Pirmās ziņas par kukaiņu pētīšanu Latvijas teritorijā parādījās 18. gadsimta pirmajā ceturksnī: izdevuma «Daba»* 1928. gada decembra numurā lasāms, ka no 1717. līdz 1726. gadam Kanolda un Kundmana redakcijā izdota medicīniska rakstura brošūra, kurā dabas pētnieks Veigands (Weygand) publicējis pāris nelielu rakstiņu par Kurzemē sastopamajiem kukaiņiem. Apmēram pusgadsimtu vēlāk, 1778. gadā, parādījās izcilā zviedru dabas zinātnieka Kārļa Linneja skolnieka Jakoba Benjamina Fišera darbs «Versuch einer Naturgeschichate von Livland» («Vidzemes dabas apraksts») – pirmais nozīmīgākais mēģinājums sniegt pārskatu par Kurzemes faunu. Grāmatas pirmajā izdevumā minēti aptuveni pieci simti kukaiņu sugu, otrajā – jau septiņsimt: «1778. gadā J. B. Fišers publicēja savu savākto augu, dzīvnieku un minerālu aprakstus ar daudzu augu un dzīvnieku latviskiem un igauniskiem nosaukumiem. Pirmajā darba izdevumā un pēc sešiem gadiem Rīgā tam sekojošajos papildinājumos aprakstītas 614 augu un 681 dzīvnieku suga, otrajā izdevumā – 788 augu un 727 dzīvnieku sugas; augi klasi cēti pēc K. Linneja sistēmas.»
18. gadsimta beigās kukaiņu pētnieki darbojušies itin sparīgi, tikai grāmatu izdošana tolaik vēl nebija attīstīta, tāpēc daudzi pētījumi palika vien pierakstos. Zināms, ka bija iecerēts izdot ļoti apjomīgu vācu izcelsmes latviešu biologa Ernsta Vilhelma Drumpelmana dabas atlantu, taču no 1808. līdz 1814. gadam dienas gaismu ieraudzīja tikai astoņas burtnīcas, kurās attēlotas un aprakstītas 50 Livland, Ehstland un Kurland sastopamās kukaiņu sugas. Ap to pašu laiku parādījās arī citi kukaiņu pētniecības entuziasti, kuri mēģināja sastādīt sarakstus, tā teikt, ieviest kaut kādu kārtību mazo dzīvnieciņu uzskaitē un klasi kācijā. Līdz mūsu dienām saglabājušās ziņas par P. H. Prehtu, kurš sarakstījis aptuveni 1500 lappušu biezu manuskriptu, kas diemžēl tā arī palicis neiespiests. Manuskripta pirmās daļas nosaukums ir «Handbuch der Insektenkunde Livlands», un autors to pabeidzis 1813. gadā, bet par otro daļu nekas nav zināms.
Kukaiņi ir ļoti dažādi – sākot no mušām, blusām, odiem, blaktīm un ērcēm, ko lielākā daļa cilvēku labprātāk nepazītu vispār, un beidzot ar pasakaini skaistiem tauriņiem, raibām valolītēm un čaklajām medus vācējām bitēm, ko visos laikos apdzejojuši romantiski noskaņoti liriķi. Kopš 18. gadsimta sākuma, kad aizsākās pirmie zinātniskie pētījumi un mēģinājumi iegūtos datus apstrādāt un sistematizēt, pats pirmais darbs bija «salikt visu pa plauktiņiem» jeb «sašaurināt pētāmā materiāla rāmjus un specializēties vienā vai otrā kukaiņu rindā» (O. Jons, žurnāls «Daba», 1928). No visiem kukaiņiem vislielāko uzmanību pētnieki pievērsa… nu, protams, ka tauriņiem, par kuriem turpmākajos gados tika sarakstīts vairāk darbu nekā par visām citām kukaiņu sugām kopā! Kāpēc? Kuru gan atstātu vienaldzīgu tauriņa spārniņu daiļums un daudzveidība?
Zvīņspārņi ir kukaiņu kārta, kurā apvienoti dienas un nakts tauriņi. Pirmos zvīņspārņu sarakstus esot sastādījis un 1829. gadā publicējis, šķiet, poļu tautības entomologs Sodofskijs (Sodoffsky), taču tie neguva gandrīz nekādu ievērību, jo, visiem par lielu brīnumu, tos pārspēja cits darbs ar nosaukumu «Systematisches Verzeichniss der Schmetterlinge Kurlands und Livlands», kura autore bija… sieviete!
Frederike Lieniga, meitas uzvārdā Berga, piedzima tālajā 1790. gadā Kurzemē (mirusi 1855. gada vasarā Drēzdenē) un izgāja par sievu pie Kokneses draudzes mācītāja Georga Fridriha Lieniga. Kurš gan spētu iedomāties, kāda bija jaunās mācītāja kundzes lielākā aizraušanās? Visticamāk, ka tolaik, 19. gadsimta sākumā, to nevarēja uzminēt neviens. Tauriņu ķeršana, pētīšana un aprakstīšana! Domājams, ka Frederike bija ļoti neatlaidīga un mērķtiecīga dāma, jo lielāko daļu entomoloģijas zināšanu apguva pašmācības ceļā, pasūtot speciālo literatūru no Vācijas. Un ne tikai. Sievietei nodarboties ar zinātni – ak vai, cik tas tolaik bija izaicinoši un pat nepiedienīgi!
Par spīti iebildumiem un bieži vien grūti pārvaramiem šķēršļiem, Lieniga kundze apmēram trīs gadu desmitus uzcītīgi nodevās pētnieciskajai darbībai, kas galu galā vainagojās panākumiem, un radās ievērojams zinātnisks darbs. Kāds kolēģis viņai veltījis šādus vārdus: «Savai apbrīnojamai enerģijai viņa varēja pateikties gandrīz par visu, ko ir padarījusi; pieaugot viņas centībai un zināšanām, tā sajuta arvien sāpīgāk ierobežojumus, kuri stājās ceļā. Entomoloģiski darbi, par kuriem tā zināja, ka tie atrodami tuvākās lielākajās pilsētās, palika tai nepieejami, jo dāmai, kura nodevusies priekš sievietes tik neparastām studijām, tos negribēja aizdot.» Negantajiem bibliotekāriem, kuri atteicās izsniegt uzziņu literatūru, Frederike esot piesolījusi ķīlā pat 300 rubļu, bet veltīgi. Izlīdzēja daži labvēlīgi noskaņoti kolēģi, piemēram, Fišers Drēzdenē un pieredzes bagātais Zellers Glogavā. Zelleru Lienigas kundze pāris reižu apciemoja, lai iegūtu vērtīgus padomus un norādījumus. «Diemžēl Koknese atrodas ļoti tālu no Glogavas, un starpā ir vēl Krievijas robeža,» labvēlis bēdājās. Ja sagatavotās publikācijas par faunas jautājumiem negribēja atstāt manuskriptā vai labākajā gadījumā atlikt publicēšanu uz nezināmu laiku, Frederikei beigu beigās nācās piekāpties – viņa atdeva savu mūža darbu Zelleram, kurš tālāk parūpējās par tā izdošanu. Kā centīgā dāma jutās, kad tā notika, to tikai Dievs vien zina.
Mūsu dienās tauriņu medībās, visbiežāk – ar fotoaparātu, dodas daudzi, un neviens vairs nešķiro, sieviete vai vīrietis. Rodas izcilas bilžu galerijas, tā teikt, turpat no dabas, un nevienam neviens ar kniepadatu vairs nav jāpiedur pie korķa pamatnes, lai tikai aplūkotu spārniņus vai kājiņas. Sēžot pie datora un priecājoties par Anitras Toomas tauriņu bildēm, mēģinu gara acīm iztēloties, kā mācītāja sieva Frederike pirms diviem simtiem gadu tika pie savas kolekcijas. Laikam taču bradāja pa pļavām ar tauriņu ķeramo tīkliņu vienā un pierakstu burtnīcu otrā rokā, vai ne? Un kā viņa pievilināja nakts tauriņus? Trīsdesmit gadu laikā Frederikei Lienigai izdevās savākt un aprakstīt 1279 vietējo tauriņu sugas. Neizsakāmi žēl, ka šī unikālā kolekcija nav saglabājusies līdz mūsdienām.
Taurenīt, mans taurenīt…» Cik daudz mēs, ikdienas darbos skrejošie, zinām par saviem mazajiem līdzgaitniekiem? Cik laika atvēlam, lai vienkārši pasēdētu pļavmalā un papriecātos par zumošo, sanošo un plandošo pasauli ap mums? Ne jau zinātni «bīdīt», bet pašu priekam, saskaņai un mieram.
* Ar žurnālu «Daba» varat iepazīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālās bibliotēkas (www.lnb.lv/lv/digitala-biblioteka) sadaļā «Periodika» (www.periodika.lv)
Inguna Bauere
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2015