās sākas vēlāk, aptuveni 10–20 dienas pēc ierašanās nārsta ūdenstilpē, kad ūdens temperatūra ir +18-20 grādu.
Sarkanvēdera ugunskrupis ir gaismu mīlošs dienas dzīvnieks: saulei austot, sākas sildīšanās, medības, teritorijas sargāšana, mātītes saukšana vai tēviņa meklēšana, teritorijas pētīšana, labāku vietu meklēšana. Migrācija un ikru nēršana notiek naktīs. Vislielākā abinieku aktivitāte ir no plkst. 11 līdz 12, tad no 16 līdz 17, vakarā no plkst. 19 līdz 20. Tēviņi sāk muzicēt, iestājoties krēslai, un turpina līdz pat pusnaktij. Vēsā, aukstā, vējainā laikā šie abinieki ir mazaktīvi, lielāko daļu laika pavada zem ūdens. Naktīs ugunskrupji parasti iespiežas starp augiem ūdenstilpes dibenā un atpūšas.
Sugai raksturīgs īpatns olu dēšanas veids: mātītes nērš ikrus pa vienam vai nelielās porcijās pa 2–80 ikriem. Ikri pielīp pie ūdensaugiem vai pie ūdenstilpes dibena. Mātītes sezonas laikā iznērš aptuveni 300 ikru (salīdzinājumam: dīķa varde iznērš 10 reižu vairāk).
Kaitē kailsals, sausums un meliorācija
Viens no apstākļiem, kas apdraud sarkanvēdera ugunskrupja Latvijas populācijas, ir klimats. Kailsals nonāvē uz sauszemes ziemojošos abiniekus, dzīvniekam kaitē arī auksta un īsa vasara, jo jaunā paaudze nepaspēj attīstīties. Kaitē arī karsta un sausa vasara, kad izžūst krupju mājvietas – seklie dīķi. Kurkuļus iecienījušas plēsīgās zivis, it īpaši karūsas un introducētie rotani. Kā stāsta viens no projekta «Eiropas Bombina dziesmu festivāls» virzītājiem, Dānijas herpetologs Kāre Fogs (Kaare Fog), pieaugušus ugunskrupjus medī arī dzērves un stārķi.
Lielu postu ugunskrupjiem sagādā meliorācija, kad tiek nosusināti vai padziļināti mazie dīķīši. Taču cilvēku nīstie bebri ir īsti krupim tīkamo biotopu veidotāji, viņi, būvējot aizsprostus, rada seklus, saulainus dīķus.
Saglabāšanas projekti
Tā kā sarkanvēdera ugunskrupji ir apdraudēta un unikāla suga visā Eiropā, tiek īstenoti dažādi projekti populāciju saglabāšanai. 2008. un 2009. gadā tika rīkots festivāls «European Bombina Song Contest», kur dziesmu skanīgumā sacentās dažādu valstu sarkanvēdera ugunskrupji. Arī šobrīd visi, kuri šo trelli nav dzirdējuši, var to noklausīties «LIFE-Bombina» projekta mājaslapā http://www.life-bombina.de.
2009. gada vēlā rudenī Daugavpils apkaimē, dabas liegumā «Ilgas», kas ir «Natura 2000» teritorija, notika sarkanvēdera ugunskrupju biotopu rekultivēšana. Projekta ietvaros tika ataicināti eksperti Lars Brigs (Dānija) un Hauke Dregs (Vācija). Tagad sarkanvēdera ugunskrupju pētnieki Mihails un Aija Pupiņi ar nepacietību gaida, vai ugunskrupji novērtēs šo starptautisko veikumu.
Jeļena Litvinceva
Publicēts 2010.gada jūnijā.