Kursas zemienes Ugāles līdzenumā – vienā no lielākajiem mežu masīviem Latvijā – atrodas Usmas ezers un vecākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija – Moricsalas dabas rezervāts. Moricsalas dabas rezervāta kopējā platība ir 818 ha; lielāko daļu – 702 ha – aizņem Usmas ezera Lūziķērtes līcis, 83 ha – Moricsala, 33 ha – Lielalksnītes sala. Lielākā dabas daudzveidība ir Moricsalā. Salas lielāko daļu klāj dažādu tipu platlapju un jauktie meži ar ļoti bagātu pamežu un daudzus gadu desmitus trūdošām kritalām, kam ir ļoti liela nozīme rezervāta biodaudzveidības uzturēšanā.
Par Moricsalas rezervāta dibināšanas datumu uzskata 1912. gada 6. jūniju, kad vietējais mežsargs, kurš pārraudzīja Moricsalu, simboliski nodeva salas pārraudzības pilnvaras Rīgas Dabaspētnieku biedrībai. Tad sākās unikālās Moricsalas dabas izpēte un aizsardzība. Patlaban Moricsalas dabas rezervātu pārvalda Slīteres nacionālā parka administrācija.
Viens no Moricsalas dabas retumiem ir lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita). Šī apdraudētā vaboļu suga tiek aizsargāta visā Eiropas Savienībā.
Moricsalā bieži novērotā Latvijā aizsargājamā blāvā briežvabole (Dorcus parallelopipedus) attīstās trūdošā platlapju koksnē.
Rudais pāvacis (Aglia tau) saulainās pavasara dienās nav liels retums Moricsalas mežos.
Cietpūpēži ir tikai viena no daudzajām sēņu sugām, kas sastopamas Moricsalā.
Arvīds Barševskis;
autora foto
Publicēts 2007.gada novembrī.