Cilvēku skaits pasaulē turpina pieaugt. Tiesa, pieauguma tempi samazinās, tomēr vēl vismaz dažus gadu desmitus mūsu kļūs vairāk un vairāk. Kā visus paēdināt? Ar ģenētiski modi cētu pārtiku? Aizvien intensīvāk izmantojot minerālmēslus un pesticīdus?
Izcērtot aizvien vairāk tropisko mežu? Nē, nekā no tā visa! Jautāsiet, kā tad pabarot pasauli? Pavisam vienkārši – jāapēd tā pārtika, kas saražota!
Eiropas Savienībā katru gadu atkritumos nonāk 100 miljoni tonnu pārtikas. Tas nozīmē, ka katrs eiropietis ik gadu apzināti vai neapzināti nopērk, bet neapēd aptuveni 200 kg ēdiena. Tajā pašā laikā aptuveni 12% šā reģiona iedzīvotāju nevar atļauties pietiekamu uzturu. Pasaulē aptuveni trešā daļa saražotās pārtikas tā arī nenonāk cilvēku vēderos, tajā pašā laikā 800–900 miljoni vai pat miljards iedzīvotāju ir nepaēduši. Precīzam izsalkušo skaitam īsti nav nozīmes, jo šis cipars tik un tā ir neaptverami liels un, ņemot vērā izšķērdēto pārtiku, – arī absurds. Šie skaitļi nozīmē to, ka tiek saražots gana daudz pārtikas, lai mēs beigtu uztraukties par to, kā saražot vairāk, bet sāktu domāt par to, kur tas viss paliek.
Pirmais, kas man nāk prātā, domājot par pārtikas šķērdēšanu, ir tas, kā sakraujam milzīgu porciju un pusi izmetam miskastē, jo vēders ir pilns ātrāk, nekā gaidīts. Vai tas, kā nepaspējam apēst produktus, pirms tie sabojājas. Situāciju var uzlabot, vienkārši rūpīgāk plānojot un neiekrītot uz tādām akcijām kā «Pērc divas vistas, maksā par vienu». Taču tās ir tikai šīs šķērdēšanas procesa ķēdītes beigas. Viss sākas ar to, ka daudz pārtikas vispār nekad nenonāk līdz veikalam vai tirgum. Daļa produktu paliek uz lauka, daļa iet bojā, jo nav pienācīgu uzglabāšanas iespēju, daļa izbirst pa ceļam. Tik tiešām – jaunattīstības valstīs daļa graudu vienkārši izbirst no kravas, mašīnai lēkājot pa kalniem un lejām. Vai arī tā sabojājas, kamēr pāri trejdeviņiem kalniem tiek nogādāta līdz tirgum. Klasiski bagātajās valstīs pārtikas šķērdēšana saistīta ar to, ka nopērkam par daudz, lai izmestu ārā, jo tā vienkārši ir pieņemts. Ir labais stils viesībās sakraut uz galda tik daudz pārtikas, lai ciemiņi visu neapēstu, un restorānā izēsts šķīvis skaitās tad, kad tur vēl palikušas salātlapas. Savukārt nabadzīgajās valstīs dominē infrastruktūras, uzglabāšanas un pārvadāšanas problēmas, jo nav naudas, lai izveidotu labākus ceļus vai nopirktu pienācīgas saldētavas.
No pārspīlētiem skaistuma standartiem cieš ne tikai cilvēki, kas raduši redzēt standartizētu skaistumu uz žurnālu vākiem, bet arī dārzeņi un augļi. Patiesībā tieši dārzeņi un augļi ir tā pārtikas grupa, kas tiek bezjēdzīgi šķērdēta visvairāk – aptuveni 45% šīs veselīgās pārtikas netiek apēsta. Un nevis tāpēc, ka nopērkam par daudz vai banāns vienkārši sabojājas, kamēr to ved uz veikalu. Nē, tas tāpēc, ka auglis nav bijis gana smuks.
Pārtikas nāves ēnā
Lielveikali negrib savos plauktos izvietot nepareizas formas kartupeļus un ābolus vai banānus, kuru izliekums nav perfekts. Lielveikali negrib tos pārdot, jo zina, ka pircēji ēd ar acīm, tāpēc izvēlēsies standartizētos smukos augļus un dārzeņus. Ir daži tādi produkti, uz kuriem paskatoties vien, var ieraudzīt milzīgu šķērdēšanas ēnu, ko dramatisma dēļ saukšu par nāves ēnu. Piemēram, ja redzi plauktu ar perfektiem, vienādiem āboliem, vari būt pilnīgi drošs, ka tā ir nevis kaut kāda vienādo ābolu šķirne, bet tie visi ir vienādi tādēļ, ka nevienādie vienkārši ir izmesti. Tas pats attiecas uz paciņām, kurās sakomplektēti vienāda izmēra burkāniņi, – tie, kuri neatbilda standartam, ir izmesti vai atstāti uz lauka.
Milzīga nāves ēna ir arī, piemēram, pākšu pupiņām ar nogrieztiem galiem. Skaidrs, ka visas pākstis neizaug vienādā garumā, toties iepakojumā ir vienāda garuma pākstis. Nav jābūt īpaši apdāvinātam, lai saprastu, ka tas nozīmē liela pārtikas daudzuma nonākšanu miskastē. Nāves ēnas čempionātam var kvali cēties arī tāds nesaprotams produkts kā loki ar nogrieztiem galiem. Kāda vaina loku galiem?
Turpinu pastaigāties pa veikalu un meklēt nāves ēnas, līdz uzduros, manuprāt, čempionam šajā jomā. Tie ir seleriju kāti, kas lielveikalos tiek pārdoti tādā paskatā, kā redzams attēlā zemāk. Pat cilvēkam, kurš nekad nav redzējis seleriju dārzā, ir skaidrs, ka dabā šāds produkts nepastāv. Lapas tiek nogrieztas, savukārt ārpusē augošie kāti tiek atdalīti, jo tie neizskatās tik stingri kā iekšpusē esošie. Rupji rēķinot, kāda pusīte dārzeņa paliek uz lauka. Un otra lieta – šā dārzeņa garša ir gana speci ska, lai, barojot saprātīgu ēdāju skaitu, to vienkārši nebūtu iespējams apēst. Kāds vispār ir apēdis visu selerijas kātu bunti vienā piegājienā? Vēlos iepazīties ar šo cilvēku!
Vientuļnieka izvēle
Protams, jo vientuļāk cilvēks dzīvo, jo lielāka iespēja sagaidīt produktu nāves dienu, nepaspējot tos apēst. Izrādās, mēģinājumi dzīvot videi draudzīgi vienatnē ir sevišķi sarežģīti. It kā videi draudzīgāki ir lielāki produktu iepakojumi, jo tie it kā ietaupa resursus un it kā samazina kopējo atkritumu daudzumu, bet tajā pašā laikā, ja nopērc lielo krējuma paku un to neizēd, no dabas drauga ātri pārvērties par duraku. Reiz sapriecājos, redzot, ka lielveikalā pārdod bioloģiski audzētus citronus. Urrā! Tomēr prieku aptumšoja fakts, ka tie bija pieejami vien lielajā iepakojumā. Tā kā tie laiki, kad dzēru šņabi ar svaigi spiestu citronu sulu, ir garām, arī šis piedāvājums bija pilnīgi garām.
Mani no lielas pārtikas šķērdēšanas automātiski attur tas, ka esmu nevērīga pret datumiem, kas sadrukāti uz iepakojuma. Tā, piemēram, es mierīgi varu lietot pienu, kuram jau nedēļu it kā beidzies termiņš. Un viss kārtībā – kvalitāte lieliska! Līdzīgi ir ar citiem pārtikas produktiem. Tā tas ir tāpēc, ka «Izlietot līdz…» nenozīmē, ka pēc tam produkts kļūst bīstams veselībai un dzīvībai. Šis datums ir ražotāja vai pārdevēja viedoklis par to, kad konkrētajai ēdmaņai ir vislabākā garša, smarža un krāsa. Es negrasos nevienu aicināt ēst bojātu pārtiku, tomēr ir vērtīgi uzticēties arī savam degunam un garšas sajūtai. Līdz šim man vēl nav gadījies tā, ka piens izskatās svaigs, garšo un smaržo labi, bet īstenībā izrādās vecs un indīgs.
Pārtikas Šķērdēšanas Karaļvalsts
Pārtika tiek šķērdēta. Tas skaidrs. Bet ko gan tas maina? Pirmkārt, tas, ka es izmetu ārā ēdienu, kamēr man kaimiņos dzīvo tante, kura nevar atļauties sieru, ir vienkārši neētiski. Protams, protams, ētika ir Šekspīra laika atribūts, un viņa lugās tai arī ir īstā vieta, tāpēc ejam tālāk. Otrkārt, lai saražotu pārtiku, tiek patērēts milzīgs ūdens daudzums, ūdenī nonāk barības vielas, kas veicina aļģu ziedēšanu; augsne tiek piesārņota ar pesticīdiem; lai laukus apsētu un novāktu ražu, jādarbina mašīnas, jāpatērē benzīns un jārada gaisa piesārņojums. Paveikt visus šos kaitīgos darbus, bet galaproduktu nemaz nelietot – tas ir stulbi!
Bez jēgas izšķērdētie resursi ir milzīgi. Pieņemsim, ka ir tāda Pārtikas Šķērdēšanas Karaļvalsts (PŠK). Tā ir hipotētiska valsts, un tajā tiek saražota pilnīgi visa pārtika, kuru pēc tam neviens neapēd. PŠK siltumnīcas efekta gāzu izmešu ziņā ieņem trešo vietu pasaulē aiz Ķīnas un ASV. Tiesa, uz klimata konferenci Parīzē PŠK neieradās, jo realitātē tādas valsts nav. Ūdens patēriņa ziņā PŠK ir čempione. Tā patērē 3,5 reizes vairāk ūdens nekā, piemēram, ASV, kas nebūt nav taupīšanas meistare. Šeit ūdens tiek izliets bez kādas jēgas. Un PŠK ir otrā lielākā valsts pasaulē platības ziņā. Ar nevienam nevajadzīgiem pārtikas produktiem tiek apsēti 1,4 miljardi hektāru. Tā ir teritorija, kas lielāka par Kanādu. Dažkārt ļaudis domā, ka tropiskie meži tiek izcirsti, jo tur ir superīgākā koksne pasaulē. Vai tāpēc, ka vajag saražot papīru. Bet tā gluži nav – šos mežus izcērt, lai atbrīvotu vietu lauksaimniecībai. Labākajā gadījumā šie koki arī kaut kam tiek izmantoti, sliktākajā gadījumā ir kā Indonēzijā, kur palmu eļļas plantāciju dēļ meži tiek nodedzināti, jo tā atbrīvot vietu sanāk ātrāk. Un tas viss notiek laikā, kad 1,4 miljardus hektāru jeb 28% pasaules lauksaimniecības zemju apsēj pa tukšo. It kā varētu pieteikt kaut kādu sankciju karu pret PŠK, bet tas neko nemainītu, jo neviens no šīs valsts neko neiegūst.
Trešais iemesls ir nauda. Pasaulē ik gadus miskastē izmet 750 miljardus ASV dolāru. Biedrība «Homo Ecos» aprēķinājusi, ka Latvijā mēs gada laikā vēsā mierā prom aizsviežam 140 miljonus eiro. Un katram no mums ir izvēle – izmest tos 140 miljonus misenē vai iztērēt kam jēdzīgam.
Pārtikas atkritumu liktenis
Pirmkārt, pārtikas atkritumus ir vēlams neradīt vispār un apēst visu, ko esi baigi gribējis, un nebrāķēt gurķīšus, kuriem nepiemīt ideāli falliska forma. Ja kaut kas paliek pāri un tu zini, ka tiešām nesanāks to apēst, vislabāk to atdot dzīvniekiem. Kad es biju maziņa, atceros, ka ēdienu pārpalikumus sagāzām spainī un nesām rukšiem. Kopš tā laika jebkuru maltīti, kurā ir sagāzts viss, saucu par cūkēdienu. Tiesa, tagad cūkēdienu Eiropas Savienībā vairs nedrīkst dot cūkām – jāēd pašam. Kopš 2001. gada mutes un nagu sērgas ēdienu pārpalikumus saviem sivēniem vairs nedrīkst dot, jo tas esot veids, kā saslimt. Lielāko daļu sojas, ko ES importē, apēd mājlopi. Vēl tie labprāt ēd kukurūzu. Katrā ziņā – lopu uzturs ir kļuvis visnotaļ vienveidīgs. Piemēram, Amerikā un Āzijā cilvēki arī zina, ka ir iespējama mutes un nagu sērga, taču tur ļaudis ar to tiek galā ar stingriem noteikumiem šo pārpalikumu pagatavošanā un lietošanā, nevis aizliedzot ēdiena pārpalikumu lietošanu. Kaut kā nav dzirdēts, ka tur visi lopi būtu nomiruši. Ja es būtu cūka, es emigrētu!
Tā kā ēdiena pārpalikumus lopiem dot nedrīkst, jāmēģina kompostēt. Un tikai tad, ja tas galīgi nav iespējams, jāmet parastā miskastē, kuras saturs nonāks Getliņu atkritumu kaudzē. Jā, viņi tur no organiskajiem atkritumiem ražo metānu – gāzi, kuru var izmantot siltuma un elektrības ieguvei. Jā, viņi pat audzē tomātus. Tas it kā skan lieliski, bet kaut kā tomēr šķiet nepareizi, ka nosūtām tādu kaudzi pārtikas uz izgāztuvi un priecājamies par videi it kā draudzīgajiem tomātiem.
Ko es darīšu
To, ka vajag izēst šķīvi, zina visi. Atsevišķās aprindās vari pat izpelnīties nosodījumu, ja neesi aprēķinājis savas vajadzības un pārtiku met ārā. Tomēr, kad sāku vienkārši skatīties uz ēdienu un domāt, nonācu pie dažiem secinājumiem, kas tālāk noveda vai nu pie jautājumiem, vai arī pie atbildes uz jautājumu: «Elīn, kāda ir tava Jaungada apņemšanās?»
– Konkursā «Vismazāk izmantotais, bet daudz pirktais auglis» uzvar citrons! Visu citronu apēd tikai jukušie, parasti tas tiek pārgriezts uz pusēm, lai ar tā sulu apslacītu kādu ēdienu. Labākajā gadījumā tiek izmantotas abas puses, parastajā – tikai viena. Otra paliek uz galda, kamēr sapelē. Tātad, ja vēlamais ieguvums ir citrona sula, vislabāk ir ņemt un kārtīgi izspiest abas puses un lieko sulu vienkārši sasaldēt, lai izmantotu nākamreiz, kad ciemos atnāks Mārtiņš Rītiņš un ledusskapī ieraudzīs lasi.
– Atzīšos, kādu laiku arī pati veikalos esmu lūkojusies pēc piena vai maizes, kam ir pēc iespējas vēlāks «Izlietot līdz…» datums. Tas bija vienkārši stulbi. Priekš kam? Tā kā es parasti nekad nesagaidu mirkli, kad šie produkti kļūs tiešām neēdami, šādai darbībai ir tikai mīnusi. Piemēram, izvēloties jaunāko produktu, es palielinu iespēju, ka vecais produkts netiks nopirkts, bet nonāks miskastē. Pilnīgi kauns pašai par sevi!
– Nevajag baidīties no vientuļiem produktiem. Ļaudīm patīk, ja var paņemt brokoli no pilna plaukta. Tādēļ veikali ir spiesti pārbāzt plauktus tikai izskata pēc, nevis tāpēc, ka kāds tos visus brokoļus tiešām pirks. Ļaudīm nepatīk pēdējais brokolis, jo šķiet, ja jau tas ir palicis pēdējais, tad tas ir kaut kas slikts. Līdzīgi kā skolā sporta stundās, kad, daloties komandās, pēdējais tiek izsaukts visvārgākais knariņš, kuru neviens savā komandā negrib.
– Sākot domāt par vientulību dārzeņu un augļu pasaulē, sapratu, ka, piemēram, pērkot banānus, vienmēr ņemu ķekaru. Ja tajā ir pārāk daudz augļu, daļu noplēšu nost. Un tad paskatījos uz augļu kasti – pēdējie tur paliek tie, kas ir pa vienam. Kāpēc? Jo cilvēkiem nepatīk vientuļi augļi! Bet, ja tā padomā, man tas ķekars baigi vajadzīgs? Nē, tāpat taču ēdīšu pa vienam! Tad kāpēc lai es nesalasītu veikalā tos, kas palikuši pa vienam? Īstenībā nekādas praktiskas starpības nav. Tikai tā, ka, ņemot tos vientuļos, samazinās iespēja, ka tie tiks izmesti miskastē vienkārši tāpēc, ka ir vieni
– Maizēm mēdz būt divi gali. Ir ļaudis, kuri tos galiņus neēd. Tas ir stulbi, bet ne par to šoreiz runāsim. Ir nopērkamas arī gatavas sviestmaizes sevišķi steidzīgiem vai nemākulīgiem cilvēkiem. Kāds kādreiz ir redzējis gatavu sviestmaizi veikalā vai kafejnīcā, kurā būtu maizes galiņš? Iespējams, tos galiņus var atrast tieši miskastē.
– Tagad ar lielu cieņu sāku uzlūkot veikalus, kuros ir īpašie plaukti ar nocenotām precēm, kam tuvojas «Izlietot līdz…» termiņš, kas, kā jau noskaidrojām, patiesībā neko daudz nenozīmē. Sevišķi noderīgi šie plaukti ir tad, ja paredzētas svinības ar daudz ēdājiem un ir skaidrs, ka sanāks apēst visu siera kluci. Mīļie draugi! Ja kādreiz taisīšu kādas viesības, varat būt droši, ka tiksit cienāti ar nocenotu pārtiku!
– Turpmāk izvēlēšos visnesmukākos dārzeņus ar visstulbāko formu, jo citādi ir liela iespēja, ka tos nabadziņus neviens nepaņems. Tas, protams, tādā gadījumā, ja šie kroplīši vispār būs tikuši līdz veikala plauktam vai tirgum.
– Gatavojot ēst, neizbēgami paliek pāri dažas šķēlītes dārzeņu vai augļu. 21. gadsimts ir nācis ar jaunu piedāvājumu. Šie pārpalikumi jāsablenderē un jānosauc par smūtiju. Tā kļūsi ne tikai par videi draudzīgu un veselīgu, bet arī ļoti stilīgu cilvēku.
– Tajā mirklī, kad saproti, ka esi nopircis pārāk daudz banānu, ir vēl viens risinājums, kas pie reizes tevi var padarīt par modīgāko cilvēku ciemā. Banāns jāsasaldē! Un vēlāk jāsablenderē. Saldēts, blenderēts banāns veido ēdienu, kas ir gandrīz kā saldējums, tikai ārprātā stilīgs. Tā kā pirms pieciem gadiem ieņēmu 10. vietu Latvijas hipsteru topā, es zinu, ko runāju. Veselīgi, un šķebinošo banāna saldumu arī nejūt. Turklāt visi prasīs: «Hmm, cik interesanti! Iedosi recepti?» Tas gan prasa lielu psiholoģisko noturību. To var darīt tikai tad, ja vari izturēt, ka cilvēki 15 minūtes no vietas vārās un apbrīno šo recepti.
– Liepājnieki no biedrības «Radi vidi pats» Vācijā noskatījuši ideju par labdarības ledusskapi, kurā cilvēki, kas attopas, ka dodas ceļojumā un mājās jāatstāj lērums neapēstu produktu, saliek tur savas aizsāktās sviesta paciņas, zaptītes vai maizes klaipus, un šo ledusskapi var apciemot kāds mūžam izsalcis students.
Šie ieteikumi nav radušies dziļas izpētes rezultātā. Ir vēlams vienkārši mazliet atvērt acis, paskatīties ledusskapī, paskatīties veikalu plauktos un veicināt smadzeņu sadarbošanos ar savām rociņām, kas stiepjas pretī veikala smukākajiem āboliem, stūrī atstājot vientuļus kroplīšus.
- Par pārtikas šķērdēšanas ietekmi uz vidi – «Food Wastage Footprint. Impacts on Natural Resources». FAO, 2013.
- Biedrības «Homo Ecos» aprēķins: www.homoecos.lv/lat/2013-pasvarigakais-par-partikas-atkritumiem/vai-izmetam-100-miljonuslatu-gada.
- Sliņķiem, kam negribas lasīt, sevišķi iesaku filmu «Just Eat It: A Food Waste Story».
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016