Tā varētu būt gara un grūti atminama mīkla: guļ kā lidmašīna pļavā, slejas kā pils ar torņiem, zaigo kā zelts, viz kā sudrabs, rēgojas kā vecis ar lielu degunu vai līku pīpi mutē, klājas un ņirb kā palagi, draudīgi savelkas kā svina vāks, skrien cits aiz cita, ir mīksti, balti un pūkaini, bet mēdz būt arī tumši, zili melni… Kas tas ir? Jā, protams, dabas radīts visromantiskākais brīnums – mākoņi. Zvaigznes apdziedātas visos laikos, taču ar tādu kā sērīgu pieskaņu, jo allaž bijušas tālas, aukstas un neaizsniedzamas. Turpretī mākoņu pārvērtībās ar sajūsmu veras gan bērns, gan pieaugušais, un, ieraugot tajos visneiedomājamākos tēlus, tie allaž šķiet tādi kā tuvāki un saprotamāki, vismaz salīdzinājumā ar nesasniedzamajām zvaigznēm. Kurš gan, lidojot ar lidmašīnu un vērojot mīkstās, baltās mākoņu gubas, nav pilnīgi nopietni vēlējies, rokas izpletis, mesties tām tieši pa vidu?
Šovasar dzirdēju izteikumu, kas mani labdabīgi iztrūcināja – kāds tuvās Eiropas tūrists, runājot par Latviju, izsaucās: «Latvija? Vai tā ir tā zeme ar skaistajiem mākoņiem?» Un piepeši arī es ieskatījos mūsu debesīs. Tiešām! Mākoņi! Mums taču ir skaistākie mākoņi pasaulē! Paskat vien, kādi tie ir virs jūras, virs Kāla ezera, Zemgales līdzenumos, Kurzemē un Vidzemē, pat virs Rīgas kādreiz var redzēt īstas gleznas: varoņeposus, liriskas ainiņas, saldsērīgus sapņus visās varavīksnes krāsās, un viss šis krāšņums vērojams cauru gadu! Protams, protams, mākoņi ieraugāmi arī citur, ne tikai Latvijā; kādreiz pati, bēdīgi sēžot kādā Krievijas mazpilsētā, lūkojos debesīs, jo vienīgi tur varēju pamielot acis, lai saņemtu kaut tādu gara barību. Bet, esot dažādās ārzemēs, jāatzīstas, lūkojamies vairāk sev apkārt, nevis debesīs, tādēļ nekad ne no viena pasaules apceļotāja neesmu dzirdējusi ne vārda par tālo zemju mākoņiem, un nu liekas, ka vienīgi Latvijā tādi – pasaulē skaistākie mākoņi – atrodami.
Šī vasara pagāja zem Mākoņa zīmes – tie bija visur un brīnišķīgi skaisti! Bija sajūta, ka beidzot esmu ieraudzījusi to, ko Radītājs man visu laiku turējis acu priekšā savās pastieptajās plaukstās.
Sausa, bet vajadzīga informācija
Kas tad īsti ir mūsu sajūsmas objekts? Atmosfēras mākoņi – ūdens tvaiku kondensēto produktu sakopojums sīkos ūdens pilienos vai ledus kristālos lielā daudzumā. Mākoņiem ir svarīga nozīme ūdens riņķojumā dabā, tie var pārvietoties tūkstošiem kilometru tālu, pārnesot un pārdalot milzīgas ūdens masas.
Mākoņiem ir būtiska nozīme mūsu klimatā, jo tie regulē Saules enerģijas daudzumu, kas nonāk līdz Zemei, un Zemes enerģijas daudzumu, kas atstarojas atpakaļ Visumā. Jo vairāk enerģijas uztver mūsu planēta, jo siltāks ir klimats. Jo mazāk enerģijas nonāk līdz Zemei, jo aukstāk. Ja nebūtu mākoņu, nebūtu ne lietus, ne sniega vai krusas. Jau skolā – šķiet, piektajā klasē, – bērniem māca šo un to par mākoņiem, tādēļ aptuveni atceros, kā tie klasificēti: gubu mākoņi, spalvu mākoņi, slāņu mākoņi, gubu slāņu, gubu lietusmākoņi. Angļu naturālists Lūka Hovards (Luke Howard) 1803.gadā izstrādāja mākoņu klasifikāciju, kas balstīta uz pirmatnējo latīnistu klasifikāciju:
cumulus – guba (no latīņu valodas) – mutuļiem līdzīgi mākoņi;
cirrus – sproga (no latīņu val.) – reti mākoņi;
stratus – kārta, slānis (no latīņu val.) – palagveida mākoņi;
nimbus – stiprs lietus (no latīņu val.) – lietus mākoņi.
Mūsdienu mākoņu klasifikācijas vēl aizvien izmanto Hovarda sistēmu, bet tās jau ir daudz sarežģītākas un vairāk uzmanības pievērš slāņu mākoņu augstumam. Ir 10 mākoņu formas, kas iedalītas četrās pamatgrupās:
- augstie mākoņi: cirrus, cirrostratus un cirrocumulus;
- vidējie mākoņi: altostratus un altocumulus;
- zemie mākoņi: nimbostratus, stratocumulus un stratus;
- mākoņi ar vertikālo attīstību (konvektīvie mākoņi): cumulus un cumulonimbus.
1956.gadā Pasaules Meteoroloģijas organizācija izdeva Starptautisko mākoņu atlantu, tajā iekļaujot arī galveno mākoņu formu apakštipu klasifikāciju latīņu valodā:
lenticularis – lēcveidīgie vai mandeļveidīgie mākoņi; bieži iegareni un parasti ar izteiktu robežu;
mammatus – kūlveidīgie mākoņi, nokarenas formas;
castellanus – mākoņi ar izteiktu vertikālo attīstību, atgādinot pils formu;
vertebratus – mākoņi, kuru elementi ir sakārtoti līdzīgi kā mugurkaula skriemeļi, ribas vai zivs skelets.
Ilga mākoņu eksistence izskaidrojama ar ūdens daļiņu lēnu krišanu (pilieni 1-10 mm rādiusā krīt 0,05-1,2 cm/s), augšupejošā gaisa turbulentā kustība veicina ūdens tvaika pieplūdi un jaunu daļiņu veidošanos. Mūsdienās ir iespēja izkliedēt pārdzesētus mākoņus un miglu, kā arī iedarboties uz bīstamiem krusas mākoņiem. Lai izkliedētu pārdzesētus mākoņus un miglu, tajos ievada aukstuma aģentus – «sausā» ledus daļiņas vai ledu veidojošas daļiņas (sudraba jodītu u.c.), kas veicina kristāla ledus rašanos; tādējādi samazinās tvaika spiediens, pilieni iztvaiko, un mākoņi (migla) izklīst.
Lelde Stumbre
Ticējumi – lai ticētu
Mākonis, protams, ir ļoti romantisks un daiļš veidojums, tomēr tam ir arī praktiska nozīme – to nu laikam nav vērts noliegt. Un tā kā debesis Latvijā gandrīz visu gadu klāj mākoņi, tad mūsu senči tos pazina un saprata arī bez Hovarda kunga sistematizācijas – no tiem bija atkarīgs, vai klētis rudenī būs pilnas. Latviešu tautas ticējumos un tautasdziesmās var atrast informāciju par jebkuru dabas parādību, arī par mākoņiem.
- Ja debesis apklātas sīkiem apaļiem mākonīšiem, tad tai brīdī kāds cilvēks mirst.
- Ja pie debesīm ceļas mākoņi kā ozoli, tad būs lietus.
- Ja, saulei noejot, mākoņi viļņaini, tad drīzumā būs lieli vēji.
- Ja, negaisam tuvojoties, mākoņi sīc, tad būs krusa.
- Ja vasarā mākoņos parādās visādi tēli, tad būs pērkons.
- Ja mākoņi ir sarkani, tad pērkons iespers. Ja mākoņi ir melni, tad būs gan pērkons, bet neiespers.
- Kad mākoņi saiet ap sauli, tad gaidāma liela vētra.
- Ja no mākoņiem radusies zivs ierij norietošu sauli, tad gaidāms labs laiks.
- Kad vakarā mākoņi kā dvieļi, tad rītā jauks laiks.
- Ja mūrveidīgi mākoņi zemu guļ uz jūras, tad būs ass sals.
- Ja pa debesīm staigā asinssarkani mākoņi, tad gaidāmi kari.
- Ja mākoņi dēd, tad būs siena laiks, bet ja aug, tad gaidāms lietus.
- Ja sapņos redz mākoņus, tad būs bēdas.
- Lini jāsēj tad, kad kadiķi kūp (zied) un pie debesīm šķiedraini mākoņi.
- Lini jāsēj, kad debess strīpaina, tad augs gari.
Publicēts 2005.gada septembrī.