«Vides Vēstu» lasītāji droši vien pamanījuši, ka jau pāris gadu vēsturiskos stāstus rakstām divatā – es un Inguna Bauere. Lai uzzinātu vairāk par rakstnieci, kura desmit gadu laikā sarakstījusi pārdesmit romānu, to skaitā par mūsu dižgaru – Ata Kronvalda, Matīsa Kaudzītes un Andreja Pumpura – sievām, un pilnībā ienirusi dzīvē, kādu Latvijas teritorijā ļaudis dzīvoja pirms simt, divsimt un pat teju trīssimt gadiem, devos uz Vecpiebalgu, un šī saruna tapa, ejot garā pastaigā kopā ar Ingunu un viņas suneni Dingu.
Izrādās, Inguna uzaugusi skolotājas un celtniecības inženiera ģimenē Liepājā, un no abiem variantiem viņa izvēlējās studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Celtniecības fakultātē Jelgavā. Tas droši vien tāpēc, lai satiktu savu foršo vīru Aigaru, īstenu vidzemnieku. Pēc augstskolas absolvēšanas abi tika nosūtīti darbā uz Vecpiebalgu. Kad beidzās kopsaimniecību laiki, Inguna sāka strādāt skolā – mācīja dažādus priekšmetus, arī kultūras vēsturi. Un šeit sākas stāsts par ieniršanu vēstures dzīlēs.
– Kā tu nonāci līdz rakstīšanai?
– Atklājās, ka vēstures jomā ir ļoti daudz interesanta, par ko pat nenojautu, sevišķi Latvijas vēsturē, ko padomju laikos mums vispār nemācīja. Rokoties materiālos, pārliecinājos, ka tad, kad tu zini tik, cik pirksta galiņš, tas, ko tu nezini, ir vien apkārt tam galiņam. Kad zināšanas jau ir dūrītes izmēra, arī nezināmais vairojas. Kad tavas zināšanas ir kā saule debesīs, tas, ko tu nezini, arī ir vesela galaktika. Apjautusi, cik maz zinu par Latvijas vēsturi, es ļoti daudz lasīju, interesējos, un tad es iedomājos, ka varbūt jāpieraksta galvenais, lai nepiemirstas. Tas, ka jāraksta pašai, man vēl prātā nenāca. Ar vienu pirkstu sāku kaut ko klabināt datorā. Intuitīvi mani vienmēr interesējis latviskais: no kurienes, kāpēc, kādi mēs, latvji, bijām? Milzīgs bija atklājums, kad sapratu, ka valoda, kādā mēs runājam tagad, muižnieku laikos faktiski bija iznīkusi! Jo tā bija vienkāršu zemnieku valoda, un zemnieks vācu kungam nebija nekas, sak, divdesmit zirgu vai divdesmit kalpu – viena alga, jo, kā zirgs bubina, tā tas kalps murmina, un neko vairāk par liesu ēdienu un guļvietu viņam nevajag. Pienāca brīdis, kad nolēmu uzrakstīt par ievērojamiem kultūras darbiniekiem, bet tā nebija doma, ka rakstīšu par kultūras darbinieku sievām. Nebūt ne! Viss notika pats no sevis. Vienkārši gribēju rakstīt. Uzvarēju vairākos «Lata romāna» konkursos, mani slavēja par labu valodu. O, es varētu rakstīt ko nopietnāku, prātoju. Bet kur ņemt materiālus? Vecpiebalgā nav tālu jāmeklē – četri muzeji! Kāpēc braukt uz Rīgu un meklēt nezin ko, ja šeit viss ir uz vietas, turklāt es varu staigāt pa tām pašām takām, kur dižgari gājuši, un raudzīties uz tām pašām ainavām. Tas bija ļoti iedvesmojoši! Mūsu lielākais un skaistākais muzejs ir Saulrieti. Rakstīt par Skalbi? Nē, kāpēc mūžīgi tikai par Kārli? Jāpastāsta par Lizeti! Viņa vienmēr bijusi Kārlim blakus un, kaut pabeigusi vien sešas klases, varēja tulkot no astoņām valodām. Uzrakstīju romānu «Lizete, dzejniekam lemtā». Tas bija iesākums. Sāku domāt, par ko būs nākamā grāmata. Matīss Kaudzīte ar savu Līzi sapazinās agrā jaunībā, bet apprecējās tikai 45 gadu vecumā. Kāpēc? Jo vairāk sāc iedziļināties vēstures notikumos, jo vairāk atklājas.
Rakstot par Matīsa sievu, pavīdēja Pumpura Edes tēls. Un radās grāmata «Ede, Pumpura sieva». Par mīlestību, kura atnes ciešanas, ja nav īstā.
Par Vecpiebalgas spīdekli Ati Kronvaldu rakstīju ar milzīgu atbildību. Ko mēs katrs zinām par Kronvaldu? Skolotājs, valodnieks, jaunlatvietis. Bet kāpēc tieši viņam Rīgā ir piemineklis, bulvāris, parks, viņa vārdā nosauktas balvas? Slavens vīrs, bet kas viņš bija par cilvēku? Vecpiebalgā Kronvalds nodzīvoja vien pusotru gadu, bet uzmirdzēja tik spoži, ka viņa zārku no baznīcas uz kapiem februāra salā viņa skolnieki aiznesa uz pleciem. Lāpas dega ceļmalās, un uz bērēm dziļā ziemā bija sabraukuši tuvi un tāli. Par ko šis gods? Grāmatā centos to atklāt.
– Tieši grāmata par Ati Kronvaldu un viņa sievu Karolīni pirms pāris gadiem man atvēra acis… Lasīju to novembrī, Lāčplēša dienā liku svecītes Daugavmalā un asarām acīs domāju, cik ļoti bijām pazaudējuši visu latvisko un kā pirms simt gadiem mums sava valsts bija jāceļ no pašiem pamatiem. Biju satriekta, uzzinot, ka Kronvaldam nācās būt bezkaunīgam un jāaicina latviešu skolotājus kaut savā starpā sarunāties latviski, bet Cimze viņam tā arī nekad nepievienojās. Padomju laikā daudzi tikpat nekritiski pieņēma krievu valodu, tagad daudzās valsts līmeņa sanāksmēs nav ko darīt tiem, kuri lāgā nesaprot angliski. Viens ārzemnieks un divdesmit latvieši savā starpā tērgā citā valodā. Tāpēc aicināju tevi «Vides Vēstīs» stāstīt par latviešu dabaszinātniekiem.
– Man pat prātā nenāca, ka mūsu sadarbība būs tik aizraujoša! Pētīt cilvēku likteņus ir tas, kas man ļoti patīk. Pētnieks, kurš dzīvojis pirms simt vai divsimt gadiem, tāds pats cilvēks kā mēs vien bija. Tikai žēl, ka bieži vien pietrūkst liecību par slavenu personību ģimenēm. Bet kas gan ir cilvēks bez savējiem? Baznīcas grāmatās var atrast, cik bērnu un kad piedzimuši, kad precējies, kad miris, bet kaut drusciņ vairāk par sievu, par mīlestībām, kas bijušas jaunībā, protams, nekā.
– Viena lieta ir rakstīt par kultūras darbiniekiem, kuru dzīvesveids un izpausmes vērstas uz sabiedrību, bet vēl lielāks izaicinājums ir aprakstīt dabas pētniekus. Tie lielākoties ir cilvēki ar noslēgtu dzīvesveidu.
– Jā, tas ir lielāks izaicinājums, bet tāpēc jo interesantāk! Man par dabu nav plašu zināšanu. Tāpēc jau mēs rakstām kopā: es – par likteni, tu – par profesionālo veikumu. Ceru, ka drīz tu uzdrošināsies rakstīt arī bez manas piepalīdzēšanas. Zinošu pētnieku netrūkst. Rakstot stāstus par dabas pētniekiem, izmantoju Ruslana Matroža savāktos materiālus un secinu, ka ornitologu mūžus viņš ir izpētījis tik pamatīgi, ka jāizvēlas vien pats interesantākais, lai informācijas gūzmā nepazaudētu mūža pamatlīniju.
Vienmēr, kad sāku rakstīt par kādu ievērojamu cilvēku, atveru tīmeklī pieejamo baznīcas grāmatu, pārbaudu dzimšanas un miršanas datus. Pēc tiem var daudz ko pateikt. Ja zini, kas ir šā cilvēka krustvecāki, var saprast, kāds vecākiem bijis sabiedriskais stāvoklis. Piemēram, atverot ierakstu par mācīto mežkopi Krišu Melderi, ieraugu: viņš ir adoptēts! Bet kāpēc 45 gadu vecumā? Un kāpēc ne radi, ne mežu vēstures pētnieki to līdz šim nezināja? Un tā aiz katra šāda ieraksta ir stāsti, kas labāk ļauj izprast cilvēku, kuru nekad neesi saticis.
Nepietiek aprakstīt, ko nozīmīgu kāds paveicis. Pirmām kārtām jāpasaka, kas bijuši viņa vecāki, kur dzimis, cik vesels vai slims bija. Piemēram, Kriša Meldera dzīve bija varonība: esot tik slimam, ar tik smagu diagnozi, uzbūvēt Latvijā mežkopības nozari pilnīgi no jauna! Un stingro principu dēļ pazaudēt visdārgāko – darbu. Pat pusparalizēts viņš saglabāja vīrišķību un radošumu. Vai Dora Švīkule: tikai izciliem sveštautiešiem Šveice piešķīra pilsonību, tātad Dora bija spoža ne tikai Latvijā, bet arī emigrācijā. Un vēl man prieks, ka mums pietiek pašapziņas, lai ne tikai cildinātu latviešus, bet celtu godā arī tos baltvāciešus, kas mīlēja Latviju, pētīja tās dabu, deva talantīgiem latviešiem iespēju mācīties. Atgādināšu, ka gan pirmajos Ulmaņlaikos, gan padomju laikos par baltvāciešu nozīmi mūsu kultūrā un dabas pētniecībā drīkstēja runāt tikai sliktu vai neko.
– Kā tu zini, kā cilvēki te dzīvoja pirms simt un vairāk gadiem?
– Nereti, kad mājās vīrs palūdz sameklēt skapī zeķu pāri, atbildu: «Netraucē, es esmu 19. gadsimtā.» Daudz meklējot un lasot, labi pārzinu vēsturisko fonu un varu atļauties fantazēt.
Vecpiebaldzēns, lielisks vēstures pārzinātājs Jānis Polis man reiz teica: «Raksti droši, jo viss taču ir iespējams.» Kad zini faktus, drīksti arī pafantazēt. Rokas stiepiena attālumā turu biezās Dunsdorfa, Andersona un Švābes vēstures grāmatas – tās man pielīmētas pilnas ar lapiņām, kuras regulāri palasu. Labākā literatūra!
– Kādu likteni šobrīd izseko?
– Rakstu par Mārci Sārumu, pirmo zināmo latviešu tautības būvuzņēmēju (1799–1859), bet jau domāju par Magdalēnu Elizabeti fon Hallarti – Valmiermuižas ģenerālieni, kura dzīvoja no 1683. līdz 1750. gadam. Pateicoties viņai, Vidzemē ienāca brāļu draudžu jeb hernhūtiešu kustība. Viņa bija savam laikam ļoti izglītota sieviete, turklāt ļoti bagāta, jo vīrs – ģenerālis Hallarts – bija inženierzinātņu ģēnijs un kalpoja pie Pētera Pirmā. Savu mantojuma naudu Magdalēna izmantoja, lai dibinātu latviešu skolotāju semināru, veidotu saviem zemniekiem skolas. Viņa bija dzimusi Beļavā, netālu no Alūksnes, tātad vietējā. Ārkārtīgi interesanta personība, par kuru rakstīt būs liels izaicinājums.
– Ar ko īpaša hernhūtiešu ticība?
– Pērn es pati pabiju Hernhūtē un, arvien vairāk iedziļinoties, saprotu, cik milzīga ir hernhūtiešu ietekme mūsu kultūrvēsturē. Nospiestie dzimtcilvēki apvienojās, lai apzinātos savu patību. Latvietis sāka apjaust, ka nav otrās šķiras cilvēks, jo Dieva acīs visi ir vienlīdz vērtīgi. Piētisms sludināja vienlīdzību un to, ka Dievu var lūgt kā baznīcā, tā būdiņā. Kopīga dziedāšana, kopīga sanākšana, sarunas «par būšanām» ar sacītājtētiņu – varbūt pat psihoterapijas aizsākumi? Sacītājs aicināja cilvēku: nāc, parunāsim par tevi! Par tevi kā vērtību. Izstāsti, kas uz sirds, mēģināšu palīdzēt. Kāpēc notika pirmie zemnieku nemieri? Cilvēki pulcējās, runāja par to, kas visiem kopā sāp, un saprata: kopā mēs esam spēks! Ne viens vien ir atzīmējis, ka Hernhūtes misionāru ierosinātā brāļu draudžu kustība bija pirmā atmoda – savas tautas kā vērtības apzināšanās.
– Kristietībā nekad nerunā par dabu, tur valda uzskats, ka cilvēks pakļauj dabu.
– Cilvēks ir dabas daļa, un, ja viņš jūtas harmoniski, var augt, ziedēt un dot augļus, tad viss ir pareizi. Dievs ir augstāks spēks, Jēzus ir tavs draugs – tu drīksti ar viņu sarunāties kaut vai zem ozola, un viņš tevi sadzirdēs! Nav obligāti jāklausās mācītājā, kurš no augstas kanceles runā svešā valodā, ko tu nemaz nesaproti, Dievs ir tavā sirdī. No Hernhūtes atnākušie misionāri saprata, cik bezgala svarīga katram cilvēkam ir viņa dzimtā valoda. Ieradušies no tālienes, brāļi gāja kopā ar zemniekiem druvā, siena talkās, klausījās un mācījās valodu, un pāris mēnešu laikā to apguva. Ja kāds runā tavā valodā, viņš ir tavs cilvēks. Nezinu, cik daudz tur aprēķina, cik no sirds, bet tā tas bija.
– Tavs pirmais stāsts «Vides Vēstīs» bija par pirmo latviešu botāniķi Jāni Ilsteru. Diez vai viņš par tādu būtu kļuvis, ja barons nebūtu pamanījis zinātkāro zemniekpuisi un devis savu atbalstu mācībām.
– Jā! Mūsu prātos stipri iedzīvojušies dažādi mīti, arī par to, ka barons – tas vienmēr ir ļaunums. Jānis bija slimīgs bērns, viņš daudz gāja dabā, uzklausīja zāļu sievas. Barons pamanīja, ka puisītis ir talantīgs, un palīdzēja tikt uz augšu. Bieži vien muižkungi attīstītākos latviešu bērnus ņēma audzināšanā, iemācīja manieres – vāciskās gan, bet latviskās jau tas bērns tāpat zināja. Laikā, kad vācieši bija pie teikšanas, tas bieži bija vienīgais ceļš, lai latvietis tiktu pie izglītības.
– Kad rakstījām par Moricsalas dabas vērtību atklājējiem – Zlēku mācītāju Georgu Bitneru un Puzes mācītāju, entomologu Heinrihu Kavalu, izrādījās, ka Bitneram bijuši pat 50 dārza puikas, kas pie viņa apguva moderno dārzkopību un vācu valodu. Mūsdienu vēstures pētnieki šos latviešu zēnus uzskata par īsteniem laimes lutekļiem.
– Nu ja! Līdzīgi rīkojās arī Matīss un Reinis Kaudzītes: skolas laikā bērniem lika dzīvot skolā visu nedēļu, lai viņi varētu netraucēti mācīties, lai mājās nav pārstrādājušies, lai skolā sēž «ar skaidru galvu». Lai ir gudri, tīri un paēduši. No šodienas skatupunkta raugoties, mums liekas, ka tie, kam nebija ne datora, ne telefona, dzīvoja nepilnīgu, mazattīstītu dzīvi. Bet viņi paveica tik daudz! Piemēram, profesors Svirlovskis, būdams zinātnieks, savos Dimzēnos tādu saimniecību iekopa, ka viņa mājas vēl šodien apbrīnojam (tajās filmēja seriālu «Saplēstā krūze»).
Labi, ja cilvēks ne tikai lielus atklājumus paveic vai vērtīgu grāmatu uzraksta, bet atstāj arī ziņas par savu dzīvi, ikdienu, pārdomām. Piemēram, Rainis un Aspazija katru raksta galu bija atstājuši muzejniekiem, un nu viņiem ir materiāls, ko pētīt. Taču daudzi «nezīmējās», un par šiem cilvēkiem mēs gribēdamas neko nevaram uzrakstīt. Atceries, ko mēs atradām par Krišu Melderi digitālajā bibliotēkā «Periodika.lv»? Tikai piezīmes par skandāliem! Par Doru Švīkuli tas pats: viens jauks apraksts «Zeltenē», daži vienādi nekrologi un pārējais – vienkārši zvaigāšana. Atlikušo pastāstīja viņas grāmatas. Tāpēc nedrīkst slinkot un, ja ir ko teikt, ir jāraksta!
– Vai tas, ko mēs darām, ir vajadzīgs?
– Es domāju, ka pirmām kārtām tas ir vajadzīgs mums pašām. Mēs taču tagad zinām daudz vairāk, un to mums neviens nevar atņemt. Man šie raksti ir vajadzīgi, lai labāk izprastu latvisko dzīvesziņu. Varbūt skanēs pārspīlēti, bet es uzskatu, ka mēs saviem dižgariem esam parādā par to, kādi esam. Kronvaldam, brāļiem Kaudzītēm, Melderim, Švīkulei – tiem, kuri pa priekšu gājuši, bijuši drosmīgi.
– Vēl man šķiet svarīgi intervēt mūsdienu dabas pētniekus, lai paliek kāds raksta gals nākamībai.
– Jā, drukātam vārdam ir vērtība! Pietiek pārtrūkt elektrībai pasaulē, un visi interneta krājumi izzudīs. Kad sasniedz zināmu vecumu, vēlies kaut ko zināt par iepriekšējiem laikiem. Neder kā pūciņai šai dzīvē vieglprātīgi novirpuļot. Kaut gan – no visām pieneņpūkām jau arī jaunas pienenes neizaug.
– Domā, mūsdienās vajag atgādināt, piemēram, to, ka Krišs Melderis mežu uzskatīja par dzīvu būtni?
– Vajag, vajag! Mans vīrs Aigars atceras, ka arī viņa tēvam, mežsargam, bija tāda pati meža izjūta. Domāju, ka Latvijā joprojām ir daudz cilvēku ar to īpašo meža izjūtu, ko varētu salīdzināt ar absolūto dzirdi. Skaisti! Drukātās «Vides Vēstis» paliks uz ilgiem laikiem, dod Dievs, varbūt izdosies šos stāstus apkopot grāmatā, lai nav tikai viens rakstiņš un vairāk nekā.
– Mani sāpina tas, ka jaunie dabas zinātnieki tagad izaudzināti tādi vēsi, dažādu sugu dzīvā radība viņus interesē tikai kā populācija, nevis kā indivīds. Viņi spēj priecāties tikai par tādām tauriņu sugām, kam izdzīvojis vien retais. Ja putnu daudz, ornitologiem vienalga, ka tos nogalina prieka pēc. Ja austrenis pie mums nejauši iepūš mazu pelēku putniņu no Sibīrijas, vesels bars traucas to fotografēt un priecājas.
– Ak, ja es varētu būt putns un lidot! Apbrīnojams dabas veidojums. Daudzi raksta grāmatas par cilvēkiem no suņa vai kaķa viedokļa, bet neviens nav rakstījis kā putns. Putns taču uz mums skatās no augšas. Kāds viņam tas cilvēks šķiet? Nekad nesapratīšu, kāpēc cilvēks paceļ bisi un šauj uz šo skaisto radību. Laikam tāpēc, ka medības vienmēr bijušas kungu izprieca un maziem ļautiņiem gribas ar bises palīdzību izrauties priekšniekos.
– Kā tu spēj tik daudz uzrakstīt?
– Rakstot, nemitīgi rakstot. Tagad esmu tiktāl aizrakstījusies, ka mugura vairs netur. Izrādās, rakstīšana var pamatīgi sabendēt veselību. Bet man ļoti patīk. Bieži vien pirms iemigšanas skatos filmas par vēsturi. Mani interesē 18., 19. gadsimta vēsturiskais fons. Toties mūsdienu politika gandrīz nemaz.
– Kad tu fantazē?
– Ar suni staigājot noteikti ne, tad daba paņem sevī, tad es izkustinu kājas un pūtinu acis, vērojot Piebalgas skaistās ainavas. Visvairāk izdomāt var naktī. Pamosties, aizstaigā uz ķemertiņu, nevari aizmigt, un tad domas neliek mierā… jāceļas augšā un jāraksta. Man neder pierakstu klade uz naktsskapīša, jo tikai ar datoru varu rakstīt tikpat ātri, cik domāju. Man patīk tas process. Paskaties, cik skaisti ir Vecpiebalgā! Kam man Rakstnieku māju?
Rakstot par reālu cilvēku, zināma viņa dzīves gaita. Atliek to iepīt vēsturiskajā fonā: kas tā gada konkrētajā mēnesī notika; kad plosījās mēris; kad bija bada gadi; kad mācītājus izkāva? Kādi bija logu stikli, un vai tie vispār bija? Kāda bija pīpe, kāds – apģērbs? Kādus apavus vilka, kādas cepures nēsāja? Ko ēda? Ko audzēja uz lauka, un kādi zvēri mežā dzīvoja? Laikmeta fons ļauj vaļu fantāzijai.
– Jaunībā, savos folklorista laikos, es iztēlē biju uzbūrusi mītiski zintniecisku ilūziju par dzīvi senos laikos. Tu savos romānos skaudri uzrādi: tik labi, kā dzīvojam tagad, mēs neesam dzīvojuši nekad!
– Jā, tāda komforta un veselības aprūpes kā tagad nav bijis nekad. Mums taču ir viss! Es rakstu par 18., 19. gadsimtu – tas ir «mans» laiks –, un šad tad padomāju: kā tad īsti bija? Nebija taču ne tikai ateju, bet arī tualetes papīra. Ar ko tad slaucīja dibenu? Ar dadžu lapām? Kā sievietes izlīdzējās mēnešreižu laikā? Sfagnus lika krekla pierietnī? Cilvēks nodzīvo mūžu, bet uz kapa plāksnītes tā ir tikai strīpiņa starp diviem gadiem – dzimšanas un miršanas gadu… Viena strīpiņa – visa dzīve! Vecos laikos nebija dakteru. Pirms 300 gadiem pa visu Latvijas teritoriju bija tikai seši mācīti dakteri – protams, ka viņi ārstēja tikai augstdzimušos, un zemnieku bērni «mira, kā lapas bira», arī sievas dzemdībās.
Šodien mēs uz saviem senčiem varam skatīties augstprātīgi, sak, kā nu tādos apstākļos varēja dzīvot? Staigāja bez zobiem, jo protēžu taču nebija. Staigāja sirmi, jo matus nevarēja nokrāsot. Ne par velti vecās filmās redzams, ka frizūras briesmīgas: uzlika bļodiņu uz galvas un ar dzirklēm apšņikāja. Kādi pīlingi, manikīri, pedikīri? Gan jau smaku arī bija daudz. Šodien mēs par to šausmināmies.
– Kas tolaiku ļautiņiem sagādāja prieku?
– Tas pats, kas šodien: ka bērni veseli, ka paaudze turpinās, ka veselība turas, ka neesi nevienam uz kakla. Laiki mainās, bet cilvēka būtība jau nemainās.
Lai mums visiem tas pats labākais!
Anitra Tooma
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2016