Iespējams, jūs domājat, ka ilgtspējīga mežsaimniecība bez kailcirtēm pastāv tikai dabas draugu sapņos. Vēlos iepazīstināt ar vienu no pieredzējušākajiem šīs jomas ekspertiem – meža īpašnieku Mārtiņu Lūkinu. «Ozoliņu» lauki, pļavas un meži atrodas Amatas novada Zaubes pagastā. Meža apsaimniekošanu ar izlases cirtēm viņš praktizē jau gandrīz 20 gadu. Ikdienā Mārtiņš ir pētnieks Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā «Silava» un specializējas jautājumos, kas saistīti ar meža resursiem, meža statistisko inventarizāciju, meža ekoloģiju un mežkopību. Studē Latvijas Universitātes Ģeogrā jas un Zemes zinātņu fakultātē, kur strādā pie promocijas darba. Iesaistās ar vidi saistītos projektos kā individuālais eksperts. Mārtiņa raksti lasāmi dažādos lauku saimniekiem noderīgos izglītojošos bukletos.
– Lūdzu, pastāsti par sava meža īpašuma vēsturi!
– Mani vecāki vienmēr ir bijuši zaļie brīvdomātāji, tāpēc pagājušā gadsimta 70. gadu beigās iegādājās pamestu lauku māju Zaubes pagasta nomalē, uz kuru veda gandrīz neizbraucams ceļš un nebija pat elektrības. Tā, jau no bērnības braucu uz laukiem, kur, baudot dabu, atpūtos no ikdienas rūpēm. Kopā ar ģimeni pakāpeniski iekopām lauku sētu un tās tuvāko apkārtni.
Kad 90. gados sākās zemes reforma, par privatizācijas serti kātiem izpirkām lauksaimniecības un meža zemi. Vecāki apguva bioloģiskās lauksaimniecības gudrības, un mamma Brigita gatavoja tirgiem dažādas tējas. Liels pārbaudījums bija ugunsgrēks, kas vienā naktī nopostīja māju, bet mēs to atjaunojām.
Pētot vēsturiskus dokumentus, noskaidrojām, ka «Ozoliņu» saimniecība pašreizējās robežās izveidojusies 19. gadsimta sākumā, bet pirms tam šī zeme atradusies muižas rentes zemju nomalē. Ap 1870. gadu meža zemes aizņēmušas aptuveni tikpat lielu daļu cik pašlaik. Lauksaimniecības zemes visintensīvāk izmantotas pagājušā gadsimta 20. gados. Vēlāk tīrumi un pļavas aizauga ar kokiem un krūmiem. Pēc Otrā pasaules kara, kad valstī sākās masveida kolektivizācija, te bija kolhoza nomale. Kopš 90. gadu sākuma esam ļāvuši ar kokiem aizaugt vēl aptuveni vienam hektāram lauksaimniecības zemju.
Kopējā saimniecības mežu platība ir 65 ha. Ar koku ciršanu savos mežos nodarbojos kopš 1997. gada. Galvenais meža apsaimniekošanas mērķis ir saglabāt meža vērtību visdažādākajās tās nozīmēs. Tā var izpausties kā mājvieta dažādām sugām un, protams, arī kā dažādi labumi cilvēkiem, piemēram, kokmateriāli, ogas, sēnes, atpūtas iespējas.
– Kāpēc izvēlējies strādāt bez kailcirtēm?
– Studējot mežsaimniecību Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, veidojās skatījums uz mežu kā sarežģītu dabas sistēmu, bet studijas LU Ģeogrā jas un Zemes zinātņu fakultātē pavēra skatu uz mežu kā ainavas elementu. Abi savstarpēji papildinošie skatījumi motivēja meklēt privāta meža mērogam, dabas apstākļu daudzveidībai un audžu attīstības gaitai piemērotu saimniekošanas paņēmienu, un šādu, Latvijas apstākļiem piemērotu, nekailciršu meža apsaimniekošanas modeli ir izstrādājis mežzinātnieks Jānis Donis.
Kaut arī vecumklašu mežsaimniecība ir racionāli pamatota un var būt ekonomiski ļoti efektīva, nedomāju, ka meža ekosistēmai visos gadījumos būtu jānodrošina maksimālā peļņa. Turklāt meži ir ļoti daudzveidīgi koku sugu un to vecumu ziņā, tāpēc kailcirte ne vienmēr ir racionālākais mežaudzes apsaimniekošanas veids.
– Kādus priekšdarbus veic, pirms ķeries pie koku gāšanas? Vai pats piedalies mežistrādes procesā? Kurā sezonā kokus vislabāk zāģēt?
– Vispirms iezīmēju izcērtamos un noteikti atstājamos kokus, kā arī ceļu vietas, pa kurām braukt ar kokmateriālu pievešanas traktoru. Saglabājamos kokus nosacīti iedalu divās grupās: pirmie ir koki ar potenciāli lielu koksnes vērtību nākotnē. Tie parasti ir jauni koki ar mazu raukumu, veselīgu vainagu un kurus nav sabojājuši meža dzīvnieki. Otrajā grupā ieskaitu kokus, kuriem mežā ir ekoloģisko koku funkcija. Piemēram, salīdzinoši reti sastopamās liepas un ozoli, jebkuras sugas dobumainie koki, arī koki, uz kuriem aug epifītiskās sūnas. Lielo koku zāģēšanu uzticu profesionāļiem. Lai nezaudētu iemaņas, reizēm arī pats piedalos procesā. Atzīmējot izcērtamos kokus, bieži vien norādu vēlamo gāšanas virzienu. Zāģētājiem darbs jādara precīzi. Nedrīkst sabojāt palikušos kokus. Nākotnē par nekvalitatīvi padarītu darbu plānoju ieviest sankcijas. Ja izstrādes laikā konstatēšu dzīvu koku bojājumus, būs jāmaksā soda nauda. Piemēram, 5–10 eiro par katru bojāto koku. Tomēr sistēmai jābūt motivējošai. Ja darbs izdarīts kvalitatīvi, koku gāzējs saņemtu piemaksu. Ciršanu vislabāk veikt ziemā. Pirms ķeros pie ciršanas darbu organizēšanas, iepazīstos ar kokmateriālu cenām. Tās mēdz ļoti strauji mainīties. Ir gadījies, ka neesmu vēl paspējis nocirstos kokmateriālus pievest līdz krautuvei, kad cena ir kritusies. Nesen tā bija ar egles papīrmalku.
Kokmateriālu pievešanai līdz krautuvei izmantojam lauksaimniecības traktoru ar piekabi, kura aprīkota ar hidromanipulatoru. Tas varētu būt arī forvarders. Tam nav nozīmes. Galvenais, lai pievešanas ceļos ir ieklāts pietiekami daudz zaru. Manuprāt, izlases cirtēs nav nepieciešami speciāli miniforvarderi, ar kuriem pievest var gandrīz tikai papīrmalku. Daudzi meža īpašnieki izvēlas pārdot kokus uz celma. Man diemžēl nav laba pieredze, sadarbojoties ar meža izstrādes kompānijām. Viņi strādā pavirši, kā ienāk prātā. Nobrāzti palikušie koki, atstāti pārāk augsti celmi, šabloniski izveidotas pievešanas ceļu vietas, izveidojušās dziļas risas, uz koku saknēm nav uzmesti nocirsto koku zari.
– Vai tavā mežā ir sastopamas īpaši aizsargājamas sugas?
– Savā mežā esmu atradis daudzgadīgu orhideju dzimtas lakstaugu trejdaivu koraļļsakni (Corallorhiza tri da), liela izmēra grīšļu dzimtas lakstaugu knābja grīsli (Carex rhynchophysa), skujkoku mežos reti sastopamo sūnu trejdaivu bacāniju (Bazzania trilobata) un mitros un avoksnainos biotopos augošo tūbaino bārkstlapi (Trichocolea tomentella).
Raimonds Mežaks, mācīts mežkopis;
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2015