Par civilizācijas senumu pētniekiem nav vienprātības, taču nav dzirdēts, ka kāds apstrīdētu faktu par Latvijai raksturīgās floras un faunas izveidošanos pēcledus laikmetā, t.i., pēdējo aptuveni 13 tūkstošu gadu laikā. Pēc ledus segas atkāpšanās, klimatam kļūstot siltākam, tagadējo Latvijas teritoriju vispirms kolonizēja tundras augi un dzīvnieki, bet, gadu tūkstošiem ritot, tos pamazām nomainīja taiga ar tajā mītošajām radībām. Līdz ar tādiem zīdītājdzīvniekiem kā bebrs, tinis, lūsis, lācis un alnis Baltijas jūras krastus sasniedza arī daudzi t.s. sīkie zīdītāji: ciršļi, peles un strupastes. Viņu vidū, domājams, arī tipiskā sibīriete lidvāvere.
Par lidvāveres pieskaitīšanu Latvijas faunai mums jāpateicas baltvācu naturālistiem. Ir ziņas, ka par lidvāveru atradumiem Vidzemē un Igaunijā 19.gadsimtā ziņojuši 23 autori. Tāpat ir ziņas, ka 19.gadsimta pirmajā pusē lidvāvere vietumis bijusi sastopama arī Kurzemē. Pēc 19. un 20.gadsimtu mijas lidvāveres sastaptas gandrīz tikai Latvijas ziemeļaustrumu un austrumu daļā. Savukārt ornitologs Juris Lipsbergs 1970.gadu beigās, apbraukājot mežniecības, ieguva ziņas par lidvāveru novērojumiem laikā no 1936. līdz 1978.gadam. Latvijas Sarkanajā grāmatā viņš rakstījis: «Šajā laika periodā ievāktas ziņas par 36 atradnēm: Lubānas MRS – četras, Gulbenes MRS – 12, Žīguru MRS – 17, Smiltenes MRS – trīs atradnes.» Turpat tālāk arī šāds teikums: «Galvenais lidvāveres izzušanas cēlonis ir veco, jaukta sastāva mežaudžu izciršana.»
Lai atsaucas visi, kas redzējuši lidvāveri!
Kad 1991.gadā uzsākām darbu pie Latvijas zīdītājdzīvnieku atlanta veidošanas, mūsu rīcībā nebija nekādu jaunāku ziņu par lidvāveru sastapšanu. Taisnību sakot, viena ziņa bija gan. Pārskatot savas 1982.gada ekspedīciju piezīmes, atradu tajās īsu ierakstu, ka pirms aptuveni trīs gadiem novērota lidvāvere «pārlidojam» no koka uz koku. Stāstītājs bijis Edgars Bitmanis no Staiceles.
Atlanta veidošana ir Latvijā sastopamo savvaļas zīdītājdzīvnieku kolekcionēšana, t.i., to vietu uzskaite, kur vienas vai otras zvēru su-gas pārstāvis redzēts, atrasts vai citādi konstatēts. Lai tiktu pie šādiem datiem, aicinājām cilvēkus ziņot par visiem zvēriem, ar kuriem tiem nācies sastapties. Sūtījām arī vēstules uz tām virsmežniecībām, kuru teritorijā lidvāveres kādreiz bija novērotas, un lūdzām atsaukties visus, kas tās redzējuši. Aptauju rezultāti bija pārsteidzoši, diemžēl negatīvā nozīmē. Saņēmām tikai divus ziņojums par lidvāveru novērošanu. Vienā gadījumā ziņas bija par Mazsalacas apkārtni, otrā – par Katlešu mežniecību Balvu rajonā. Lilija Kažes no Skaņkalnes pagasta apraksta gadījumu, kad 1991.gada rudenī ogojot viņas uzmanību pievērsusi kāda vāvere ar skaistu, lidojošu lēcienu. Nospriedusi, ka tā bijusi lidvāvere. Savukārt Anna Āze vēstulē raksta, lūk, ko: «Varu Jūs iepriecināt. Svētdien, 26.11.95., pulksten 9.30 pār ceļu pārskrējusi lidvāvere, uzskrēja priedē un tad, kad Katlešu mežsargs sāka dauzīt pa koku, tā sāka planēt no koka uz koku. Puiši no apakšas redzēja sānu plēves… Šaubu nevar būt.»
Šā raksta tapšanas laikā līdz manām ausīm nonāca vēl divi nostāsti par redzētām lidvāverēm, turklāt vietās, kas ne-ietilpa Jura Lipsberga norādītajos mežizstrādes iecirkņos, t.i., lidvāveru tā laika izplatības apgabalā. Malkojot rīta kakao un klausoties Latvijas Radio «Rīta espresso», izdzirdēju Jāņa Meijerta stāstu par lidvāveres ieraudzīšanu pie Zvanu klintīm Cēsīs 1950.gadu sākumā. Tātad vietā, kas atrodas Gaujas nacionālā parkā – mana pašreizējā darbības lauka – ģeogrāfiskajā centrā. Pēc dažām dienām uzmeklēju aculiecinieku, lai pārliecinātos, vai neesmu pārklausījies. Tā tiešām neesot bijusi parastā vāvere, bet gan kāds planējošs dzīvnieciņš. Un, kā jau tas dzīvē notiek reizi pa reizei, atliek par kaut ko ierunāties, lai uz to kāds atsauktos no pavisam negaidītas puses. Kad kolēģei Ilzei lūdzu palīdzēt atrast māju, kurā tagad dzīvo Jānis Meijerts, viņa atzinās, ka arī viņas tēvs Gunārs Kaņeps stāstījis par līdzīgu bērnības piedzīvojumu – šajā gadījumā 1960.gados Krimuldas pagasta Eikažu apkārtnē. Ļoti ceru, ka pēc šā raksta publicēšanas līdzīgu nostāstu krājums vēl papildināsies.
Koši dzeltenu spiriņu meklējumos
1993.gadā aprīļa sākumā rīkojām pirmo lidvāveru meklēšanas ekspedīciju uz Latvijas ziemeļaustrumiem, lai noskaidrotu, kāda īsti patlaban ir situācija ar lidvāverēm. Ekspedīcijā piedalījās arī viens no lidvāveru pētniekiem Igaunijā – Ūdo Timms. Igauņu pētnieki lidvāveru meklēšanai izmanto samērā vienkāršu, bet efektīvu metodi. Agrā pavasarī, kad sniegs vēl nav nokusis, apstaigā lidvāveru dzīvei piemērotus mežus un resnāko apšu stumbru pakājē meklē sīkas dzeltenīgas spiriņas – lidvāveru mēsliņus. Tās parasti ir tā koka pakājē, kurā atrodas lidvāveres midzenis vai kurā zvēriņš ir barojies. Tomēr ekspedīcijas rezultāti nebija sevišķi iepriecinoši – tikai Alūksnes virsmežniecībā satikām vairākus cilvēkus, kas pēdējos gados ir redzējuši lidvāveres vai to pēdas, bet paši mēs drošus pierādījumus lidvāveru eksistencei tā arī neatradām.
Atkārtotos meklējumos devāmies 1996. un 1997.gada pavasarī. Katlešu mežniecībā mums parādīja vietu, kur savulaik, cērtot mežu, redzētas lidvāveres. Tai vietā vareno apšu vietā bija redzami tikai vareni celmi, bet tuvākajā apkārtnē auga jauni meži, nepiemēroti lidvāveru dzīvei. Kas notika ar tai vietā dzīvojošajām lidvāverēm pēc to dzīves vietas bojā ejas, varam tikai minēt. Un atkal ne spiriņas.
Jauns lidvāveru meklējumu posms saistās ar EMERALD jeb projektu «Latvijas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju analīze un «Natura 2000» tīkla izveide». 2001.gada pavasarī faktiski visās Alūksnes, Balvu un Valkas rajona aizsargājamajās dabas teritorijās apsekojām visas mežaudzes, kurās bija pieaugušas apses. Kad cerības jau bija gandrīz zudušas, tik ļoti meklētos iedzeltenos lidvāveru ekskrementus atradām kādas apses pakājē dabas liegumā «Gruzdovas meži». Tā mirkļa emocijas aprakstīt nevar. Pieļauju, ka tā bija pirmā reize, kad liecības par lidvāveres klātbūtni tika iegūtas, tās speciāli meklējot, nevis nejauši sa-stopot vai – vēl sliktāk – iznīcinot noslēpumainā dzīvnieciņa dzīves vietu.
Diemžēl atkārtot šādu laimes mirkli kādā citā vietā Latvijā tā arī nav izdevies, lai gan dažādu projektu ietvaros lidvāveres atkārtoti meklētas ne tikai vairākās Alūksnes un Balvu rajona aizsargājamās dabas teritorijās, bet arī Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā Igaunijas pierobežā. Tik vien kā laimējās būt klāt brīdī, kad lidvāveri nododošie sūdiņi tika atrasti Ni-gulas rezervātā – tātad viņā pusē Igaunijas robežai.
Diemžēl šim īsajam stāstam nav laimīgu beigu. Gan 2001., gan nākamajos trīs gados «Gruzdovas mežu» teritorijā atradām tikai vienu koku, zem kura ekskrementi uzkrājušies lielākā daudzumā, un visus šos trīs gadus tas bija viens un tas pats koks. Tā bija apse ar dobumu, kurā acīmredzot atradās lidvāveres midzenis. Nedaudz ekskrementu atradām arī zem citām apsēm, kas atradās aptuveni 100-200 m rādiusā ap dobumaino apsi. Visticamāk, šie koki izmantoti kā barošanās vietas. Tas vedina domāt, ka tur mitinājies tikai viens dzīvnieks. Jā, dzīvojis, nevis dzīvo – 2005.gada pavasarī sirdi iepriecinošo, dzeltenīgo spiriņu vairs nebija ne zem labi zināmās, ne citām apsēm… •
Izskats
Lidvāvere ir krietni mazāka par parasto vāveri. Tās ķermeņa garums parasti ir no13 līdz 20 cm; svars 95-170 g. Ķermeņa sānos starp priekškājām un pakaļkājām raksturīga ādas kroka. Ausis ir īsas, acis – izteikti lielas un tumšas. Ķermenis, it īpaši aste, saplacināts – ne velti lidvāveri mēdz dēvēt par buti zvēru vidū. Apmatojumā dominē pelēkie toņi. Pakaļkājas mazliet īsākas par priekškājām, to pēdas garums līdz 5 cm.
Dzīves vide
Lidvāveres apdzīvo taigas tipa mežus, taču ne visus – tikai tos, kur kopā ar eglēm aug lapu koki, it īpaši vecas vai vidēji vecas apses. Jo lidvāvere ir dendrofils, tipisks dobumos dzīvojošs dzīvnieks. Apsēs, kuru koksne ir samērā mīksta, parasti ir dabīgi vai dzeņu kalti dobumi. Tajos lidvāveres no ķērpjiem, zvēru vilnas un sūnām ierīko lodveida midzeņus. Savukārt egles lidvāverēm nepieciešamas kā aizsegs, slēpjoties no dabiskajiem ienaidniekiem – pūcēm un meža caunām. Vislabprātāk lidvāveres izmanto tos apšu dobumus, kuru ieeju piesedz tieši egļu zari.
Lidvāveru apdzīvotajos mežos bez apsēm un eglēm parasti aug arī bērzi, melnalkšņi, pīlādži, ievas un citi lapu koki un krūmi. Tie lidvāveres nodrošina ar barību. Lidvāvere ir augēdājs, un raksturīgi, ka barības objektu izvēle mainās pa sezonām. Ziemā pamatbarība ir bērzu un alkšņu jaunie dzinumi un pumpuri, kā arī skujkoku pumpuri, skujas un čiekuri. Pavasarī zvēriņš ēd ziedputekšņu spurdzes – tādēļ spiras tai laikā ir dzeltenas. Vasarā ēd koku lapas, jaunos dzinumus un sēklas.
Dzīves veids
Lidvāveres ir krēslas un nakts dzīvnieki – tādēļ tik reti tās kādam ir izdevies novērot. Bez tam tie ir konservatīvi dzīvnieki – sava 10-13 gadus ilgā mūža lielāko daļu viņas pavada vienā vietā. To dzīves iecirknis parasti aptver mežu aptuveni 50-60 m rādiusā ap midzeni. Reti kad lidvāveres dodas baroties pārsimt metru tālu no midzeņa. Pat savus «lidojumus» tās parasti veic pa vienu un to pašu maršrutus. Sākotnēji maršruts tiek kārtīgi pieslīpēts, lai citreiz briesmu gadījumā to veiktu pilnīgi automātiski, ātri izzūdot no mednieku redzesloka.
Lidvāveres ir iekārots medījums gan caunām, gan pūcēm. Novērots, ka, parādoties pūcei, lidvāveres izmanto vēl vienu aizsardzības paņēmienu – pieplok pie koka stumbra un sastingst, reizēm pat uz stundu. Diemžēl instinkti nepalīdz lidvāverēm izsargāties no cilvēka. Parasti lidvāveres un cilvēka ceļi krustojas tad, kad cilvēks cērt koku, kurā lidvāverei ir midzenis. Lidvāvere savu midzeni uzskata par drošāko paslēptuvi, kuru nekādā gadījumā nedrīkst atstāt. Bieži vien lidvāvere paliek koka dobumā, pat kokam gāžoties, un tad tā tiek stipri apdullināta vai pat nosista. Igaunijā reģistrēts gadījums, kad lidvāvere koka dobumu pametusi tikai tad, kad koks jau atradies kokzāģētavā…
Valdis Pilāts
Publicēts 2006.gada martā.