Ir labi pazīstami un ne tik labi pazīstami dzīvnieki. Tā vien liekas, ka sarkanbrūnais grauzējs vāvere katram pazīstams jau no bērnu dienām… Bet man šķiet, ka tā pa īstam vāveri pazīst vien retais.
Maņas
Savādi, bet vēl pavisam nesen par vāveres attīstītākajām maņām uzskatīja ožu un dzirdi. Tagad ir zināms, ka īpašais acu novietojums dzīvnieciņam nodrošina plašu redzeslauku, un, tā kā vāvere ļoti ātri skrien un lec, tās acis spēj acumirklī fokusēt skatienu jeb iestādīt asumu. Ja vāverei būtu slikta redze, tā ātri vien nosistos.
Grauzējs bez zobiem nav nekāds grauzējs. Priekšzobi vāverei aug visu mūžu. Uz mutes ārpusi pavērstā priekšzobu daļa veidota no cietāka materiāla un dilst lēnāk nekā uz iekšpusi vērstā. Nevienmērīgi dilstot, zobi paši uzasinās.
Kažoks
Vāveres kažoka krāsa variē no izteikti sarkanīga toņa vasaras tērpā līdz šokolādes brūnam vai zilganpelēkam krāsu tonim ziemā. Ir arī melnas parastās vāveres. Kādā Dānijas salā populāciju veido tikai melni dzīvnieciņi, arī Karpatu kalnu vāveru kažoks vasarā ir melns. Latvijā sastopamās vāveres mēģina sagrupēt trīs grupās pēc astes matu toņa, proti, sarkanastes, melnastes un brūnastes vāveres. Vai zināji, ka eleganto ausu pušķīšu krāsa pieskaņota astes tonim?
Vāveres vēders vienmēr ir gaišs. Pieaugušajiem tēviņiem vēders ir dzeltenīgs, jaunuļiem – nevainīgi balts. Ja kokā pamani vāveri un gribi noteikt tās dzimumu, centies saskatīt tēviņa vāji apmatoto, kailo, tumsnējo sēklinieku maisiņu vai mātītes piebriedušos pupus. Taču te nu bez binokļa neiztikt. Tiesa, ziemā šīs pazīmes būs grūti sazīmēt – vāveres kažoks šāda veida studijām būs par biezu. Noteiktās kažoka vietās – uz purna, kājām un vēdera – atrodas gari taustmati, kuri kā antenas ik brīdi ziņo dzīvnieciņa smadzenēm par ķermeņa stāvokli lecot vai pinoties zaru mudžekļos.
Aste
Skaistā un kuplā aste ir vāveru atšķirības zīme ar daudzveidīgu pielietojumu. Aste ir divas trešdaļas no vāveres jeb tās ķermeņa kopējā garuma un kalpo par izpletni un stūri, lecot no koka uz koku, kā arī palīdz saglabāt līdzsvaru koku zaros. Reizēm tā tiek izmantota kā signālkarodziņš, ķermeņa valodā sarunājoties ar sugas brāļiem. Astes akotmati var būt pat 85 mm gari. Guļot vāvere apsedzas ar asti kā siltu segu.
Kājas
Priekškājas vāverei ir mazākas par pakaļkājām. Priekšķepām četri, pakaļkājām pieci pirksti. Tie bruņoti gariem, asiem, līkiem nagiem, kas ļauj zvēriņam pārvietoties pa koku stumbriem vai mājas sienu ar galvu augšup tikpat veikli, cik lejup. Pa zemi vāvere pārvietojas lēcieniem, liekot priekšķepas starp pakaļkājām un atstājot sniegā labi atpazīstamu rakstu, kas līdzīgs zaķa pēdu nospiedumiem, – plati novietotu lielāko pakaļķepu nospiedumu priekšā un mazāko priekšķepu nospiedumus iepakaļ. Brīžos, kad vienlaikus jālec uz priekšu un jāvēro apkārtne, vāvere lec kā ķengurs – tikai uz pakaļkājām. Ēdot vāvere, tāpat kā citi grauzēji, ēdamo bieži tur priekšķepās. Esmu ievērojis, ka cilvēkiem tas ļoti patīk. Laikam tāpēc, ka arī mēs visu turam priekšķepās…
Vāverēm patīk egles
Vāveres ir sēklēdājas, un Eiropas ziemeļu mežos to pamatbarība ir egļu sēklas. Egļu sēklu neražas gados vāveres barojas ar priežu sēklām. Gados, kad ir maz egļu čiekuru, tās ēd egļu pumpurus, priekšroku dodot ziedpumpuriem: vispirms zvēriņš nokož jauno dzinumu, izēd pumpurus un dzinumus nosviež zemē. Tā zem eglēm izveidojas zaļš klājiens. Lielā badā vāveres nesmādē pat nokarenos ķērpjus un citu mazvērtīgu barību. Pavasarī ēd pumpurus, jaunās koku lapiņas un skaras; iegrauž mizā brūci un kāri laiza bērzu vai kļavu sulu. Vasarā liels gardums vāverēm ir skudru kūniņas un trekni kukaiņi, arī kāda putnu ola vai, ļoti reti, putnēns. Pētnieki spriež, ka, ēdot dzīvniekus, vāveres apmierina organisma vajadzību pēc sāls. Vasaras beigās ēd mellenes, avenes, brūklenes. Rudens pusē dārzos skrubina augļus, kuros meklē sēklas. Rudenī vāveru ēdienkartē liela nozīme ir riekstiem un zīlēm. Garšo kļavu auglīši. Ēd arī cepurīšu sēnes. Pats esmu novērojis vāveri, kas ēd celmenes. Vāveres zobu pēdas redzamas baraviku cepurītēs. Lai pamielotos ar briežtrifelēm, vāveres rokas pa zemi vai izrevidē meža cūku rakumus. Citās areāla daļās sēklu neražas gados bieži esot atrodamas uz koku zariem saspraustas sēnes. Jāatzīst, ka Ziemeļkurzemes mežos nekad šādus vāveru krājumus neesmu atradis. Riekstiem un zīlēm bagātos rudeņos vāveres veido krājumus zemē pie koku saknēm, dobumos un spraugās un ziemā precīzi uzmeklē barību pat zem sniega.
Vāvere lielākoties ir nometnieks, bet sēklu neražas gados pārvietojas barības meklējumos. Vasarā māte dzīvo kopā ar bērniem, ziemā – pa vienai. Ģimenes aizņemtā teritorija ir neliela – līdz 10 ha liela. Tēviņu un mātīšu teritorijas platības ziņā ir līdzīgas un daļēji pārklājas. Ja barības ir pietiekami, vienā hektārā meža var sadzīvot pat 10 īpatņi, kā tas konstatēts Somijā.
Siltināts midzenis
Vāveres būvē bumbveida midzeņus; to ārpuse ir no zariem, iekšpuse – izklāta ar zāli, sūnām, ķērpjiem. Tāds vāveres midzenis diametrā pārsniedz pat pusmetru. Mātīšu midzeņi ir lielāki un ar divām izejām, tēviņu – mazāki un ar vienu izejas caurumu. Jo tālāk uz ziemeļiem, jo biezākas un blīvākas ir midzeņa sienas. Siltuma taupīšanai izejas uz nakti tiek aizbāztas ar migas materiālu. Katrā vāveres teritorijā ir vairāki midzeņi, dažām kuplastēm to esot pat vairāki desmiti. Tā kā midzeņos savairojas blusas, ilgstoši vienu mitekli vāveres nelieto. Vecos mežos, kur daudz dobumainu koku, vāveres midzeņus iekārto dobumos. Parkos tās labprāt iemitinās putnu būros. Vasaras tveicē zvēriņi bieži guļ koku zaros. Vāvere ir dienas dzīvnieks, vakarā tā dodas pie miera.
Sadarbojas ar citiem
Visi tie, kuriem garšo skujkoku sēklas, piemēram, krustknābji, dižraibais dzenis, sīlis, it kā konkurē ar vāveri. Te jāsaka – gan jā, gan nē. Skat, krustknābji lielos baros pārlido no egles uz egli un no katra čiekura izēd vien dažas sēklas, nosviež to zemē un ķeras pie nākamā. Ātri vien zeme ir piemētāta čiekuriem, bet eglē to skaits ir krietni sarucis. Taču ziemas beigās, kad sēklas no kokā palikušajiem čiekuriem izsējušās, vāveres kāpj zemē un loba zemē nomestos čiekurus, kuri mitrajās sūnās ilgi saglabājas neatvērušies. Līdzīgi egļu čiekurus «iekonservē» dižraibais dzenis, kura izkaltos dobumus vāvere savukārt var izmantot gan par mājvietu, gan noliktavu. Īpaša sadarbība vāverēm ir ar sīļiem, kuru noslēptos krājumus tās labprāt izmanto. Savukārt sniegainā ziemā sīļi kļūst atkarīgi no vāverēm, jo paši nespēj atrakt savus krājumus, bet vāverei arī 40 cm dziļš sniegs nav šķērslis. Cītīgi pārskatot vāveru rakumus, sīļi parasti atrod kādu pamestu riekstu, tā ka bez vāverēm daudzi sīļi līdz pavasarim nemaz neizdzīvotu. Nesen pētnieki pierādījuši, ka vāvere saprot vismaz vienu «svešvalodu» – tā adekvāti reaģē uz sīļa trauksmes saucieniem, tādējādi sīlis palīdz vāverei paglābties no ienaidniekiem.
Bada gados jaunajiem jādodas trimdā
Lai gan caunas, vistu vanagi, kā arī kaķi un suņi notiesā daudz kuplastu, vāveru skaitu tas būtiski neietekmē, jo lielākais šo dzīvnieciņu ienaidnieks ir bads. Atgādināšu, ka vāveru pamatbarības – egļu un priežu sēklu – ražas ir neregulāras. Savulaik veiktā pētījumā konstatēts, ka no 37 gadiem tikai 11 gadi – tātad aptuveni ceturtā daļa – bija skujkoku ražas gadi, tāpēc vāveru populācijām tipiskas lielas skaita svārstības. Ražas gados katram vāveru pārim ir 8–9 pēcnācēji un dzīvnieku kopskaits populācijā var pieaugt par 400% un vairāk. Bada gados pieaugums ir tikai 1,5 vāverēni uz pāri, tātad pieaugums ir aptuveni 75%. Vislielākā mirstība novērojama tad, kad pēc vāveru krasas savairošanās iestājas sēklu neražas gadi. Daļa veco dzīvnieku arī neražas gados spēj izdzīvot uz vietas, bet jaunā paaudze no piemērotajiem biotopiem spiesta doties prom un masveidā iet bojā bada, slimību un parazītu dēļ. Plaukstošā populācijā pārsvarā ir jaunuļi, depresīvā – pieaugušās vāveres. Sēklu ražas gados pieaugušo vāveru populācijas lielākā daļa ir tēviņi, depresijas laikā – mātītes.
Vāveres skaita maksimuma laikā vai sākoties badam; sēklu ražas gados visām vāverēm vietas mežā nepietiek, tādēļ tās ļoti bieži redzamas arī cilvēku apdzīvotās teritorijās. Kad vāveru maz, tās mierīgi dzīvo mežā, grauž savu graužamo, bet cilvēki domā, ka vāveres pazudušas. Arī šogad diez vai bieži satiksit vāveres, jo egļu sēklu raža ir niecīga.
Vilnis Skuja
Publicēts 2011.gada janvārī.