Vairāk vai mazāk ievērojamas vēsturiskas nozīmes ēkas un būves gadsimtu garumā pakļautas klimata, cilvēku un arī – ja šo objektu konstrukcijā kā izejmateriāls izmantots koks – dažādu nevēlamu organismu iedarbībai. It īpaši, ja no koka pagatavotā grīda, jumts vai dažādie ēkās uzglabātie priekšmeti kaut kādu iemeslu dēļ uzsūkuši mitrumu, tos bieži vien var uzmeklēt koka bojātāji – sēnes un kukaiņi.
Paklausot Astrīdas Lindgrēnes stāstu varonim Karlsonam, kurš Brālītim saka: «Mieru, tikai mieru!», pirms celt trauksmi un pieteikt cīņu, vispirms vajadzētu izvērtēt bojājuma patieso apjomu un draudīgumu, dažkārt veicot ilgstošus novērojumus jeb tā saukto monitoringu. Tā iespējams konstatēt vaininieku, novērtēt bojājuma raksturu un apjomu, lai pēc tam izvēlētos piemērotākās apkarošanas metodes un veiktu optimālu koksnes bojātāju iznīdēšanu.
Negantie, bet čaklie mēbeļu ķirmji, ēku ūsaiņi, «nāves pulksteņi» un citi
Kaitēkļi, kas barojas ar dzīvu koksni, darbojas mežā, bojājot tur augošus kokus vai tos, kas jau krituši, piemēram, mizgrauži no Scolytidae dzimtas vai koksngrauži jeb ūsaiņi no Cerambycidae dzimtas. Arī gandrīz visu nedzīvas un apstrādātas koksnes kaitēkļu sākotnējā dzīves un darbošanās vide ir bijusi mežs. Daudzu tūkstošu gadu gaitā tie, sekojot cilvēkam, ir pārvākušies uz dzīvi ēkās vai sausa, apstrādāta koka priekšmetos, tā paplašinot savu dzīves telpu un vienlaikus iekarojot jaunu ekoloģisko nišu, kļūstot par nevēlamiem apakšīrniekiem. No vienas puses, jaunajos apstākļos to dzīve kļuvusi daudz mierīgāka, jo sarucis dabīgo ienaidnieku skaits, no otras puses, briesmas draud no daža laba antagonista, piemēram, skudrulīšiem (Cleridae), jātnieciņiem (Ichneumonidae), māņjātnieciņiem (Braconidae) un dažādām zirnekļu sugām. Mežā dzīvojošais, bet ar kamīna malku mājā ienestais mizgrauzis (Callidium violaceum L.) ir visnotaļ nekaitīgs, jo sausa, nomizota un apstrādāta koksne tam negaršo, bez tam šo sugu mātītes, dējot oliņas, meklē mizas spraugas. Mūsu ģeogrāfiskā platuma grādos, arī Latvijā, visbiežāk sastopamie un vislabāk zināmie nedzīvas koksnes kaitēkļi ir mēbeļu ķirmis (Anobium punctatum [De Geer]) un ēku ūsainis jeb koksngrauznis (Hylotrupes bajulus [L.]), retāk un bieži vien literatūrā latviešu valodā kļūdaini minēts «nāves pulkstenis» (Xestobium rufovillosum [De Geer]), ko nereti jauc ar Anobium punctatum, un melnais ķirmis jeb tikšķis, kam latīņu valodā dažādos literatūras avotos ir pat četri dažādi nosaukumi: Hadrobregmus pertinax [L], Coelostethus pertinax, Anobium pertinax vai Dendrobium pertinax. Ja šiem nevēlajamiem apakšīrniekiem rodas iespēja nepamanīti, netraucēti un čakli strādāt dažkārt pat vairākus gadu desmitus, to darbības sekas var izraisīt dažu labu nepatīkamu pārsteigumu: piemēram, mēbeļu ķirmja kāpuri antikvārus no koka darinātus priekšmetus – galdus, krēslus, skapjus un gultas, kokgriezumus, to skaitā baznīcu altāros, un citus gan muzejā uzglabātus, gan mājsaimniecības priekšmetus – spējīgi pārvērst drupanā, koksnes miltus saturošā pulverveida masā. Šie koksnes bojātāji koksni grauž un to sagremo. Dažkārt nopietni apdraudēta ir pat ēku koka konstrukciju atsevišķu daļu statika. Arī skudras no Componatus sp. un Lasius sp. ģints, kaut gan grauž koksni, nav spējīgas to sagremot, bet veido pūžņus koksnē, tāpēc pieskaitāmas pie tās kaitēkļiem. Arvien lielāku vērību pelna ar importētu kokmateriālu ievazātās vaboles no kokgraužu dzimtas (Lyctidae). Līdz šim Latvijā, cik zināms, konstatēts tikai viens vienīgs gadījums, tomēr, ņemot vērā faktu, ka māju būvniecībā un dzīvokļu interjerā prasības pēc ekskluzivitātes un šika aizvien pieaug (piemēram, pasūtot, ievedot un iebūvējot parketu no Portugāles), iespēja šādā veidā ievazāt Latvijas apstākļiem netipiskus koka bojātājus palielinās. Šis fakts liek mums būt modriem!
Vaboļu dzīves cikls un attīstība
Dažādu sugu koksnes kaitēkļu dzīves ilgums un attīstība ir atšķirīgi, ko visprecīzāk var novērot laboratorijas apstākļos. Dzīves cikls, kas ietver embrionālo attīstību, olas, kāpura, iekūņošanos un dzimumgatavības sasniegušas vaboles stadijas (Imagines), piemēram, ēku ūsainim, var sasniegt pat 10 gadus. Mēbeļu ķirmim dzīves cikls var ilgt 2-5 gadus, melnajam ķirmim – divus un vairāk gadu, bet «nāves pulkstenim» – parasti 3-6 gadus; izņēmums ir literatūrā minētie 15 gadi. Un tas nozīmē, ka tik ilgu laiku šie koksnes bojātāji dzīvo koksnē. Iepriekš minētajiem ievestajiem Lyctus sp. vienas paaudzes mūžs to dzimtenē Āzijā ir salīdzinoši īsāks un viena gada laikā var attīstīties četras kukaiņu paaudzes. Tādējādi ideālos apstākļos – līdzīgiem, kā to dzimtenē tropos – iespējama masveida šā kaitēkļa pavairošanās relatīvi īsā laika sprīdī, tomēr nereti Eiropā tā dzīves cikla ilgums sasniedz pat četrus gadus. Galvenā, svarīgākā un postošākā, no cilvēka viedokļa, ir kāpura attīstības stadija, jo tajā kāpurs, atkarībā no tā, kurai sugai un dzimtai pieder, aktīvi barojas ar koksnes sastāvdaļām: celulozi, hemicelulozi, kā arī ar koksnē uzkrāto cieti un olbaltumvielām, graužot koksnē ejas. Pieaugušas vaboles galvenās dzīves norises notiek ārpus koksnes: partnera meklēšana un atrašana, pārošanās un olu dēšana koksnes spraugās vai vecos izskreju caurumos. Ēku ūsaiņa un mēbeļu ķirmja mātītes un tēviņi partnera meklējumos izdala specifiskas signālvielas jeb feromonus. Sevišķu partnera pievilināšanas mehānismu attīstījis «nāves pulkstenis» – tēviņš klaudzina jeb sit ar galvu pa koksnes virsmu, radot tikšķēšanai līdzīgas skaņas, tā saukto «nāves pulksteņa tikšķēšanu».
Izskats un ēdienkarte
Pieauguši, dzimumgatavību sasnieguši kukaiņi, kuru dzīves telpa ir koksne, parasti ir mazi un kompakti, aptuveni 3-5 mm gari, piemēram, mēbeļu ķirmis un melnais ķirmis. Garas antenas un ekstremitātes, kā arī slaida, garena forma ir tiem kaitēkļiem, kas iekūņojas tuvu koksnes virskārtai, pārvēršas par vabolēm un atstāj koksni, piemēram, ēku ūsainis, kura garums var sasniegt 20-30 mm. Mātītes bieži vien ir lielākas par tēviņiem, turklāt to ķermeņa krāsojums var būt atšķirīgs. Savukārt kāpuru forma ir cilindriska (Cerambicidae), dažkārt saliekta (Anobidae, Lyctidae) un atgādina burtu C. Sausas, apstrādātas un iebūvētas koksnes kaitēkļu ēdienkarte ir daudzveidīga. Tā, piemēram, ēku koksngrauža jeb ūsaiņa kāpuriem garšo tikai skujkoku baļķi, ēku koka sienas, stabi u.c., savukārt mēbeļu ķirmja kāpuri nesmādē ne skujkoku, ne lapu koku koksni un izstrādājumus no tās: mēbeles, mākslas priekšmetus, gleznu rāmjus. «Nāves pulkstenis» ir izvēlīgāks – tas pārtiek galvenokārt no ozola koksnes, it sevišķi, ja tai uzmetusies sēne. Tomēr ir zināmi daži gadījumi, kad tas nav smādējis arī bērza, valrieksta, alkšņa un papeles, liela izsalkuma gadījumā – pat skujkoku koksni. Eksotiskākas maltītes cienītāji ir Lyctus sp. kāpuri – tie pārtiek no tropu lapu koku koksnes, bet, importēti uz Eiropu, spiesti samierināties arī ar mērenā ģeogrāfiskā platuma grādos augošu, apstrādātu lapu koku koksni. Apskatot un izvērtējot kāpuru izgrauztās ejas un vaboļu izskrejas no koksnes, izbirušo grauzuma miltu sastāvu, it īpaši izkārnījumus tajos, iespējams veikt detektīvam visnotaļ cienīgu darbu un noteikt vaininieku. Tā, piemēram, ēku koksngrauzis (ūsainis) atstāj aiz sevis cilindrveida izkārnījumu daļiņas, «nāves pulkstenim» tie līdzinās lēcām, bet mēbeļu ķirmja izkārnījumu atsevišķo daļiņu viens gals ir smails. Kāpuru nodarīto bojājumu apjoms ir ļoti atšķirīgs: dažkārt darbojas tikai daži kāpuri, dažkārt masveida savairošanās gadījumā tie koksni gandrīz pilnīgi sagrauž un neskarta saglabājas tikai plāna koksnes virskārta. Dažkārt sagrauztā koksne līdzinās švammveida masai. Muzejā, arhīvā, baznīcā vai privātmājā pēkšņi atklājot kukaiņu izskrejas caurumus vai koksnes miltu kaudzītes, nezināšanas un nekompetences dēļ bieži vien tiek lieki patērēta enerģija, laiks un nauda, jo panika izraisa neadekvātu rīcību, ekstremālos gadījumos pat vērtīgu priekšmetu iznīcināšanu vai ēku nojaukšanu.
Uwe un Guna Noldt
Publicēts 2007.gada martā.