Latvijas Ornitoloģijas biedrība (LOB) ik gadu organizē daudzas ekskursijas; tās vada pieredzējuši putnu pētnieki, kuri ierāda, kā un kur labāk pamanīt un vērot putnus. Interese par putnu vērošanu jeb putnošanu kā specializētu tūrisma paveidu aizvien pieaug ne tikai vietējo iedzīvotāju, bet arī ārzemnieku vidū. Par ļoti populāru brīvā laika pavadīšanu kļuvusi arī savvaļas putnu fotografēšana. Lai sekmīgāk pilnveidotu un attīstītu putnošanu kā vides tūrisma paveidu, LOB paspārnē pirms gada tika dibināts uzņēmums «Motacilla», kas piedāvā daudzveidīgus putnu vērošanas maršrutus visā Latvijā gan vietējiem, gan ārzemju tūristiem. Lai radītu priekšstatu, kā notiek putnošana, pastāstīšu par vienu ekskursiju pagājušā gada marta beigās, kurā devos kopā ar Māri Strazdu, Edgaru Dzeni, Andri Kleperu, Gaidi Grandānu, Andri Avotiņu un Agni Bušu. To, kā gidiem izdodas sadarboties ar putnu vērotājiem, uz savas ādas izmēģināja Valters Pranks, kā arī Emīls, Inese un Ilze Vilšķērstes.
Pirmā diena:
Ķemeri–Kuldīga–Ēdole–Užava–Laikas
No rīta komanda sapulcējās LOB birojā; visi apkrāvušies somām, teleskopiem, statīviem, fotoaparātiem un citām mantām, bez kurām neiztikt šajā trīs dienu garajā ekskursijā. Vispirms dodamies uz Ķemeru nacionālo parku (ĶNP). Tā kā esam nolēmuši saskaitīt visas pamanītās putnu sugas, vērošana un noteikšana sākās jau autobusā. Līdz pirmajai apstāšanas vietai Slampes laukos pa logu novēroto putnu sugu skaits bija pārsniedzis jau pirmo desmitu. Lai noteiktu proporciju starp parastāko sugu, proti, peļu klijānu, un daudz retāko bikšaino klijānu, uzskaitījām visus novērotus klijānus. Trīs dienu laikā redzējām septiņdesmit peļu un tikai četrus bikšainos klijānus. Spīdēja saule, laiks bija izcili labs, pūta mērens vējš, kas neļāva ilgstoši skatīties teleskopā, jo asaroja acis.
Pie Slampes no Ventspils šosejas nogriezāmies pa labi un turpinājām ceļu uz Melnragu rīkli – mitrāju ĶNP teritorijā. Slampes laukos bija daudz migrējošo putnu – simtiem dzērvju un ķīvīšu. Nemitīgi varēja dzirdēt desmitiem melodisku lauku cīruļu dziesmu, kas mijās ar skaļajām dzērvju balsīm, jo lielākajos baros dzērves veidoja pārus un pūlējās pievērst potenciālā partnera uzmanību.
Dunduru pļavās apbrīnojām dziedošu sila cīruli un dzirdējām citus dziedātājus: sarkanrīklītes, melnos meža strazdus, vairāku sugu zīlītes. Daži peļu klijāni riņķoja virs lauka. Dunduru pļavas ir vieta ar interesantu vēsturi. Pirms dažiem gadiem šeit veikta Slampes upes lejteces rekultivācija – cilvēka nodarīta kaitējuma «atlīdzināšana». Padomju laikā upes gultni iztaisnoja un ievadīja vienotā meliorācijas sistēmā, kas nodrošināja sausas lauku platības lauksaimniecības attīstībai. Kopš upe atguvusi meandrus, dziļas un seklas vietas, vecupes, kopš atjaunots upes palienes režīms, apkārtējās pļavas kļuvušas par pievilcīgu vietu pīlēm, zosīm un gulbjiem, dažādiem bridējputniem, kaijām u. c., kuri lielos baros apmetas šeit, lai atpūstos un barotos pavasara un rudens pārlidojumu laikā. Martā, kad pļavas vēl daļēji klātas ar sniegu, putnu šeit maz – pāris ziemeļu gulbju un dažas meža pīles.
Paviesojušies Dunduru pļavās, devāmies atpakaļ līdz Melnragu rīklei, kur parasti ir laba dzeņu vieta. Slapjā melnalkšņu mežā, izmantojot Andra Avotiņa atskaņotāju, provocējām vairākas sugas – baltmugurdzeni, pelēko dzilnu, apodziņu –, atskaņojot to riesta balsis. Nereti putni pielido pavisam tuvu klāt skaņas avotam. Piemēram, mazais dūkuris, dumbrcālis un vidējais dzenis ir putni, kas visai agresīvi uzvedas savās ligzdošanas teritorijās un jebkuram konkurentam uzreiz atbild, ziņojot, ka šī vieta ir aizņemta. Šoreiz gan neviens mums neatsaucās, jo mitrājs vēl bija ledus klāts; vien dažas meža pīles izspurdza no tuvējiem kanāliem, un pāris kraukļu aizlidoja gar meža malu.
Nākamā pieturvieta, kur cerējām ieraudzīt vairāku sugu dzeņus, bija dumbrāja taka pie Meža mājas, kas tagad ir ĶNP administrācijas ēka. Atkal mēģinājām provocēt dzeņus, bet tikai tad, kad jau atgriezāmies pie autobusa, mums atbildēja vidējo dzeņu pāris. Abi dzeņi lidinājās gar kokiem un uztraukti meklēja konkurentu…
Tālāk devāmies uz Kuldīgu. Pirmo gulbju, zosu un dzērvju baru uz lauka pamanījām tūlīt aiz Rendas. Tajā uzturējās 49 ziemeļu un 35 mazie gulbji, aptuveni 130 dzērvju un 64 triju sugu zosis (50 sējas, 10 baltpieres un 4 meža). Trim ziemeļu gulbjiem izdevās nolasīt kakla gredzenus. Visi trīs gulbji apgredzenoti šajā apkārtnē 2007. gadā (4C33) un 2008. gadā (6C36, 6C37), visi ziemojuši Vācijā un atkal atlidojuši uz dzimto pusi (6C37 pa ceļam uz Latviju redzēts arī Polijā un Lietuvā).
Kuldīgā, pie Ventas rumbas, upē uzturējās vairākas gaigalas un meža pīles, lidoja vientuļa sudrabkaija un daži lielie ķīri. Mūsu ūdensstrazdu pētnieks Edgars Dzenis ļoti cerēja parādīt kādu ūdensstrazdu, bet veltīgi – lielākā daļa Latvijā ziemojošo putnu jau bija aizlidojuši uz Skandināviju. Vērts zināt, ka aukstās ziemās, kad daudzi Kurzemes strauti un upītes aizsalst, pie rumbas pulcējas līdz 15 ūdensstrazdu vienlaikus, tāpēc iesaku doties uz rumbu arī šoziem un mēģināt novērot šos putnus.
Tālāk aizbraucām līdz Ēdolei un, šķērsojot Vankas upi, no autobusa pamanījām koši tērpto lauku lijas tēviņu. Mazliet tālāk Vankas palienē uz lauka bija milzīgs putnu bars. Te uzturējās aptuveni 850 ziemeļu un 350 mazo gulbju, pamanījām arī trīs paugurknābja gulbjus, kuri visai reti piebiedrojas citu sugu gulbjiem. Arī šeit vienam ziemeļu gulbim nolasījām kakla gredzenu (3C23). Tas bija trīs gadus vecs putns, kas šķīlies 2006. gadā Ēdolē. Vēl starp gulbjiem ganījās aptuveni 2000 zosu un 40 dzērvju, vismaz 200 meža pīļu, 14 krīkļi, 300 ķīvīšu, kā arī vairāki mājas strazdu bariņi, kurus medīja zvirbuļvanags. Gandrīz stundu pavadījām šajā vietā un no sirds priecājāmies par fantastisko migrējošo putnu koncentrāciju, kādu ir iespējams ieraudzīt tikai retos gadījumos. Jutāmies kā dabas koncertzālē, kur skanēja gulbju, zosu, dzērvju un ķīvīšu balsis.
Tālāk devāmies uz Užavas upes palieni – vietu ar meliorētiem, bet pavasaros applūstošiem laukiem lejtecē. Pie Zirām vērojām iespaidīgu skatu – vairākus pārlidojošus zosu barus, aptuveni 10 tūkstošus putnu. Galvenokārt tās bija baltpieres zosis, bet redzējām arī vismaz 20 sējas zosu. Cerējām ieraudzīt arī kādu Kanādas zosi, kuru citi novērotāji šeit esot redzējuši pirms dažām dienām, bet nekā. Toties peļķē ieraudzījām trīs smilšu tārtiņus! Pa ceļam uz Vandevām uz lauka pamanījām baru ar 64 mazajiem un 6 ziemeļu gulbjiem. Vienam no mazajiem gulbjiem bija zils kakla gredzens ar uzrakstu «145U». Vēlāk uzzinājām, ka tas gredzenots Holandes gulbju pētnieku projekta ietvaros Pečoras līcī Krievijas Ņencu autonomajā apvidū 1996. gada 15. augustā. Gandrīz trīspadsmit gadu laikā par šo putnu saņemta 251 kontrole no sešām valstīm, un mūsu nolasījums bija pirmais šā gulbja vērojums Latvijā!
Nedaudz tālāk bija vēl viens gulbju bars ar 130 mazajiem un 15 ziemeļu gulbjiem, kas grozījās 2000 zosu sabiedrībā. Vēl mazliet tālāk ganījās aptuveni 1000 zosu (700 baltpieres un 300 sējas), kā arī 40 mazie un 4 ziemeļu gulbji. Izbraucot uz Ventspils šosejas, uz kāda pārplūduša lauka ceļa malā saskaitījām 30 mazos un 10 ziemeļu gulbjus, aptuveni 1000 zosu, to skaitā četras meža zosis, kā arī novērojām lidojošu bikšaino klijānu. No lauka pacēlās bariņš mērkaziņu, apmeta pāris loku gaisā un nolaidās turpat slapjumā.
Apkopojot novērojumus Užavas un Vankas upju laukos, šajā dienā bijām saskaitījuši vismaz 1500 gulbju un 16 tūkstošus zosu, kas apliecina, ka šī ir putniem nozīmīga vieta un izcila pavasara migrācijas vērošanas vieta. Pēc nedēļas Užavas lauki jau bija tukši – izdevās sameklēt tikai vienu zosu bariņu. Lielākā daļa zosu bija ceļā uz austrumiem, un desmitiem tūkstošu gulbju un zosu bija pārvietojušies uz Austrumlatviju, kur bija pali un no ledus atbrīvojās palieņu pļavas un ūdenstilpes.
Dabas pētnieki bieži vien nakšņo viesu namā «Laikas» Ziemupes dabas parkā. Un mēs nebijām nekāds izņēmums. Krēslā aizgājām līdz jūrai un valka krastā iztraucējām mežirbi. Mazliet vēlāk tumsā mēģinājām izprovocēt kādu pūci, bet nesekmīgi. Tā jau ir, pat vislabākajos apstākļos un vietās nevar būt pilnīgas pārliecības, ka izdosies novērot vienu vai otru sugu, kam šeit teorētiski noteikti ir jābūt. Putni vienmēr sagādā pārsteigumus, tāpēc putnošana ir interesanta, aizraujoša un pārsteigumiem bagāta nodarbe, kurā vienmēr ir iespējams piedzīvot kādu brīnumu!
Otrā diena:
Akmeņrags–Saraiķi–Liepāja–Lankalnu gaļas izgāztuve–Skrundas dīķi–Saldus
Putnu gidi Liepājā. No kreisās: Andris Avotiņš, Valters Pranks, Gaidis Grandāns, Agnis Bušs, Andris Klepers, Māris Strazds, Ruslans Matrozis un Edgars Dzenis.
Nākamajā dienā cēlāmies jau saullēktā līdz ar putniem. Laiks maz atšķīrās no iepriekšējā vakara – miglains, mazliet smidzināja, un pilnīgs bezvējš. Redzamība jūrmalā bija mazāka par pārsimt metriem, bet arī šādam laikam ir zināmas priekšrocības – daudzi putni lidoja gar pašu krastu un bija labi saskatāmi ar binokļiem vai teleskopiem. Nepilnas stundas laikā novērojām 20 sugu 246 putnus. Abos virzienos – gan uz dienvidiem, gan uz ziemeļiem – pārlidoja vairāku sugu pīles: 39 kākauļi, 34 meža pīles, 30 krīkļi, 24 lielās gauras, 8 baltvēderi, 5 mazās gauras, 4 gaigalas un 2 garkakļi. Vēl jūrā manījām pa kādam cekuldūkurim un brūnkakla gārgalei. Lielie ķīri nelielās grupās pārlidoja galvenokārt dienvidu virzienā. Krauklis lēnā lidojumā pārlūkoja izskalojuma zonu, cerot atrast sev ko ēdamu. Visai reti gadās novērot, kā no jūras uz mežu aizlido sloka. Marta beigās slokas sāk atgriezties Latvijā no ziemošanas vietām Rietumeiropā, tomēr ne visiem putniem izdodas pārvarēt Baltijas jūras plašumus, par ko liecina daudzu sauszemes putnu, tostarp sloku, atliekas, ko jūra izskalo pavasaros.
Pēc brokastīm devāmies uz Akmeņraga bāku. Ejot kājām, var ieraudzīt daudz vairāk putnu, nekā mēs būtu pamanījuši, braucot ar autobusu. Lēni virs koku galiem uz ziemeļiem aizlidoja lauku lijas tēviņš. Latvijā ligzdo tikai daži desmiti šo putnu, tāpēc tos ir iespējams ieraudzīt pārsvarā tikai migrācijas laikā. Vieta, uz kuru devāmies, ir unikāls un rets biotops – civilizācijas maz skartas, aptuveni 100 metru platas ar lakstaugiem klātas pelēkās kāpas. Padomju okupācijas laikā gar visu jūras piekrasti – no Mērsraga līdz pat Lietuvas robežai Nidā – ir bijusi slēgta robežapsardzes josla, kurā «parastie mirstīgie» drīkstēja uzturēties tikai ar speciālu atļauju. Kad izgājām jūras malā aptuveni 1,5 km uz dienvidiem no Akmeņraga bākas, redzamība bija kļuvusi labāka – sāka pūst vējš, un migla pakāpeniski pazuda. Kāpās dziedāja sila un lauku cīruļi. Kāda koka galotni par novērošanas punktu bija izvēlējusies lielā čakste, bet tālāk uz bākas pusi lielā kokā tupēja pieaudzis jūras ērglis. Virs jūras norisinājās aktīva migrācija. Šeit uzskaitījām 359 putnus no 23 sugām. Tikpat aktīvi migrēja pīles: kākauļi, meža pīles, garknābja gauras, cekulpīles, gaigalas, lielās gauras, krīkļi, baltvēderi, mazās gauras un melnās pīles. Bija arī brūnkakla gārgales, ķīvītes, pāris cekuldūkuru un paugurknābja gulbju, meža zosis, smilšu tārtiņi, viens jūras krauklis un jūras žagata. Nelielā skaitā migrēja arī kaijas – 2 melnspārnu kaijas, 7 kajaki, 13 sudrabkaijas un 47 lielie ķīri. Akmeņraga līcī novērojām aptuveni 500 kākauļu. Seklumā aktīvi barojās pīles. Starp tām peldēja skaists lielās pūkpīles tēviņš kāzu tērpā. Vēl divi šīs sugas tēviņi un mātīte aizlidoja uz ziemeļiem. Vairākos bariņos (kopā aptuveni 100 putnu) uz ziemeļiem migrēja krīkļi, bet 25 garknābja gauras saskaitījām lidojumā abos virzienos.
No Laikām caur Saraiķiem braucām uz Liepājas pusi. Kultivētā laukā pie Saraiķu muižas ieraudzījām kārtējo migrantu baru: 26 ziemeļu gulbjus, aptuveni 100 ķīvīšu, 3 baltpieres zosis, 15 kajakus un 50 lielo ķīru. Turpat no elektrolīnijas staba uz gulbjiem lūkojās jaunais jūras ērglis.
Liepājā devāmies uz Ziemeļu molu un vērojām putnus gan Liepājas ostas akvatorijā, gan jūras pusē. Šeit mums piebiedrojās vietējais putnu pētnieks Kārlis Millers. Jūras pusē apskatījām lielās pūkpīles tēviņu, kas mierīgi peldēja gar molu. Turpat jūrā plunčājās četri lauči, daži paugurknābja gulbji, pīles un kaijas. No mola gala Andrim Kleperam ar teleskopu izdevās saskaitīt 520 jūras kraukļu! Reizēm pavasara migrācijas laikā uz moliem uzturas arī pa kādam meža putnam. Šoreiz tas bija paceplītis, kas ložņāja starp mola akmeņiem, un sarkanrīklīte.
Pa ceļam uz pusdienu vietu Kārlis parādīja mums Liepājas «pievienoto vērtību» – cekulaino cīruli. Viens tēviņš dziedāja uz žoga Pulvera ielā netālu no Karostas kanāla. Šis putns pārsvarā ir nometnieks, un Liepāja ir vienīgā vieta mūsu valstī, kur daži pāri vēl ligzdo. Agrāk, līdz pat 20. gadsimta vidum, cekulainie cīruļi diezgan plaši ligzdoja visā Latvijā, bet pēdējos 20 gados kā ligzdotāji regulāri novēroti tikai Liepājā.
Pēc pusdienām devāmies Saldus virzienā, pa ceļam vērojot putnus no autobusa. Uz lauka aiz Durbes ieraudzījām putnu baru, kurā bija 60 ziemeļu gulbju un 32 ķīvītes. Beidzot izdevās ieraudzīt arī melno dzilnu.
Nākamā mūsu ekskursijas pieturvieta bija Dzeldas ciems Nīkraces pagastā. Nekā īpaša šeit nebūtu, ko redzēt, ja vien ne vietējās zemnieku saimniecības «Lankalni» gaļas atlieku izgāztuve lauka vidū blakus kautuvei. Jau 2006. gada sākumā šajā vietā novērota ievērojama ziemojošo jūras ērgļu koncentrācija (lielākais skaits – 31 ērglis vienlaikus). Vispirms piebraucām pie Kūjas upītes, jo te reizēm novēroti kokos sēdoši jūras ērgļi. Šoreiz ērgļu nebija, bet izdevās pamanīt kādu citu interesantu putnu – zivju dzenīti, kas lidoja virs upītes un nolaidās koka zarā virs tās. Turpat, skaļi klaigājot, vairākas reizes virs mums nolidoja ziemeļu gulbis. Atkritumu laukā un tā apkārtnē pavadījām gandrīz pusstundu, skaitot jūras ērgļus, kuri gan pārlidoja dažādos virzienos, gan arī tupēja kokos un uz zemes izgāztuvē. Todien te uzturējās 16 jūras ērgļi – 14 jaunie (līdz piecu gadu vecumam) un viens pieaugušo putnu pāris. Vēl te bija 50 pelēko vārnu, aptuveni 250 lielo ķīru, aptuveni 20 kajaku, 4 sudrabkaijas un aptuveni 150 mājas strazdu. Turpat bērzu galotnēs tupēja 17 žagatas, kas arī nav parasts skats. Virs laukiem riņķoja vairāki peļu klijāni.
Otrs interesants novērojums bija aptuveni 100 kraukļu bars, kas mūsdienās ir, iespējams, lielākā šīs sugas koncentrācija Latvijā. Jāatzīmē, ka dabiskos apstākļos kraukļi nemēdz pulcēties lielos baros. Visvairāk kraukļiem patīk gaļas produktu izgāztuves, kur no tuvākas un tālākas apkārtnes salido pat vairāki simti īpatņu vienlaikus. Piemēram, kad padomju laikā Tukuma izgāztuvē vietējais gaļas kombināts izgāza kaulus, tur pulcējās pat 400-500 kraukļu.
Jau pustumsā piebraucām pie Skrundas zivju dīķiem. Šie dīķi izveidoti 1960.–70. gados un ir viena no lielākajām dīķsaimniecībām Kurzemē; te joprojām tiek apsaimniekoti septiņi dīķi, kuru kopējā platība ir 406 ha. Pateicoties putnu sugu daudzveidībai, šie dīķi iekļauti putniem nozīmīgo vietu sarakstā; 2004. gadā te izveidots dabas liegums, un teritorija iekļauta «Natura 2000» tīklā. Šajos dīķos uz spalvu maiņu regulāri ierodas daži simti paugurknābja un ziemeļu gulbju. Mūsu vizītes laikā dīķi vēl bija aizsaluši, tāpēc putnu nebija daudz: 250 lielo ķīru, 10 sudrabkaiju, 2 kajaki un ziemeļu gulbju pāris dīķa neaizsalušajā stūrī.
Pa ceļam uz Saldu, pirms Ābariem, uz lauka ieraudzījām vēl vienu palielu gulbju un zosu baru – 304 ziemeļu un 20 mazos gulbjus. Vēl lauka malā ganījās 70 sējas un 20 baltpieres zosis.
Trešā diena:
Zvārde–Svētes paliene–Rīga
Otrā rītā braucām uz Zvārdi. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Zvārde un tās apkārtne bijis plaukstošs ciemats Saldus rajonā. 1954. gadā zeme ar kopējo platību 24 418 ha (!) piecu pagastu – Blīdenes, Saldus, Novadnieku, Jaunauces un Kursīšu – teritorijās tika atņemta padomju armijas aviācijas poligona vajadzībām. Piespiedu kārtā tika izvesti visi iedzīvotāji, un līdz 1993. gada janvārim te notika aktīva bumbošana. Šī vieta ir unikāla ar to, ka šeit nav veikta ne meliorācija, ne citi pasākumi, kas kardināli maina biotopus. Arī pašlaik teritorija ir mazapdzīvota. Pateicoties tam, ka šeit ligzdo daudzi mazo ērgļu un melno stārķu pāri, vieta ir iekļauta putniem nozīmīgo vietu sarakstā, šeit izveidots dabas parks «Zvārdes meži» un teritorija ir iekļauta «Natura 2000» tīklā. Mūsu ekskursijas laikā Zvārdes mežos vēl bija ļoti daudz sniega un visas ūdenstilpes klāja ledus. Mežos provocējām dzeņus un beidzot pievilinājām baltmugurdzeni un pelēko dzilnu.
Mājupceļā iegriezāmies Svētes upes palienē netālu no ietekas Lielupē. Pavasaros Svētes palienes pļavas un lauksaimniecības zemes regulāri applūst, veidojot ūdensputniem ļoti labus atpūtas un barošanās apstākļus. Ērtā piebraukšana, kur no dambja iespējama putnu vērošana pat no autobusa loga, padara šo vietu vēl pievilcīgāku putnu vērotājiem. Todien palienē uzturējās aptuveni 2500 baltpieres zosu, 50 sējas zosu un 2 balt-vaigu zosis. Gulbju bija salīdzinoši maz – 27 ziemeļu un 2 paugurknābja gulbji. Uz viena lauka bija liels dzērvju bars – 96 putni! No pīlēm – vismaz 200 meža pīļu, 20 baltvēderi un 5 garkakļi. Turpat uz laukiem barojās arī 600 mājas strazdu, uz elektrolīnijas vadiem tupēja lielā čakste, virs lauka medīja divi bikšainie un viens peļu klijāns. Kādā peļķē pamanījām arī bridējputnus – pļavas tilbīti un divus dzeltenos tārtiņus. Trīs sudrabkaijas pārlidoja palieni. Un viens no tā gada pirmajiem baltajiem stārķiem.
Rīgā atgriezāmies krietni noguruši, bet priecīgi par skaisto ekskursiju, kuras laikā redzējām vai dzirdējām gandrīz 100 putnu sugu. Šopavasar arī tu vari kopā ar mums doties līdzīgā ceļojumā!
Ruslans Matrozis
Publicēts 2010.gada janvārī.