Ceļā pa «ViaHanseatica» tiks patērēts laiks, nauda un enerģija, reizēm varbūt pat zudīs pacietība, bet tas ir arī ļoti devīgs – tas atklāj pasauli, ļauj iepazīt jaunus draugus un sniedz varenu emociju un pieredzes lādiņu. Tas dod dzīvesprieku, atklājuma sajūtu un ļauj svinēt dzīvi intensīvāk.
Pirms Jāņiem man bija liela laime piecas dienas starptautiskā grupā apceļot Ļeņingradas rajonu Krievijā, Ziemeļigauniju un tad caur Valku, Vijciemu, Jērcēniem, Dikļiem, Valmieru, Cēsīm, Līgatni un Siguldu atgriezties realitātē. Izrādās, jau pāris gadu Latvijas–Igaunijas–Krievijas pārrobežu sadarbības programmas ietvaros tiek izstrādāts tūrisma ceļš «ViaHanseatica» – savulaik senais Hanzas ceļš, bet tagad A3 šoseja Latvijā, E264 Igaunijā un M1 Krievijā. Projekta mērķis ir sagatavot skaistu maršrutu tūristiem, lai rosinātu apceļot mazas un līdz šim ne īpaši populāras vietas Latvijā, Igaunijā un Krievijā. Lai nekļūtu bēdīgi, maršrutā iekļautas arī krietni zināmākas vietas. Projekts tuvojas noslēgumam, un vairāki žurnālisti tika uzaicināti piedalīties projekta rezultātu novērtēšanas braucienā. Jau uzreiz varu teikt, ka tas bija brīnišķīgi, lieliski, pamācoši un izglītojoši. Kaut krievi neticēja, ka pēc Ukrainas notikumiem baltieši vispār uz viņu pusi dosies un pēcāk personīgā sarunā atzinās, ka ar šo projektu iekūlušies pamatīgās nepatikšanās, jo organizācija, kas darbojas projektā «ViaHanseatica», tika pakļauta bargai kontrolei. Protams, ir bēdīgi, ka Krievijas un Eiropas Savienības valstu attiecības kļūst aizvien vēsākas, un tas maitā vēlmi uzdrošināties doties apceļot Krieviju. Bet es tomēr ļoti gribēju redzēt kaut mazu gabaliņu Krievijas un atrast tur dabu. Vai izdevās? Lāgā ne, jo Krievijā bijām tikai diennakti, uz dabas objektiem mūs neaizveda, pa ielām nestaigājām, nevienā veikalā netikām ielaisti. Pa autobusa logu pavērās plašas latvāņu plantācijas un vienkāršas sādžas ar rūpīgi koptiem, maziem dārziņiem pie mājām…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 04/2014
Anitra Tooma