Kodolreaktoros izmantotā degviela ir īsts radioaktīvo vielu kokteilis – tā satur urānu, plutoniju, cēziju, stronciju, tehnēciju, neptūniju un citas vielas. Mārvins Rezņikovs (Marvin Resnikoff) no Radioaktīvo atkritumu pārvaldības asociācijas Ņujorkā apgalvo, ka kodolreaktoru degviela neitronu apstrādes procesā kļūst 2,5 miljonus reižu radioaktīvāka. Pat pēc 10 gadiem kodolreaktorā izmantotā degviela 3 minūšu laikā nogalinātu jebkuru, kas neaizsargāts atrastos tās tuvumā.
Pēc kodoldegvielas stieņu izņemšanas no reaktora tajos vēl joprojām notiek kodolreakcija. Tādēļ tie vēl vairākus gadus atrodas tā sauktajā mitrajā uzglabāšanā, ievietoti ar borskābi pildītos konteineros, kas samazina kodolreakcijas intensitāti. Pēc tam tos pārvieto uz virszemes pagaidu sausās glabāšanas novietnēm. Lai arī izmantotā degviela vidēji ir tikai 3% no visiem kodolreaktora radioaktīvajiem atkritumiem, tā satur 95% radioaktivitātes. Dažas no šīm radioaktīvajām vielām būs bīstamas vēl desmitiem tūkstošus gadu, jo, piemēram, plutonija pussabrukšanas periods ir 24 100 gadu. Tāpēc tas uzkrājas lielos daudzumos.
Viens kodolreaktors gadā rada 20-30 t bīstamo radioaktīvo atkritumu. Tādējādi bez militārajiem, zinātniskajiem un medicīniskajiem atkritumiem pasaulē katru gadu tiek radītas 9000-13 000 t radioaktīvo atkritumu. 2003. gadā visā pasaulē kopumā glabājās 249 metriskās tonnas plutonija, kas ir pilnīgi pietiekami, lai radītu 40 tūkstošus atombumbu. Indija pirmo atombumbu uztaisīja, izmantojot tieši tādu plutoniju – no Indijas kodolreaktoriem. Tas vēl vairāk pastiprina bažas par radioaktīvo atkritumu izmantošanu militāriem mērķiem un ir viens no iemesliem, kāpēc pasaules lielvaras negrib pieļaut Irānas kodolprogrammas attīstību.
Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA) vadlīnijas paredz, ka kodolatkritumu zudumi reaktorā nedrīkst pārsniegt 3%. Šis skaitlis, apzinoties radioaktivitātes bīstamību, liekas ļoti liels. Taču daudzi kodolreaktori nespēj izpildīt pat šīs prasības. Atklājies, ka Lielbritānijā 2003. un 2004. gadā bez vēsts pazuduši 30 kg plutonija. Tas ir tikai 0,1% Sellafīldas kodolreaktora radīto atkritumu, tādēļ par to nebija jāziņo IAES. Taču ar 10 kg plutonija pietiek, lai radītu tā saukto netīro bumbu, kas varētu izpostīt pilsētas centru.
Tā kā radioaktīvie atkritumi ir bīstami vairākus tūkstošus gadu, to noglabāšana ir ļoti dārga, un vēl joprojām nav atrasts pilnīgi drošs veids, kā to izdarīt. ASV Nacionālā zinātņu akadēmija uzskata, ka valdībai ir jāgarantē kodolatkritumu droša noglabāšana vismaz uz 300 tūkstošiem gadu. Zviedrijā šis termiņš ir 1 miljons gadu. Daudzas valstis savus radioaktīvos atkritumus ir «noglabājušas» Atlantijas okeānā (zināmas 26 vietas), Klusajā okeānā (zināma 21 vieta) un Arktikā (zināmas sešas vietas). Ir idejas tos sūtīt arī uz Sauli vai citur kosmosā. Taču par drošāko pagaidām pieejamo risinājumu tiek uzskatīta radioaktīvo atkritumu uzglabāšana pazemē. Viena šāda glabātuve ir izveidota Yukka Mountain ASV. Tā izveidota klintīs un paredzēta ilgtermiņa (10 tūkstoši gadu) radioaktīvo atkritumu glabāšanai. Taču atkritumu glabāšana šādā veidā ir ļoti dārga. Tiek lēsts, ka glabātavas celtniecība varētu izmaksāt 50-100 miljardus dolāru. Atbilstoši ASV drošības standartiem, 200 tonnu plutonija glabāšana gadā izmaksā 800 miljonus dolāru. Arī Somija klintīs 420-520 m dziļumā veido līdzīgu glabātavu, kas pašlaik tiek testēta, un to plānots sākt izmantot no 2020. gada.
Radioaktīvo atkritumu pagaidu novietni plānots būvēt arī Lietuvā, netālu no Ignalinas kodolreaktora. Tās mūža ilgums gan nav plānots 1 miljons gadu, paredzēts, ka radioaktīvie atkritumi tajā būs jāglabā līdz 2030. gadam, kad beigsies Ignalinas atomstacijas demontāža. Šī glabātava domāta īsdzīvojošu zemas un vidējas radioaktivitātes atkritumu noglabāšanai, un vēl nav pilnīgas skaidrības par to, kas notiks ar augsti radioaktīviem atkritumiem. Taču miljons un pat tūkstoš gadu ir ļoti ilgs laika periods, lai kāds pilnīgi droši varētu garantēt, ka šajā laikā ar radioaktīvajiem atkritumiem nekas bīstams nenotiks. Zemes ģeoloģija pastāvīgi mainās. Tūkstoš gadu nav pastāvējusi arī neviena valsts. Paredzamā enerģijas deficīta apstākļos, kas varētu sekot naftas resursu izsīkšanai, mēs nākamajām paaudzēm uzliekam milzīgu papildu nastu, ko viņiem vajadzēs nest.
Nojaukšana
Arī kodolreaktoru nojaukšana pēc to lietderīgā kalpošanas mūža beigām saistīta ar ievērojamu radioaktīvo atkritumu apjomu. Ir nepieciešami divi gadi, lai no kodolreaktora izvāktu visus 60 tūkstošus kodoldegvielas stieņu. Bez tam kodolreaktorā ir arī citi augstas radioaktivitātes atkritumi, kas jānogādā pagaidu glabātavās. Nojaukšana turpinās, pāri palikušos radioaktīvos un ķīmiskos atkritumus no būvēm un iekārtām mehāniski tīrot, mazgājot, sildot un apstrādājot ar ķīmiju vai elektrību.
Pats reaktors tiek noplombēts jeb iekonservēts. Šis posms var ilgt līdz pat 100 gadiem. Pēc tam var sākties reaktora, kurš vēl joprojām satur radioaktīvas daļas un iekārtas, nojaukšana. Visi nojaukšanas procesā radušies atkritumi ir jānogādā uz tam speciāli paredzētām bīstamo atkritumu novietnēm, kur tie jāglabā, līdz kļūst nekaitīgi. Un tikai pēc tam var sākties šīs vietas rekultivācija, lai to varētu izmantot citiem mērķiem.
Kodolreaktora nojaukšana ir ne tikai laikietilpīga, bet arī dārga. Lietuvas kodolreaktora nojaukšanai naudu – nepilnu miljardu eiro – piešķīra Eiropas Savienība. Arī Latvijā ir pieredze ar kodolreaktoru nojaukšanu. Salaspils Kodolpētniecības centra salīdzinoši nelielais reaktors (tā jauda bija 5 MW) bija paredzēts zinātniskiem mērķiem. Tomēr arī tā demontāža prasīja ilgu laiku un lielus līdzekļus.
Atomu šķelšana nav lēta
Mēs visi patērējam enerģiju, un bez tās nebūtu iedomājama mūsu dzīve. Tāpēc būtisks jautājums ir, cik daudz enerģijas ir pieejams un vai mēs to spēsim atļauties? Daudzi kodolenerģijas aizstāvji uzsver, ka tieši atomenerģija ir labākais risinājums, lai nodrošinātu lētu un pieejamu enerģiju. Taču pastāv arī alternatīvs viedoklis.
AES parasti ir lieli kapitālieguldījumi un salīdzinoši ilgs celtniecības periods (vismaz 5 gadi), kas nozīmē, ka enerģija nav tūlīt pieejama un kapitālieguldījumu peļņas atguve ir ilga. Ignalinā, Lietuvā, pašreizējā reaktora (jauda 1300 MW) vietā plānots būvēt jaunu, kura jauda varētu sasniegt 3000 MW. Šis projekta varētu izmaksāt 5-6 miljardus dolāru, un reaktors varētu sākt darboties 2015. gadā. Taču pieredze citās valstīs rāda, ka sākotnējie izmaksu aprēķini parasti izrādās bijuši pārāk optimistiski un arī laiks, kas nepieciešams reaktora celtniecībai, tiek pagarināts par pāris gadiem.
AES ir arī augstas uzturēšanas un nojaukšanas izmaksas. Līdz ar to nozare prasa pastāvīgas un ievērojamas valsts subsīdijas. Lielbritānijas valdība aprēķinājusi, ka valsts kodolenerģijas atkritumu apsaimniekošanas programmai tuvākajos gados būs nepieciešami 72 miljardi latu (par 16 miljardiem vairāk, nekā iepriekš plānots). Taču zaļie ir pesimistiskāki. Pēc viņu aprēķiniem, lai segtu arī ilgtermiņa atkritumu glabāšanas izmaksas, ir nepieciešami vismaz 160 miljardi latu.
Pēc ASV ekonomista Daga Koplova (Doug Koplow) aprēķiniem, lielas subsīdijas kodolenerģija saņem arī Ziemeļamerikā. Pēdējo 50 gadu laikā subsīdijās kodolenerģijai Kanādas valdība izmaksājusi 14,5 miljardus un ASV valdība – 51 miljardu dolāru. Līdzīgas subsīdijas ir arī citās valstīs, kur tiek izmantota atomenerģija. Šīs izmaksas sedz ikviens valsts iedzīvotājs neatkarīgi no elektrības rēķina, jo tās tiek segtas no valsts budžeta ienākumiem. Taču ASV maksā arī patērētāji. Patērētājiem, papildus elektrības cenai, ir jāmaksā 1 ASV cents par katru patērēto kW/h elektrības. Šī nauda paredzēta radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanai.
Kodolenerģija bauda arī citas priekšrocības. Lielākoties tā ir daļēji atbrīvota no atbildības un riskiem par negadījumiem. Enerģijas saglabāšanas un vides tehnoloģiju centrs ir aprēķinājis, ka Francijā atomenerģijas pašizmaksa celtos trīs reizes, ja AES būtu jāveic pilna apdrošināšanās pret negadījumiem. D. Koplovs apgalvo, ka līdzīga situācija ir arī ASV. Atbilstoši ASV likumdošanai AES katru gadu iemaksā noteiktu summu kopējā apdrošināšanas budžetā, un par avāriju atbildīgais uzņēmums būtu spiests samaksāt 300 miljonus dolāru. Apdrošināšanas uzkrājums pašlaik ir 10 miljardi dolāru. Tiek lēsts, ka Černobiļas avārijas radītie zaudējumi ir aptuveni 350 miljardi dolāru, bet negadījums Indiana Point reaktorā, kas atrodas tikai 56 km no Ņujorkas pilsētas, būtu jāvērtē triljonos ASV dolāru.
Baisuma vairāk nekā labuma
Jauno reaktoru ekonomiskais pamatojums ir diezgan apšaubāms, un, tikai pateicoties ievērojamam valsts (nodokļu maksātāju) atbalstam un subsīdijām, atomenerģija ir salīdzinoši lēta. Iesaistoties jauna kodolreaktora būvniecībā, Latvija investētu ievērojamus finanšu līdzekļus projektā ar neskaidru nākotni. Radīt energoapgādi, kas balstās uz resursu, kura cenas tuvākajos gados tikai celsies un kura krājumi izsīkst, nav īpaši gudri. Tas mums neradīs lielāku energoneatkarību, bet būtiski palielinās draudus gan videi, gan cilvēku veselībai uz nākamajiem 1000 gadiem. Atomenerģija arī pakļautu Baltijas valstis centralizētai energoapgādei vēl vismaz uz 50 gadiem. Tas ierobežotu vietējo un neliela apjoma energoapgādes sistēmu attīstību, kas būtu īpaši aktuāli lauku teritorijās.
Valstij lielus līdzekļus vajadzētu ieguldīt arī reaktora celtniecībā, uzturēšanā un bīstamo atkritumu apsaimniekošanā. Tas kopumā ierobežotu investīcijas alternatīvo energoresursu attīstībā un energoefektivitātē, kas Latvijā ir ļoti sliktā stāvoklī. Naudu, ko valsts ieguldītu AES, daudz lietderīgāk būtu investēt energoefektivitātes pasākumos un alternatīvajā enerģijā, jo tādējādi mēs nodrošinātu savu energoneatkarību, palielinātu ekonomikas konkurētspēju un neradītu jaunus riskus cilvēkiem un videi. Jauna reaktora būvniecība palielinātu arī tendences atomenerģijas izmantošanai citiem mērķiem, piemēram, atomieroču ražošanā. Būvējot jaunus reaktorus, mēs rādām piemēru izmantot atomenerģiju arī valstīm ar zemākiem drošības standartiem, kas rada lielus negadījumu, radiācijas noplūžu, atomieroču un terorisma aktu draudus. Vēl jāpiebilst, ka kodolenerģija ir viens no neefektīvākajiem enerģijas ieguves veidiem, jo tikai 1-2% enerģijas tiek izmantoti, pārējais aiziet atomu kodolu šķelšanā un siltumā.
Jānis Brizga
Publicēts 2007.gada maijā.