Droši varam apgalvot, ka Rīgā snieg jau 803 gadus un vismaz četrus piecus mēnešus gadā. Domājams gan, ka sniga arī vēl pirms bīskaps Alberts te nodibināja savu pilsētu. Vajadzētu sanākt tādai pamatīgai ziemas pieredzei pilsētā, bet kā ir patiesībā? Ik gadu, kad uznāk negaidītā (!) dabas stihija ziema un pilsēta piesnieg līdz ausīm, mēs sākam rosīties un vaimanāt par sniega radītajām problēmām: kupenām, sastrēgumiem un neizbrienamajiem ceļiem. Tad nu tiek darīts viss, lai šo negaidīto problēmu novērstu, un viena no parastākajām metodēm ir pilsētas sālīšana! Visi, protams, runā, ka sāls bendē jaunos stādījumus, zālienus, apavus, namus, mašīnas, īsāk sakot, visu iespējamo un neiespējamo! Šoreiz palūkosimies, kāda tad būtu alternatīva sniega likvidēšanai ar sāli, un varbūt sāls nemaz nav tik kaitīgs, ja to izmanto pareizajās vietās un devās?
Sāļās ziemas
Rīgas domes Vides departamenta speciālisti uzskata, ka šīs ikgadējās neērtības pastāvēs tikpat ilgi, cik ilgi lemts Rīgai būt. Vienīgais risinājums slēpjas apstāklī, cik lielus līdzekļus pilsēta no sava budžeta gatava maksāt šīs problēmas risināšanai. Patlaban galvenokārt sniegu mehāniski izved no centra un kausē ar jau minēto ļaundari sāli. Rīgas domes Vides departamenta direktors Askolds Kļaviņš uzskata, ka problēmas risinājums rodams nevis «globālā», bet lokālā skatījumā – katrai ielai vai pilsētas zonai būtu nosakāms savs veids, kā cīnīties ar šo ligu – sniegu.
Piemēram, Vanšu tilts un Kalnciema iela (ceļš uz lidostu) būtu īpaši aprūpējamas zonas, kurām jābūt maksimāli drošām un tīrām. Šajā gadījumā Transporta departamentā uzskata, ka sāls kaisīšana ir lētākais risinājums cīņā ar sniegu. Vanšu tilta sālīšana nekādu ekoloģisku postu sagādāt nespēj, saka Askolds Kļaviņš, jo uz tā koki neaug, bet Daugavā nokļuvušais sālsūdens drīz vien nonāk jūrā, kas mūsdienās zaudē savu dabīgo sāļumu, un tāda neliela «piešprice» būtu pat gana laba. Arī platajās ielās, kur koki neaug gar pašu ceļa malu, kas ir pareizi arī no satiksmes drošības viedokļa, varētu izmantot jau ierasto sāli, protams, kamēr cilvēki nebūs izgudrojuši kaut ko efektīvāku un labāku. Protams, ir arī pilnīgi cita tipa ielas, piemēram, K.Valdemāra iela, kur situācija būtiski mainās, uzskata Kļaviņš. Rīgas domnieki pie savas vecās ēkas svinīgi sastādīja kokus, kurus divos gados paši arī veiksmīgi nosālīja. Šajā ielas posmā, tāpat kā Krišjāņa Barona un Tērbatas ielā, būtu jāmeklē citi risinājumi – te sāli izmantot nevajadzētu. Tas attiecas arī uz visām šaurajām ielām, kas nebūtu uzskatāmas par maģistrālajām, it īpaši tajās, kur koki aug tuvu ielai. Metode, kas derētu šajā gadījumā, būtu gaužām vienkārša un sena – sniegs mehāniski jāsavāc un jāved ārā. Jā, mūsdienās šī metode ir dārga, jo tiek patērēta degviela, gan iekraujot sniegu, gan vedot to.
Modernās tehnoloģijas
Izrādās, ka pasaules praksē jau darbojas pavisam modernas tehnoloģijas cīņā ar sniegu uz ielām – tās ir speciālas mašīnas, kas savākto sniegu pārkausē ūdenī. Šo darbiņu veic mašīna turpat uz vietas. Tā aprīkota ar datoru, kas regulē pat izkusušā sniega – ūdens – optimālo temperatūru, pirms tas tiek ievadīts kanalizācijā. Protams, šāda tehnika, kā jau viss modernais, ir dārga, bet tā ir viena no alternatīvām, kuru varētu izmantot zaļo zonu un koku tuvumā.
Ierastās tehnoloģijas
Pagaidām, kamēr Rīgā nekas jauns sniega novākšanā nav izgudrots, jāiztiek ar ierastajām metodēm. Un tā šoziem Rīgu apkalpo 14 samitrinātā sāls tehnoloģijas mašīnas (uz maģistrālajiem ceļiem ar sabiedriskā transporta satiksmi – aut.), deviņas smilts–sāls tehnoloģijas mašīnas, seši autogreideri, astoņas traktorbirstes un tikai trīs sniega krāvēji! Savukārt uz tiltiem vajadzības gadījumā strādā septiņas samitrinātā sāls tehnoloģijas mašīnas, divi autogreideri, divas traktorbirstes, divi sniega iekrāvēji un viens sniega tīrītājs ar rotoru. Minētā statistika uzskatāmi parāda, ka ar sniega izvešanu no centra amatvīri īpaši neaizraujas. Žēl gan!
Sāls – dārgs vai lēts?
Pirmajos sniegputeņos pagājušā gada novembrī uz ielām izkaisīja 15 tonnas sāls, kas izmaksāja 1988 latus, bet uz maģistrālajām ielām tika izkaisītas 106 tonnas, kas maksāja 6928 latus. Visai ziemai Rīgas ielu uzturēšanai kārtībā paredzēts iztērēt aptuveni 1,9 miljonus latu.
Atbilstoši ielu noslogotībai maģistrālās ielas apstrādā ar samitrinātu sāli, bet lielākās ielas – ar smilšu un sāls maisījumu. Mazās ieliņas nokaisa un nogreiderē tikai tad, kad pa tām jau grūti izbraukt. Par trotuāru tīrīšanu jārūpējas namu īpašniekiem, sētniekiem vai pašvaldības iestāžu sētniekiem. Starp citu – kaisīt sāli uz trotuāriem ir aizliegts!
Rīgas domes Satiksmes departamenta speciālisti uzskata, ka sāls ir vislētākais līdzeklis sniega kausēšanai un salīdzinoši maz kaitīgs videi. Esot cits – kālija sāls maisījums, kas ir daudz dārgāks par parasto sāli; tas gan esot mazāk kaitīgs kokiem, bet bīstamāks elpvadiem. Satiksmes departamenta darbinieki pētot arī citus sniega iznīcināšanas veidus, bet tā vēl esot tikai nākotne.
Sāls ēd ne tikai sniegu
Jā, sniegs nav vienīgais, kam lemts stāties sāls ceļā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis atzīst, ka Rīgas dome nav pievērsusi pietiekami lielu uzmanību un neizprot lietas būtību. Sāls nodarītā posta apjomi nav viegli nosakāmi, bet tā postošā daba ir jau zināma – daudzās Rīgas centra ēkās sāls pēc kapilaritātes principa sūcas uz augšu, bet uz sienām izkūstot kristalizējas un plēš mūrus. Ņemot vērā šo visai būtisko sāls īpašību, varam apgalvot, ka tas «ēd» Rīgu ik ziemu. Zināmas problēmas rodas arī ar fasāžu estētisko izskatu, proti, jebkuras ēkas cokolstāvi regulāri jāpārkrāso. Ik gadu jāiegulda lieli līdzekļi fasāžu remontos.
Tāpat lieli līdzekļi tiek ieguldīti pilsētnieku apavos, kas regulāri jānes uz apavu darbnīcu. Te sanāk zināms paradokss – jo dārgāki apavi, jo vairāk tie baidās sāls! Īpaši līdzekļi, kas sargātu apavus, šim nolūkam nav izdomāti, bet tie, kas ir, nespēj pilnībā pasargāt kurpes no sāls postošās ietekmes. Visvairāk no sāls posta cieš apavu virskārta, kas pārklājas ar baltiem sāls kristāliņiem un ir grūti kopjami.
Zaļās Rīgas drauds
Sāls kaitē ne tikai jau minētajiem kokiem, bet rada nopietnus postījumus zālieniem. Protams, ka lielie, vecie koki ir izturīgāki pret ikgadējo sālīšanu, bet jaunstādītie var aiziet bojā pat viena gada laikā. Arī ierīkot zālienus vietās, kur ziemā paredzēts bērt sāli, nav jēgas, jo pavasari tas nesagaidīs, pat ja zālienu iesēj pavasarī, to itin viegli pa ziemu var piebeigt. Zālienam, lai tas normāli pieaugtu, vajadzīgs divus trīs gadus ilgs laika sprīdis. Vecāks zālājs būs izturīgāks – ar nosacījumu, ja būs kopts, bet ne mūžīgs, ja to sālīsim. Zāliena iznīcināšana nav tikai estētiska problēma, tā cieši saistīta ar mūsu labsajūtu pilsētā. Tukšie, noplicinātie zālieni ir visai auglīga vieta putekļiem, kas diez vai ir vēlami! Lai šādu vidi atveseļotu, ir jāveic augsnes nomaiņa, kas ir visai darbietilpīgs process, bez tam, vai to ir vērts darīt, ja ziemā atkal kaisīsim iemīļoto nātrija hlorīdu?
Sālītās ķepiņas
Tā ir būtiska problēma mūsu četrkājainajiem draugiem, kas staigā pa ielām ar plikām kājām un šajā spēlē ir visneaizsargātākie. Kā «Vides Vēstīm» pastāstīja veterinārajā klīnikā, suņi samērā bieži cieš no ādas iekaisumiem, kuru cēlonis varētu būt sāls. Diemžēl arī suņiem nav izdomāti nekādi aizsarglīdzekļi, kas pasargātu viņu kājas no sāls. Te viss atkarīgs no saimnieka gādības, iejūtības un izpratnes. Pēc pastaigas obligāti vajadzētu nomazgāt suņa ķepas ar siltu ūdeni un ziepēm. Patiesību sakot, tas nenāktu par skādi arī suņa saimniekam, jo reti kurš apavs ir mitrumu pilnīgi necaurlaidīgs, un atcerēsimies, ka arī pēc peldes jūrā rekomendē noskaloties dušā, bet starpības jau gandrīz nekādas! Bieži vien pastaiga pa Rīgu var izrādīties līdzvērtīga iebrišanai jūrā.
Stāsts par dažām alternatīvām
Protams, ka visām ielām nav obligāti jābūt notīrītām līdz plikam, melnam asfaltam, piemēram, privātmāju rajonos vai ārpus pašvaldību centriem, taču tās nekādā gadījumā nedrīkst būt slidenas un bīstamas. Te kā saprātīgu alternatīvu Askolds Kļaviņš min ielu kaisīšanu ar šķembām. Viņaprāt, ja jau savulaik bija iespējams Rīgu apgādāt ar bruģi no Zviedrijas, tad kālab gan lai Rīga nespētu sagādāt granīta šķembas? Turklāt pavasarī tās var savākt un izmantot nākamajā ziemā! Vēl viens variants būtu dolomīta šķembas, kas gan nav pats labākais materiāls, toties ir iegādājams tepat Latvijā. Jebkuri risinājuma meklējumi ir labāki par vienkāršu bezdarbību, saka Askolds Kļaviņš. Ietves, protams, ir jākaisa ar smiltīm (bez sāls piedevas – aut.) un regulāri jātīra. Savāktās kupenas ir jāved prom. Ja būtu sniega kausējamā tehnika, tās varētu pa nakti pārstrādāt turpat ielas malā.
Pēdējā alternatīvā metode ir gaidīt globālās sasilšanas sekas nākotnē, kad 20.gs. sniega problēmas šķitīs kā neizprotams joks. Taču tas jau ir pavisam cits stāsts un, starp citu, nemaz ne tik neiespējams, kā mums labpatiktos domāt. Protams, šis risinājums Rīgas domes tuvākos sasaukumus laikam neskars.
Sālīsim arī turpmāk?
Šķietamais sāls metodes lētums ir nepārliecinošs, saka Vides departamenta direktors: «Diez vai kāds no viņiem ir informēts par bēdīgo kopainu šajā situācijā. Varēja taču kaut vienā ielā izmantot kādu alternatīvu metodi: nopirkt vienu kausējamo mašīnu vai kārtīgu sniega izvešanas iekārtu. Rīga taču vismaz tik bagāta ir! Ja šīs metodes izrādītos neizdevīgas, būtu vismaz demonstrēta ieinteresētība, un mūsu gadījumā tas taču ir daudz!» Protams, ka iepirkt labu tehniku vai izvest sniegu ir šķietami lētāk, bet vai labāk? Varbūt sāls tirgošana un kaisīšana ir gana stabils un ienesīgs bizness, lai kavētu citu metožu ieviešanu?
Skaidrs ir viens – Rīgas domes Satiksmes departaments nereaģē uz Vides departamenta iebildumiem pret sāls kaisīšanu, neņemot vērā reālos apstākļus. Reizēm gan izskan atrunāšanās, ka nekam citam neesot līdzekļu! Varbūt nākamajā sasaukumā gadīsies tāds satiksmes komisijas vadītājs, kuram pietiks drosmes pieprasīt nepieciešamos līdzekļus sniega vākšanas modernizēšanai?
«Sāls kaisīšana Rīgā tik drīz nebeigsies,» rezumē Askolds Kļaviņš. Turklāt Vides departaments neprasa pilnīgu sālīšanas aizliegumu, bet gan rūpīgi izvērt vietas, kur to drīkst lietot un kur ne. Te būtu vietā pieminēt, ka šāds izvērtējums nav tapis. Diemžēl pilsētas attīstības plānā šāda norma nav iestrādāta, lai gan tai tur būtu vajadzējis būt!
Varbūt pie tā novedusi Rīgas dažādo departamentu savstarpēji kūtrā sadarbība, jo katrs dzīvojas savā lauciņā un nelabprāt uzklausa ieteikumus no malas? Ak, kurš gan pateiks patiesību!
Sāls nesēju brālība
Bet varbūt Satiksmes departaments ir atjaunojis seno Sāls nesēju brālību, kas pirmo reizi pieminēta jau 1450.gadā? Tā esot bijusi apvienota ar Nesēju brālību un uzskatāma par vienu no vissenākajām latviešu brālībām. Sāls nesēji veica sāls mērīšanu un transportēšanu. Sāls bija jāmērī ar pilsētas sāls mucām, ko brālības locekļi saņēma svaru mājā. Sāls nesēju brālībai senos laikos bija jādod zvērests, ka viņi godīgi strādās un pareizi visu izsvērs. Laiki ir strauji gājuši uz priekšu, senie tikumi aizmirsušies. Amatvīriem vairs nav laika visu kārtīgi izsvērt un apdomāt, bet par šodien neizdarīto mēs maksāsim rīt, parīt un vēl citugad!
Mārtiņš Eglītis
Publicēts 2005.gada februārī.