Ilgstošas jūras krasta erozijas rezultātā daudzviet Latvijā krasta līnija ir pietuvojusies apbūvētām piekrastes teritorijām, kur atrodas dzīvojamās mājas, infrastruktūras objekti, kā arī citas vērtības. Tas nav nekas unikāls – līdzīgi apstākļi ir arī citās valstīs Baltijas un citu jūru krastos. Situāciju Latvijā par īpašu var uzskatīt tāpēc, ka, atšķirībā no lielākās daļas Eiropas valstu, mums pagaidām nav savas likumiski regulētas ilgtermiņa krasta aizsardzības stratēģijas.
Šāds regulējums ir nepieciešams, jo Latvijā tādu posmu kopējais garums, kur mūsdienās krasta līnija atkāpjas, ir aptuveni 120 km, turklāt pēdējo 20 gadu laikā tas notiek ar aizvien pieaugošu ātrumu, un sagaidāms, ka nākotnē pastiprināsies vēl vairāk. Lai problēma nekļūtu lielāka, visiem piekrastes izmantotājiem un apsaimniekotājiem ir nepieciešama precīza informācija par erozijas tendencēm, kā arī skaidrība par to, kur un ko krasta aizsardzībai drīkst darīt, kurš par to ir atbildīgs un kam par to būtu jāmaksā.
Diemžēl piekrastes pašvaldību iespējas erozijas «apsaimniekošanā» ir ierobežotas. Aizsargjoslu likums gan atļauj īpašos gadījumos būvēt krasta stiprinājumus, tomēr nav īsti skaidrs, kādas metodes Latvijas apstākļiem ir piemērotas un ko uzskatīt par «apdraudētu apbūvi». Atbilžu meklēšana uz šo jautājumu ir piekrastes pašvaldību amatpersonu vai apdraudēto teritoriju īpašnieku kompetencē.
Varētu jautāt: «Kas tad tur tik sarežģīts? Ja reiz krastu noskalo – tas jāstiprina!» Ir pašsaprotami, ka krasta erozijas riska vietās dzīvojošie vēlas, lai viņu īpašums tiktu pasargāts. Tomēr, kā liecina pasaules un nedaudz arī Latvijas pieredze, šādi saimniekojot, ļoti bieži problēma tiek atrisināta tikai uz īsu brīdi, bet ilgākā laikā tā samilst, ierobežo «nostiprinātā» krasta posma izmantošanas iespējas, un izmaksas, lai noturētu krasta līniju uz vietas, arvien aug un aug.
Labi, ka mums ir iespēja mācīties no citu kļūdām. Tā, piemēram, Itālijā 19. un 20. gadsimtā ir nobetonēti vairāk nekā 620 km krasta līnijas, un lielā daļā gadījumu zaudējumi ir izrādījušies lielāki par ieguvumiem: pazūd pludmales, aizsargbūves nepārtraukti ir jāuzlabo un jāpapildina, jo tās ir pašas savas iznīcības instruments. Līdzīga pieredze ir Polijā, Vācijā, ASV un citur. Tas gan nenozīmē, ka krasta eroziju nedrīkst ierobežot, nē – to var un vajag darīt, bet tikai tad, kad pats sliktākais scenārijs krastu stiprināšanas gadījumā tomēr tiek atzīts par mazāko ļaunumu.
Eiropas Komisijas virzītā visu Eiropu aptverošā projektā tika formulētas galvenās rekomendācijas krastu erozijas «apsaimniekošanā» dilstošā secībā pēc vēlamības:
1) neiejaukšanās jeb pielāgošanās; 2) kāpas atjaunojoši augu stādījumi, smilšu piebēršana pludmalē; 3) vienkāršas aizsargbūves ar īsu ekspluatācijas laiku un iespējami mazu skartā krasta posma garumu; 4) masīvas būves: betona sienas, molu sistēmas, viļņlauži.
Šīs rekomendācijas tapušas, balstoties uz apjomīgo pagātnes pieredzi, un iesaka rēķināties ar faktiski neietekmējamo dabas spēku.
2014. gada oktobrī noslēdzās pētījums, kura ietvaros Latvijas Universitātē tika izstrādāts metodiskais materiāls «Vadlīnijas jūras krasta erozijas seku mazināšanai», ko līdz nansēja Igaunijas un Latvijas programmas 2007.– 2013. gada sadarbības projekts «Piekrastes un jūras telpiskā plānošana Pērnavas līča teritorijā Igaunijā un Latvijas piekrastes pašvaldībās». Pētījuma mērķis bija sniegt atbalstu piekrastes pašvaldībām un zemes īpašniekiem lēmumu pieņemšanā, teritorijas apsaimniekošanā un attīstības plānošanā, lai mazinātu jūras krasta erozijas seku ietekmi piekrastē.
Vadlīniju izstrādātāji vērtēja visu informāciju par to, kur un cik strauji Latvijā jūra uzbrūk, cik veiksmīgi darbojas tās aizsargbūves, kuras jau ir uzbūvētas, kā arī to, kāda ir kaimiņvalstu pieredze aizsargbūvju ierīkošanā un likumiskā regulējuma sakārtošanā. Pēc šīs analīzes datiem Latvijas piekraste tika sadalīta iecirkņos, kur katram no tiem ir raksturīgs erozijas ātrums un citi nozīmīgi apstākļi. Šie īpašie apstākļi tad arī nosaka, kādas darbības krasta erozijas ierobežošanā ir piemērotākas.
Metodiskajā materiālā ir sagatavota krasta erozijas izplatības prognoze 2025. un 2060. gadam, kas nodota visu piekrastes pašvaldību atbildīgo amatpersonu rīcībā un tiks izmantota plānojumu izstrādei.
Ar rekomendācijām katram krasta iecirkņu tipam var iepazīties metodiskajā materiālā «Vadlīnijas jūras krasta erozijas seku mazināšanai», kas pieejams Kurzemes plānošanas reģiona mājaslapā www.kurzemesregions.lv. Rezumējot jāatzīst un jāsamierinās, ka krasta nostiprināšana nav vēlama nekur, bet 4. un 5. klases iecirkņos (hroniska un bieža hroniska erozija) tā tomēr ir pieļaujama pavisam īsos posmos pie tādiem objektiem, kas var tikt noskaloti jau līdz 2025. gadam. Par vēlamu (tomēr ar saviem trūkumiem) erozijas mazināšanas metodi Latvijā uzskatāma no jūras un – jo īpaši – no ostu kuģu ceļiem izsmeltu smilšu piebēršana vai uzskalošana krasta apdraudētajās vietās.
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2015