Neskaitāmi strauti, dažāda lieluma upītes un upes mežā ir nepieciešama un daudzveidīga dabas struktūra, tomēr tikai retais aizdomājas par to, kādas ir šīs dabas sistēmas funkcijas un nozīme. Mežs un ūdens ir divas dažādas dzīves telpas, un pirmajā mirklī rodas jautājums: kas tad kopīgs ir šīm abām līdzāspastāvošajām ekosistēmām? Dabā starp mežu un tajā plūstošu strautu vai upi nav krasi novilktas sastingušas līnijas, šeit veidojas pakāpeniska pārejas zona.
Ekosistēmu savstarpējā mijiedarbība
Plūstošs ūdens ir barības vielu piegādātājs krasta palienei pavasara un rudens plūdu laikā, kā arī pēc lielākām lietavām. Šīs ūdens līmeņa svārstības itin bieži plūdu ietekmētā krastmalas joslā pastarpināti rada jaunu dzīves telpu dažādām sugām. Rodas kritalas, sausokņi, mainās apgaismojums, mitruma apstākŗi.
Ūdenstece iespaido arī meža mikroklimatu, tas ir pārvietošanās koridors dažādām sugām. Plūstošam ūdenim piemīt īpatnība vienot dažādās dabas sistēmas, ko izmanto sugas, kas apdzīvo lielu ūdensteces teritoriju.
Krastmalas mežs ir pasargāts no vēja un uguns traucējumiem, šeit galvenā īpatnība ir noēnojums, augsts un noturīgs mitruma režīms, liels mirušās koksnes īpatsvars un kokaudzes ilglaicība. Šādi vides apstākŗi nodrošina specifisku dzīves telpu retām augu un dzīvnieku sugām.
- krastmalas veģetācija nodrošina ūdens noēnojumu, radot mazākas temperatūras svārstības,
- meža josla darbojas kā dabiska attīrīšanas iekārta, samazinot organiskā piesārņojuma daudzumu ūdenī,
- nobirušās lapas, skujas, zari, koku stumbri ūdenī sadalās lēni un kalpo kā barības avots, slēptuve un dzīvestelpa ūdensteces iemītniekiem.
Dabiskā ūdenstecē vērojama liela dabas daudzveidība. Šeit mīt bebri, ūdeles, ūdri, dažādas zivis, dažādi bezmugurkaulnieki — upes pērlene, garkāju odi, šaurspīŗu, platspīŗu vēži, spāres, makstenes un daudzas citas sugas. Skujām, lapām, zariem nonākot ūdenī, tos labprāt kolonizē arī dažādas floras sugas. Jo daudzveidīgāks piekrastes koku un krūmu salikums, jo sugām bagātāka ūdenstece.
Ūdenī iekritušo koku stumbra plaisas, plaisiņas, lūzuma vietas, alojums vai dobumi veido piemērotu dzīves telpu un slēpni dažādiem ūdens iemītniekiem.
Krastmalu mežs, tāpat kā ūdenstece, kalpo kā sugu pārvietošanās koridors.
Veicot saimniecisko darbību krastmalas zonā, bieži lielus līdzekŗus iegulda koksnes izstrādē, turklāt iegūtās koksnes kvalitāte var nebūt apmierinoša. Tomēr saimnieciskā darbība cirsmu izstrādē tiek veikta līdz pašai ūdenstecei, neatstājot nevienu piesegkoku un pilnīgi atklājot upi saules gaismai. Palielinās arī barības vielu ieskalošanās un ūdens piesārņošanās, kas izraisa strauju ūdensteču aizaugšanu, atstājot nelabvēlīgu ietekmi uz zivju nārstu šajās ūdenstilpnēs. Mainoties barības bāzei un zaudējot slēptuves, palielinoties ūdens temperatūras svārstībām, mainās daudzām sugām piemērotie vides apstākŗi, kas ŗoti bieži tām vairs nav pieņemami, līdz ar to daudzas sugas iet bojā.
Meža apsaimniekošana ūdensteces tuvumā
Svarīgi ir nodrošināt krastmalas zonas platumu, kas variētos atkarībā no topogrāfijas, meža stāvokŗa un meža mitruma pakāpes. Īpaši svarīgi ir aizsar-gāt mitro augsni, kas tieši savienojas ar ūdensteci. Šeit parasti aug daudz lapu koku.
Ja piesegjosla ir vienstāvaina, tā jāretina pirmām kārtām, izņemot skuju kokus, noteikti jāsaglabā pārauguši lapu koki, mirusī koksne, pamežs.
-
Veicot saimniecisko darbību ūdensteces tuvumā, jāievēro:
- nedrīkst atstāt tehnikas risas;
- kokus nedrīkst gāzt ūdenī vai šķērsām strautam;
- nedrīkst ūdenstecē iekraut kokmateriālus vai piesārņot to ar ciršanas atliekām;
- audzēs atstājamos nākotnes kokus vēlams izvēlēties ūdensteces tuvumā.
Veicot kopšanas cirtes, krastmalas josla jāveido tā, lai pēc audzes nociršanas galvenās cirtes vecumā josla spētu pildīt savas funkcijas. Vienstāvainās skuju koku audzes retināmas ŗoti intensīvi, šādi ap ūdensteci nākotnē veidojot daudzstāvainu audzi.
-
Krastmalas joslā ieteicams saglabāt:
- kokus un krūmus, kas aug krasta līnijā un liecas pāri ūdenim;
- lapu kokus un dažus resnākos skuju kokus;
- atsevišķus pār ūdensteci gulošus kokus.
Ja upes josla iepriekšējo saimniecisko aktivitāšu rezultātā ir nocirsta kailcirtē, tad, izcirtumu atjaunojot, nav pieŗaujama egles stādīšana upes palienā un tās tiešā tuvumā. Josla atstājama dabiskai atjaunošanai ar lapu kokiem, krūmiem. Nākotnē daŗu no šiem lapu kokiem varēs saimnieciski izmantot, vienlaicīgi veicinot dažāda vecuma lapu koku klātbūtni šajā joslā.
Publicēts 2000.gada aprīlī.