Ģirts Strazdiņš
Žurnāla aizsākums meklējams 90. gadu vidū, kad Vides aizsardzības klubā nolēmām apkopot VAK nodaļu un programmu dažādās aktivitātes un izdot «Zaļās Vēstis». Redaktori bija Gatis Pāvils, Laila Kundziņa, Līga Skujiņa un es, Ģirts Strazdiņš. Šo izdevumu pavairojām kopējot un izdalot galvenokārt VAK biedriem. Darbs mums iepatikās, tādēļ nolēmām, ka varētu mēģināt izdot ko līdzīgu žurnālam plašākai sabiedrībai. Tā no izdevuma par Vides aizsardzības klubu mēs pārtapām par žurnālu plašai sabiedrībai.
1996. gada decembrī mēs izveidojām redkolēģiju, kuras darbā piedalījās Agris Pilsums, Arvīds Ulme, Elita Kalniņa, Gatis Pāvils, Ieva Kilēvica, Ināra Raudone, Juris Smaļinskis, Juris Vilcāns un Paulis Barons. Atbildīgie par izdevumu bija Solvita Seržāne un es. Nulltā numura sagatavošana mums prasīja veselu pusgadu, un tas iznāca tikai 1997. gada maijā. Kopš tā laika dīvainā kārtā žurnāls ir izdots bez pārtraukuma. Jāpiebilst, ka žurnāla pirmā atbalstītāja bija Zviedrijas Dabas aizsardzības biedrība, bet, sākot jau ar 1. numuru un līdz pat šai dienai, galvenais atbalstītājs ir Latvijas Vides aizsardzības fonds.
Vēl šodien, pāršķirstot 0. numuru, esmu gandarīts par sekmīgi izdevušos darbu. Par žurnāla oriģinālo stilu mums jāpateicas māksliniekam Ilmāram Blumbergam, kurš izveidoja gan žurnāla logo, gan piepildīja to ar simboliskām zīmēm un attēliem. Kopā ar maketētāju Edmundu Folkmani viņiem izdevās panākt, ka autoru iesniegtie sacerējumi iegulst žurnāla veidolā.
Šajos 10 gados žurnāla redakcijā ir strādājuši desmitiem cilvēku, autoru skaits jau mērāms simtos, bijuši vieglāki un grūtāki laiki, bet mēs arvien esam stipri turējušies pie savas zaļās misijas apziņas. Es ticu, ka tā vadījusi mūsu darbu.
Taču tā vietā, lai šeit turpinātu pateikties kaislīgiem vides sargātājiem, profesionāliem sava aroda meistariem, fon-diem un atbalstītājiem, bez kuru ieguldījuma un uzticības mēs diez vai būtu piedzīvojuši 100. numuru, es gribētu šajā brīdī tikai un vienīgi atgriezties pie zaļās lietas un uzrunāt tevi, lasītāj: lūdzu, aizdomājies par Zemi, uz kuras tu dzīvo! Šobrīd un tagad… Izdari kaut ko labu tai un sev, un mums visiem. Kaut mazliet, kaut nedaudz, bet – šodien, rīt un turpmāk ik dienu. Un tu redzēsi, ka jutīsies laimīgāks.
Anitra Tooma
1998. gadā dzīve man sagādāja pamatīgu paraugstundu pazemībā: mani padzina no darba Cēsu Radio; brūces laizīdama, pārcēlos uz Rīgu un bez nekādas sajūsmas un saprašanas mēģināju strādāt reklāmas aģentūrā. Pēc pāris depresīviem mēnešiem Vecrīgā satiku Arvīdu Ulmi, un viņš, kā jau pieklājīgs cilvēks, apjautājās: «Kā klājas?» Es nebiju tik pieklājīga un atteicu: «Tik sūdīgi, ka sūdīgāk vairs nevar būt…» Un tālāko ar pateicību atcerēšos visu mūžu. Arvīds iesaucās: «Kā? Tev jau pusgadu iet slikti un es neesmu pirmais, pie kā tu nāc pēc palīdzības?» Arvīds paņēma mani pie rokas, aizveda uz «Vides Vēstu» redakciju, kas tolaik mitinājās nelielā istabiņā Audēju ielā 7/9, un teica Ģirtam: «Tā ir Anitra, un viņa turpmāk te strādās!» Ģirts ar nekur citur neredzētu rimtu smaidu vien noteica: «Forši…»
Vēl dīvaināka izvērtās mana pirmā darba diena. Atnācu glīti saģērbusies, bet redakcijā visi satraukti šaudās un pošas protesta akcijai pret Būtiņģes naftas termināli. Džinsos, T-kreklos, kā jau neformāļi. Bet es kā tāda muļķe sarkanā minikleitā un augstpapēžu kurpēs! Mans pirmais darba uzdevums bija noziest Ģirtu Strazdiņu ar dūņām gluži melnu.
1998. gada augusta numurs ar māti Terēzi uz vāka ir mans pirmais kucēns žurnālu tapināšanā. Līdz šim ar milzu sajūsmu biju strādājusi tikai Cēsu Radio un mazliet vietējā avīzītē. Nebija viegli sevi pieradināt domas izlikt uz papīra. Draugi teica: lasot manus rakstus, šķiet, ka tie ir dzirdami. Līdz pat žurnāla iznākšanai īsti nezināju, kādā amatā esmu. Atšķiru augusta numuru un lasu: redaktora vietniece! Ģirts tikai nosmēja: «Kā tad citādi, tu taču proti būt tikai priekšniece!»
Tolaik bieži VV rīkoja sapulces par žurnāla attīstību Arvīda māsas Elvīras dzīvoklī. Vasarā viena izbraukuma radošā nometne notika manās lauku mājās Kvēpenē. Te citāts no raksta «Žurnāla «Vides Vēstis» zaļā darbnīca» (1998/8 Nr.14).
«Vakars ir kā radīts, lai pie ugunskura dīki izstieptu kājas un skatītos zvaigznēs, pateiktu sapni skaļi un apstiprinātu teikto ar vīna malku. Nākamajā dienā redaktors Ģirts atgādina par mērķiem un uzdevumiem, kādēļ jau otro gadu iznāk VV. Viņš zīmē ozolu, kam saknēs liek garīgo atklāsmi; tad dvēseles atklāsmi caur mākslu, mūziku, literatūru; kā arī izpratni par dabu. Šīs atklāsmes ved mūs un VV lasītājus pie koka varenā stumbra – pārliecības, iekšējas vajadzības un ticības vides aizsardzībai. Tas ir vairāk, nekā glābt kādu apdraudētu sugu. Tā ir sevis glābšana. Ozola vainagā: vidrūpes nodaļa – stāsta par to, kas notiek tuvienē un tālienē, likvidē šaubas, vai vispār varam ko mainīt uz labo pusi. Daba – mēs nevaram sargāt to, ko nepazīstam. Nākamais zars – VAK ugunskurs – apstiprinājums, ka kopā cilvēki var izdarīt daudz laba. VV ļaudis plaucē savam kokam jaunu zaru – pašrūpes nodaļu – turpmāk stāstīsim, kā rūpēties par sevi. Tas viss mūs aizved pie vadzara – ekovalsts idejas.»
Jā, mūsu lielie darba mērķi joprojām ir pilni ideālu, un es ceru, ka arī mani kolēģi nekaunas būt zaļie Antiņi un sapņot par ekovalsti. Sākumā jau viegli negāja – mūsu galvenais naudas devējs Latvijas Vides aizsardzības fonds jau tā nelielo finansējumu ieskaitīja četras reizes gadā un krietni novēloti. Kā šodien atceros: mana alga bija 100 latu mēnesī, un to pašu dabūju reizi ceturksnī. Raudāju Ģirtam uz pleca un teicu, ka vairs nespēju ilgāk tikt galā ar šo nabadzību. Un viņš, kā jau zaļais Antiņš, atbildēja: «Pieticība izglābs pasauli…» Biju šokā. Bet izturēju, jo neko citu nemaz negribēju darīt.
Tā kā «Vides Vēstis» tolaik bija Vides aizsardzības kluba izdevums, žurnāla galveno redaktoru amatā ieceļ nevis pāris priekšnieku, bet ievēl gada lielajā VAK kopsapulcē. Tādēļ, kad Ģirts nolēma paiet malā no rakstu meklēšanas un rediģēšanas, bilžu izvēles, korektūru uzpasēšanas, lai visus spēkus veltītu projektu rakstīšanai un grāmatvedības uzpasēšanai, VAK Saietā ierosināja ievēlēt VV citu galveno redaktoru. Turpmāk, kad gribēju mest plinti krūmos un pamest «Vides Vēstis», vienmēr atceros to roku mežu, kas pacēlās, apliecinot, ka drīkstu turpmāk būt žurnāla galvenā redaktore. Pa šiem desmit gadiem «Vides Vēstīs» ir strādājuši daudzi. Cilvēki nāca un gāja, bet vienmēr mums ir bijis lielisks kolektīvs.
«Vides Vēstu» radošo darbu tu vari kontrolēt ik mēnesi – ja kas piemirsies, atver tīmeklī videsvestis.lv, kur no 2004. gada publicēti visi raksti.
Bet mēs jau mierā nevaram nosēdēt. Tagad pieminēšu «Vides Vēstu» zaļos darbus, kas nav tieši saistīti ar žurnāla veidošanu.
Ozolu stādīšana
2000. gada Zemes dienā kopā ar Valdi Kalnozolu sākām skaistu akciju: dažādos Vidzemes rajonos stiprās vietās stādījām Kvēpenes jeb pieclatu ozola dēlus. Mūsu pulks bija liels: gan zaļie neformāļi, gan folkloristi, gan mākslinieki, uzņēmēji un, protams, vietējie cilvēki. Izbraukājām Madonas, Limbažu, Valmieras un Gulbenes rajonu. Skaisti bija…
Zaļais tirdziņš
2001. gadā tieši «Vides Vēstu» redakcijā nobrieda savdabīga Zaļā revolūcija. Nelielajā redakcijā pulcējās bioloģiskie zemnieki, un mēs gatavojāmies pirmajiem Zaļajiem tirdziņiem. Zvaigznes sadevās rokās: talkā nāca nupat ievēlētie Rīgas Domes deputāti Valdis Kalnozols, Dainis Īvāns un Guntis Pilsums, līdzot veikli izlavierēt pa varas gaiteņiem ar papīriem. Mārtiņš Rītiņš un es tikām ievēlēti par jaunās VAK nodaļas vadītājiem. Uģis Treide kopā ar citiem folkloristiem Alberta laukumā bija uzbūvējuši Līvu sētu un ļāva sestdienās to apdzīvot zaļajiem. «Vides Vēstu» kolektīvs to vien darīja, kā apzvanīja zemniekus, plašsaziņas līdzekļus un rikšoja pa kabinetiem pēc dažādiem saskaņojumiem. Pēc tirdziņiem tuvējo krodziņu saimnieki visus paēdināja ar siltu launagu. Vienmēr dziedājām, lasījām dzejoļus. Mums vienmēr ir svarīgi, lai cilvēki var ne tikai nopelnīt, bet arī garīgi veldzēties. Pa kuru laiku iznāca arī žurnāls, joprojām nesaprotu.
Mēs ievedām bioloģiskos zemniekus Rīgā, veselu gadu strādājām kā brīvprātīgie. Tādu spriedzi ilgi izturēt nav iespējams. Taču galvenais jau bija iedrošināt lauku ļaudis – tagad viņi tālāk iet paši ar savu vēju burās.
Vērtējam zaļo zemnieku skaistākās lauku sētas
2002. gada vasara bija lieliska: kopā ar Imantu Ziedoni, Ēriku Hānbergu, Aivaru Berķi un Dzidru Kreišmani Aivara Smagara stūrētajā busā apbraukājām Latviju, ciemojoties pie bioloģiskajiem zemniekiem un vērtējot viņu sētu daiļumu un tirgus spēju.
Musturklubs
Kopš 2006. gada «Vides Vēstu» redakcijā biežas viešņas ir rokdarbnieces, kas ikdienā sarunājas portālā www.musturs.lv. Daudzas Musturkluba dalībnieces atzīst, ka tagad daudz vairāk uzmanības pievērš zaļajam dzīvesstilam.
Tikšanās ar lasītājiem
Tā jau liekas, ka visu, ko vēlamies pateikt, izdarām ar žurnāla starpniecību. Tomēr bieži vien cilvēki mūs aicina ciemos. Braucam uz skolām, pagastiem un mazajām pilsētām, kur Ģirts Strazdiņš parasti stāsta par sadzīves ķīmijas izvēli, Lelde Stumbre – par zaļo domāšanu, Anitra Tooma izrāda savu zaļo kolekciju.
Ekoskolu programma
Ģirts no 2005. gada vada Ekoskolu programmu, un viņam palīdz viss «Vides Vēstu» kolektīvs: Anitra un Lelde iesaistījušās žūrijas darbā, pērn noorganizējām ekoskolu skolotājiem vasaras nometni Ikšķiles pagasta viesu namā «Turbas».
Kolektīva stiprināšanas pasākumi
Draudzīgs kolektīvs jākopj tikpat rūpīgi kā puķītes dārzā. Cik ilgi zaļie var vīst uz pilsētas bruģa? Tādēļ katru gadu rīkojam izbraukuma sapulces kādā zaļi sertificētā viesu namā: esam bijuši Rendas «Upmaļos», «Saleniekos» pie Kalupes ezera, «Zaķos» pie Daugavas, Raunas pagasta «Jaunieviņās», Ikšķiles novada «Turbās» un Ziemupes «Laikās».
Jau vairākus gadus žurnāla kolektīvs dodas laivu braucienā.
Lelde Stumbre
Nekad neesmu gribējusi kļūt par žurnālisti. Kā zināms, žurnālistika ir dzīvesveids, nevis profesija. Bet – cilvēks domā, Dievs dara! 1990. gadā mani pierunāja iet strādāt laikrakstā «Diena», kas togad vēl tikai veidojās. Nokļuvu milzīgā kolektīvā, apstulbusi un nelaimīga, un, kā jau tas bija paredzams, pēc gada kā korķis izlidoju uz ielas, atviegloti nopūzdamās. Tomēr – nav ļaunuma bez labuma. «Dienā» saņēmu kārtīgu mācību – kas ir prese un žurnālistika. Un bija jāstrādā vien tālāk – laikrakstā «Literatūra un Māksla» un «Domas», jo āķis lūpā bija ieķēries. Bet patiesībā jau toreiz sāku uztraukties par Mārupītes likteni, pamazām iepazinos ar Vides aizsardzības klubu un sapratu: ja nu kaut kas mani interesē un ar ko es labprāt papildinātu savu izglītošanos, tad tā būtu dabas aizsardzība. Un, ja nu vēl kaut kur gribētu strādāt, tad, protams, «Vides Vēstīs»! Tā mazā, skaistā mājiņa Kalnciema ielā, kur mita redakcija, vien bija ko vērts! Un tā es klīdu tai apkārt kā kaķis ap krējuma podu… Bet skaidrs, ka tādā mazā kolektīvā jaunus darbiniekus nemaz tik bieži un viegli nepieņem, un patiesībā es domāju, ka man nav cerību. Tad, pavisam negaidīti, piezvanīja Ģirts, un jau pēc trim dienām es sēdēju Kalnciema ielas mājiņas otrajā stāvā. Neticēju savām ausīm – Anitra un Ģirts piedāvā man darbu «Vides Vēstīs»! Ko lai vēl piebilst? Varbūt tikai to, ka darbs šajā žurnālā man dod to, ko es gribēju – kļūstu ar katru dienu stabili «zaļāka», izglītojos dabas aizsardzībā, iefiltrējos mazā, mīļā kolektīvā, kur valda demokrātisks darba stils, kā arī atklāju Latvijas neizsmeļamās bagātības un skaistumu. Ja ir iespēja cilvēkiem to visu stāstīt un rādīt, pārliecināt par to, kam pats cieši tici, ko vēl vairāk var vēlēties!
P.S. Pēc lielās krīzes 2009.gadā, 2010.gadā VV iznāca 6 reizes, pēc tam vairākus gadus vien 4 reizes gadā. Cilvēki no žurnāla aizgāja strādāt citur, jo nebija ne algu, ne honorāru fonda. Ģirts Strazdiņš tagad, 2015.gadā strādā Latvijas Dabas fondā. Lelde Stumbre raksta lugas un romānus. Žurnālu turpina veidot Anitra Tooma.