Jau krietnu laiku līdzi nēsāju Paula Sarmas fotogrāfiju, graužu ābolus no viņa dārza un domāju par šo cilvēku, kas Latvijā izveidoja dabas aizsardzības sistēmu. Neviens, kam ko prasu, par viņu nesaka neviena slikta vārda – pat ja īpaši tincinu. Fakti skan sausi: dzimis 1901. gada 8. jūlijā Talsu pusē, miris 1975. gada 23. oktobrī. Studējis LU Lauksaimniecības fakultātes mežsaimniecības nodaļā, ilgus gadus bijis docents Mežu ierīcības un mežu taksācijas katedrā. Grāmatas «Mežu tipi» autors. Padomju laikos darbojies gan pie Mežsaimniecības ministrijas atjaunošanas darbiem, gan Latvijas PSR mežu taksācijas pamatprincipu izstrādes. Kad 1946. gadā tika izveidots Mežsaimniecības problēmu institūts, strādājis gan tur, gan Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā, bet no 1961. gada bijis LPSR Zinātņu akadēmijas Mežsaimniecības problēmu un koksnes ķīmijas institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā un Mežu meliorācijas laboratorijas vadītājs. Dibinājis Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrību. 1968. gadā kļuva par jaundibinātās Dabas aizsardzības laboratorijas vadītāju un vadīja to līdz pat mūža nogalei…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 03/2013
Anitra Tooma