Pašlaik Latvijā, līdzīgi kā Eiropā, valda uzskats, ka mozaīkveida ainava, kur meži mijas ar klajumiem, ir veidojusies tikai cilvēka darbības rezultātā. Kad vācēji un mednieki pārtapa par zemkopjiem un lopkopjiem, viņi cirta mežus un līda līdumus, sēja labību, pēcāk noplicinātajos laukos ganīja lopus. Nu glo-balizācija un ES noteikumi panākuši, ka mazajiem zemniekiem vairs nav jēgas noņemties ar zemkopību. Tradicionālais dzīvesveids jāuztur tikai ar subsīdiju un garaspēka starpniecību. Tomēr skaidri un gaiši pateikt: «Brauciet uz pilsētu, atstājiet laukus dabai!» neviens neuzdrošinās. Tiek uzturēts mīts: ja cilvēki pārstās art zemi un turēt lopus, pļavas aizaugs un Latvija pārklāsies ar bieziem mežiem, kur izdzīvos tikai dažas sugas, bet lielākā daļa bioloģiskās daudzveidības aizies bojā. Tāpēc lauciniekiem maksā subsīdijas, lai viņi rosītos un veidotu turpmāko Latvijas tēlu.
Dabas ziņā vairs neko nedrīkst atstāt: meži ir jāstāda, pļavas un mitraines īpaši jāizkopj. Daudzi biologi uzskata, ka, mazinoties laucinieku rosībai, izzudīs arī raksturīgās sugas. Lauku darbi mazos apjomos nav rentabli, toties tīkami dabai, bet lielražotāji strādā tik intensīvi un ķimizēti, ka viņu darbības ietekmē nekāda bioloģiskā daudzveidība vispār nav iespējama – vien monokultūras līdz apvārsnim. Un paradoksāli, ka Eiropas Savienība, kas pieņēmusi tik daudzus dabas aizsardzības lēmumus, ar savu lauksaimniecības politiku tieši veicina daudzu savvaļas augu un dzīvnieku sugu izzušanu.
Laikam tikai Eiropā valda mīts, ka lauksaimniecība ir vispiemērotākais līdzeklis bioloģiskās daudzveidības saglabāšanai. Bet kā lai saglabā sugas, kam cilvēka darbība traucē? Neviens nav iedomājies paziņot, ka tropu mežus Āfrikā, Āzijā un Dienvidamerikā vajadzētu izcirst un izmantot lauksaimniecībā, lai bagātinātu dabu…
Lopi izdara tavā vietā
Taču Eiropā ir virziens, ko Latvijā pārstāv WWF jeb Pasaules Dabas fonds, kas uzskata un praktiski pierāda, ka dabā arī bez cilvēka iejaukšanās iespējama mozaīkveida ainava un par to rūpējas lielie zālēdāji. Lai gan valda uzskats, ka neskartas dabas teritorijas vairs nav iespējams atjaunot, tomēr prakse apliecina pretējo: ja rada labus apstākļus dzīvniekiem, kas agrāk mitinājušies šādās vietās, viņi atkal var netraucēti veidot barus ar tiem raksturīgo hierarhiju un ēst, ko ieraduši. Kaut arī lielākoties savvaļas zālēdājus uzskata par kaitniekiem, tomēr stirnas, staltbrieži, aļņi, sumbri, senās govis tauri un zirgi tarpāni visu gadu labprāt rosās pa tiem atvēlēto teritoriju, viņiem dzimst mazuļi, vecie jaunajiem ierāda teritoriju, zāle un koku atvases ir noēstas, ziemā tiek retināti koki – ainava kļūst skrajāka, un cilvēkam nav jākūpina gaisā degviela, lai kārtības vārdā pļautu pļavas un zāģētu krūmus.
Kā senatnē veidojās ainava
Senāko veģetāciju mūsu zemē var salīdzināt ar parkam līdzīgu ainavu, kur koku sugu sastāvu noteica ne tikai klimats, bet arī lielie zālēdāji un putni. Piemēram, sīļi un riekstroži stādīja ozolus un lazdas. Lielie zālēdāji ganoties izveidoja saulainus klajumus, kur no nograušanas spēja glābties vienīgi dzeloņaini krūmi un kadiķi. Izdzīvot spēja tikai tie koki, kas sadīga aso un neēdamo brikšņu aizsegā. Koki izauga, to vainagi savienojās, un saulainiem apstākļiem piemērojušies krūmi ēnainajā birzī iznīka. Jauno koku un krūmu izstīdzējušās atvases liellopi nobradāja vai nograuza, veidojās parkveidīgs mežs. Pēc gadiem vecie koki nokalta un izgāzās, radās saulainas lauces, kur atsāka augt lekna zāle, un mežs atkal pamazām pārtapa par pļavu. Te atkal iesējās vilkābeles, mežrozītes un kadiķi… Ja spējat iztēloties, kā tas notika, tad nekad vairs neticēsiet, ka bez lauksaimniecības Latviju klātu vien biezs un drūms mežs. Tikai jāļauj savvaļas dzīvniekiem plūkt zāli.
Kā zālēdāji veido ainavu
Katrai dzīvnieku sugai ir dažādi iecienītie augi, tomēr konkurence viņu starpā nav liela, jo dažādie barošanās režīmi drīzāk cits citu papildina, nevis traucē. Piemēram, ar bebru nogāztajiem kokiem un no celmiem augošajām atvasēm mielojas arī aļņi un brieži, bet tarpāni labprāt plūc īso un sulīgo zāli, kas ataugusi tauru ganībās.
Bebri ir grauzēji, kas nogāž kokus, ar kuru mizu un zariem barojas, bet no sagarinātiem stumbriem būvē dambjus un mājokļus. Bebriem garšo arī nātres un atvases. Bebri gādā par ūdenstilpju krasta koku retināšanu, tur aug lekna zāle, ko plūc citi zālēdāji. Bebru uzpludinātajos seklajos dīķos nogulsnējas auglīgas dūņas; kad bebri šo vietu pamet, dambji sagrūst, dīķis izsīkst un šeit ātri sakuplo kokaugu dzinumi. Te labprāt nāk baroties lielie zālēdāji, un lauce krietnu laiku paliek klaja.
Mežacūkas ir visēdājas un barību meklē, rakņājoties augsnē. Uzrušinātajās vietās strauji sadīgst dažādi augi. Niedrājos mežacūkas urķē niedru saknes, tā ierobežojot ūdeņu aizaugšanu.
Stirnas mitinās mežmalās, kur nolūko, vai var droši ganīties pļavā. Stirnu pamatbarība ir koku pumpuri, jaunie dzinumi, lapas un zāle.
Aļņi ir atgremotāji, kas ēd koku lapas, zarus un mizu. Pavasaros šie krūmēdāji uzēd arī sūnas un zāli, vasarā brien ūdenī un nepieliecoties mielojas ar ūdensaugiem. Aļņu platie nagi piemēroti dzīvei dumbrājos. Ziemā aļņu bari ilgstoši uzturas nomaļās meža vietās, kur pēcāk veidojas lauces.
Staltbrieži arī ir atgremotāji, kas pārtiek no zāles un krūmiem. Labprāt plūc īso zāli pēc tauriem un tarpāniem. Pavasaros brieži ēd zāli, vasarā – zāli, koku lapas un jaunos dzinumus, mellenājus un viršus, rudenī – arī ozolzīles. Ziemā pārtiek no koku pumpuriem un mizas, skujām, atvasēm un kūlas.
Tauri jeb savvaļas govis ir tipiski atgremotāji zālēdāji. Tā kā govis zāli plūc ar mēli, tad viņām tīkamāka gara zāle un plašas ganības – lai ir, ko izvēlēties. Tur, kur ganās tauri un govis, var uzziedēt dažādi augi, jo tie netiek nokosti līdz zemei. Zāli, ko tauri neēd vasarā, viņi instinktīvi noglabā ziemai. Tauri ēd arī koku atvases, mizu un kazenājus, un šiem lielajiem dzīvniekiem piemērotākas ir auglīgas ganības.
Sumbri ir atgremotāji, kas ne tikai ēd zāli, bet arī dievina platlapju koku mīksto koksni, mizas un zarus. Pēc izskata viņi ir līdzīgi tauriem, bet pēc barošanās – staltbriežiem.
Tarpāni jeb savvaļas zirgi ir tipiski zālēdāji, bet nav atgremotāji, turklāt viņiem ir priekšzobi abos žokļos (atgremotājiem priekšzobi ir tikai apakšējā žoklī), tāpēc zirgi zāli spēj noplūkt zemu. Viņiem vislabāk garšo lekns, īss attāls. Tāpēc zirgiem patīk ganīties pēc tauriem vai govīm. Zirgi ziemā nesmādē koku mizu un jaunos dzinumus.
Sugu mijiedarbība
Atšķirīgie lielo zālēdāju barošanās paradumi sekmē ainavas daudzveidību, un parasti viena suga rada citai sugai piemērotu barošanās vidi: tauri, kas noplūc zāli 10–15 cm augstumā, pielāgo vidi tarpāniem, kas parūpējas par meža zosu ērtībām. «Pateicoties» bebru darbiem, veidojas leknas ganību vietas pie ūdeņiem. Lapsas un plēsīgie putni iegūst labi pārskatāmus peļu medību laukus. Zālēdāja nāve bargā ziemā ir dzīvības nodrošinājums ne tikai lapsām, bet arī kraukļiem, vārnām, peļu klijāniem. No biezā apauguma atbrīvotajos niedrājos rosās bridējputni, lāmās – ūdensputni, noplūktajās pļavās no izkaptīm nav jābaidās ķīvītēm, griezēm un ķikutiem, te lidinās dažādi tauriņi.
Ganībās visu gadu
Kad runājam par stirnām, briežiem vai aļņiem, neviens nebrīnās, ka šie zvēri visu gadu uzturas laukā. Taču tos, kas ziemā laiž pastaigās mājlopus, uzskata par cietsirdīgiem sliņķiem. Tomēr, ja gribam pilnvērtīgi atjaunot ainavu ar zālēdāju palīdzību, lopiem jāļauj staigāt apkārt visu gadu. Tikai jāsamēro dzīvnieku skaits ar barības daudzumu visnabadzīgākajā sezonā. Tas iespējams, ja teritorijā pieejami daudzveidīgi un lieli barības krājumi: vasarā augi zied un izsēj sēklas, kūla veido krājumus ziemai, ir kur pamieloties arī ziemojošajiem sēklēdājiem putniem.
Ja gana tikai sezonāli jeb veģetācijas periodā, tad ir iespēja turēt vairāk dzīvnieku, kas kārtīgi līdz zemei nograuž visus zālaugus un atvases – tie nepagūst uzziedēt, un tā mazinās augu daudzveidība, nav kur mieloties putniem, maz iespēju izdzīvot kukaiņiem. Mazajiem dzīvniekiem nav kur paslēpties. Tā kā ziemā neviens neganās un neapgrauž kokus un krūmus, šādās teritorijās veidojas nabadzīgas pļavas un mežu biezokņi.
Turklāt dabiskos baros ir dažādu vecumu dzīvnieki, un vecie nodod pieredzi jaunajiem: ierāda, kur ir gardākās pļaviņas, kur pārpeldēt upi, kur ir teritorijas robežas, kur draud briesmas… Mājlopu ganāmpulkos parasti ir viena vecuma un dzimuma dzīvnieki, kas neprot saprasties ar dabu, nereti apmaldās, iekuļas dūksnājos, viņiem nav seno zināšanu par dažādu augu izmantošanu, lai izārstētos.
Piejaucētās sugas izkonkurē savvaļniekus
Ainavai, kas šādi veidojas savvaļā, bija raksturīga liela augu un dzīvnieku sugu daudzveidība. Taču lauksaimniecība izkonkurēja tos savvaļas zālēdājus, kas pārtika pārsvarā no zāles: izmira tauri un tarpāni. Tie, kas slapstījās pa mežu, kā redzam, izdzīvoja, bet joprojām mednieki viņus ņem uz grauda, uzskatot, ka tā mazina postījumus, ko aļņi rada jaunaudzēm, stirnas, brieži un mežacūkas – sējumiem. Pat zaķis ir ābeļdārzu iznīcinātājs, nevis dabas sastāvdaļa. Bebrs – mežu slīcinātājs. Tā cilvēka ietekmē sugu daudzveidība nevis palielinās, bet gan samazinās, nemaz nerunājot par īpatņu skaitu.
Lielākā daļa dabas procesu pakļauti vienas sugas – cilvēka – vajadzībām. Lauksaimniecība pastāv 10 tūkstošus gadu, mežkopība – tikai 200 gadu, tātad, salīdzinot ar dabas ilglaicību, tās ir pavisam jaunas nozares. Lauksaimniecībā valda atlase, pasaulē šo 10 tūkstošu gadu laikā ir pieradinātas tikai 40 sugas jeb 0,08% no 50 tūkstošiem savvaļā mītošo putnu un zīdītāju sugu. Tikai dažas no Eiropas zemienēm raksturīgajām zīdītāju sugām ir domesticētas: savvaļas liellopi tauri, mežacūkas un tarpāni. Turklāt lauksaimniecības periodā cilvēki ieviesuši arī tādas sugas, kas nav dzīvojušas Eiropā, bet Tuvajos Austrumos, piemēram, aitas un kazas.
No vairāk nekā 50 tūkstošiem ēdamo savvaļas augu sugu pārtikas ražošanai selekcionēti vien daži simti sugu; 15 graudaugu sugas jeb 0,03% no savvaļā sastopamajām veido 90% no pasaules pārtikas krājumiem. Pēdējo 10 tūkstošu gadu laikā ar arkla, cirvja un uguns palīdzību šīs dažas pieradinātās augu un dzīvnieku sugas ir bijušas priviliģētākas nekā savvaļas sugas. Tām atbrīvoja milzīgas teritorijas, atņemot dzīves telpu pieradināto sugu savvaļas priekštečiem, kā arī sugām, kas, cilvēkprāt, nekam neder. Tā kā šie 40 lauksaimniecības nolūkiem izvēlēto lopu un putnu sugu biotopi nevar un negrib uzņemt pārējās 49 960 nedomesticētās sugas, tad saprotam, ka lauksaimniecības uzvaras gājiens un cilvēku stihiskā vairošanās ir notikusi uz bioloģiskās daudzveidības rēķina.
Tiesa, mājlopi līdz pat viduslaikiem vēl drīkstēja ganīties mežos, tad viņi pildīja līdzīgas funkcijas kā viņu savvaļas radi. Taču apgrauzts lietaskoks meža īpašniekā rada atriebīgas jūtas, tāpēc lopus un to ganus no mežiem padzina. Tad nāca kārta savvaļas zvēriem: aļņu, briežu un stirnu mežos drīkst būt pavisam maz, lai nebojātu kokus un netraucētu augt monokultūrām. Pēcāk arī dzeloņainos dzīvžogus aizstāja dzeloņstiepļu žogi.
Izzūd ne tikai sugas, bet arī šķirnes
Tomēr, apgalvojot, ka pieradinātie mājlopi var justies priviliģēti, mēs nekrietni melojam. Rūpnieciskā vienveidīguma dēļ ir iznīkušas senās šķirnes. Jau tagad daudzas noteiktiem reģioniem raksturīgas šķirnes ir izmirušas vai atrodas uz izmiršanas sliekšņa. No 6300 mājdzīvnieku šķirnēm 1350 pašlaik ir apdraudētas vai jau izzudušas.
Izrādās, vairs nav Latvijas Brūnās govju šķirnes lopu, ir tikai jaukteņi. Lai nepieļautu Latvijas Zilās govju šķirnes lopu tuvradniecību, tās jāsēklo ar Lietuvas zilo buļļu spermu. Pašlaik dabiskās attiecības mājlopu starpā nav iespējamas, valstī mākslīgās apsēklošanas tehniķi lieto tikai pārdesmit vaislas buļļu spermu; līdzīgi ir ar cūkām. Katram bullim ir 45–65 tūkstoši pēcnācēju, sperma ir iesaldēta, un teļi dzimst arī pēc bioloģiskā tēva nāves. Līdzīga specializācija ir arī augu selekcijā. Kopš 1900.gada izzuduši aptuveni 17% labības šķirņu; veikalos lielākoties var nopirkt tikai hibridizācijas ceļā iegūtas dārzeņu un puķu sēklas, no kurām zemnieks nevar ievākt sēklu nākamajai sezonai. Viņš ir atkarīgs tikai no veikalos nopērkamās šķirņu izvēles.
Aploki cilvēkiem, ne lopiem
Eiropas dabas aizsardzības tendence ir savvaļas floru un faunu analizēt vienīgi lauksaimniecības un mežsaimniecības kontekstā; tur popularizē pārliecību, ka cilvēks ir bagātinājis dabu, jo biezie vienlaidus meži ir papildināti ar pļavām un tīrumiem. Taču šāda teorija ir maldīga, jo cilvēku darbības rezultātā sugu daudzveidība uz Zemes turpina samazināties ik stundu. Tāpēc ir jāpārskata priekšstati un jālabo izvēlētās stratēģijas. Ir nevis jāsubsidē zemnieki, kas tikai atlīdzības vilināti nodarbotos ar zāles īsināšanu, bet jādod iespēja dzīvot tauriem, tarpāniem, arī manām mīļajām aitām un kazām. Daba ir radījusi daudzas sugas, kas ar šo darbiņu noņemtos bez maksas, ar prieku. Turklāt šiem dzīvniekiem ir jādzīvo nevis kā mājlopiem, bet jāatgriežas dabā. Žogi un sētas ir jāceļ ap cilvēku dārziem, nevis zvēri jānorobežo ar kilometriem gariem žogiem. Galvenais ir ļaut savvaļas dabai netraucēti attīstīties no jauna plašos apgabalos. Tā jau liekas, ka es aicinu padzīt cilvēkus no laukiem – tik traki nav. Taču šīs tauru, tarpānu, mežacūku, aļņu, stirnu un briežu noplūktās zemes cilvēkiem kalpotu kā iedvesmas avots, kur pieņemt dabu par savas dzīves un tīmekļota darba vietu.
Anitra Tooma
Publicēts 2005.gada aprīlī.