Enerģijas avoti nosacīti ir sadalīti «tīrajos» un «netīrajos». Piemēram, ogles un nafta bez šaubām ir netīrie, bet, piemēram, biodegviela skaitās tīrā. Diemžēl to var uzskatīt par vienu no elegantākajiem jokiem pasaules enerģētikā.
Šajā rakstā ar vārdu «biodegviela» domāts gan biodīzelis, ko ieliet mašīnā, gan biogāze, ar ko apkurināt māju. Lauksaimniecības kultūras, kuras visbiežāk izmanto biodegvielas ražošanā, ir kukurūza, soja, cukurniedres, eļļas palmas, kokvilna (sēklas), saulespuķes un Latvijā iecienītais rapsis, kura ziedu paklājā ar gaisā paceltām rokām ir nofotografējusies jebkura sevi cienoša meitene. Man biodegviela nepatīk. Ūdens patēriņš, barības vielu noplūde, pesticīdi, pārtikas audzēšanai atņemta zeme… Tā vienmēr ir – lai kaut ko iegūtu, kaut kas ir jāzaudē. Vienīgi no biodegvielas mēs tā arī neko neiegūstam.
Pa nullēm?
Sākotnējās iedomas par to, kāpēc biodegviela būtu labs risinājums CO2 izmešu problēmai, ir gandrīz ļoti loģiskas. Piemēram, kad dedzinām ogles vai naftu, atmosfērā izdalās CO2. Arī tad, kad dedzinām biodegvielu, atmosfērā izdalās CO2, bet labā ziņa ir tāda, ka laikā, kad, piemēram, šī biodegvielas kukurūza auga, tā fotosintēzes laikā arī uzņēma atmosfērā esošo CO2. Tātad viss pa nullēm – cik uzņēma augot, tik atdod atpakaļ sadegot. Tā tas būtu, ja:
1) lauks, kurā aug tā kukurūza, uzartos pats no sevis;
2) kukurūza iesētos pati no sevis;
3) augsne ne tikai pati uzartos, bet arī būtu tik auglīga, ka nekādi minerālmēsli nebūtu nepieciešami, tajā pašā laikā apstākļi būtu pilnīgi nepiemēroti kaitēkļiem, tāpēc nebūtu jālieto arī nekādi pesticīdi;
4) tā būtu viedkukurūza, kas pati arī noskrien no lauka, kad pienāk briedums;
5) viedkukurūza arī pati sevi sagatavotu dedzināšanai un Ķīnas tibetiešu mūku labākajās tradīcijās pašaizdedzinātos.
Diemžēl par šādu lauksaimniecības kultūru vēl nekas nav dzirdēts. Tāpēc ir pamatotas aizdomas, ka tik gludi vis neiet. Visas nosauktās darbības prasa kaut kādu enerģijas patēriņu. Lai uzartu un apsētu tīrumus, ir jāpatērē degviela. Pesticīdu un mēslojuma ražošana un nogādāšana līdz laukam arī ģenerē CO2 izmešus. Arī ražas novākšana prasa enerģijas ieguldījumu, un kaut kā ir jānokļūst vietā, kur notiek tā dedzināšana. Beigās sanāk, ka tas, kas ir domāts kā dabai draudzīgs risinājums, ir tie paši vēži, tikai citā kulītē, – biodegvielas saražošanas procesā tiek patērēts vesels lērums CO2, līdz ar to nav nekāda pamata runāt par kaut kādu izmešu ietaupīšanu. Izmantot biodegvielu ar cerību samazināt CO2 izmešu apjomu ir tas pats, kas dzert jūras ūdeni un cerēt, ka pāries slāpes. Priekā! Ja biodegvielas iegūšanai audzētajiem augiem piemistu spēja domāt, viņi būtu nepārtrauktos dzīves jēgas meklējumos, kas tā arī nevainagotos panākumiem, jo jēgas nav.
Dzīves bezjēdzīgums neattiecas uz biogāzi, kas gatavota no atkritumiem, jo atkritumu masa ir jau radīta. Un, ja no tās var tikt vaļā, arī kaut ko iegūstot, – ideāli. Tomēr šajā rakstā pievērsīšos tieši tai biodegvielai, kam par godu tiek apsēti lauki.
Ūdens liešana
Ar to, ka biodegviela ir bezjēdzīga, tomēr nepietiek. Tai ir arī citi grēki. Teksasas universitātes zinātnieki ir aprēķinājuši: lai saražotu sojas vai kukurūzas biodīzeli, kas ļautu ar vidēju mašīnu nobraukt vienu kilometru, jāpatērē vidēji 28 litri ūdens. Daudz? Maz? Salīdzinājumam: lai iegūtu naftu un no tās iegūtu degvielu, ar ko nobraukt tādu pašu distanci, jāpatērē vidēji 0,33 litri jeb normāla tējas krūze. Tā pati kukurūza biodegvielai lielos apjomos tiek audzēta Kalifornijā – sausā reģionā, kas šogad piedzīvo vēl trakāku sausuma vilni nekā parasti. Tā kā šī nav lietainākā vietiņa pasaulē, nepieciešams veikt apūdeņošanu – jāizmanto vai nu gruntsūdens, vai arī upēs un ezeros pieejamais saldūdens. Vai prātīgāk nebūtu biodegvielai derīgos augus audzēt kādā mitrākā vietā? Loģiski!
Visvairāk lietus līst tropiskajos reģionos. Kāda spīdoša doma – audzēt biodegvielai nepieciešamos augus tur! Tā tas arī notiek, bet arī tā nav nekāda pasaka ar laimīgām beigām. Piemēram, cukurniedru saimniecības Brazīlijā un eļļas palmu plantācijas Indonēzijā vairojas kā sēnes pēc lietus. Abas šīs kultūras, protams, izmanto arī citiem nolūkiem, bet, piemēram, Eiropas Savienībā pieprasījums pēc palmu eļļas aug tieši uz t.s. bioenerģijas rēķina – aizvien vairāk un vairāk palmu eļļas tiek izmantotas tieši šim bezjēdzīgajam mērķim. Turklāt enerģijas iegūšana no šīm kultūrām tieši CO2 izmešu ziņā ir visneefektīvākā – lai audzētu cukurniedres un eļļas palmas, tiek izcirsti vai nodedzināti tropiskie meži, kas tiek uzskatīti par planētas plaušām, jo tie ir ārkārtīgi efektīvi CO2 absorbētāji un skābekļa ražotāji. Negatīvo blakusefektu sarakstā jāiekļauj arī dramatiskā bioloģiskās daudzveidības mazināšanās – tropiskā meža izciršana klasiski ir lielāks robs globālajā biodaudzveidībā nekā, piemēram, priežu sila iznīcināšana – tā kā tur leduslaikmeta nav bijis ļoti, ļoti sen, tropos vienkārši ir bijis vairāk laika attīstīties ārkārtīgi krāšņai un daudzveidīgai ekosistēmai.
No degvielas nepaēdīsi
Brīdī, kad jāizvēlas, vai zemi, ūdeni un citus resursus izmantot pārtikas audzēšanai vai biodīzeļa iegūšanai, tā jau kļūst par ētikas problēmu. Es skolā ētikā nopelnīju 5 balles no 10, tāpēc varbūt neesmu īstais cilvēks, kam vajadzētu izteikties par šo problemātiku. Tomēr uz to var paskatīties ļoti pragmatiski. Arī tad, ja man būtu vienalga par cilvēku bada nāvi, kaut kas man tomēr tur šķistu nepareizi.
To ir grūti aptvert, bet lauksaimniecībai derīgo zemju platība pasaulē ir ierobežota. Turklāt līdz ar augsnes eroziju tai ir tendence samazināties. Visam zemes nepietiek! Tādām muļķībām kā biodegviela tiek patērēti minerālmēsli, kas veicina ūdenstilpju aizaugšanu. Turklāt tieši rapsis, kas Latvijā galvenokārt tiek audzēts biodegvielai, ir mūsu pesticīdlietojuma līderis. Pieaug tieši ģenētiski modi cētas sojas un kukurūzas audzēšanas apjomi. Par ģenētiski modi cētu organismu kaitīgumu vēl aizvien noris aktīvi strīdi: vieni uzskata, ka ĢMO ir nāve un iznīcība, bet otri tos pirmos uzskata par vecmodīgiem atpakaļrāpuļiem un šarlatāniem. Lai kā tur arī būtu, ir vērtīgi vienkārši būt informētam par to, ka, darbinot savu opelīti, tu atbalsti ģenētisko modi kāciju, – pēc tam katrs pats var izspriest, kā to vērtēt. Tas viss šķistu piedodamāks, ja gala produkts būtu kaut kas jēdzīgs. Piemēram, kaut kas, ko likt uz kārā zoba. Bet rezultāts ir pasaka par labo degvielu. Pasaulē tomēr ir tik daudz skaistu pasaku, lai par jaunām un stulbām nemaksātu tik dārgi.
Līdz ar biodegvielas popularitātes pieaugumu, palielinās to pārtikas produktu cenas, kas tiek izmantoti arī enerģijas ieguvei. Piemēram, sojas cena pēdējo 30 gadu laikā paaugstinājusies par 74%. Sevišķi straujš pieaugums (53%) novērots tieši pēdējo 10 gadu laikā, kas aizdomīgi sakrīt ar biodegvielas uzvaras gājienu. Līdzīgi ir arī ar palmu eļļu, ko lieto uzturā ikviens, kurš speciāli no tās neizvairās. Augusi arī kukurūzas cena – tā ir par 70% lielāka nekā pirms 30 gadiem. Un tieši pēdējo 10 gadu laikā tā pieaugusi par 63%. Sevišķi svarīgi tas ir tāpēc, ka kukurūza ir pamatēdiens tieši nabadzīgajās Āfrikas valstīs, kur pat neliels pārtikas cenas pieaugums ir ļoti būtisks (www.indexmundi.com).
Skaidrs, ka tīri enerģijas avoti ir nepieciešami un tie ir jāmeklē. Pagaidām biodegviela šajā kategorijā nekādā veidā neiederas. Protams, pastāv sākumā aprakstītā cerība par vieddegvielu, kuras pamataugs visu savu dzīvi un nāvi sakārto pats. Tāpēc cerēsim, ka nākamā nopietnā ziņa no kompānijas «Apple» būs nevis par telefonu, kas sevī iekļauj stāvvietu, vai brillēm, kas vienlaikus ir arī gulta, bet gan par robotizētām lauksamniecības kultūrām, kas, izmantojot saules gaismu kā enerģijas avotu, visu izdara pašas.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2015