Okeānu un jūru ekosistēmās līdzsvars starp zikālajiem, ķīmiskajiem un bioloģiskajiem faktoriem ir ļoti trausls, bet tas nodrošina ekosistēmu pastāvēšanu un to spēju sniegt naudā neaprēķināmus eko-pakalpojumus, pie kuriem mēs esam pieraduši un uzskatām par pašsaprotamiem. Tomēr pēdējo 100 gadu laikā okeānu un jūru ekosistēmas ir pakļautas būtiskām klimata un antropogēnās iedarbības izmaiņām, kas visskaudrāk izpaužas piekrastes zonās, kur antropogēnā ietekme ir vistiešākā. Tas attiecas arī uz mūsu reģionu, jo Baltijas jūras sateces baseina teritorijā dzīvo 85 miljoni relatīvi pārtikušu cilvēku, un tas nozīmē lielu dabas resursu patēriņu un ietekmi uz Baltijas jūru.
Visvairāk Baltijas jūras ekosistēmu apdraud jūras transporta pieaugums, piesārņojums ar bīstamajām vielām, bioloģiskās daudzveidības samazināšanās un invazīvās sugas. Bet galvenais Baltijas jūras apdraudējums ir barības vielu, t.i., slāpekļa un fosfora, slodzes pieaugums, ko ietekmē cilvēku skaita un resursu patēriņa pieaugums, kā arī videi nedraudzīga lauksaimniecības prakse. Tas veicina eitro kāciju, kas, burtiski tulkojot, nozīmē ‘labi barots’, bet šajā gadījumā gan varētu runāt par pārbarošanu. Tās apmērus var raksturot ar aļģēs sastopamā pigmenta hloro la a koncentrāciju ūdenstilpēs. Baltijas jūras zonas ar augstu hloro la a koncentrāciju ir pakļautas skābekļa de cītam, izmaiņām sugu relatīvajā sastāvā un izplatībā, atstājot paliekošu negatīvu ietekmi, un tas ir satraucoši ne tikai lokālā, bet arī globalā merogā…
Elvita Eglīte, Juris Aigars, Latvijas Hidroekoloģijas institūts
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 02/2013