Daudzām mājsaimniecēm mana māja šķistu īstā elle – desmitiem dažādu izmēru terārijos skraida, lēkā un taustekļu simtus – nē, tūkstošus! – kustina dažnedažādu izmēru un krāsu prusaki. Taču ir arī pietiekami daudz tādu cilvēku, kuriem visa šī brālība liktos uzmanības vērta, lai tos turētu mājas apstākļos, vairotu un par tiem priecātos. Bet diez vai daudziem no mums, ikdienas sarunā pieminot vārdu «prusaks» vai «tarakāns», rodas patīkamas asociācijas. Ja pēc šā raksta izlasīšanas vismaz dažiem no jums pagaisīs antipātijas pret šiem dzīvniekiem, mans mērķis būs sasniegts.
Prusaku jeb tarakānu kārta (Blattodea) ir liela polifāgo jeb visēdāju kukaiņu grupa ar nepilnu metamorfozi. Šīs grupas «vēsturiskās» saknes meklējamas jau pirms 315 miljoniem gadu, kad pirmie «arhiprusaki» apdzīvoja Akmeņogļu perioda siltos un mitros purvus un paparžu mežus. Prusakiem sistemātiski vistuvāk stāvošā kukaiņu grupa ir dievlūdzēji (Mantodea). Prusaku kārtā ietilpst septiņas dzimtas: Nocticolidae, Polyphagidae, Blattidae, Cryptocercidae, Blattellidae, Blaberidae un Termitoidae. Kopš senseniem laikiem prusaki gan morfoloģiski, gan arī fizioloģiski mainījušies minimāli. Un zinātniekiem tas dod lielisku iespēju dziļāk iepazīt kukaiņu evolūcijas atsevišķus posmus mūsdienās.
Vērts zināt: pētījumi liecina, ka termīti patiesībā nav atsevišķa sistemātiskā kārta kukaiņu klasē, bet vien to pašu prusaku apakškārta! Tagad termītus droši var dēvēt par «sociāliem» vai «koloniāliem» prusakiem. Termītu tuvākie radi ir ģints Cryptocercus prusaki, kas dzīvo trūdošā koksnē un kuriem piemīt dažas termītiem raksturīgas sociālas un uzvedības īpatnības.
Dižākie Austrālijā
Mūsdienās aprakstīts vairāk nekā 4500 dažādu prusaku sugu, lielākoties tropu un subtropu siltajos apgabalos. Bet reāls mūsu planētu apdzīvojošo prusaku sugu skaits, pēc zinātnieku aplēsēm, ir vismaz divtik liels! Eiropā sastopamas aptuveni 130 prusaku sugas, bet Latvijā tikai sešas – trīs savvaļas un tikpat daudz sinantropo sugu.
Daudzi prusakus uzskata tikai par kaitēkļiem un parazītiem. Īstenībā šādas reputācijas iemesls ir tikai kādas 30 sugas (aptuveni 1% no kopējā sugu skaita!). Lielākajai daļai prusaku sugu ar cilvēku nav ne mazāka sakara. Vēl vairāk – liela daļa prusaku sugu, tāpat kā tūkstošiem citu dzīvnieku un augu sugu, cieš no cilvēka darbības un pašlaik atrodas uz izmiršanas sliekšņa.
Prusaki apdzīvo visus iespējamus sauszemes un pat saldūdens biotopus – no dziļām alām līdz sniegotiem kalniem, no tropiskiem lietus mežiem līdz tuksnešiem. Pēc izmēriem un ķermeņa krāsas prusaki ir tikpat dažādi kā pati Māte Daba. Atsevišķas prusaku sugas dzīvo sociālo kukaiņu ligzdās. Piemēram, Teksasas skudrumīlis (Attaphila fungicola) parazitē uz lapgriezējskudrām. Šie prusaciņi ir vien 3-5 mm sīki, bez acīm un spārniem. No viena pūžņa uz citu tie izplatās kopā ar skudru tēviņiem, spietošanas laikā uzrāpojot tiem uz galvas un kopā aizlidojot uz jaunām mājvietām. Lielākie prusaki pieder Blaberidae dzimtai un ir sastopami Dienvidamerikā un Centrālamerikā. Piemēram, Megaloblatta longipennis ķermeņa garums sasniedz 10 cm, bet spārnu platums – visus 19 cm! Savukārt smagākie prusaki dzīvo Austrālijā. Pieaugusi Macropanesthia rhinoceros mātīte sver aptuveni 40 gramu. Šī trūdošā koksnē dzīvojošā suga ir daudzu prusaku mīļotāju sapnis – tie dzīvo līdz desmit (!) gadu vecumam, vairoties sāk tikai divu gadu vecumā, kāpuri (nimfas) aug lēni, tādēļ šīs sugas pieauguša eksemplāra cena ir aptuveni 200 eiro. Un prusaku draugi nereti gadiem ilgi gaida rindā, lai savā privātajā kolekcijā iegūtu šo vērtīgo, neapšaubāmi ļoti amizanto un interesanto dzīvnieku.
Bez ūdens nevar
Polyphaga ģints prusaki ir izcili pielāgojušies dzīvei tuksnešos un spējīgi dažu sekunžu laikā ierakties dziļi smiltīs. To mātītēm nav spārnu, un tās izskatās pēc miniatūriem tankiem ar spēcīgām, racējtipa ekstremitātēm. Tēviņi ir spārnoti un lido. Savukārt Kubas (jeb banānu) prusaki (Panchlora nivea) ir maigi zaļā salātu krāsā ar labi attīstītiem spārniem. Citiem prusakiem spārni paši nokrīt, beidzoties pirmajai «kāzu» sezonai. Daudzas prusaku sugas ir pielāgojušās visdažādākajiem barības avotiem – no tapešu līmes līdz pūstošām sēnēm un svaigai gaļai. Citi, gluži pretēji, ir izteikti monofāgi. Daudzas Panesthia un Cryptocercus ģints sugas barojas tikai ar trūdošu koksni noteiktā sadalīšanās pakāpē. Zarnu traktā šādiem prusakiem vienmēr dzīvo augsti specializējušās baktērijas, kas palīdz sadalīt celulozi līdz cukuriem. Visiem prusakiem, pat tuksnešainos apgabalos dzīvojošām sugām, ir nepieciešams ūdens. Virtuves prusaks bez barības var nodzīvot ilgāk par mēnesi, bet bez ūdens – nepilnas divas nedēļas. Kad ūdens nav pieejams, prusaki izmanto citus slāpju veldzēšanas avotus. Piemēram – tinti! Daudzas prusaku sugas ir ļoti skaistas un košas, piemēram, Indijas Therea petiveriana vai Āfrikas Oxyhaloa buprestoides. Ir zināmi pat amfibiotiskie prusaki, kas spēj labi nirt un peldēt!
Vērts zināt: vairāku sugu prusaki ir īsti ilgdzīvotāji kukaiņu vidū. Lielie tropu prusaki nereti nodzīvo sešus un pat vairāk gadu. To nimfas attīstās un aug lēni – pat divus trīs gadus. Macropanesthia rhinoceros sugas prusaki ir visilgāk dzīvojošie kukaiņi vispār! Savukārt nelielo, mājas prusakiem līdzīgo sugu pilns dzīves cikls nereti aizņem vien dažas nedēļas, kuru laikā paspēj izaugt nimfas, pieaugušie kukaiņi pārojas un, atstājot pēcnācējus, aiziet bojā.
Dzimumdimorfisms prusakiem reizēm ir izteikts (tēviņiem ir spārni, mātītēm nav; tēviņiem uz priekškrūšu vairoga ir ragveida izaugumi, mātītēm nav), bet daudzām sugām vizuāli atšķirt tēviņus no mātītēm ir gandrīz neiespējami. Dzīvnieku mīļotāju vidū plaši izplatīto Madagaskaras šņacējprusaku (ģints Gromphadorrhina) tēviņiem izaugumi uz ķermeņa palīdz kārtot savstarpējas attiecības – kolonijas dominējošais tēviņš ir gan lielākais, gan arī stiprākais.
Vairojas pat kāpura stadijā
Vairošanās bioloģija prusakiem, šķiet, ir visdaudzveidīgākā atšķirībā no jebkuras citas kukaiņu klases kārtas pārstāvjiem. Vairāku sugu, piemēram, Surinama zemesprusaka (Pycnoscelus surinamensis) vai Ēģiptes prusaka (Polyphaga aegyptiaca), mātītes spēj vairoties bez apaugļošanas, t.i., bez tēviņa līdzdalības. Tēviņi šīm sugām sastopami reti. Savukārt dažiem Blaberidae dzimtas pārstāvjiem (t. sk. plaši pazīstamajiem Madagaskaras šņacējprusakiem), iespējams, raksturīga neotēnija. Šī neparastā parādība dzīvnieku pasaule sastopama diezgan reti, un divos vārdos to varētu raksturot šādi: spēja vairoties šiem prusakiem parādās jau kāpura stadijā. Respektīvi, «šņācējiem» trūkst pieauguša kukaiņa stadijas, tie visu mūžu pavada un vairojas kā kāpuri! Daudzu prusaku dzimtu (piemēram, Nocticolidae, Polyphagidae, Blattidae, Cryptocercidae, arī Blattellidae) mātītes producē «olu somas», ko zinātniski dēvē par ootēkām. Tās ir «kapsulas» ar biezu apvalku, kur divās rindās ir izvietotas olas. Ootēkas tiek nomestas zemē vai ieraktas substrātā; pēc noteikta laika no tām izšķiļas nimfas. Blaberidae dzimtas prusakiem ootēkas ir membrānveida un tiek inkubētas īpašā maisā mātītes vēderiņā līdz kāpuru izšķilšanās brīdim. Tas pasargā olas no plēsējiem un nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Karstajā diennakts laikā olas tiek vēdinātas, mātītei ootēku izbāžot no vēderiņa. Vienai Klusā okeāna salās mītošai sugai, Diploptera punctata, ootēka neveidojas. Olas atrodas īpašā perējuma maisā mātītes vēderiņā, bet maisa sienu šūnas producē īpašu «pienu», no kura pārtiek embriji! Daudziem prusakiem raksturīgas rūpes par pēcnācējiem. Šīs konkrētās sugas kāpuri līdz pusmūžam dzīvo mātītes izraktajās alā, bet mātīte tos baro, uz alu atnesot trūdošās lapas un zāli. Indijas suga Thorax porcellana kāpurus nēsā zem priekšējiem spārniem. Kāpuri ēd šķidro barību no īpašām porām uz mātītes vēderiņa. Bez tam kāpuri ar asām mandibulām grauž mātītes ķermeņi un kā papildu barību uzņem viņas asinis (hemolimfu)! Malaizijas Perisphaerus ģints sugu kāpuri līdz vidēja vecuma sasniegšanai uzturas zem mātītes vēderiņa.
Vērts zināt: Ķīnā, Indijā un Taivānā plaši izplatītajai sugai Opisthoplatia orientalis piemīt kāda interesanta īpašība – pieaugušie īpatņi barību nereti saņem abās priekšējās kājās, aiznes to uz paslēptuvi un tikai tur notiesā.
Riesta dejas
Pārošanās prusakiem ir īpašs rituāls, kad vispirms notiek intensīva rituālā dejošana, kuras elementi ir specifiski katrai sugai. «Kāzu deju» laikā aktīvi tiek izmantoti agregatīvie un seksuālie feromoni, kas tikai paaugstina kopējo traci kolonijā. Deju laikā prusaki mēdz ātri celt un vicināt spārnus, dažādi locīt vēderiņu, sist cits citu ar taustekļiem, kā arī ātri griezties pa apli. Visas šīs un daudzas citas kustības tiek izpildītas noteiktā secībā un ar noteiktu frekvenci. Interesants, līdz šim nezināms un joprojām zinātniskajos žurnālos neaprakstīts novērojums izdarīts ekspedīcijas laikā Moluku salās Indonēzijā. Trūdošā koksnē mītošās Penesthia angustipennis brevipennis pasugas prusaki kāzu deju laikā, kas notiek tropu naktīs mēness gaismā, stipri un ar noteiktu frekvenci sit ar galvu pa sausiem koksnes gabaliem. Šī skaņa līdzinās urbjmašīnas izdotajai skaņai. To dzirdot, no milzīgiem kritušo koku stumbriem izrāpo arvien vairāk un vairāk prusaku, un viss notiek!
Vērts zināt: «Skrien, lai izdzīvotu!» Šāds teiciens ļoti precīzi raksturo prusaku labās skriešanas spējas. Visā pasaulē plaši izplatītās sinantropās Periplaneta americana sugas prusaks ir labākais sprinteris starp kukaiņiem – tie var sasniegt ātrumu 74 cm sekundē! Paša kukainīša ķermeņa garums ir vien 2,5 cm.
Grūts medījums
Liels, mīksts prusaka ķermenis bez cietiem segspārniem neatstāj vienaldzīgu ne vienu vien kukaiņēdāju. Bet noķert un aprīt to – šāds uzdevums nav no vieglajiem. Vispirms jau pieminētā ātruma dēļ. Bet ne tikai tādēļ. Prusakiem ir dažādas stratēģijas, lai paglābtos. Maskēšanās, krāsojums – visvairāk izplatītais aizsargmehānisms. Zemsedzē dzīvojošo sugu ķermeņa forma un krāsojums parasti atgādina sausas lapas. Citas sugas maskējas par indīgām sugām. Piemēram, Filipīnu salās izplatītās ģints Prosoplecta prusaki ir apaļi, un uz to segspārniem ir koši plankumaini, imitējot indīgās, neēdamās mārītes. Citādi rīkojas ģints Prosoplecta prusaki – briesmās tie saliecas lodītē, no visām pusēm aizsargājoties ar bruņām. Bet vienai pagaidām pat zinātniski neaprakstītai Dienvidamerikas sugai pakaļkājas ir pagarinātas, kas ļauj tālu lēkt, līdzīgi kā to dara sienāži. Šī interesantā suga lēkā starp zāles stublājiem un ēd putnu ekskrementus. Gandrīz visām prusaku sugām ir ļoti raksturīga pretīgi smirdošu vielu izdalīšana briesmu brīdī. Šī smaka ir ļoti stipra, asa un noturīga. Reizēm prusaki smird pēc pūstošas gaļas vai mēsliem. Īpaši raksturīgas smakas ir ģints Gyna pārstāvjiem.
Vērts zināt: Dienvidamerikas ģints Lucihormetica sugu tēviņiem uz priekškrūšu vairoga ir divi pacēlumi ar koši dzeltenīgiem plankumiem. Šie prusaki tumsā spīd (bioluminiscē) – kā jāņtārpiņi! Par spīdēšanas mehānisku pilnīgas skaidrības vēl nav, bet tiek uzskatīts, ka kalnu porainajā vidē mīt bioluminiscējošas baktērijas vai sēnes, ko prusaki ēd, rakņājoties zemsedzē un trūdošā koksnē. Šo sugu prusaku ēviņu spīdēšanai ir svarīga nozīme «kāzu» deju rituālā.
Aktīvu aizsardzību prusaki izmanto diezgan reti. Te vērts pieminēt čūsku imitējošās Eliptorhina, Princisia un Gromphadorrhina ģints pārstāvjus, kas dabā sastopami vienīgi Madagaskaras salā un kurus arī dēvē par šņācējprusakiem. Malaizijas mūža mežos mītošie 6 cm garie sugas Archiblatta hoeveni īpatņi ne tikai izdod skaļas čīkstošas skaņas, bet arī mēdz izspļaut atbaidoši smirdīgu šķidrumu (repelentu) no īpašiem dziedzeriem vēderiņa galā. Līdzīgi rīkojas arī Diploptera punctata prusaki, kodīgu šķidrumu mērķējot tieši uzbrucēja acīs.
Vērts zināt: ģints Princisia prusaki pieder t. s. «šņācēju» grupai un ir sastopami tikai atsevišķos Madagaskaras salas apgabalos. Ģints ir nosaukta izcila Latvijas prusaku un taisnspārņu pētnieka Kārļa Prinča (1893-1978) vārdā. K. Princis ir sastādījis un publicējis līdz šiem vienīgo pasaules prusaku sugu katalogu, kas ir visu prusaku pētnieku Bībele arī mūsdienās.
Tīrais posts
Latvijā cilvēku mitekļos un sabiedriskajās ēkās plaši izplatītās sugas – virtuves (Blattella germanica) un melnais prusaks (Blatta orientalis) – kopā nesadzīvo. Ātrāk augošie un intensīvāk vairojošies virtuves prusaki ne vien Latvija, bet visur citur Eiropā «uzvar» melnos prusakus. Līdz ar to atsevišķās valstīs (piemēram, Krievijā) jau izskan priekšlikumi melnos prusakus iekļaut pat Sarkanajā grāmatā kā ātri izmirstošu sugu. Melnais prusaks Latvijā ir dzīvojis izsenis, bet virtuves prusaks Eiropā nonācis no Dienvidāzijas 18. gadsimtā. Latvijā šie kukaiņi nokļuvuši Septiņgadu kara laikā ap 1760. gadu un kopš tā laika pastāvīgi dzīvo un vairojas visā Baltijā. Ja izdzīvotu viena melno prusaku pāra visi pēcnācēji, pēc 19 mēnešiem to skaits sasniegtu četrus tūkstošus īpatņu.
Visi – gan sinantropie, gan savvaļā dzīvojošie – prusaki ir koloniāli kukaiņi. Dabā tie visi sastopami kolonijās vai indivīdu grupās. Ir veikti pētījumi, ka virtuves prusaka nimfas, kas tiek audzētas atsevišķi no savas sugas brāļiem, attīstās un aug par 100 dienam ilgāk nekā kolonijā. Liela nozīme šeit ir agregatīvajiem feromoniem, kas ietekmē nimfu augšanu kontrolējošus procesus to smadzenēs. Savos ekskrementos prusaki atstāj t.s. ķīmiskās pēdas, kas palīdz orientēties telpā pārējiem kolonijas iemītniekiem. Interesanti prusaku telpiskās ekoloģijas pētījumi pierāda, ka šie kukaiņi telpā izvietojas vienmērīgi: ieliekot trijos savstarpēji savienotos traukos 50 prusakus, tie sadalās pa diviem traukiem – 25 indivīdi katrā, bet, palielinot prusaku daudzumu par vēl 50, tie sāk izmantot arī trešo trauku, vienmērīgi aizpildot visus trīs.
Vērts zināt: populārās Latīņamerikas dziesmas «La Cucuracha» latviskais tulkojums ir… prusaks.
Kļūsti par prusakologu!
Tūkstošiem cilvēku Eiropā un Ziemeļamerikā savās mājās tur un vairo vairāk nekā pāris simtu dažādu prusaku sugu. Protams, ir viegli «audzināmas» sugas, bet ir arī tādas, kuras nebrīvē pavairot spēj tikai profesionāli entomologi-prusakologi. Vairākas īpaši retas, grūti pavairojamas vai vienkārši pievilcīgas prusaku sugas gadatirgos un zooveikalos maksā lielu naudu. Prusaku uzvedība ir pietiekami interesanta, lai ieinteresētu tik lielu dabas draugu skaitu. Varbūt arī jums ir laiks sākt audzēt prusakus? Iesācēji pēc konsultācijām droši var griezties pie šā raksta autora! E-pasts:
Dmitrijs Telnovs
Publicēts 2008.gada jūlijā.