Satraucošie fakti, ka ar katru gadu aizvien straujāk iznīkst bites un ka dažos reģionos tās ir samazinājušās pat par vairāk nekā 70%, patērētājsabiedrību acīm redzot tā īsti nesatrauc. Tāpat kā pazīstamā fiziķa Alberta Einšteina reiz izteiktais apgalvojums: «Ja uz Zemes izzudīs bites, pēc četriem gadiem pazudīs arī cilvēks.»
Es šoreiz nepakavēšos pie iemesliem, kāpēc izzūd bites, jo pamatā tur jau nekā jauna nav; tā tikai ir vēl viena liecība, ka vides situācija dzīvajai dabai kļūst arvien naidīgāka. Indes kļūst arvien neredzamākas un rafinētākas. No vispārējās sadzīves un lauksaimniecības ķimizācijas līdz visdažādāko starojumu intensitātes un to daudzkārtīgo pārklājumu pieaugumam. Ātri un noteikti mēs visi tiekam ieslodzīti mobilajā Zonā. Un ne tikai cilvēki, bet arī… bites. Kad Indulis Emsis savā Saeimas priekšsēdētāja uzrunā atgādināja šo vispārzināmo Einšteina apgalvojumu, man radās jautājums: kāpēc tieši četri gadi? Ne jau medus vai bišu produktu trūkuma dēļ cilvēcei būtu jāaiziet postā. Arī augus apputeksnē ne tikai bites. Acīmredzot dižajam fiziķim par bitēm bija zināms kaut kas vairāk. Kā precīzās zinātnes izcils pārstāvis viņš šo skaitli nebūtu vis izdomājis, bet aprēķinājis. Interesanti, pēc kāds metodes viņš to darīja, kas bija šo aprēķinu pamatā? Tā kā viņš nebija kukaiņu vai lidoņu pētnieks, atbildi meklēju fizikas lauciņā. Un nonācu pie vēl viena izcila šā laikmeta fiziķa – Nobela prēmijas laureāta, profesora dr. Makša Planka, kurš visu savu mūžu veltīja matērijas pētīšanai. Dr. Makss Planks savā priekšlasījumā «Par matērijas būtību» 1944. gadā Florencē sniedz sensacionālu paziņojumu:
«..matērijas kā tādas nav! Matērija rodas un pastāv tikai pateicoties kādam spēkam, kas liek atomu daļiņām vibrēt un līdz ar to satur tās kopā.. Nevis redzamā, taču iznīcīgā matērija ir reāla, patiesa un īsta, bet gan neredzamais, nezūdošais gars. Mūsdienās, kad cilvēks atrodas sāpīgā attālumā no Dieva un vairs netic Garam kā visa radības Pirmpamatam, tieši vissīkākais un neredzamais ir tas, kas atkal izceļ patiesību no materiālistiskās apmātības..» (Šo citātu atradu grāmatā, ko sarakstījis vācu biodinamiskās lauksaimniecības zemnieks K. E. Osthaus «Izeja no krīzes»)
Atgriežoties pie bitēm, rodas jautājums, kāds tām sakars ar to, ka mēs atrodamies «sāpīgā attālumā no Dieva»? Izrādās, ka vistiešākais: senrakstos vārds «bite» nozīmē ‘Dieva kalpone’. Cilvēki bez bites nevarēs pastāvēt tādēļ, ka nebūs Dieva kalponītes, kas nodrošina augsni ar Dzīvības spēku. To spēku, kuram pateicoties «rodas un pastāv matērija». Izrādās, ka, aplidojot ziedus, bite katrā augā «iepotē» bišu indi, kas ir ēterisko, citiem vārdiem sakot, Dzīvības spēku nesēja. Bišu indi uzskata arī par augstāko skudrskābes formu. Šeit der atgādināt vispārzināmu faktu, ka mežu platībās, kur izzūd skudras, drīz nokalst koki… un ne jau tikai skudru neapkaroto kaitēkļu dēļ. Nesalīdzināmi svarīgāka skudras «misija» ir tā, ka viņa, apstaigājot meža augsni, apgādā to ar skudrskābi, tādējādi veidojot meža humusu, kas augsni dara dzīvu, vienlaikus novēršot sēra ūdeņraža, kas savukārt ir nervu inde, izplatīšanos…
Par bites vai skudras neredzamajiem brīnumdarbiem augsnes dzīvības spēku atjaunošanā varētu stāstīt un stāstīt, bet svarīgākais ir tas, ka, samazinoties šiem dzīvības spēkiem augsnē, šie spēki attiecīgi samazinās arī šajā augsnē augošajos augos, kas savukārt ir dzīvnieku un cilvēku pārtika. Ir noskaidrots, ka augsnes veselīgums vistiešākajā veidā ietekmē cilvēka veselību. Jau franču zinātnieks profesors Voisin norādīja, ka «augsnes degradācijas un pakāpeniskas saindēšanās dēļ ietekme uz cilvēka garīgo veselību kļuvusi dramatiska!» Tādas slimības kā depresija, vispārējs gribas vājums, agresivitāte, hronisks bezspēks, nepārtraukts nogurums, neirozes un histērijas iemesls ir tieši šo Dzīvības spēku trūkums augsnē, tātad arī mūsu ikdienas uzturā.
Rūdolfam Šteineram reiz jautāja: kāpēc cilvēks savai zināšanai un sapratnei nespēj īstenot savus labos nodomus? Uz to viņš deva tam laikam pārsteidzošu atbildi: «Tā ir uztura problēma! Tas, ko cilvēks šodien ēd, nedod viņam pietiekami spēka, lai viņa garīgie impulsi realizētos dzīvē. Trūkst enerģijas, lai pārmestu tiltu no apņemšanās uz gribu un konkrētu darbību.»
Pēdējās desmitgadēs augsnes degradācija jau ir sasniegusi tādus apmērus, ka par augsni vairs nevar runāt kā par kādu dzīvību uzturošu sistēmu. Un tieši to pašu var teikt arī par šādā augsnē augošiem augiem. Ikviena šūna izstaro dažādas intensitātes gaismu, ar kuras palīdzību ir iespējams noteikt to kvalitāti. Tur, kur šī dzīvības enerģija – Dzīvības spēks – ir lielāka, tur parādās lielākas intensitātes gaisma. Šī gaišā dzīvības enerģija tiek ienesta nervu un smadzeņu substancēs un kalpo apziņas procesiem. (Ne velti par apdāvinātu un jauku cilvēku saka, ka tam ir gaiša galva vai ka tas gan ir gaišs cilvēks.)
Diemžēl, kā liecina jaunākie pētījumi, šī Gaismas, t.i., dzīvības, enerģija ar katru gadu aizvien samazinās, un attiecīgi samazinās arī mūsu uztura kvalitāte, tā kļūst arvien bezdzīvīgāka. Ir pierādīts, ka tos augus, kuri auga vēl pirms gadiem piecdesmit, vairs nevar salīdzināt ar tiem augiem, kurus pārdod tagad. Dzīvības spēku samazinājums ir vienkārši dramatisks. Un tā piepildās paredzējums, ka cilvēki sēdēs pie pilniem ēdienu traukiem un būs badā. Silīcija saturs augsnē samazinājies par vairāk nekā 50%. Attiecīgi augos samazinās silīcijskābe un līdz ar to gaisma, jo tā tiek uzņemta tieši caur silīcijskābi. Savukārt gaismas trūkuma dēļ augi vairs nevar veidot pilnvērtīgu olbaltuma substanci, un tajos tiek ražots arvien mazāk minerālvielu, mikroelementu, enzīmu un dzīvu vitamīnu. Tā, sekojot ģeniālā enerģijas un gaismas zinātnieka A. Einšteina izteikumam, esam nonākuši pie vairākiem secinājumiem.
Pirmkārt, veselīgu gara un apziņas stāvokli mēs varam sevī uzturēt tikai tad, ja uzturā lietojam dzīvību uzturošu pārtiku.
Otrkārt, šāda pārtika var augt tikai veselīgā, ar gaišo Dzīvības spēku apdvestā augsnē.
Treškārt, lai cilvēce un tās kultūra varētu pastāvēt arī nākamībā, jāsāk ar augsnes dziedināšanu, jo cilvēks dzīvo no tā, ko ražo zeme.
Augsnes atveseļošanas veidi ir sen zināmi un gadu desmitiem pārbaudīti praksē. Pamatā ar to šobrīd reāli nodarbojas biodinamiskā lauksaimniecība, kuras popularizēšanā Atmodas sākumā aktīvi piedalījās arī Vides aizsardzības klubs, kad Pāvila Raudoņa vadītās VAK Biodinamiskās lauksaimniecības programmas ietvaros, kopā ar vācu zemniekiem krustām šķērsām apbraukājām visus Latvijas laukus. Diemžēl mūsu tā sauktā Zemkopības ministrija kopā ar Briseles globālistiem ir darījusi visu iespējamo, lai nekas tāds te, Latvijā, neuzplauktu. Pat bioloģiskās pārtikas atbalstīšana ir pārvērtusies par imitāciju… Bet atcerēsimies, ka biodinamiskā lauksaimniecība radās kā alternatīva grūtībās nonākušajai bioloģiskajai lauksaimniecībai, jo tāda konvencionālā ķimizētā saimniekošanas metode vēl nemaz neeksistēja. Visas šīs ministrijas atbalstītās «zaļās karotītes» ir viens vienīgs farss.
Godbijība pret Dzīvību, pret māti Zemi šai zemes kopēju (nīdēju) ministrijai ir tikai tukša skaņa. Bet es ticu, ka nav tālu tas laiks, kad noziegumus pret augsni (māti Zemi) klasificēs kā noziegumu pret cilvēci.
Arvīds Ulme
Publicēts 2008.gada aprīlī.