Skaties, kur gribi, daba ir pārpilna ar ģeniāliem izgudrojumiem, tomēr Čārlzam Robertam Darvinam (Charles Robert Darwin 1809 – 1882) tie bija vienīgi «nejaušības, dabiskās izlases un nežēlīgas cīņas par izdzīvošanu produkti.» Darvina domāšanas modelis, kaut gan nebūt ne pierādīts, nākamajos gadsimtos guva panākumus un kļuva par vairākuma atzītu dabaszinātnisku dogmu. Tomēr dažādu nozaru zinātnieki to apšauba un uzsver, ka īstais dzīvības virzītājspēks ir sadarbība.
Šī raksta autors Reinhards Eihelbeks ir brīvais žurnālists, fotogrāfs, radio un televīzijas raidījumu autors un režisors, pašlaik dzīvo Minhenes tuvumā. Līdz 1987.gadam šis 57-gadīgais vīrs bija atbildīgais par raidījumu «Einblicke» (latv.: Ieskats) ZDF kultūras un zinātnes redakcijā. Kopš 1981.gada Reinhards Eihelbeks ir iesaistījies ekoloģiskajā kustībā un ir vairāku grāmatu autors, piemēram, «Darwin-Komplott» («Darvina sazvērestība») un «Die Erde, der Himmel und die Dinge dazwischen» («Zeme, debesis un lietas starp tām»).
«Dzīvība dabā ir pastāvīga cīņa par izdzīvošanu, kurā uzvar stiprākais. Dzīvo būtņu attīstība no pirmšūnas līdz cilvēkam ir nevis dievišķas inteliģences radības akts, bet gan nejaušības produkts.» Tā es to mācījos skolā un, ja pirms vairākiem gadiem ARD nebūtu pats veidojis dokumentālu filmu par evolūciju, droši vien ticētu šim pieņēmumam vēl šobrīd. Savu pētījumu laikā ar šausmām konstatēju, ka darvinisms ir neloģisks un pretrunīgs, ka tā pamatā bieži ir nepareizi pieņēmumi un daudzos svarīgos punktos tas ir pretrunā ar acīmredzamo īstenību. Tas, kā jau 1860.gadā atzina šveiciešu zinātnieks Lui Agasi, ir «zinātnes kļūme – netīrs attiecībā uz faktiem, nezinātnisks savās metodēs un kaitīgs tendencēs.»
Kad Čārlzs Darvins 1859.gadā publicēja grāmatu «Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā jeb pielāgotāko formu saglabāšanās cīņā par dzīvību», vispāratzītais domāšanas modelis par dzīvības rašanos bija Bībeles radīšanas mācība: dažādās dzīvo būtņu sugas bija vienreizīgi un nemainīgi Dieva radītas. Darvina uzskats par visu dzīvo būtņu radniecību un kopīgajiem senčiem tajā laikā bija ķecerīgs, bet ne jauns. Pats Darvins to arī nav noliedzis un savu domāšanas modeli pieticīgi apzīmējis par «hipotēzi». Par absolūtu, neatsaucamu un uz visiem laikiem atzīstamu patiesību to paaugstināja tikai viņa sekotāji.
Darvina maldi
«Sugu izcelšanās» teorijas pamatā ir Darvina uzskats par visu dzīvo būtņu netraucētu vairošanos (pirmie lielie maldi), radot milzīgu pārapdzīvotību. Tās rezultātā dabā Darvinaprāt valda nepārtraukts karš, pastāvīga cīņa par izdzīvošanu, par pārtiku un dzīves telpu. Īpaši asa šī cīņa ir tās pašas vai tuvu radniecīgu sugu starpā (otrie lielie maldi), kad kāda dzīvā būtne būtisku pārmaiņu ceļā iegūst priekšrocības izdzīvošanas cīņā, tā pastiprināti vairojas, uzvar un izspiež savus vājākos sugas brāļus: «Stiprākie uzvar un vājākie iet bojā.» Šo procesu Darvins nosauca par dabisko izlasi, vēlāk viņš lietoja arī apzīmējumu «spējīgāko izdzīvošana». Darvins uzskatīja šo procesu par evolūcijas stūrakmeni un ticēja, ka tas rodas no maziem uzlabojumiem ļoti ilgā laika posmā (trešie lielie maldi).
Par Darvina pirmo pieņēmumu, ka dabā nav dzimstības kontroles, mēs jau zinām, ka tie ir maldi. Atšķirībā no cilvēku sabiedrības, dabā ir daudz mehānismu, kuri nepieļauj atsevišķu sugu pastiprinātu vairošanos: ir gan sociālie mehānismi (piemēram, savas teritorijas aizsargāšana), hormonālie mehānismi (bebriem un daudziem citiem zīdītājiem pārapdzīvotības gadījumā jauno mātīšu dzimumgatavība iestājas vēlāk), ir ārējas iedarbības mehānismi: apēšana un sērgas; un ir citi efektīvi, vēl neizpētīti mehānismi līdz pat kolektīvai pašnāvībai, piemēram, lemingiem. Dabai pārapdzīvotības nepieļaušanai nav vajadzīga bezkompromisu jeb izlases cīņa.
Mīts par izdzīvošanas priekšrocībām
Runājot par izdzīvošanas priekšrocībām, kuras Darvinaprāt radās no neskaitāmām sīkām pārmaiņām ļoti ilgā laika posmā – arī tām nav nekādu pierādījumu. Pirmkārt, ir grūti iedomāties, kā vissīkākos kādas pazīmes vai orgāna aizmetņos šīs izdzīvošanas priekšrocības varētu jau izpausties un palīdzēt to īpašniekam pastiprināti vairoties un izspiest savus sugas brāļus. Bites dzeloni noteikti var uzskatīt par izdzīvošanas priekšrocību – bet kā gan izskatījās mikroskopisks šīs kompleksās pazīmes aizsākums? Un kādas izdzīvošanas priekšrocības tam varēja būt? Ir arī bites bez dzeloņiem, kuras ar savu eksistenci, tāpat kā vairums kukaiņu pierāda, ka arī bez dzeloņa pastāv lieliskas izdzīvošanas iespējas.
Uz to norāda arī tas, ka lielākais vairums dzīvo būtņu ir vienšūņi, tātad, pavisam vienkāršas dzīvās būtnes. Tārpu sugu ir astoņas reizes vairāk nekā zīdītāju sugu. Kam tad ir vajadzīgi kauli? Vai placenta? Vai smadzenes? Neskaitāmas bezsmadzeņu būtnes veiksmīgi dzīvo jau miljoniem gadu. Arī mūsu sabiedrībā smadzeņu trūkums reizēm kļūst par panākumu atslēgu; īstenībā tās ir pat lieka greznība.
Neskatoties uz to, Darvinam šķita, ka konkrētas īpašības, kuras sniedz izdzīvošanas priekšrocības eksistences cīņā, palīdz to īpašniekiem gūt virsroku, radīt vairāk pēcnācēju un izspiest dzīvās būtnes bez šīm īpašībām. Viņš to attiecināja, piemēram, uz sarkanām ogām, kuru izdzīvošanas priekšrocība slēpjas faktā, ka putni tām dod priekšroku. Taču bez sarkanām ir arī oranžas, dzeltenas, zaļas, zilas, violetas, melnas, baltas. Bet, ja visas šīs krāsas rodas un ir spējušas saglabāties līdz mūsdienām, kur tad slēpjas kādas atsevišķas krāsas izdzīvošanas priekšrocības?
Gandrīz katrā biotopā ir vai visas iedomājamās arī pretēja rakstura īpašības. Ja lielums ir izdzīvošanas priekšrocība, kāpēc tad eksistē arī mazie? Ja ātrums ir izdzīvošanas priekšrocība, kāpēc ir lēnie? Sarežģītie un vienkāršie, indīgie un neindīgie, agresīvie un miermīlīgie, bruņotie un kailie, maskētie un klajie – visi tikai pāris soļu vai lēcienu, vai pleznas vēziena attālumā viens no otra? Un galvenais: kāpēc tieši dzīvās būtnes ar īpašībām, kuru izdzīvošanas priekšrocība ir tik acīm redzama, kā, piemēram, inde vai aizsargkrāsa, ir izteiktā mazākumā?
Un kā ir ar pazīmēm, kuras gan skaisti izskatās, taču izdzīvošanas cīņā varētu tikt uzskatītas par trūkumu, kā, piemēram, pāva, fazāna vai paradīzes putna astes spalvas? Vai mākslinieciski, taču arī ļoti uzkrītoši un apēdējiem viegli pamanāmi raksti un krāsas? Šīs dīvainības izskaidrošanai Čārlzs Darvins izgudroja dzimumizlasi, kuras pamatā ir doma, ka mātītes dod priekšroku raibiem, dīvainiem vai citādi uzkrītošiem tēviņiem. Aktuāls paliek jautājums, kāpēc dabiskā izlase, kurai šīs nekareivīgās muļķības vajadzētu iznīdēt, šinī gadījumā nedarbojas?
Dzimumizlases sakarā vajadzētu arī apsvērt, ka dzīvnieki partneru izvēlē reaģē tikai uz rupjiem, vienkāršiem kairinājumiem, uz konkrētu izmēru vai krāsu, kamēr rakstu smalkumam nav īpašas nozīmes. Šveiciešu biologs Ādolfs Portmans konstatēja to tauriņiem. Viņš novēroja, ka raksts, lai cik optiski tas uz mums neiedarbotos, savas formas niansēs ir funkcionāli nenozīmīgs.
Kā plezna kļuva par kāju?
Darvins pamatojas uz uzskatu, ka visi kompleksie orgāni ir radušies neskaitāmu mazu pārmaiņu rezultātā, un katrai no šīm pārmaiņām arī bija sava priekšrocība cīņā par izdzīvošanu. Bet nav nemaz jāmeklē piemēri orgānu līmenī. Darvina teorija sabrūk jau molekulu līmenī. Pirmās šūnas izdzīvošanai bija nepieciešams minimāls komponentu daudzums un, proti, no paša sākuma – pakāpeniska pāreja no nedzīvas molekulas uz dzīvu šūnu nav iespējama.
Kā radās mugurkaulnieku kauli, žokļi un zobi? Kā plezna pārvērtās par kāju? Kāja par lidot spējīgu apspalvotu spārnu? Kā no rāpuļa zvīņām radās putnu un zīdītāju spalvas? Apmierinošu atbildi uz to šobrīd nespēj sniegt neviens zinātnieks.
Fotosintēze – komplekss ķīmiskais process, kurš radies pašā evolūcijas sākumā – funkcionē tikai, ja ir pieejami visi vajadzīgie komponenti. Tātad tā arī nevar būt radusies neskaitāmu mazu pārmaiņu ceļā. Tas pats ir arī attiecināms uz enzīmiem, garām ķēžu molekulām, kuru darbības pamatā ir viņu specifiskā forma.
Bombardētājvaboļu (Brachininae) vēdera galā ir savdabīgs «raķešu dziedzeris», kura vairāk nekā 100 grādu karstā zalve rodas diviem enzīmiem aizdedzinot ūdeņraža superoksīdu un hidrohinonu. Kā gan šāda ģeniāla konstrukcija varēja rasties daudzu nejaušu pārmaiņu ceļā, pie kam katrai vissīkākajai pārmaiņai esot jau priekšrocībai cīņā par izdzīvošanu? Ja eksplozīvās ķīmiskās vielas rodas nejauši un savienojas pirms dziedzera izveidošanās, kāpurs uzspridzina pats sevi. Un tā nu noteikti nav nekāda priekšrocība.
Arī lielo pārvērtību laikā no zivīm uz abiniekiem, no abiniekiem uz rāpuļiem, no rāpuļiem uz zīdītājiem un putniem gara, mazu un nejaušu pārmaiņu ķēde ir grūti iedomājama. Zinātnieki līdz šim nav pat varējuši ieskicēt teorētiski loģisku šo notikumu gaitu, nemaz nerunājot par pieņēmumus apstiprinošiem pierādījumiem. Abinieku kājām, piemēram, ķermenis ir ne tikai jāvirza uz priekšu, bet arī jānes. Zivīm šo darbu veic ūdens un pleznas ir tikai kustību orgāni. Mums šeit ir darīšana ar divām pilnīgi atšķirīgām konstrukcijām. Pleznu nav iespējams uzlabot virzienā «kāja», un katra pārmaiņa virzienā «kāja» savukārt nav pleznas uzlabojums.
Starpformu trūkst
Tātad nav nekāds brīnums, ka paleontologi nav atraduši nevienu fosilu starpformu, kaut gan pēc Darvina domām šīm starpformām ir jābūt visās dzīvības jomās. Daudzējādā ziņā fosilie dokumenti ir asā pretstatā darviniskajam vēstures skaidrojumam, apgalvo slavenais paleontologs Oto Šindevolfs. Darvinisti šo starpformu trūkumu izskaidro ar to attīstību īsā laika posmā ģeogrāfiski izolētās populācijās, kādēļ tās nav atstājušas pēdas – taču tā ir spekulācija, kura nebalstās ne pieredzē, ne loģikā. Ir taču dīvaini, ka vairāk kā 600 miljonu gadu laikā radušos pārakmeņojumu vidū visos zemes slāņos trūkst tieši darvinisko ideju apstiprinošo būtņu fosilo formu. Rodas aizdomas, ka tās nemaz nav eksistējušas.
Bet kā tad īsti rodas dzīvo būtņu jaunās pazīmes un īpašības? Darvins runā par modifikācijām, to cēloņus tuvāk nepaskaidrojot. 20.gs. darvinisti šo terminu aizvietoja ar ģenētisko mutāciju un rekombināciju. Ar to viņi saprot nejaušas un haotiskas kļūdas pārmantojamajā informācijā, to savienojot vai nododot tālāk. Pie kam varēja tikt aizmirsti, pievienoti, izmainīti vai dubultoti atsevišķi «burti», «vārdi» vai pat veseli «teikumi». Šādas kļūdas esot bijušas par pamatu uzlabojumiem.
Turklāt vēl līdz šim pat nav izpētīts, kāda ir patiesā gēnu loma formu veidošanā un kā gēnu izmaiņas var novest pie veidola izmaiņām. Prof. Dr. Valters Nagls, ģenētiķis un mācību grāmatu par ģenētiku autors, saka: «Neviens cilvēks šobrīd nezin, kā no olšūnas rodas organisms, kāpēc no peles olšūnas rodas pele un no cilvēka olšūnas cilvēks – gēni ir gandrīz vienādi. Cilvēkveidīgo pērtiķu un cilvēku gēni ir 99,9% identiski, taču mēs tomēr esam atšķirīgi. Tas parāda, ka procesa būtība īstenībā vēl nav atklāta. Gēni noteikti ir tā svarīgākais faktors, taču tie neko neizskaidro.»
Vai piedzēries cilvēks spēj komponēt?
Arī no loģikas viedokļa ir neprātīgi pieņemt, ka nejaušas kļūdas rada uzlabojumus, pilnīgi jaunas formas, ka haotisku traucējumu rezultātā rodas sarežģītākas, attīstītākas saistāmas. Parasti kārtību rada kārtība – tā to formulēja fiziķis Ervīns Šrēdingers. Neviens patiešām nedomās, ka Mocarta klavierkoncerts kļūs labāks, ja piedzēries partitūras pārrakstītājs izlaidīs vai brīvprātīgi pievienos dažas notis vai veselas taktis. Un situācija nemainīsies arī, ja viņš to darīs simttūkstoš gadu no vietas.
Daba, lai kur mēs arī neskatītos, vienmēr ir ģeniāliem izgudrojumiem līdzvērtīgu veidojumu pārpilna. Un tas, sākot jau ar pirmo dzīvo šūnu – augstākā mērā kompleksu un darboties spējīgu, turpinot ar fotosintēzi, daudzšūnu šūnu dalīšanos un diferenciāciju, līdz pat maņu, kustību u.c. orgāniem, tā Nobela prēmijas laureāts francūzis Žaks Mono.
Te ir skudras, kuras uztur laputu ganāmpulkus un klejo ar tiem vai izveido sēņu dārzus pārtikas nodrošināšanai, zirnekļi, kuri savus upurus ķer ar «laso», putni, kuri, noraujot kokiem visas lapas, veido savai riesta dejai 300 m3 lielu un 10 m augstu mūžameža klajumu, makstenes kāpuri, kuri ir radījuši zem ūdens sacietējošu līmi. Dabā ir arī lokanas bruņas, lodveida locītavas, dažādi pieturēšanās mehānismi, dažādi urbji, šļirces, stangas, ģeniāli celtniecības materiāli un satriecošas konstrukcijas minimālisma garā.
Un tas viss esot radies dabiskās izlases ceļā, kā nejauša kļūda gēnu pārkopēšanā? Gan klaburčūsku infrasarkano staru sensori, gan zivju elektriskie orgāni? Gan kukaiņu salokāmie spārni, gan lotosa pašattīrošās lapas? Gan zirnekļu ģeniālās vērpšanas ierīces un viņu konstruktoru instinkts? Tas ir tikpat absurdi kā pieņēmums, ka nejaušas kļūdas shēmas pārkopēšanā no radio var radīt televizoru vai no pasta karietes mašīnu.
Nevis nejaušība un haoss, bet gan inteliģenti, radoši procesi nosaka evolūcijas virzienu. Izlase un nejauša gēnu mutācija varētu attiekties uz tādām mazām pārmaiņām kā, piemēram, «Darvina žubīšu» knābīši vai fosilu gliemežu vāki. Kaut arī nav konkrētu pierādījumu, teorētiski tas ir iespējams. Bet neskaitāmajiem ģeniālajiem dabas izgudrojumiem, to pašu tehniku lietojumam pilnīgi atšķirīgām dzīvajām būtnēm dažādās vidēs, pārmaiņām formālajās struktūrās kā, piemēram, no rāpuļiem uz zīdītājiem vai putniem mums jāatzīst augstāka radoša inteliģence – aklā Sakritība un viņas tik pat aklā māsa Izlase tur nespēj palīdzēt.
Kaķis, pastaigājoties pa klavieru taustiņiem, nejauši var, protams, trāpīt skaņas G-G-G-Es – Bēthovena 5. simfonijas sākumu. Bet ir maldīgi secināt, ka kaķis spētu radīt arī visu simfoniju, ja gana ilgi un bieži pastaigātos pa taustiņiem, un ka tas, ja viņam atvēlētu pietiekami laika, sakomponētu arī meistara klavierkoncertus.
Zināmos faktus pamatīgi un objektīvi apskatot, tagad, 120 gadus pēc Darvina nāves, var secināt tikai to, ka evolūcijas izšķirīgākie jautājumi ar darvinisko domāšanas modeli nav izskaidrojami. Nevis vienveidība, bet gan ritmiska lēcienveida attīstība noteica evolūcijas gaitu. Nevis dzīvo būtņu piemērošanās apkārtējai videi, bet gan tās veidošana bija tā, kas pārveidoja pasauli un noveda to līdz mūsdienu līmenim. Evolūcijas dzinējspēks bija jaunumu izgudrošana – fotosintēze, daudzšūnu organismi, žokļi un zobi, pleznas, kājas, spārni, sirds un plaušas, nervi un smadzenes. Plika piemērošanās – lai cik ilgi arī nevāktu miniatūras pārmaiņas – nevar izgudrot neko jaunu. Piemērošanās varbūt var perfekcionēt pleznas, bet nevar no tām radīt kājas. Un galvenais: dabā ir funkcionējoša dzimstības kontrole, nevis dabas karš vai cīņa par izdzīvošanu. Evolucionārās attīstības nozīmīgākais faktors ir nevis cīņa, bet sadarbība – šo atziņu rada gan pieredze objektīvā dabas pētīšanā, gan loģiskie secinājumi.
Izdzīvošanas mākslinieki sadarbojas
Visās dzīves jomās ir atrodami neskaitāmi sadarbības un simbiozes piemēri: sociālās grupas (vilku bari), simbiozes (ķērpji, vēži–vientuļnieki), dzīvnieku savstarpējā sadarbība (tīrītājzivis, garneles, putni), augu un dzīvnieku sadarbība (skudras ar akācijām, kukaiņi ar ziedaugiem), augu savstarpējā sadarbība (koki mežā savieno saknes, tā apmainoties ar informāciju un barības vielām), kā arī augu un sēņu sadarbība (sēņu micēlijs uz saknēm). Ir zirnekļu sugas, kuras dzīvo komūnās pa vairākiem simtiem, vērpj lielus kopējus tīklus, kopīgi medī un mainās, apkopjot oliņas. Mazās vabolītes kaprači kopīgiem spēkiem aprok beigtus mazos dzīvniekus, lai, sakošļājot to gaļu, barotu savus mazuļus.
Jau aizlaikos, savienojoties sēnēm un aļģēm, radās ķērpji. Šie divdabji ar vairāk kā 15 000 sugām ir viena no veiksmīgākajām mūsu planētas dzīvības formām. Tie atrodami gan polāro apgabalu mūžīgajā sasalumā, gan dedzinošajā tuksneša svelmē: izdzīvošanas mākslinieki sadarbojas.
Iespaidīgu piemēru tam, ka dabā trūkums nenoved pie nežēlīgās «cīņas par izdzīvošanu», rāda neievērojama amēba vārdā Dictyostelium discoideum. Kad pārtikas sāk pietrūkt, visas apkārtnes amēbas – reizēm pat ap 100 000 – sapeld kopā, veido gliemežveidīgu objektu un kopīgi virzās uz kādu siltu, saulainu vietu. Tur tās veido tādu kā kātiņu: dažas amēbas paceļas vertikāli, sacietē un atmirst, citas rāpjas pa tām augšā, arī sacietē un atmirst un tā tālāk. Kad ap 20% amēbu sevi ir ziedojušas kolektīva labā, pārējās uzrāpjas pa kātiņu, veido augļķermeni un pārvēršas sporās. Pēc kāda laika augļķermenis atsprāgst vaļā un vējš sporas aiznes uz bagātīgākiem pārtikas laukiem. Sporas tad pārtop par amēbām – un viss sākas no gala.
Bads un trūkums šeit nenoved pie darviniskā «izdzīvo stiprākais», bet tiek pārvarēts ar kolektīvu risinājumu, kopīgu darbu un savstarpēju palīdzību – līdz pat upurim sabiedrības labā.
Cits, plaši izplatīts un elementārs sadarbības princips ir augu un sēņu simbioze. Sēnes, augdamas uz augu saknēm, apgādā tās ar ūdeni un minerālsāļiem un sevi par to atalgo ar saņemtajiem cukuriem. Pazemē kuplojošais sēņu micēlijs savieno arī dažādus augus un rada iespēju tiem apmainīties ar barības vielām.
Šī simbiozes forma ir atrasta jau 270 miljonu gadu senos pārakmeņojumos, un bioloģe Linna Margulisa pat pieņem, ka tas bija viens no priekšnosacījumiem augu iznākšanai uz sauszemes. «Mēs dzīvojam simbiotiskā pasaulē» – ar šādu secinājumu viņa apkopoja savu ilggadējo pētījumu rezultātus.
Sadarbība ir evolūcijas pamats – tas parādās jau visvienkāršāko šūnu līmenī. Amerikāņu biologs Džeimss Šapiro savos pētījumos atklāja, ka baktērijas veido organizētus kolektīvus, grupās dodas medībās un drīzāk atgādina atsevišķas viena organisma šūnas nekā neatkarīgus vienpatņus. Viņš nonāca pie secinājuma, ka lielākā daļa – ja ne gandrīz visas – baktērijas savu dzīvi pavada kolektīvā.
Sadarbība kā augstākais princips
Īstais lielais evolūcijas pārmaiņu laiks sākās ar vienšūņu savienošanos vairāk – un daudzšūnu organismos pirms apmēram 600 miljoniem gadu. Un tā ir kooperatīva rīcība, kuras priekšnosacījumi ir griba un spēja komunicēt. «Modernā» šūna, visu daudzšūnu kodols, pēc mūsdienu zinātnieku domām, ir radusies, savienojoties dažādiem vienšūņiem. Lai kas arī izraisīja daudzšūnību un radīja «moderno» šūnu, tas noteikti bija princips, kura pamatā bija sadarbība, nevis cīņa.
Šis princips darbojas vēl joprojām, bija un ir patiesais evolūcijas dzinējspēks. To rāda rezultāts: no miruša akmens bluķa kādi ir Marss vai Merkūrs līdz ziedošam, dzīvam mākslas darbam – un tā ir Zeme. Pastāvīgs dabas karš, nepārtraukta cīņa par izdzīvošanu ko tādu radīt nevar. Katrs notikums, process, kurā dominē konfrontācija, ir destruktīvs. No otras puses, katrā radīšanas procesā kooperācijai jābūt spēcīgākai par konfrontāciju. Konkurence ir auglīga tikai iekļaudamās augstākas sadarbības ietvaros – citādi tā iznīcina. Daba (jeb radošais spēks, kas aiz šī vārda slēpjas) – atšķirībā no vairuma cilvēku – to jau sen ir sapratusi.
Cilvēks visu dzīvi var nodzīvot bez cīņas, bet nevienu dienu – bez sadarbības. Bez simbiozes ar savām zarnu baktērijām tas nomirtu badā; un tas pats attiecas uz neskaitāmām citām dzīvajām būtnēm. Bez koordinējošās šūnu sadarbības cilvēka ķermenis būtu viena vienīga vēža metastāze. Atšķirībā no veselajām ķermeņa šūnām, ļaundabīgās vēža šūnas dzīvo pēc darviniskā principa: «Stiprākais uzvar, vājākais iet bojā.» Tās izdalās no lielās ķermeņa kārtības, nekontrolēti, invazīvi aug un iznīcina citas šūnas, nevis lai ar tām mierīgi sadarbotos.
Dzīve ir sa-dzīve: dzīvošana citiem, ar citiem un vienam no otra. Dzīvība tiek radīta no dzīvības, tā dzīvo no dzīvajiem – arī no tā, ka viena dzīvā būtne apēd un sagremo citas. Katras dzīvās būtnes principiālā apēdamība ir viens no svarīgākajiem dzīvības dabīgās daudzveidības pamatiem. Ēšana un apēdamība dabā tomēr darbojas pēc atpazīstamiem spēles noteikumiem. Sevi ierobežot, atstāt resursus citiem, tā radot ekoloģiskās nišas citām sugām: šīs planētas dzīvajām būtnēm ir kaut kas pilnīgi pašsaprotams, ja neskaitām cilvēku. Daudzi plēsēji nomedī tikai nelielu savu iespējamo upuru daļu – apmēram 10%. Viņi ierobežo to skaitu un līdz ar to arī to pārmērīgu izplatīšanos un barības rezervju samazināšanos. Viņi, apēdot pārsvarā jaunos un slimos, uztur populāciju gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi stabilu, to neapdraudot. Šādā aspektā ēdāju un apēdamo attiecības arī varētu uzskatīt par sava veida simbiozi.
Visur, kur dabā parādās cīņa un konkurence, tā ir iekļauta augstākā sadarbības principā. Darvinam karš bija «evolūcijas tēvs», process, kurā «stiprākie uzvarēja un vājākie gāja bojā.» Šo atziņu Darvins neguva dabas novērojumos, bet gan sava tautieša Tomasa Maltusa (1766-1834) sabiedrības filozofijā. Darvins cilvēka sociālneirotiskos netikumus – egoismu, agresivitāti, nerēķināšanos ar citiem, iekāri, utt. – uzskatīja par dabīgiem procesiem un attēloja tos kā evolūcijas pamatprincipus. Šī tēze ir kā ūdens uz varas neirotiķu dzirnavām, kuri grib nospiest vai iznīcināt mazākumu. Viņi var attaisnoties ar Darvina teorijām, kurš vājāko iznīcināšanu izcēla kā dzīvības pamatprincipu dabā un evolūcijas dzinējspēku.
Šis uzskats ir maldīgs. To pamato neskaitāmi dabas novērojumi. Nevis cīņa, bet sadarbība, nevis nekontrolēta vairošanās, bet situācijai atbilstoša pašierobežošanās, nevis haotiskas nejaušības, bet inteliģenti, radoši kārtības procesi: tie ir patiesie evolūcijas pamatelementi, un visādā ziņā labāks cilvēciskās sabiedrības pamats nekā karš un spēcīgākā izdzīvošanas priekšrocības. Ievērojami zinātnieki – biologi, mediķi, paleontologi, bioķīmiķi un ģenētiķi – iestājas par to, lai bioloģijā atkal tiktu pieļauta radošas inteliģences esamība – vismaz kā iespējama varbūtība. Dzīvo būtņu attīstībā evolūcijas procesā, atsevišķu indivīdu formu radīšanā un embriju attīstībā parādās milzīgas organizatoriskās spējas, kuru priekšnoteikums ir augsts inteliģences līmenis. Un, tā kā šāda inteliģence nevar mistiskā kārtā rasties no nekā, tai kaut kur ir jābūt. Mums ir iespēja šo super-inteliģenci iedomāties vai nu matērijā, t.i., gēnos, proti, molekulās – kā to dara materiālistiskie zinātnieki un darvinisti – vai augstākā, garīgā sfērā.
Kas ir loģiskāk: inteliģenta matērija vai inteliģents gars? Kamēr neviens man nevar ticami izskaidrot, kur atomos vai molekulās būtu jāatrodas inteliģencei, vismaz 400 reižu pārākai par cilvēka inteliģenci, es aizstāvu garu. Daudzi cilvēki uzskata augstākas radošas inteliģences eksistenci par maldīgu, jo tā nav ne izmērāma, ne nosverama. Atļaujiet jautāt – skatoties dabā, mēs atrodam daudz dažādas par cilvēka inteliģenci zemākas inteliģences formas. Vai mums nevajadzētu pieņemt, ka pastāv vismaz tikpat daudz augstāku formu?
Salīdzināsim situāciju ar baktērijām cilvēka zarnās. Niecīgie mikroorganismi diez vai apjauš, ko cilvēks domā un dara. Varbūt viņu vidū ir tādi, kas cilvēka eksistenci uzskata par mītu, ar moto: «Viss kosmoss ir zarnā.» Ja pastāv augstāka, radoša, par evolūciju atbildīga inteliģence, tā varētu atrasties no mums tālāk kā mēs no mūsu zarnu baktērijām. Ir veltīgi gribēt to saprast ar mūsu prātu…
Žans-Anrī Fabrs (1823–1915), lielais kukaiņu pasaules pētnieks, par savu pētījumu objektu pārsteidzošajām formām un spējām teica: «Šāda dzīves ritma kārtība esot radusies no haosa, šādas zināšanas no neprāta? Jo vairāk es redzu, jo vairāk es novēroju, jo vairāk caur lietu noslēpumiem vīd inteliģence.» Viņa atziņa ir arī: «Es neticu Dievam – es viņu redzu.»•
Reinhards Eihelbeks (Reinhard Eichelbeck)
NatÜrlich 1/2003
Tulkoja Renāte Siliņa
Publicēts 2004.gada janvārī.
Šūnas kodols satur pārmantojamo informāciju
Cilvēks – sadarbības meistardarbs. (Cilvēka ķermeņa šūnas attēls). Katra no 75 biljoniem ķermeņa šūnu cilvēka organismā ir kompleksa. Vairums biologu mūsdienās uzskata, ka šis šūnu tips ir radies, savienojoties vienkāršākiem vienšūņiem.
- Šūnas kodols
- Lizosomas pārstrādā, t.i., iznīcina vairs nevajadzīgās vielas.
- Mitohondrijs, oksidējot barības vielas, rada enerģiju.
- Šūnas membrāna pilda norobežošanas, vielmaiņas un atbildes uz kairinājumu, šūnas kustības un virsmas spraiguma funkcijas.
- Mikrotubuli ir šūnas skeleta daļa, kas galvenokārt veic transporta funkcijas šūnas iekšienē un veido formu.
- Centriolai ir loma šūnu dalīšanās procesā.
- Goldži komplekts jeb plāksnīškomplekts ir atbildīgs par olbaltuma uzglabāšanu, pārstrādi un transportu.
- Vezikeli piedalās šūnas iekšējā vielu, piemēram, enzīmu vai hormonu transportā.
- Endoplazmatiskais tīkls pilda galvenos uzdevumus olbaltuma un tauku sintēzē.