2014. gada 26. aprīlis. Kopā ar vīru dodamies pastaigā no Ieriķiem. Gar Grūbu, gar Kumadu. Nav šaubu, ka pavasarī mežos ar lapukoku piejaukumu ir visjaukāk – pamežā krāšņi zied dažādi pavasara augi. Skaisti. Gar Kumadu ejot, krastā ievērojam dīvainus smilšainus izskalojumus. Pa smilšu ceļu kāpjot nogāzē augšup, nonāku pie gravas, pa kuru tecējis nu izsusējis strautiņš. Kāpju augstāk un ieraugu atsegumu, kurā avotiņš izskalojis man nezināmu alu! Ala nav liela, drīzāk plaisa ar sakņu gries- tiem, taču liels ir pārsteigums, negaidītā atklājuma prieks!
Ejot tālāk gar Kumadu, nonākam pie Dančupītes ietekas, kur mūs gaida vēl lielāks pārsteigums. Es nezināju, ka Latvijā ir TĀDA vieta! Šaura upīte ar stāvām atsegtām nogāzēm, priekšā liels akmens, kam pāri nogāzusies egle. Kā tikt tam garām? Kā, pa upīti brienot, pēc tam tikt augšā? No iekšas skats ir pavisam citāds nekā no augšas! Brīdi eju pa upīti, tad kaut kā uzrāpjos krastā, vēroju no augšas. Tāda maza upīte, bet tik spēcīgas sajūtas! No iekšas un no augšas. Pamīšus…
Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2016