Ziedi, protams, ir skaistākais, ko vēlamies redzēt savā dārzā. Praktiskāks lasītājs piebildīs, ka arī augļi nav zemē metami – vismaz tām kultūrām, kuru veltes ir lietojamas pārtikā biežāk nekā vienu reizi mūžā. Taču ziedi un augļi priecē acis un vēderu tikai nelielu laika sprīdi, kamēr pārējā laikā… «Neesmu jau govs, lai priecātos par vienkārši zaļām lapām,» tā man teica kāds paziņa. Tam var piekrist, var nepiekrist, taču kāds pastāvīgs krāsains akcents dārzā par lieku nebūs. Vienu gan gribu piebilst, proti, ka visam ir savas mērs – krāsaini lapaino kokaugu daudzumam dārzā tai skaitā. Šādu krāsu karnevālu labāk izvietot vienā dārza daļā, kur notiek piknikošanas un citi prieki. Diezin vai ir vērts tracināt skatienu ar daždažādu krāsu lapu kokaugu ņirboņu dārzā, kuru esat ierīkojis atpūtai.
Sarkanlapainie
Vecos parkos, pilsētu apstādījumos un retumis pie lauku mājām pavasaros var pamanīt sarkanām lapām plaukstošu kļavu, kurai vasaras otrā pusē lapas kļūst tumši zaļas. Tā ir parastās kļavas Acer platanoides šķirne ‘Schwedleri’. Pēdējos gados dārzos stāda arī citas parastās kļavas sarkanlapainās šķirnes – ‘Crimson King’ un ‘Royal Red’, kam lapas turas melnsarkanas vai visu vasaru. Tomēr jāpiebilst, ka vismaz pirmajām divām šķirnēm ir arī savas ēnas puses. Tās mitrās vasarās slimo ar miltrasu – daža lapa ir vairāk netīri balta nekā tumši sarkana. Vēl pētāms ir jautājums par šo šķirņu ietekmi uz parastās kļavas Latvijas vietējo populāciju, jo tuvradniecīgo augu starpā notiek krustošanās, un tuvākajā apkārtnē nereti parādās sējeņi ar dažādu toņu iesarkanām lapām plaukstot. Pagaidām gan nav novērots, ka šie augi nodarītu kādu postu.
Kurzemes pusē daudziem būs zināmi parastā dižskābarža Fagus sylvatica sarkanlaipainie koki, kas apvienoti ar šķirnes nosaukumu ‘Purpurea Latifolia’. Latvijas skaistākais sarkanlapu dižskābardis aug Popes parkā. Mazākiem dārziem piemērota ir šķirne ‘Purpura Pendula’, kas, potēta 1–1,5 m augstumā, aug nokarena un veido tumšsarkanu, siena gubai līdzīgu vainagu. Nelieliem dārziem piemērota (turklāt ar sārtiem ziediem un ēdamiem augļiem) būs Kaukāza plūmes sarkanlapainā radiniece. Ja dārzs ir iecerēts ekoloģiski pareizs un citzemju iemītniekiem nav paredzēts, būs vien jādodas Timuku ozola meklējumos. Tā ir reta parastā ozola Quercus robur Latvijā atrasta sarkanlapaina forma. ‘Timuki’ – tā arī sauc.
No krūmiem ar sarkanlapaino šķirņu dažādību izceļas parastā bārbele Berberis vulgaris un Tunberga bārbele B.thunbergii. Eksotisku augu cienītājiem savukārt var piedāvāt parastā parūkkoka Cotinus coggygria sarkanlapaino šķirni ‘Royal Purple’.
Dzeltenlapainie
Daži, vasaras vidū ieraudzījuši koku ar dzeltenām lapām, steidzas apjautāties, kas nabadziņam kaiš. Citi uzskata, ka koki ar krāsainām lapām, jo īpaši dzeltenie, dārzā rada priekšlaicīgi rudenīgu noskaņu. Tomēr negribu apgalvot, ka šai domai ir ļoti daudz piekritēju. Rīdziniekiem labi pazīstams Kanādas papeles Populus x canadensis šķirnes ‘Aurea’ varenais eksemplārs Kanālmalas apstādījumos starp Brīvības pieminekli un Latvijas Universitātes galveno ēku. Parastajai gobai pazīstama šķirne ‘Lutescens’.
Bēdīgi slavenās ošlapu kļavas Acer negundo šķirnes ‘Auratum’ un ‘Odessanum’ izceļas ne tikai ar savām zeltdzeltenajām lapām, bet arī ar to, ka atšķirībā no savas savvaļas radinieces nesējas visās malās. Ko nevar teikt par baltā vītola Salix alba šķirnēm ‘Vitellina’ un ‘Britzensis’, kuru zeltaini dzeltenie zari ar gadiem ieraugāmi ne tikai dārzā, bet arī apkārtējās grāvmalās.
No nekaitīgiem citzemju floras elementiem vēl jāpiemin parastā dižskābarža šķirnes ‘Zlatia’ un ‘Dawyck Gold’. Ir arī dzeltenlapaini krūmi: irbeņlapu fīzokarpa Physocarpus opulifolius šķirnes ‘Luteus’ un ‘Dart’s Gold’, Tunberga bārbeles pret salu ne īpaši izturīgā šķirne ‘Aurea’, Japānas spirejas Spiraea japonica šķirnes ‘Gold Flame’, ‘Gold Mound’, ‘Candlelight’ un ‘Golden Princess’.
Sudrablapainie
Tā nu ir sagadījies, ka daļa augu, kam savvaļā sausās un karstās vai – gluži otrādi – aukstās un paslapjās vietās ir klājies grūti, izdzīvošanas labad apgādājušies ar matu kažociņiem vai vaska apvalciņiem tā, ka lapas zaļums aiz matiņu klājiena nav redzams vai arī kļūst zilgans no vaska kārtiņas, ar ko klātas lapas un dzinumi. Pie šīs grupas pieskaitāms baltais vītols Salix alba un tā šķirne ‘Sericea’ (sudrabvītols). Te vietā pieminēt balto apsi Populus alba, kas Daugavas lokos it kā par vietējo būtu uzskatāma, bet daudzviet vecajos parkos nešpetni vairojas ar sakņu atvasēm. Diez ko labāks (no dabas aizsardzības viedokļa) nav sudraba eleagns Elaeagnus commutata un parastais smiltsērkšķis Hippophae rhamnoides.
Raiblapainie
No skaistākajiem raiblapainajiem kokiem, kas daudzmaz ģeldīgi gan tikai Latvijas rietumu puses klimatam, ir jāmin parastā dižskābarža šķirne ‘Tricolor’. Šīs šķirnes koku tumšsarkanās lapas izdaiļo bālganas un rozā joslas. Savdabīga ir kalnu kļavas Acer pseudoplatanus raiblapaino šķirņu grupa. Salīga, bet skaista ir gludmalu kārkla Salix integra šķirne ‘Hakuro Nishiki’ ar zaļbaltsārti raibām lapām. Daudz vairāk ir tādu šķirņu, kam lapas raibumu veido vien šaurākas un platākas baltas vai bālganas joslas un segmenti. Irbeņlapu fīzokarpam, veigelām, grimoņiem, parastajai kļavai, parastajam un Pensilvānijas osim un pat dažām mārsilu sugām (cik nu var saskatīt) ir šādas baltraibas lapas. Zināmas pat vairākas kadiķu šķirnes, kam daļa dzinumu ir dzeltenīgi balti.
Protams, lapu krāsa ir tikai viena no auga īpašībām. Līdzīgi var runāt par visādi citādi lapainajiem – vesellapainajiem un šķeltlapainajiem, par kokiem un krūmiem ar lodveida vainagu, par stāvajām, klājeniskajām un nokarenajām formām un daudz ko citu. Vienu gan vajadzētu atcerēties – liela daļa šķirņu nebūt nav tik izturīga mūsu ziemās kā to savvaļas radinieki. Citi, kā to jau pieminēju, ir tik izturīgi, ka uzskatāmi par invazīvu citzemju sugu, kas tieši vai pastarpināti var apdraudēt vietējo augu un dzīvnieku valsti. Tādēļ arī šajā jomā (tieši tāpat kā visās citās) viss jādara ar mēru.
Andrejs Svilāns
Publicēts 2005.gada aprīlī.