Šis nebūs stāsts par Pekinas vai Tokijas iedzīvotājiem, kuri ikdienā staigā ar masku uz sejas, bet gan par mums pašiem. Kādreiz, kad dzīvoju Rīgā, atceros, cik ātri kļuva netīri logi un palodzes. Ik pārdienu nācās ar mitru lupatu slaucīt putekļus. Tagad zinu, ka putekļi ne tikai rada lieku darbu, bet, izrādās, var būt pat nāvējoši! Vai iespējama dzīve pilsētā bez putekļu lēruma?
Eiropas Vides aģentūras ziņojumā (SOER-2015) aprēķināts, ka 2010. gadā Eiropā putekļu piesārņojuma izraisītas slimības pāragri paņēmušas 430 tūkstošu cilvēku dzīvību. Domājat, Latvija kā zaļākā valsts no šā posta prot izvairīties? Nē! Aprēķināts, ka Latvijā putekļi pāragri nogalina teju divus tūkstošus cilvēku gadā. Izrādās, Rīgas putekļainība ir līdzvērtīga citām lielajām pilsētām Eiropā, kur vairāk nekā trīs ceturtdaļas diennakts putekļu ir 50–75 μg/ m3. Pagājušā gada augustā monitoringa stacijas noteikti atradās vēl sliktākā vietā – putekļu daudzums (950 μg/m3) 19 reižu (!) pārsniedza Eiropas normu.
Otra Rīgas pilsētas gaisa piesārņojuma problēma ir regulāri pārsniegtas slāpekļa oksīdu koncetrācijas. Par gaisa piesārņojuma normu pārsniegumu Rīga jau desmit gadus regulāri saņem aizrādījumus no Eiropas Komisijas, bet pilsētas vadītāji taisnojas, ka pie sliktajiem rezultātiem vainīgas… nepareizi novietotas monitoringa stacijas (K. Valdemāra ielā 18 un Brīvības ielā 73), proti, tās esot novietotas vietā ar sliktu gaisa apmaiņu. Būtu ideāli, ja šo problēmu varētu atrisināt, tikai pārceļot monitoringa stacijas tur, kur piesārņojuma nav.
Kvēpi, smiltis un sāls daļiņas
Putekļu avoti mums ir visapkārt, un to daudzums ir atkarīgs ne vien no skursteņiem, bet arī transporta blīvuma un ielu tīrības: putekļus rada ogļu un malkas dedzināšana, transportlīdzekļu izplūdes gāzes, riepu nodilšana bremzējot, kūlas degšana pavasaros un lapu dedzināšana rudeņos, pārkraušanas darbi ostā (akmeņogles un minerālmēsli), būvniecības darbi. Daļu putekļu piesārņojuma atnes arī vēji.
Viena no problēmām putekļu kaitīguma noteikšanā ir tā, ka putekļi ir dažāda lieluma, arī to sastāvs ir mainīgs. Visbiežāk tie sastāv no ogles daļiņām (kvēpi), bet ir arī dažādi sāļi, smiltis, augsnes un ceļa seguma daļiņas. Mērījumos ērtības labad par rādītāju izmanto putekļu daļiņas, kuru diametrs ir mazāks par10 μm, un šādu rādījumu apzīmē ar PM10 (PM – particulate matter – vielas daļiņa). Nereti mēra vēl smalkākas daļiņas – mazākas par 2,5 μm, un tās apzīmē ar PM2,5
Pieļaujamās putekļu normas saskaņo ar iespējamajām
Izrādās, putekļu ziņā Eiropas normas atpaliek no Pasaules Veselības organizācijas (PVO) domām par to, kas ir veselīgs, – droši vien tāpēc, ka Eiropas standarti nereti ir kompromiss starp sasniedzamo un vēlamo. Piemēram, PVO uzskata, ka par drošu var uzskatīt putekļu koncentrāciju,
kas nepārsniedz 20 μg/m3, savukārt Eiropas normas prasa, lai PM10 nepārsniegtu 40 μg/m3 kā vidējo rādītāju gada laikā. Dažādās sezonās putekļu koncentrācija var ļoti svārstīties, tāpēc Eiropas normas nosaka, lai 50 μg/m3 diennaktī nepārsniegtu biežāk kā 35 reizes gada laikā. Piektā daļa Eiropas pilsētu iedzīvotāju mīt tur, kur šis rādītājs ir pārsniegts, arī rīdzinieki. Ja mēs vadītos pēc PVO normām, nāktos atzīt, ka divas trešdaļas pilsētnieku dzīvo pārlieku putekļainā vidē, kas izraisa dažādas veselības problēmas. Turklāt Rīgai ir problēmas iekļauties pat vispielaidīgākajās putekļainības normās.
Putekļi izraisa plaušu vēzi
Kādas slimības veicina putekļaina vide? Visbiežāk tās ir sirds un asinsvadu slimības, plaušu iekaisumi, astma, iespējams, pat plaušu vēzis, kā tas novērots pētījumos ar dzīvniekiem. Ir daļiņas, kas organismā uzsūcas un pārveidojas, bet ir tik stabilas daļiņas, kuras ieelpojot, vismaz trešdaļa no tām paliek mūsu organismā uz mūžu.
Ja putekļu daudzums pārsniedz 70 μg/m3, putekļu ilgtermiņa ietekmes dēļ mirstība pieaug par 15%. Putekļu iedarbība atkarīga no to sastāva, un tiem piemīt spēja uz savas virsmas piesaistīt īpaši toksiskus piesārņotājus, piemēram, visādi kaitīgos poliaromātiskos ogļūdeņražus, kas veicina gan alerģijas un astmas, gan vēža attīstību. Kad Dublinā aizliedza apkurē izmantot akmeņogles, iedzīvotāju mirstība būtiski samazinājās.
Neveicināt putekļu rašanos
Gaidot, kamēr Rīgas vadība izdomās jaunus attaisnojumus, lai pierādītu, ka, arī neko nedarot, pilsētas gaiss ir gana tīrs, mūsu iespējas pašiem sevi pasargāt nav lielas. Varam sākt nēsāt sejas maskas, mazāk izmantot automašīnas, nosiltināt māju, lai mazāk nāktos kurināt. Ir ieteikumi mazāk izmantot dīzeļdzinēja automašīnas, kas tiek kritizētas kā slāpekļu oksīdu un cieto daļiņu kūpinātājas, un pāriet uz elektroauto. Savukārt dīzeļauto ražotāji apgalvo, ka jaunās un modernās mašīnas vidi nepiesārņo vairāk kā benzīnauto. Lai nu kā – īpaši laba izvēle ir pilsētā pārvietoties ar sabiedrisko elektrotransportu, kājām vai velosipēdu. Bet, iespējams, vēl labāka izvēle ir censties uzturēties pilsētā pēc iespējas mazāk…
Daudz lielākas iespējas mazināt putekļu piesārņojumu ir pilsētu plānotājiem un apsaimniekotājiem. Piemēram, autotransporta samazināšana un īpaši noteikumi, kas smagajam transportam ļauj iebraukt pilsētā tikai agri no rīta vai vēlu vakarā. Izveidojot ērtu sabiedriskā transporta un veloceliņu tīklu, var samazināt vieglo pasažieru auto plūsmu. Regulāri tīrot ielas un sausā laikā tās laistot, krietni var samazināt autotransporta saceltos putekļus. Izrādās, Rīgas dome piesārņojuma samazināšanai nopirkusi ielu tīrītājus. Zāli un lapas vajag kompostēt, nevis dedzināt, ziemā uz ielām kaisīt akmens šķembas, nevis sāls un smilts maisījumu. Veidojot centralizētu apkuri, var samazināt putekļus no lokālajām apkures iekārtām jeb krāsnīm, jo īpaši tādām, kas tiek kurinātas ar malku, šķeldu vai akmeņoglēm.
Nereti saka, ka vides pasākumi ir pārāk dārgi, nevaram tos atļauties. Bet ārstēt slimos, apglabāt pāragri mirušos ir ne tikai dārgi, bet arī emocionāli sāpīgi. Jādomā, Latvijas ostas pelna tīri labi, lai varētu daļu peļņas novirzīt piesārņojuma samazināšanai. Kamēr tas nenotiek, cilvēki pārceļas uz dzīvi Pierīgas ciematos, lai vismaz kaut kā pasargātu sevi un bērnus no gaisa piesārņojuma izraisītām slimībām. Rīgas dome ir pieņēmusi «Rīgas pilsētas gaisa kvalitātes uzlabošanas rīcības programmu 2011.–2015». Kā veicas ar tās īstenošanu? Noskaidrošu un pastāstīšu nākamajā «Vides Vēstu» numurā.
Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 05/2015