Zvejošana ir zivju, citu jūras produktu un zābaku ieguve no ūdens. Pārzvejošana ir pārcenšanās, kuras laikā tiek sazvejots tik daudz, ka tiek apdraudēts gan pusdienšķīvis nākotnē, gan potenciālā peļņa. Vai tā ir jauna problēma? Kāpēc zivis tiek pārzvejotas? Cik tieši zivju drīkst nozvejot, lai tas skaitītos ilgtspējīgi? Vai iespējams atjaunot zivju populācijas?
To, ka tagad zivju ir mazāk nekā vecajos, labajos laikos, var uzzināt, aizbraucot uz zvejnieku ciematu jebkurā pasaules malā un paklausoties stāstus par to, kā senos laikos vīri pilnām laivām braukuši krastā un zivis izbarojuši vistām, jo ne paši, ne bērni un mazbērni nav varējuši tādu apjomu apēst. Tiesa, makšķerniekstāsti mēdz būt mazliet pārspīlēti, bet kaut kāds pamats tiem ir.
Zivis kā bruģis
17. gadsimtā angļu jūrasbraucējs, kapteinis Džons Smits, meklējot vērtīgākos un skaistākos Ziemeļamerikas krastus, pamanīja un pierakstīja, ka asaru (zivju, nevis bēdu blakusprodukta) tur ir tik daudz, ka pa jūru mierīgi varot staigāt sausām kājām – asari tur esot grīdas seguma vietā. Visticamāk, Smits mazliet pārspīlēja, bet to viņam nevar pārmest – dzīvojot vienā laikā ar Šekspīra lugām, jebkurš gribētu grāmatās pasauli padarīt krāšņāku, nekā tā ir patiesībā. Dažus desmitus gadu vēlāk iedzīvotāji jau sāka satraukties, pamanot, ka zivju kļūst mazāk, tāpēc tika nolemts, ka varbūt turpmāk nevajadzētu asarus izmantot par mēslojumu lauksaimniecībā. Tātad kapteinis Smits varbūt fleitē, sakot, ka zivju ir tik daudz, ka pa ūdens virsmu gluži kā Kristus var staigāt sausām kājām, bet, ja asari pildīja mēslojuma funkciju, skaidrs, ka tas bija mums neiedomājams daudzums. Pie viena arī jāatzīst, ka toreiz zivju daudzuma samazinājums bija liels, tomēr atlikums bija gana apjomīgs, lai nevajadzētu domāt par alternatīviem pārtikas resursiem.
Nopietnas problēmas daudzviet pasaulē sākās divdesmitajā gadsimtā, kad notika divi svarīgi un viens otru papildinoši procesi – pieauga iedzīvotāju skaits un attīstījās tehnoloģijas. Zvejas kuģi un tīkli kļuva lielāki, un ar tiem varēja iegūt vairāk zivju aizvien tālākos un dziļākos ūdeņos. Cilvēku skaita pieaugums pats par sevi neiznīcina zivis, bet nodrošina to, ka lielajos zvejas kuģos sakrauto lomu kāds arī apēd. Turklāt zivju patēriņš pieauga straujāk nekā iedzīvotāju skaits. Ja sešdesmitajos gados viens absolūti vidējs cilvēks apēda desmit kilogramu zivju gadā, tagad tas pats vidējais cilvēks ēd deviņpadsmit kilogramu gadā. Laikā, kad cilvēku populācija pieaugusi par 1,6 procentiem gadā, zivju patēriņš palielinājies par 3,2 procentiem gadā. Visstraujāk zivju patēriņš pieaudzis vidējam Ķīnas iedzīvotājam. Tas, protams, nav nekāds brīnums. Ja jums kādreiz jāmēģina uzminēt, kur ir visstraujākais vīna dzeršanas pieaugums vai visvairāk jaunu «McDonalds» ēdnīcu, vai vislielākais jebkādas preces eksports, miniet Ķīnu. Visticamāk – būs pareizi.
Kas ēdājam vēderā, kas zvejniekam laivā?
Cilvēki Latvijā nav nekādi lielie zivjēdāji. No visas naudiņas, kas tiek tērēta pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem, pieci procenti tiek samaksāts par zivīm. Tātad, ja sevis pabarošanai es katru mēnesi iztērēju 200 eiro, desmit eiro notriecu reņģēs un karpās.
Globāli zivju patēriņš un nozveja ir palielinājusies visu 20. gadsimtu, līdz 90. gados tā mazliet nostabilizējusies (jo diži neko palielināt vairs nav iespējams). Strauji sācis augt zivjaudzētavās izaudzēto zivju apjoms. No vienas puses, tas ir forši, jo nenoplicina savvaļas zivju resursus, bet tam ir arī mīnusi – bieži vien akvakultūru iekārtošanai par godu tiek iznīcināti dabīgie biotopi. Dienvidaustrumāzijā to jau var nosaukt par sērgu – lai izveidotu garneļu audzētavas, tur izcērt tik ļoti svarīgos un unikālos mangrovju mežus.
Ļoti aptuveni rēķinot, ik gadu pasaulē nozvejo 90 miljonus tonnu zivju, bet audzētavās izaudzē 60–70 miljonus tonnu. Šobrīd pasaulē ir 4,6 miljoni zvejas kuģu, no kuriem apmēram trīs ceturtdaļas zvejo Āzijā – loģiski, ņemot vērā to, ka tur arī dzīvo visvairāk cilvēku. Ķīna, protams, ir līdere gan zvejošanā, gan eksportā, gan patēriņā. Vēl starp lielākajām zivju eksportētājvalstīm jāmin Norvēģija un Vjetnama. Šo valstu zivis mēs labi zinām – svētku maizītēm virsū liekam norvēģu tautības lasi, bet populārās un lētās pangasijas visbiežāk ir no Vjetnamas. Vismaz, kad gāju cauri visiem veikaliem pēc kārtas, pangasijas no citurienes neatradu. Pangasijas parasti arī ir tās zivis, kas slēpjas zem nosaukumiem «cepta zivs», «zivju zupa», «grilēta zivs». Tātad, ja ēdienkartē nav norādīta konkrēta zivs suga, tā parasti ir pangasija.
Zivju cena
Zivīm nenoliedzami ir liela saistība ar naudu – ne velti latviešu tautas ticējums aicina makā likt zivju zvīņas, nevis, teiksim, govs spalvu vai bērza tāsi, lai kļūtu bagāts. Ir pat tāds termins kā «ekonomiskā pārzvejošana». Vienkāršiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka vairs nav izdevīgi zvejot. Piemēram, zivju ir mazāk, tāpēc vairāk stundu jāpavada, lai saķertu normālu lomu. Vai arī, lai kaut ko dabūtu, jābrauc dziļāk jūrā, kā rezultātā tiek tērēts vairāk degvielas. Ja zvejniecības nozare tiek pastāvīgi subsidēta, skaidrs ir viens – tā nav ekonomiski ilgtspējīga.
Dažkārt zvejošanas ierobežošanai kā pretarguments tiek likts «jā, bet zvejnieki zaudēs darbu, un tā ir arī daļa vietējās kultūras!». Es gan to lietotu kā ilgtspējīgas zvejniecības aizstāvēšanas argumentu, nevis pretargumentu. Jūras veltes ir dabas aktīvi. Ja tie tiek noplicināti, neko labu beigās nevar dabūt. Iespējams, to ir vieglāk saprast, pielietojot analoģiju ar naudu, jo tā aizkustina ikvienu. Piemēram, lai sakrātu naudu vecumdienām, kad pensiju gan jau nebūs vispār, es katru mēnesi dažus desmitus eiro kaut kur ieguldu. Tā kā klāt nāks kaut kādi procenti, pēc gadiem man būs līdzekļi, lai es sirmiem matiem varētu gulēt Portugāles saulē un nedomāt par laicīgām lietām. Zvejniecības gadījumā visa nauda ir zivis: tā nauda, ko ieguldu, ir zivis, kas tiek atstātas ūdenī, bet tas, ko iztērēju, ir zivis, kas tiek nozvejotas. Un procenti, kas rada naudas pieaugumu, zivju pasaulē ir vairošanās, – ja liek mierā, tad var vairoties. Bet, ja es izdomāju samazināt ieguldāmo summu jeb atstāt mazāku zivju apjomu ūdenī, rezultāts būs bēdīgs: vecumdienās es nevarēšu atļauties dzert ekovīnu Portugālē, un zivīm neizdosies pietiekami savairoties, lai mums vispār būtu ko zvejot. Tas viss, protams, ir ļoti loģiski, vienīgi nelaime tā, ka šis efekts parādās pēc vairākiem gadiem, nevis tūliņ. Un cilvēks vispār ļoti reti spēj iztēloties nākotni.
Pārzvejošana nozīmē reālus finansiālus zaudējumus. Piemēram, šobrīd 75 procentos zvejas vietu tiek zvejots pārāk intensīvi, kas globāli ik gadu rada 50 miljardu ASV dolāru lielus zaudējumus. Tie ir aptuveni septiņi Latvijas valsts budžeti. Protams, ir arī konkrēti piemēri. Ņūfaundlendas mencas bija zināmas basku ceļotājiem, pirms Kolumbs spēra kāju uz sava kuģa. Šī vieta bija slavena ar nebeidzamajiem zivju krājumiem. Līdz 20. gadsimtam tur zvejoja daudz, bet nekādas problēmas tas neradīja. Bet tad sāka attīstīties tehnoloģijas, kas ļāva iegūt daudz vairāk zivju, un mencas dabūja trūkties. Ja līdz tam tika nozvejots mazāk par desmit procentiem mencu biomasas, kas nevienu sevišķi netraucēja, tad 60. gados tika ķeksēti ārā aptuveni 30 procenti ik gadu. Rezultāts, protams, bija graujošs. 90. gados zivju vairs nebija. It kā dažus gadus vīri pat mēģināja nezvejot, bet tas nepalīdzēja atjaunoties mencu krājumiem. Kāpēc? Iespējams, zivju jau bija tik maz, ka tās vienkārši nespēja atražoties. Iespējams, klimatiskie apstākļi nebija labvēlīgi. Iespējams, bija noplicināta mencu barības bāze. Iespējams, bija savairojušies roņi. Jebkurā gadījumā – Ņūfaundlendas mencu populācijas sabrukšanas dēļ 20 tūkstoši zvejnieku zaudēja darbu un Kanādas nodokļu maksātāji ik gadu iztērēja miljardu Kanādas dolāru (aptuveni 700 miljoni eiro), lai izmaksātu šiem jaunradītajiem bezdarbniekiem kompensācijas. Dažkārt izsīkuši zivju krājumi ir ne tikai naudas, bet arī dzīvības un nāves jautājums. Piemēram, Aļaskā apmēram 30 gadu laikā zvejas kuģu skaits pieauga no dažiem desmitiem līdz četriem tūkstošiem. Tā kā strauji saruka zivju krājumi, nekas cits neatlika kā saīsināt zvejas sezonu. Tā rezultātā zvejnieki gribēja izmantot ikkatru dienu darbam, arī dienas, kad laikapstākļi nebija tam piemēroti. Tie laiki vietējiem iedzīvotājiem palikuši atmiņā ar daudzu zvejnieku nāvi, kuri bija spiesti doties zvejā vētrā.
Cik zivju okeānā?
Ļaudis dažkārt brīnās par to, kāpēc gan nozvejas kvotas katru gadu tik ļoti mainās. Viss ir ļoti vienkārši – jo arī zivju skaits ir ļoti mainīgs. Un tas nav nekas slikts – to pat varētu saukt par veselīgas zivju populācijas īpatnību. Zivīm ir jāreaģē gan uz laikapstākļu maiņām, gan uz potenciālā dabīgā ienaidnieka skaita maiņām, un var gadīties, ka kaut kas mainās arī barības bāzē. Taču, manuprāt, pats sarežģītākais ir zivju skaitīšana. Kā teicis jūras pētnieks Džons Šepards, saskaitīt zivis ir tikpat vienkārši kā saskaitīt kokus, vienīgi zivis nevar redzēt un tās nepārtraukti kustas. Pastāv dažādas metodes, bet jebkura no
tām sniedz tikai aptuvenus rezultātus. Viena metode: var noķert zivis, tās iezīmēt, atlaist atpakaļ un pēc kāda laika ķert atkal tikpat. Ja jaunajā lomā visas ir iezīmētas, ir pamats domāt, ka nekā diži cita ūdenī vairs nav. Ja jaunajā lomā nav nevienas iezīmētās, varētu uzskatīt, ka zivju ir ļoti daudz, jo nesanāca noķert nevienu jau iepriekš notverto. Kaut gan tikpat labi var gadīties, ka iepriekš noķertās ir mirušas un jaunajā lomā tikušas vienīgās atlikušās. Tāpat var izmantot dažādas fotografēšanas tehnikas un skaņu tehnoloģijas, bet arī šajā gadījumā tiek apsekotas konkrētas vietas. Un var gadīties, ka skaitītāji nofiksē vienu tukšu vietu, bet nepamana, ka netālu ir milzīgs zivju bordelis ar pamatīgu nārsta potenciālu. Un tikpat labi var būt otrādi – var nofiksēt ļoti biezi apdzīvotu ūdens daļu, pieņemt, ka līdzīgi ir arī citur, kaut gan patiesībā tā varbūt ir pēdējā vieta okeānā, kur kaut kas vispār dzīvo.
Aizliegt zivju ēdienus? Nē!
Protams, painteresējoties par to, kas notiek ar zivju resursiem pasaulē un kā tas ietekmē sabiedrību, kādu laiku vairs negribas ne suši, ne žāvētu zivtiņu vai ķilavmaizi. Pats trakākais, ka, painteresējoties par jebkā ražošanu, uz mirkli negribas konkrēto produktu lietot. Gaļa arī izraisa šausmas, tāpat kā kukurūza vai vīnogas. Tomēr, lai nenomirtu badā, jāizdomā, kā paēst, pie reizes nesagraužot savu sirdsapziņu.
Lai izvēlētos ilgtspējīgi audzētas vai zvejotas zivis, diemžēl nekas cits neatliek kā pašam interesēties par to izcelsmi, tomēr ir daži triki, kas varētu palīdzēt. Piemēram, ja uz iepakojuma ir MSC (Marine Stewardship Council) vai ASC (Aquaculture Stewardship Council) logo, varam ēst droši. Šie sertifikāti nozīmē, ka viss tur ir pārbaudīts un atzīts par labu esam.
Tomēr, kad dodamies uz tirgu, tur nekādu logo nav, jo nav nekāda iepakojuma – netetovēs taču kaut kādus burtus līdakai uz muguras. Tāpat arī restorānā – neviens taču neizkārtos uz butes ķiplokus ilgtspējības sertifikāta logo izskatā. Tas nozīmē, ka vēlams kaut aptuveni nojaust, kāds kopumā ir konkrēto zivju krājuma stāvoklis. Diezgan normāla opcija ir Pasaules Dabas fonda zivju gids (atrodams, vienkārši pagūglējot). Tur apkopotas visas zivis, ko mēs ikdienā varētu gribēt. Ātri izvērtējot zivju attēlus, iezīmējas skaidra tendence: ja zivtiņa bildē izskatās priecīga, tai un viņas radiniecēm dzīvē viss ir kārtībā; ja zivij ir dusmīgs ģīmis, to labāk neaiztikt. Piemēram, karpa izskatās ļoti labi. To tiešām var ēst bez bēdu, jo tā tiek audzēta dīķos, turklāt, tā kā karpa ir visēdāja, tā sevišķi nav jābaro ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, kuru ražošana noteikti atstātu negatīvu ietekmi uz vidi. Turklāt, ja jums negaršo karpa, arī tam ir risinājums – varat to atdot man, jo man garšo.
Arī siļķe un reņģe zivju gidā izskatās apmierinātas ar dzīvi. Par brētliņu vispār nerunāsim – tā ir starā! Ēdiet droši.
Savukārt mencas, jūrasvelni, doradas, kuru stāvoklis ir ļoti bēdīgs, tieši tā arī izskatās. Un tā arī ir – tiem, kam dzīvē nav īpaši paveicies, nevajag sevišķi piesieties. To kādā dienvidu valstī saprata pat ielu noziedznieks, kurš reiz mēģināja mani aptīrīt, bet, kad apskatīja mani tuvāk un pamanīja, ka nesen esmu ieguvusi dažnedažādas traumas, atkāpās, atvainojās un aiztinās. Es aicinātu rīkoties tieši tāpat – nedarīt pāri tiem, kam jau tā acīmredzami ir slikti.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 06/2016