Arvien vairāk pircēju, ejot uz veikalu, ņem līdzi savu maisiņu iepirkumiem, kuru var lietot daudzkārt. Reklāmas arvien biežāk aici-na izvēlēties videi draudzīgos «bioplastmasas» maisiņus. Daudzi labprāt izvēlas un maksā par videi draudzīgu piedāvājumu. Bet vai katrs bioplastmasas maisiņš patiešām ir videi draudzīgs? Videi draudzīgs – tam vajadzētu nozīmēt, ka priekšmets ražots no atjaunojamiem dabas resursiem un pēc izlietošanas nenoslogo dabu ar atkritumiem, kurus grūti pārstrādāt.
Cilvēces vēsturē bijuši dažādi laikmeti – akmens, bronzas, dzelzs –, un tie saistīti ar konkrēto materiālu atklājumiem, kuri devuši iespēju civilizācijai patērējoši attīstīties. Viens no pēdējiem atklājumiem 19. gadsimta beigās, kas pārvērtis un atvieglojis dzīvi cilvēcei 20. gadsimtā, ir plastmasa. Tā dabā nav sastopama. Plastmasas sākotnējā izejviela ir nafta. Tas ir ķīmiski veidots materiāls, ko, termiski apstrādājot, var izlocīt visdažādākajās formās. Plastmasas galvenā sastāvdaļa ir polimēri – lielmolekulārie savienojumi, kas piešķir produktam sevišķas īpašības: elastību, izturību, vieglumu, mitruma necaurlaidību u. c. Tā kā plastmasas nav dabā sastopamas, tad vidē sintētiskie polimēri noārdās ļoti ilgi. Plastmasas priekšmeti pēc to lietošanas veido milzīgu atkritumu apjomu.
Mīts par draudzīgumu videi
Lai plastmasas nenoslogotu atkritumu poligonus ar masu, kura nesadalās gadu desmitiem ilgi, svarīgi ražot un ieviest biodegra-dablos materiālus ikdienas patēriņā.
Biodegradabls ir tāds materiāls, kurš vidē satrūd dabā satopamu mikroorganismu (baktēriju, raugu, pelējumu, aļģu u. c.) ietekmē. Biodegradācijas procesā materiāls sairst un kļūst par biomasu, ogļskābo gāzi (gaisa klātbūtnē) vai metānu (bezgaisa vidē) un ūdeni.
Ir maisiņi, kurus reklāmas nosauc par zaļiem un biodegra-dabliem. Tomēr tie gluži neatbilst videi draudzīgas izvēles nosacījumam. Šo maisiņu materiāls nav biopolimēri, bet gan tradicionālie polimēri – plastmasa. Tie ražoti no naftas. Tikai ķīmiski izveidoti «gudrāki» – polimēru savienojumi ir izstrādāti tā, ka tie piemēroti atsevišķu mikroorganismu «ēdienkartei».
Arī oxo-biodegradējamie maisiņi reklāmās tiek nosaukti par «biomaisiņiem», jo skābekļa iedarbībā tie vidē sadalās. Tomēr tie ražoti no naftas izejvielas produkta polietilēna, kuram pievienota īpaša piedeva (TDPA), kas noteiktos apstākļos vei-cina to sairšanu. Šo plastmasu izejviela ir nafta, un sadalīšanās process ir specifiskāks un ilgāks nekā maisiņiem, kas atbilst biopolimēru kategorijai. Turklāt Eiropas Biopolimēru asociācija uzskata, ka oxo-biodegradējamās piedevas rada šaubas par drošību videi, kurā šis materiāls sadalās. Piedevas satur dažus toksiskus metālus, piemēram, kobaltu, kas veicina sadrupšanu. Taču vēlāk kobalts nokļūst augsnē un apdraud vidi.
Plastmasa no cietes, cukuriem un pienskābes
Viena no galvenajām izejvielām, ko lieto biopolimēru ražošanai, ir ciete. To iegūst no kukurūzas, kartupeļiem, kviešiem, rīsiem u. c. Uz cietes bāzes izgatavoto biodegradējamo bipolimēru ražošanas līderis ir «Novamont» Itālijā, kas pētījumus par šo materiālu uzsāka 1989. gadā, bet rūpnieciski «MetrBi» polimērus sāka ražot 1990. gadā. Uz cietes bāzes izgatavotiem polimēriem piemīt daudz labu īpašību, tādēļ no tā ražo gan dažādu veidu iepakojumu, gan sadzīves priekšmetus. Pašlaik polimēru materiālus no cietes ražo kompānijas arī Vācijā, Somijā, Nīderlandē, Francijā, ASV.
Otra biopolimēru grupa ir polilaktīdi (PLA). Tos ražo, izmantojot polimerizētu pienskābi, kas, izmantojot mikrobioloģisko fermentēšanu, iegūta no cukuriem. Ogļhidrātu izejvielas var būt lauksaimniecības produkti, piemēram, kukurūza, kvieši, vai arī lauksaimniecības un pārtikas rūpniecības blakusprodukti, piemēram, melase, piena sūkalas, zaļo augu sula u. c. Vēl pirms dažiem gadiem PLA galvenokārt lietoja biomedicīnas vajadzībām. Šobrīd no tā gatavo arī audumus, biopolimēru maisiņus kompostējamo atkritumu savākšanai, pārtikas iepakojumam, vienreiz lietojamos galda piederumus.
Trešā grupa ir biopolimēri, kurus veido paši mikroorga-nismi – speciālas baktērijas, kas barojas ar augu izcelsmes ogļhidrātiem – glikozi vai saharozi. To sauc par mikrobiālo celulozi (PHB vai PHA). Šo materiālu izmanto iepakojumos ātrās apkalpošanas sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos. To izmanto arī kosmētikā un medicīnā.
Sertifikāts un atšķirības zīme
Kompostējamība ir būtiska prasība sertificētiem biopolimēriem. Tas nozīmē, ka komposta kvalitātei jābūt atbilstoši drošai, materiālā nedrīkst būt smago metālu un organisku piesārņotājvielu. Tam jābūt pilnīgi biodegradējamam noteiktā laika periodā, kas fiksēts laboratorijas izmēģinājumos.
Biodegradējamo polimēru kompostēšanas rezultātu – atbilstību standartam EN 3432 – apstiprina ar sertifikātu un piešķir īpašu Eiropā atpazīstamu marķējumu – logo zīmei ar uzrakstu «kompostējams». Sertifikācija un ES standarts dalībvalstīs saskaņots un ieviests 2000. gadā. Tas palīdz atšķirt biopolimērus no tradicionālajām plastmasām. Sertificētais biodegradējamais kompostējamais biopolimēru iepakojums dažās Eiropas valstīs (Vācijā, Maltā, Nīderlandē u. c.) netiek aplikts ar nodokli.
Tendences Eiropā
Biedrība «Zaļā josta» organizēja konferenci par biopolimēru izmantošanas iespējām Latvijā, tā lietošanas pieredzi un piedāvājumu pasaulē. Pašlaik biodegradablo biopolimēru materiālu tirgus – pielietojums, pieprasījums un piedāvājums – nav visai plašs. Taču, ņemot vērā apstākļus – plastmasas atkritumu apjoma palielināšanos un apsaimniekošanas problēmas, naftas ierobežotos resursus un cenu pieaugumu, kā arī sabiedrības vides apziņas palielināšanos –, biodegradablā biopolimēra pieprasījums un līdz ar to ražošana un piedāvājums strauji pieaugs. Piemēram, jau tagad Anglijā lielveikalu tīkls «Sainsbury» produktu formēšanai un iepildīšanai, lai fasētu svaigus dārzeņus un augļus, kā arī bērnu uzturu, lieto marķēto biopolimēru plēvi. Bet Francijā un Beļģijā, lai mazinātu tradicionālo plastmasas maisiņu apjomu, iesaka ar laiku tirdzniecības tīklos obligāti lietot tikai no biodegradējamiem materiāliem izgatavotus iepirkumu maisiņus. Savukārt vienreiz lietojamos galda piederumus no biodegradējamā materiāla, kas izgatavots uz cietes bāzes, jau lieto vairākās Eiropas valstīs «McDonalds» restorānos.
Latvijā biodegradējamo biopolimēru materiālu iepakojumiem pašlaik ir krietni mazāka nodokļu likme nekā tradicionālajai plastmasai. Tuvākajos gados tieši lielveikalu un patērētāju pieprasījumam un gatavībai šo nākotnes materiālu pieņemt un atbalstīt būs izšķirošā loma, lai tas kļūtu izplatīts un atpazīstams. Tāpēc meklēsim un taujāsim pēc maisiņa ar sertifikātu – asniņu!
Publicēts 2008.gada oktobrī.