Vienas no skaistākajām bērnības atmiņām Lāsmai Ozolai ir par to, kā kopā ar citiem bērniem viņa Zaķumuižas dārzos, pļavās un mežos meklē dabas veltes: zemenītes, mellenes, jēpīšus, korintes un pirmās vizbulītes. Nu viņa izbraukājusi puspasaules un zina, ka, piemēram, Kostarikā tas joprojām ir ierasts dzīvesveids, bet Vecajā Eiropā vai Amerikā cilvēki nespēj iedomāties, ka varētu vākt un ēst zaķkāpostus vai meža sēnes. Cik tālu no dabiskuma aiziesim mēs? Un kas mūs pagriezīs atpakaļ? Lāsma vēl meklē savu dzīves ceļu, un man šķiet, ka nu jau viņa ir tam pavisam tuvu. Man patīk, ka viņa nebaidās. Pirms trim gadiem Lāsma atgriezās no tālām zemēm un tagad strādā par bioloģiskās lauksaimniecības projektu vadītāju Lauku konsultāciju un izglītības centrā un ir sākusi attīstīt savu bioloģisko saimniecību.
– Es bieži pieņemu radikālus lēmumus – droši vien tāpēc, ka man diezgan labi padodas itin viss, kam ķeros klāt. Radošās lietas man patika no bērnības, bet, kad nāca kapitālisms, likās, ka vienīgais veids, kā nodrošināt savu patstāvību, ir kļūt par ekonomistu vai uzņēmēju, tāpēc noliku savu radošumu malā un aizgāju mācīties uz Rīgas Komercskolu. Tad man vajadzēja vēl lielākas grūtības, tāpēc iestājos juristos, jo esmu taisnības cīnītāja: kopš bērnības gribēju būt prokurors jeb apsūdzētājs, bet sapratu, ka realitātē juristi ir nevis taisnības cīnītāji, bet gan tie, kuri meklē likumos robus, lai varētu tos apiet. Lai kaut ko tādu spētu izturēt, cilvēkam jāmaina sava emocionālā pasaule. Es sāku strādāt valsts pārvaldē, jo man šķita izaicinoši mēģināt mainīt sistēmu no iekšienes, – vispirms Iekšlietu ministrijā, tad Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrā, kur diezgan ātri sāku virzīties pa karjeras kāpnēm – mani drīz vien iecēla par Uzņēmējdarbības vides uzlabošanas nodaļas vadītāju. Tolaik aizrāvos ar snovbordu un veikbordu, un man bija divas dzīves: viena – raganīgā – kalnos un uz ūdeņiem, otra – birokrātiskajā sistēmā. Darbu birojā es piecietu tikai tāpēc, lai varētu atļauties hobijus. Un tad 27 gadu vecumā sapratu, ka es tomēr visu dzīvi vēlos dzīvot kā savējo, nevis tikai pusi. Tā sākās mans meklējumu ceļš pēc patiesuma un īstuma visā, ko daru.
Es devos uz Štutgarti – iegūt otro maģistra grādu bioloģiskajā lauksaimniecībā. Tur, Vācijas dienvidos, netālu no Austrijas un Šveices, atrodas Eiropas bioloģiskās lauksaimniecības šūpulis. Pēc pirmā mācību gada sāku izjust vilšanos, jo biju cerējusi, ka ar kursabiedriem veidosies dvēseliska tuvība, taču tā nenotika, tāpēc nolēmu otro mācību gadu pavadīt citās Eiropas valstīs. Četrus mēnešus mācījos Nīderlandē un tad izgāju praksi Beļģijā – «IFOAM EU Group» jeb Starptautiskajā bioloģiskās lauksaimniecības kustības federācijā. Tā bija ļoti interesanta pieredze – saprast, kā darbojas interešu grupu aizstāvība ES, – un lieliska iespēja iepazīt cilvēkus, kuri aktīvi darbojas bioloģiskās lauksaimniecības attīstīšanā ES. Visu šo laiku daudz braukāju arī pa bioloģiskajām saimniecībām Eiropā, lai pieredzētu un mācītos bioloģiskās lauksaimniecības praktisko pusi. Pētot pārtikas sistēmas, man sāka veidoties izpratne gan par vides, sociālajām un ekonomiskajām problēmām pasaulē un to, cik cieši mēs esam saistīti cits ar citu, gan par to, cik ļoti lielvalstis izmanto attīstības valstis, lai piesavinātos resursus, un cik ļoti mēs esam ignoranti patērētāji itin visā, ko darām.
Strādājot Beļģijā, iepazinos ar puisi, kurš nodarbojās ar lmēšanu, un mums radās ideja par kopīgu ceļojuma projektu pēc mācību pabeigšanas. Mēs nolēmām braukt uz Kostariku, lai veidotu video par ilgtspējīgām pārtikas ražošanas praksēm gan tradicionālajās, gan modernajās permakultūras saimniecībās (par Kostarikā pieredzēto varat lasīt «Vides Vēstu» 2013. gada vasaras numurā – red.). Centrālamerikas valstis izvēlējāmies diezgan nejauši, taču es vēlējos redzēt, kā cilvēki dzīvo taipus okeānam un iepazīties ar senākām kultūrām. Pirms tam par Kostariku zināju vien to, ka tur var forši sērfot.
Atklājās, ka Kostarika ir mājvieta ļoti daudziem ārzemniekiem, kas meklē patvērumu no Rietumu patērētājkultūras un attīsta pašpietiekamas saimniecības pēc permakultūras principiem. Savukārt vietējie zemnieki mani apbūra ar savu ciešo saikni ar dabu, dziļu dabas procesu izjušanu, izpratni par barības vielu apriti un augu vajadzībām.
Viena lieta ir redzēt filmās vai lasīt grāmatās, kādu postu videi un kopienām nodara mūsdienu lauksaimniecība, taču, aizbraucot uz Centrālameriku, to ir iespējams ļoti asi pieredzēt dzīvē – kā transnacionālās kompānijas piesavinās auglīgākās augsnes un izmanto lēto darbaspēku, jo darbinieku tiesību un sociālo garantiju likumdošana ir vāja. Ir grūti iedomāties, ka banāni, ko pērkam veikalos, aug plantācijās, kuras no lidmašīnām tiek apsmidzinātas ar pesticīdiem. Es redzēju vietējos plantāciju strādniekus, kuru ķermeņus klāj ķimikāliju izraisīti apdegumi, un es dzirdēju stāstus par strādnieku problēmām ar auglību un biežo mirstību ar vēzi. Kopš atgriezos no Kostarikas, es nespēju lielveikalā nopirkt tropu augļus, jo zinu, kādu postu šie lētie banāni un ananasi rada šo zemju ekosistēmai un cilvēkiem, kuri tur dzīvo. Tam ir arī dziļa simboliska nozīme. Es pārsvarā pārtieku no vietējiem augļiem un dārzeņiem un, ja man tiešām ļoti sagribas banānus, pērku bioloģiskos un ar «Fairtrade» serti kātu. Es cenšos sekot līdzi tam, par ko un kam es atdodu savu naudu! Lielajām kompānijām nebūtu grūti mainīt audzēšanas tehnoloģijas uz videi draudzīgākām, taču, tā kā tām nav «ētikas», vien biznesa apsvērumi, tās mainīs darba metodes uz zaļākām tikai tad, kad būs pieprasījums.
– Mūsu veikalos ir nopērkami bioloģiski audzēti banāni un citi ekoaugļi. Šim serti kātam var ticēt?
– Man ir apnicis šis ticības jautājums! Ja nav uzticības starptautiskiem serti kātiem, tad nevajag pirkt banānus! Es uzskatu, ka tā ir ieganstu meklēšana, lai nemainītu savus paradumus. No vienas puses, nevaru nepiekrist, ka, jo garāka ir pārtikas ķēde, jo mazākas izsekojamības iespējas, taču, no otras puses, pieprasījums ir tas, kurā kompānijas «ieklausās».
– Pirms trim gadiem tu atgriezies no Kostarikas un mēģināji iedzīvoties Latvijā…
– Sākumā es bažījos par atgriešanos Latvijā, jo domāju, ka te nevienam mana pieredze un zināšanas nebūs vajadzīgas. Kad vēl dzīvoju Briselē, ik pa laikam braucu uz mājām, sapazinos ar aktīvistiem no Latvijas Zemes draugiem un kā juriste palīdzēju kampaņā pret ģenētiski modi cētiem organismiem. Es sāku iepazīt «ekocilvēkus» Latvijā, un tas man deva drošību atgriezties atpakaļ. Pavisam drīz man piedāvāja darbu Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā, jo vajadzēja kādu, kurš pabeidz ar bioloģisko lauksaimniecību saistītu starptautisku projektu. Es priecājos par šo iespēju, kaut arī atgriešanās o sā mani nevilināja. Uzskatu, ka mana stiprā puse ir stratēģiskā domāšana, es zinu un jūtu, kas darāms, lai Latvijā attīstību bioloģisko lauksaimniecību.
Tagad es turpinu strādāt ar bioloģiskajiem zemniekiem, vedu uz Latviju bioloģiskās lauksaimniecības praktiķus, jo pasaulē bioloģiskā lauksaimniecība ir stipri attīstījusies un pastāv ļoti daudz agroekoloģisku risinājumu, kas var uzlabot saimniekošanu. Pretēji ierastajam – mani īpaši interesē tā sauktās zemās tehnoloģijas, kuru ieviešanai nav nepieciešamas lielas investīcijas un lieli resursi no ārpuses. Es meklēju atjaunojošās lauksaimniecības jeb regenerative agriculture metodes, kas vērstas uz augsnes auglības uzlabošanu, ne tikai status guo saglabāšanu, kā tas bieži vien ir bioloģiskajā lauksaimniecībā. Diemžēl zemniekiem ir valodu barjera, tāpēc informācija par šīm metodēm viņiem iet secen. Aicinot lektorus no citām valstīm, es cenšos rīkot praktiskus seminārus saimniecībās, lai vēlāk varam mācīties cits no cita.
– Vai bioloģiska saimniecība var pastāvēt bez mājlopiem?
– Lai arī esmu veģetāriete, uzskatu, ka ilgtspējīgi saimniekot var tikai tad, ja saimniecībā ir dzīvnieki. Man patīk par sevi paironizēt un teikt, ka veģetārismu un vegānismu var atļauties tikai izlutinātie pilsētnieki. Bioloģiskajā saimniecībā bez dzīvniekiem ir ļoti grūti nodrošināt pietiekamu barības vielu apriti. Ierasta prakse Latvijā – labības audzēšanai izmantot vien zaļmēslojumu, taču ar to vien nepietiek, lai nodrošinātu augam nepieciešamās barības vielas un uzturētu augsnes auglību. Diemžēl bioloģiskajā lauksaimniecībā vairāk darbojas pēc principa, kā augsnei nodarīt pēc iespējas mazāku ļaunumu, nevis reģenerēt to un vairot tās auglību.
Es pat vecāku piemājas dārza kompostam pievienoju meža zvēru mēslus. Kad staigāju pa mežu, ņemu līdzi spainīti un vācu mēslu «odziņas». Atgremotājdzīvnieku mēslos ir unikāli mikroorganismi, kas nepieciešami augsnes auglības nodrošināšanai. Ja kūtsmēslu nav daudz, var pagatavot mēslu «vīnu», raudzējot svaigus govs mēslus kopā ar sūkalām, melasi un pelniem. Šī ir viena no «zemo tehnoloģiju» receptēm, kas neprasa lielas investīcijas, taču šādu preparātu lietošana var būtiski uzlabot saimniekošanu.
– Mani pārsteidz tas, ka lielākā daļa no visām serti cētajām platībām Latvijā ir pļavas un zālāji.
– Tas nav slikti, kaut vai tāpēc, ka uz šīm zemēm netiek lietota agroķīmija un tās nepieder kādam vācu graudaugu vai dāņu cūku audzētājam. Mani uztrauc mūsu zemju nonākšana ārzemju investoru rokās, jo viņi skatās uz Latviju kā uz attīstības valsti – kā vietu, kur pelnīt naudu, un viss. Viņiem nav saiknes ar mūsu zemi. Ja par latviešu zemnieku vēl ir cerība, ka viņš domā, kādu augsni atstās mantojumā saviem bērniem, tad ārzemju investoram tas ir pilnīgi vienalga, un viņam nav neērti smidzināt ķimikālijas kaimiņa bioloģiskā lauka tuvumā.
Mūsu Latvijas pļavas bieži vien klāj sūnas, un zāle ir liesa un reta. Ir dažādas tehnikas, kā panākt ganību ražību, bet svarīgākais – īstajā laikā zāle jānopļauj un nedrīkst pārganīt. Govs nav putniņš, tai graudi nav jāēd! Es vēlos Latvijā attīstīt noieta tirgu tikai ganībās audzētu liellopu gaļas un nepasterizēta piena produktiem. Jūnijā aicinu uz Latviju vieslektoru – šveicieti Ēriku Meili (Eric Meili), kurš ir bioloģiskās lauksaimniecības konsultants un zemnieks ar 30 gadu stāžu un attīstījis šādu produktu preču zīmi Šveicē. Man patīk iet pret straumi, un es esmu pārliecināta, ka, uzlabojot ganību kvalitāti, iespējams iegūt labas ražas un dzīvnieku labturības apstākļus, turklāt šādi piena produkti un gaļa ir veselīgāki.
– Ko tu domā par Latvijas zemniekiem?
– Mani mulsina viņu pakļaušanās un klanīgums. Zemniekiem pietrūkst dumpinieciskuma gēna un vēlmes meklēt citus risinājumus, nevis akli sekot tam, ko iesaka agronoms vai agroķīmijas tirgotājs. Taču ar dumpinieciskumu vien nepietiek, ir nepieciešams attīstīt dziļu izpratni par dabas procesiem, lai saimniekotu videi draudzīgi. Mani pārsteidz, cik ļoti vieglprātīga attieksme cilvēkiem ir pret agroķīmijas lietošanu. Tas ir mīts, ka visi mūsu mazie zemnieki strādā ekoloģiski. Vairākkārt esmu aplauzusies, runājot ar pārtikas ražotājiem, kad otrajā sarunu stundā uzpeld fakts par pesticīdu lietošanu pret Kolorado vabolēm vai laputīm. Cilvēki mazdārziņos plaši lieto gan sintētisko mēslojumu, gan pesticīdus, jo domā: tos taču var brīvi nopirkt veikalā, tāpēc to lietošana ir nekaitīga. Kāpēc pasaulē valda agroķīmija? Tāpēc, ka mēs izvēlamies vieglāko ceļu. Ir slimība – ir zāles, un nav jādomā par slimības cēloņiem. Par bioloģisko zemnieku būt ir daudz grūtāk, jo ir jāmeklē problēmas cēloņi. Mums trūkst kritiskās domāšanas. Tomēr palēnām cilvēki sāk saprast, ka ne viss, kas ir atļauts, ir veselībai labs. Smeju, ka patiesībā ekocilvēki ir slimi cilvēki, kas izjūt industriālās pārtikas slikto ietekmi. Nesen gāju uz vienu interviju un aizdomājos, kas tad īsti ir veselīga pārtika, un man nāca atklāsme: tā ir mana iespēja izpaust mīlestību pret sevi un cilvēkiem, kuri ražo pārtiku, pret dabu un mūsu planētu kopumā. Pēc intervijas žurnāliste sāka žēloties, ka viņai neesot tik daudz laika, lai meklētu bioloģisko pārtiku pie vietējiem zemniekiem. Tad es viņai atvaicāju: «Vai tev nav laika sevi mīlēt?» Laika trūkums nav attaisnojums, lai laupītu mīlestību sev un pasaulei. Tas ir dzīves kvalitātes un lozo jas jautājums.
– Kur tu gādā ēdienu?
– Tā kā ļoti daudz laika pavadu, domājot par pārtikas ražošanu, man ir grūti aiziet uz veikalu un vienkārši iepirkt nepieciešamos produktus. Man ir svarīgi, ka tas ir ne tikai bioloģiski ražots produkts, bet arī, ka es pazīstu šo zemnieku. Es zinu, ka apgrūtinu savu dzīvi, taču, ja viegla dzīve nozīmē virspusību, es labāk dzīvoju savu sarežģīto dzīvi.
Esmu iesaistījusies tiešās pirkšanas pulciņā, kur darbojos arī kā tāds vērtību sargs. Tiešās pirkšanas pulciņi visu pērk no bioloģiski serti cētiem zemniekiem, un tikai tad, ja trūkst serti cētu produktu, pieļaujama pirkšana no vietējiem konvencionālajiem zemniekiem. Netrūkst zemnieku, kas ražošanu nav serti cējuši kā bioloģiskie, taču apgalvo, ka saimnieko atbilstoši bioloģiskajiem standartiem. Tad man laiku pa laikam nākas pievilkt grožus un atgādināt par serti kātiem un mūsu apņemšanos zināt, kā produkti ir saražoti. Es ļoti labi apzinos, ka bioloģiskais serti kāts nav brīnumnūjiņa, kas garantē, ka ikviens zemnieks ir godprātīgs. Tā būtu naiva paļaušanās. Tāpat es zinu, ka bioloģiskā serti kācija ir zemniekus apgrūtinošs process. Ārzemēs, lai izvairītos no birokrātiskās bioloģiskās serti kācijas, pircēji paši veido savas pašserti kācijas sistēmas un pārbauda zemniekus. Domāju, ka līdzīgu sistēmu varētu ieviest arī Latvijā, ja esam par tiešāku attiecību dibināšanu ar zemniekiem un tajā pašā laikā vēlamies atsacīties no serti kācijas prasību pildīšanas.
– Bet pavasarī un vasaras sākumā vietējie pagrabi ir tukši!
– Pavasaros ir grūti, jo mēs esam izlutināti patērētāji. Lielveikali mūs izlutina, jo tur jau sen vairs nevar saprast, kāds ir gadalaiks – vienmēr nopērkami jaunie kartupeļi, tomāti, zemenes… Jā, mūsu ēdienkarte ir bagātāka, taču mēs iznīcinām vietējo ekonomiku, neizvēloties sezonālo vietējo produkciju. Arī vietējie zemniekie pavasarī siltumnīcās spēj izaudzēt redīsus, spinātus, mizunu, rukolu un citus zaļumus, taču te ir viegli iekrist otrā grāvī, jo segtajās platībās audzētie dārzeņi prasa lielu enerģijas patēriņu. Mēs nedrīkstam pieprasīt zemniekam katru gadu izaudzēt produkciju agrāk un agrāk.
– Man šķiet, ka Eiropas lauksaimniecību iznīcina subsīdijas!
– Subsīdijas ir kā narkotikas, kas ved laukus iznīcībā. Ja tiktu ievērots princips «piesārņotājs maksā» par dabas bojāšanu, mēs varētu subsīdiju sistēmu atmest. Visi tiecas ražot to, par ko maksā subsīdijas, nevis to, kas patiesi ir veselīgs gan cilvēkam, gan videi. Piemēram, Latvijā plaši audzē rapsi, Itālijā visi nodarbojas ar vīna ražošanu, jo arī par to var saņemt krietnu ES atbalstu. Taču vai mums nepieciešams tik daudz biodegvielas un vīna, zinot, ka ražošana nodara arvien lielāku kaitējumu videi? Mums trūkst gudras lauksaimniecības politikas, kas nodrošinātu veselīgas pārtikas ražošanu un pārticību laukos.
– Ja gribi pārmaiņas, pašai jābūt šīm pārmaiņām… Mācīt jau visi gudri!
– Es vairs nevēlos dzīvot pilsētā, tāpēc šogad metos jaunā izaicinājumā – veidoju savu bioloģisko saimniecību Zaķumuižā. Es vēlos pārbaudīt, vai ir iespējams izveidot modeli ekonomiski dzīvotspējīgai nelielai saimniecībai, kas audzē bioloģiskos dārzeņus. Zinu, ka viegli nebūs, taču ārzemēs esmu daudz redzējusi labās prakses piemērus, ir laiks šīs prakses ieviest dzīvē. Strādāt uz lauka un mijiedarboties ar dabu – tajā ir kaut kas dievišķs. Žēl, ka mums ir tik zems prestižs zemnieka profesijai, reti kurš sapņo par to kā par dzīves aicinājumu. Ārzemēs jau kādu laiku notiek pretējais – ir modīgi apmeklēt permakultūras kursus un domāt par pārvākšanos uz dzīvi laukos, taču tur šīs iespējas ir daudz mazākas, jo zeme ir ārkārtīgi dārga. Mums ir nepieciešami jauni, talantīgi cilvēki, kas, izbraukājuši pasauli, attīsta mazās pārtikas paradīzes šeit, Latvijā.
Permakultūru vajadzētu iekļaut mācību programmās jau pamatskolā, jo tā ir mācība par ilgtspējīgu dzīvošanu. Padziļinātāk ar permakultūru iepazinos Kostarikā, kur pabeidzu permakultūras dizaina kursus un apmeklēju daudzas permakultūras saimniecības. To var saukt par dizaina lozo ju, kas aptver ļoti daudz disciplīnu – dārzkopību, arhitektūru, ekoloģiju un pat kopienu veidošanu. Tas ir dzīves dizains! Permakultūra balstās uz trim pamatprincipiem – rūpēm par zemi, rūpēm par cilvēku un godīgu ražas sadali – un ir vērsta uz pārpilnības radīšanu, atdarinot dabā esošās ekosistēmas. Ir aplami, ja permakultūru pasniedz pilsētniekiem kā skaistu brendu un iestāsta: ja jūs ļoti labi visu izplānosiet, nekas nebūs jādara un viss būs. Kāpēc tad mēs visi nedzīvojam laukos, bet sēžam o sā? Tāpēc, ka audzēt pārtiku ir visgrūtākais darbs! Taču šo darbu darīt var gudri un skaisti, un darba augļi ir gardi.
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2015