Sarunās par ķīmisko vielu bīstamību cilvēki bieži saka: dabā viss sastāv no ķīmiskām vielām – arī ūdens, tādēļ, ja likumā noteiktās normas nav pārkāptas, nav ko celt paniku! Tomēr mūs, vides aizsardzības speciālistus, uztrauc laboratorijās sintezētās jaunradītās vielas, kas vidē, tostarp pārtikas produktos, dabiski nerodas. Ir vielas, kas vidē un produktos nokļūst netīši – kā piesārņojums. Ir vielas, kas tiek izsmidzinātas tīši, piemēram, pesticīdi. Mūsdienās, pateicoties likumu prasībām, ikvienu jaunu ķīmiski sintezētu vielu, pirms sāk izmantot, pārbauda – pārbauda tās ietekmi uz vidi un cilvēku veselību – un tikai tad, ja tā neapdraud ne cilvēka veselību, ne vidi, tiek atļauts to lietot. Tas attiecas arī uz pesticīdiem. Tiktāl viss it kā kārtībā. Bet vai ir? Domāju, vērts papētīt, ko īsti nozīmē pesticīdu pārbaude jeb riska novērtējums.
Pirms kādu augu aizsardzības līdzekli sāk tirgot, ražotājam jāiesniedz pārskati par testiem, kas veikti, lai pārbaudītu tā ietekmi uz dažādiem organismiem. Analizējot šos datus, eksperti nosaka «drošo» līmeni jeb maksimāli pieļaujamās koncentrācijas, proti, pie kādas pesticīda atliekvielu koncentrācijas pārtikas produktos un vidē varam būt pārliecināti, ka šī viela mūs negatīvi neietekmēs. Līdzīgus aprēķinus veic arī, lai pārbaudītu tās nekaitīgumu videi. Tad nosaka, kādas vielas koncentrācijas pēc lietošanas varētu palikt produktos un vidē, un salīdzina, vai tās nepārsniegs maksimāli pieļaujamo līmeni. Kontrolējošās iestādes produktus izlases veidā regulāri pārbauda. Kā liecina nesen publicēts Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādes (EFSA) ziņojums, gandrīz puse pārbaudīto pārtikas produktu paraugu Eiropā satur pesticīdu atliekvielas, bet tikai 1,5% gadījumu maksimāli pieļaujamās koncentrācijas ir pārsniegtas.
Tomēr ir viens BET: pesticīdu novērtēšanā ētisku un citu iemeslu dēļ parasti izmanto tikai testus ar dzīvniekiem. Cik labi tie raksturo ietekmi uz mums, cilvēkiem? Protams, ka ietekmi uz cilvēkiem visprecīzāk atspoguļotu pētījumi ar pašiem cilvēkiem (skat. pārskatu 13. lpp.). Taču, piesakot kādu jaunu vielu, pirmkārt, ilglaicīgi pētījumi par ietekmi uz cilvēku nemaz nav iespējami, jo kurš gan gribētu būt brīvprātīgais tādā testa grupā vairākus gadus? Otrkārt, ir vielas, kuru negatīvā ietekme var parādīties tikai nākamajā paaudzē. Vai kādam ir tik daudz laika un naudas, lai vielas ietekmi uz reproduktīvo veselību vērtētu vienas paaudzes garumā, un kurš no mums gribētu savus bērnus pakļaut šādai izpētei?
Ilgu laiku man šķita, ka, pesticīdus vērtējot ar ierastajām metodēm, galvenās to bīstamības tiek «izķertas». Tomēr ik pa laikam parādās pesticīdi, kuru lietošana sākumā tikusi atļauta, piemēram, neonikotinoīdi, un tikai pēc laika tos ierobežo vai pat aizliedz, jo tie, izrādās, ir postoši bitēm un arī pašiem cilvēkiem. Nav skaidrs, kas notiks ar līdz šim par drošu uzskatīto glifosātu, kas ir daudzu herbicīdu sastāvā, – Pasaules Veselības organizācijas tiešā pakļautībā esošā Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (IARC) tam nule piešķīrusi klasi kāciju «iespējami kancerogēns cilvēkiem». Eiropā aizliegts izmantot pesticīdus, kurus uzskata par kancerogēniem, tāpēc varam paredzēt villošanos starp Eiropas Komisijas un IARC ekspertiem.
Protams, līdzšinējie testi ir ļoti pārdomāti, lai atklātu it visas jaunizveidoto ķimikāliju bīstamās īpašības, tomēr mūsu zināšanas nav absolūtas, un likumi nereti atpaliek pat no tām zināšanām, kas mums jau ir. Piemēram, likumu prasības hormonālo sistēmu maitājošo vielu izvērtēšanai vēl aizvien kavējas, bet šādas vielas var būt arī pesticīdu sastāvā. Vēl viena problēma ir tā, ka pesticīdu riska novērtējumā katra viela tiek vērtēta atsevišķi, nevis komplektā ar visu to ķīmisko vielu kokteili, ar ko ikdienā saskaramies, un pat ne viss ķīmisko vielu kokteilis, kas ir konkrētā pesticīda sastāvā. Piemēram, pētot bites, atklājās, ka tās pret pesticīdu kokteili reaģē daudz jutīgāk nekā pret atsevišķām tā vielām. Diemžēl likumdevējs vēl tikai domā, kā pētīt pesticīdu kopīgās jeb kumulatīvās ietekmes.
Vai mums ir izvēle? Jā, ir! Bioloģiskā pārtika! Ir pierādīts, ka tajā ir mazāk pesticīdu atliekvielu. Izpētot tabulu, jūs sapratīsiet, kāpēc šā gada 20. aprīļa raidījumā «Aizliegtais paņēmiens» izdarītie secinājumi par to, vai ir liela atšķirība starp bioloģiskiem un konvencionāli audzētiem pārtika produktiem, bija nepārliecinoši – viens neliels lauka tests nevar mēroties spēkiem nedz ar prospektīviem kohortas pētījumiem, nedz meta-analīzi, kurā iekļauts vairāk nekā 200 zinātnisku pētījumu, lai noteiktu, ir vai nav atšķirība starp bioloģiski un konvenciāli ražotiem produktiem.
Dr. sc. ing. Jana Simanovska
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 03/2015