Stāstīšu par dzīvniekiem, kas ir ļoti tuvi cilvēkiem. Taču jau laikus brīdinu, ka, neraugoties uz virsrakstu, šis vēstījums nebūs nedz par kaķīšiem, nedz sunīšiem, nedz kāmīšiem, nedz citiem klasiskajiem mīļkustonīšiem. Un tomēr: tas būs par dzīvniekiem, kas vārda tiešā nozīmē ir vistuvākie ļoti daudzu tautu (tostarp latviešu) ļoti daudziem cilvēkiem; tas būs par dzīvniekiem, kurus cilvēki, kas pie tiem tikuši, visu laiku nēsā sev līdzi, – par… Par utīm! Tātad par kukaiņiem. Par maziem, gaišiem kukainīšiem.
No zooloģijas viedokļa teiciens «katram sava uts» īsti neatbilst patiesībai. Pareizāk būtu – «katrai utij – savs saimnieks», jo konkrēta utu suga mājo uz sava, konkrēta saimnieka. Piemēram, cūku uts – uz cūkām, liellopu uts – uz govīm u. tml. Tiesa, bieži vien kāda zīdītāju suga iepatikusies divām vai pat vairākām utu sugām.
Latvijā atrastas aptuveni divdesmit šo kukaiņu sugas. Konkrētāk – dūrējutis (Anoplura), kas sūc asinis. Ir vēl arī tā sauktās grauzējutis, kas pārtiek no putnu spalvām (spalvgrauži) vai zvēru matiem (matgrauži), taču par tām šoreiz nestāstīšu.
Matos, drēbēs un šekumā
Pasaulē zinātnieki līdz šim aprakstījuši aptuveni trīs simtus dūrējutu sugu, kas dzīvo uz dažādiem zīdītājiem – uz savvaļas dzīvniekiem, uz mājlopiem un uz cilvēka. Uz cilvēka mājo jeb, zinātniski izsakoties, parazitē divas dūrējutu sugas: cilvēka uts (Pediculus humanus) un kaunuma uts (Phthyrius pubis). Cilvēka utij evolūcijas gaitā izveidojušās divas formas: galvas uts (Pediculus humanus capitis), kas mājo galvas matos (reizēm arī uzacīs, skropstās, bārdā, ūsās, pat nāsīs augošos matos), un drēbju uts (Pediculus humanus corporis jeb Pediculus humanus vestimenti), kas dzīvo dažādās vietas uz cilvēka ķermeņa zem apģērba, apģērbā (lielākoties apakšveļā, bet, dāsni savairojoties, iemitinās arī virsdrēbēs un pat apavos, tāpat gultas veļā), pārsvarā uzturas drānu ielocēs, šuvēs. Kaunuma uts, līdzīgi galvas utij, apdzīvo tās ķermeņa daļas, kuras sedz mati, taču viņa ir relatīvi par daudz plata, lai spētu brīvi pārvietoties biezajos galvas matos, tāpēc uzturas galvenokārt uz kaunuma, krietni retāk – uz krūtīm, padusēs, vēl retāk – uzacīs, skropstās, bārdā, ūsās.
Krāsu nosaka rase
Visbiežāk uz cilvēkiem parazitē galvas utis – pelēcīgi, plakani, slaiki, nelieli (2-4 mm gari) kukainīši. Drēbju utis ir par galvas utīm maķenīt lielāki (3- 5 mm gari), platāki un arī gaišāki insekti, kas cilvēkus apdzīvo daudz (vismaz desmit reižu) retāk. Te jāiestarpina: ja reiz esmu pieminējis šo ektoparazītu ķermeņa krāsu, jānorāda, ka tā atkarīga ne tikai no piederības konkrētai sugai, bet zināmā mērā arī no apēsto asiņu sagremošanas pakāpes un no saimnieka ādas krāsas (nēģerus apdzīvojoši insekti ir tumšāki par tiem, kuri mīt uz eiropiešiem). Par kaunuma utīm jāteic: to ķermeņa krāsa ir visvariablākā, ķermeņa izmēri ir paši mazākie – šīs sugas dzīvnieki ir sīki, tikai aptuveni 1,5 mm gari (un, jāpiebilst, tikpat plati!). Kaunuma utis noteikti sastopamas retāk par drēbju un galvas utīm, tomēr nav zināms, cik īsti, jo cilvēki pat mediķiem nelabprāt atklāj savu sirgšanu ar ptiriozi.
Spārni nav vajadzīgi
Visas utis evolūcijas ritējuma laikā īpaši pielāgojušās dzīvei ciešā tuvībā ar savu saimnieku. Teiksim, spārni, kas šo kukaiņu senčiem bijuši, ir reducējušies jeb evolūcijas procesā izzuduši, jo kļuvuši nevajadzīgi, pat traucējoši. Toties izveidojušās specifiskas tvērējkājas; to galā atrodas līks, ass, spēcīgs nadziņš, ar kura palīdzību kukaiņi realizē reflektoru vēlmi cieši pieķerties vai nu matiem, vai auduma diegiem.
Utis ir grūti nospiest (saspiest), jo to ķermenis ir plakans un ķermeņa apvalks ļoti izturīgs, elastīgs. Eksperimentētāji noskaidrojuši: lai izšķaidītu uz gludas virsmas novietotu drēbju uti, tai jāuzliek vismaz puskilogramīgs smagums, bet galvas uts, pat pieēdusies, mierīgi spēj izturēt divas reizes lielāku spiedienu.
Visu sugu utīm ir labi attīstīta oža un arī garšas sajūta. Mute šiem insektiem – dūrējtipa (smails snuķītis), paredzēta ādas caurduršanai un asiņu sūkšanai. Jā, utis pārtiek no asinīm. Tikai no asinīm!
Ēd trīs reizes dienā
Kukainim sākot mieloties, vietā, kur snuķītis caurdūris ādu, nokļūst siekalas, kas pēc deviņām desmit stundām rada itin spēcīgu kairinājumu, ko cilvēku valodā pieņemts dēvēt par niezi. Šī nieze ir dedzinoša. Dūriena vietā uz ādas pakāpeniski izveidojas zilgans pūslītis. Pirms tas izzūd, paiet trīs četras dienas.
Starp citu, utu mātītes ir negausīgākas par tēviņiem, tās barojas biežāk un ilgāk, apēd vairāk. Tas – pašsaprotami, jo mātītēm jāuzņem vairāk olbaltumvielu; tās apgādā ar olbaltumvielām ne tikai sevi, bet arī topošos pēcnācējus – briestošās oliņas. Starpsugu līmenī ēdelīgākās ir kaunuma utis. Tiesa, utis kādu laiku – dažas dienas – spēj iztikt arī bez ēšanas. Spēj, taču nevēlas. Badaini kukaiņi top nemierīgi, daudz pārvietojas, turklāt diezgan ātri. Piemēram, novērojumos esot noskaidrots, ka izsalkusi drēbju uts mātīte vienā minūtē pa horizontālu virsmu spēj noiet aptuveni trīsdesmit centimetru. Bet pa vertikālu virsmu – pat veselu metru! Normālos apstākļos gan galvas, gan drēbju utis barojas divas trīs reizes diennaktī.
Kaunuma uts, kura, kā nu jau zinām, ir visnegausīgākā, ēd krietni biežāk, taču uzņemtās barībs porcijas ir daudz mazākas. Kaunuma uts ir ne vien ēdelīgākā, bet arī vismazkustīgākā, tāpēc tai ir īpaša barošanās taktika: atrast piemērotu matu, ar priekšējām kājām stingri iekrampēties tajā netālu no ādas, tad ievadīt savu snuķīti mata folikulā un šādā stāvoklī palikt ne vienu vien dienu, protams, ik pa laiciņam iesūcot kārtējo asiņu devu. Tādējādi dzīvnieciņš vienā un tai pašā vietā ar savām siekalām ilgstoši izraisa regulāru niezi. Zinot, ka utis pa vienai nedzīvo, varam iedomāties, kā jūtas šo parazītu saimnieks. Tātad, ja kāds cilvēks regulāri berzē, brauka kājstarpi, iespējams, viņa kaunuma apmatojumā iemājojuši mazi, plakani kukainīši.
Attīstības cikls ilgst mēnesi
Šā stāsta galvenie varoņi ir insekti, kas attīstās ar nepilnīgu pārvēršanos, izejot vien trīs fāzes: ola, kāpurs, pieaudzis kukainis. Tātad trūkst kūniņas stadijas. Attīstības periods no olas izdēšanas līdz kāpura pārtapšanai pieaugušā dzīvniekā labvēlīgos apstākļos drēbju utij ilgst vidēji nepilnu mēnesi, kaunuma utij – aptuveni nedēļu mazāk, bet galvas utij tas ir par pusotru nedēļu īsāks. Ko nozīmē «labvēlīgi apstākļi»? Svarīgākie to kritēriji – apkārtējās vides mitrums un temperatūra. Raksturot uz cilvēka parazitējošo utu attīstības procesiem vēlamos mitruma apstākļus būtu ļoti sarežģīti, jo tie ir katrai sugai specifiski, turklāt cieši korelē ar temperatūru. Par siltuma režīmu zināms: lai vairošanās noritētu veiksmīgi, temperatūra nedrīkst būt zemāka par +30°C un augstāka par +38°C.
Kas ir gnīda?
Utu olas tautā dēvē par gnīdām. Tās ir bāli dzeltenā krāsā, ovālas, uz katras – mazs, glīts vāciņš. Uz olas vāciņa atrodas atverītes un pumpiņas, kas katrai sugai ir specifiskas, tāpēc var tikt izmantotas parazītu diagnosticēšanā. Noteikt, kuru sugu gnīdas pārstāv, var arī pēc izmēriem. Lielākās – aptuveni 1 mm garas – olas ir drēbju utīm, galvas utīm tās ir par vienu divām milimetra desmitdaļām īsākas, bet kaunuma utīm – vēl par milimetra desmitdaļu īsākas. Galvas un kaunuma utu mātītes savas olas ar īpašu, tieši šim nolūkam paredzētu dziedzeru izdalītu sekrētu pielīmē pie matiem netālu no ādas, bet drēbju utu mātītes – pie apģērba (parasti pie apakšveļas) šķiedrām. Tomēr, ja citur nav, kur dēt, taču «dējamais» spiež, gnīdas var tikt pielipinātas arī kādā nepiemērotā vietā, pat pie pavisam gludas virsmas, teiksim, gultas kājas.
Visdējīgākās ir drēbju utis: katra mātīte savas dzīves laikā rada trīs četrus simtus gnīdu (5-15 diennaktī). Galvas utis «saražo» vismaz divreiz mazāk pēcnācēju nekā drēbju utis: katra mātīte izdēj kopumā aptuveni simtu pusotru simtu olu (2-4 diennaktī). Pēdējo vietu vaislīgumā ieņem kaunuma utis: dzīves laikā – četrdesmit piecdesmit pēcteču (pa-rasti viens dējiens pusotras diennakts laikā; retumis – divi, maksimums – trīs olas diennaktī).
Kāpuri, kas visām sugām ārēji ir ļoti līdzīgi pieaugušajiem dzīvniekiem (tikai mazāki), jau drīz vien pēc izšķilšanās sāk baroties – sūc asinis. Viņi, pirms izaug un kļūst par dzimumgataviem tēviņiem vai mātītēm, trīs reizes «pārģērbjas» jeb nomaina ķermeņa apvalku. Kāpura stadijā visu sugu utis pavada aptuveni trešdaļu no savas aktīvās dzīves. Imago jeb pieauguša insekta stadija visgarākā ir drēbju utīm – mēnesis pusotra, galvas utīm – aptuveni 25-35 dienas, bet kaunuma utīm – tikai 15-20 dienu. Drēbju utu un galvas utu mātītes dzīvo ilgāk par tēviņiem, savukārt kaunuma utīm ilgāks mūžs ir vīrišķajiem īpatņiem.
Neņem svešu ķemmi!
Kopš seniem laikiem līdz pat mūsdienām tautā dažviet saglabājies uzskats, ka utis ieviešas pašas no sevis – uz nervu pamata. Tāds uzskats, protams, ir aplams, dabā nekas no nekā nerodas. Zoologi un mednieki, kam bieži nākas saskarties ar savvaļas zvēriem, apstiprinās: daudzu lielāku zīdītāju apmatojumā, uzmanīgāk apskatot to, var izdoties ieraudzīt utis. Būtu naivi domāt, ka visi šie dzīvnieki (utu saimnieki) pārcietuši briesmīgas traģēdijas. Utis viņi dabūjuši, tiekoties ar utainiem sugasbrāļiem. Tāpat utis dabū arī cilvēki. No viena saimnieka uz citu kukaiņi īpaši naski izplatās, kad to darīt spiež pārapdzīvotība vai arī sekojot savas svarīgākās maņas – ožas – uztvertajiem signāliem, ja tie vēsta: te ir kaut kas garšīgāks.
Šai kontekstā piedāvāju jums kādu hipiju anekdoti, kuru mēdzu izstāstīt auditorijai, kad nākas runāt par utīm. Tātad: kāds garmatains jauneklis atklāj, ka viņa galvu apdzīvo minētie kukaiņi. Lai atbrīvotos no tiem, viņš dodas uz kino un seansa laikā pieglaužas blakussēdētājam (arī garmatainam), cerēdams, ka parazīti pārceļos uz kaimiņa galvu. Pēc filmas noskatīšanās, iedams mājup, jauneklis pēkšņi – žēlīgā debess! – izdzird sarunājamies divas utis savos matos. Viena kaismīgi saka: «Tas tik bija uzbrukums! Ai, kā mēs kāvāmies!» Otra piebilst: «Jā! Mēs braši aizstāvējām savu teritoriju! Diemžēl nācās padoties pārspēka priekšā.» Pirmā – nu jau piezemētākā tonī – atkal: «Vismaz labi, ka iekarotājas nevienu no mūsējām nenobeidza, kad saņēma gūstā.»
Bet nu – krietni nopietnāks (vēsturisks) stāsts. Tie, kuri mācījušies vēsturi krievu valdīšanas laikā, zina: nelietīgā Francijas imperatora Napoleona Bonaparta armijas sagrāvē izšķirīgā, svarīgākā loma savulaik bija varonīgā un gudrā krievu karavadoņa Mihaila Kutuzova karaspēkam un mazliet arī Napoleona jau iekaroto zemju partizāniem. Tā tas tiešām varētu būt, taču tikai tad, ja no vēstures izsvītrojam svarīgu faktu: gandrīz pusi franču karaspēka, kas virzījās uz Maskavu, nokāva tīfs. Tātad, «pateicoties» tīfam, deviņpadsmitā gadsimta sākumā Napoleons lepni neiesēdās Krievijas imperatora tronī. Teorētisks secinājums: tikai tīfa dēļ gandrīz puse tagad Latvijā mītošo cilvēku runā nevis franču, bet krievu mēlē…
Tīfa izplatītājas
Tīfs ir briesmīga slimība, kas parasti strauji izplatās tur un tad, kur un kad daudz cilvēku atrodas vienuviet saspiestībā, turklāt sliktos apstākļos – badā, netīrībā… Tieši šādi apstākļi, kā zināms, raksturīgi ierakumos, zemnīcās un gūstekņu nometnēs. Tieši šādi apstākļi bijuši dažādu karu laikā.
Arī divdesmitā gadsimta sākumā, Pirmā pasaules kara laikā, plosījās tīfs. Vācu armijas mediķi ievēroja, ka saslimstība ar tīfu ātri pieaug vienīgi tajos frontes iecirkņos, kur karavīrus apsēdušas utis. Tur, kur utu nebija, slimība neizplatījās pat tad, ja kāds slimnieks ilgstoši atradās cieši līdzās veselajiem karavīriem. Šis atklājums vedināja kara ārstus uz domām, ka tīfu izplata utis. Un tiešām – kā drīz vien pētījumos tika noskaidrot, mikroorganismus, kas izraisa izsitumu tīfu, kā arī tranšeju jeb ierakumu drudzi no slima cilvēka uz veselu pārnes utis. Mazliet vēlāk atklāja, ka ar šo kukaiņu palīdzību turklāt tiek pārnēsāti mikroorganismi, kas ierosina epidēmisko atguļas tīfu – arī kara laiku slimību. Mūsdienās tīfs izplatīts galvenokārt vāji attīstīto valstu nabadzīgajos iedzīvotāju slāņos Āzijā, Āfrikā, Latīņamerikā. Latvijā pēdējos gadu desmitus šī slimība nav konstatēta.
Kā notiek inficēšanās? Uts – kāpurs vai pieaudzis īpatnis –, sūcot slima cilvēka asinis, uzņem savās iekšās tīfa izraisītājus, kas izsitumu tīfa gadījumā 4-7 dienu laikā, bet atguļas tīfa gadījumā 8-9 dienu laikā savairojas tiktāl, ka kukainis kļūst infekciozs. Un tāds – infekcijas izraisītājus izplatīt spējīgs – tas paliek visu atlikušo mūžu. Bet jāuzsver: no paaudzes uz paaudzi slimību dīgļi nodoti netiek! Iedurot snuķīti cilvēkā, uts ievada viņa ādā savas siekalas, – to jūs atceraties. Jūs domājat: infekciozs kukainis ar šīm siekalām inficē nākamo saimnieku? Nekā nebija! Inficēšanās tomēr vēl nebūt nenotiek. Jā, nenotiek, jo kukaiņa siekalās mikroorganismu nav! Jūs jautāsiet: kādā tad veidā un – galvenais – no kurienes slimības ierosinātāji nonāk cilvēkā? Utu siekalās ir kairinoša viela, kas izraisa dūriena vietā niezi, – to jūs zināt. Cilvēks kasās. Parasti kasās tā, ka traumē ādu. Turpinot kasīties, viņš ieberzē brūcītēs tām līdzās esošos kukaiņu ekskrementus vai kasoties saspiesto insektu gremošanas sistēmas saturu, kas bagātīgi satur tīfu ierosinošus mikrobus – riketsijas vai borelijas.
Lai cik netīkami jums būtu visu šo lasīt, labāk pārziniet utu dzīves veidu un, jūtot, ka kaut kas čibinās pa drēbēm vai matiem, uzreiz dodieties pie ārsta, nevis kautrīgi kasieties. •
Kā tikt vaļā no utīm
- Nelieto svešu ķemmi un nedod citiem savējo.
- Tas pats attiecas uz drēbēm.
- Ja esi invadējies ar utīm, mēģini noskaidrot veidu, kā tas noticis, jo citādi, šodien ticis no utīm vaļā, rīt tu vari tās atkal iemantot.
- Nekautrējies informēt bērnudārza vai skolas medicīnas darbiniekus, ja esi atradis bērnam utis.
- Lai izvairītos no atkārtotas invadēšanās pašu mājās, jāārstējas ne tikai lokāli, bet jāatceras, ka karstā ūdenī jāizmazgā visi dvieļi, spilvendrānas, palagi, cepures utt. Temperatūras režīms: +55°C un augstāk vismaz 5 minūtes.
- Ja ir kāds apģērba gabals, mīkstā rotaļlieta u.c., kam šāds temperatūras režīms nav ieteicams, šīs lietas uz 12-14 dienām var ielikt plastmasas maisā un aizsiet galu. Utis tik ilgi bez saimnieka nespēj iztikt, un no oliņām šajā laikā jau būs izšķīlušās jaunās utiņas.
- Drēbes var atdot dezinfekcijai.
- Kolektīvos, jo īpaši bērnu kolektīvos, visi invadētie jāārstē vienlaikus, jo utis var diezgan ātri nokļūt pie jauna saimnieka.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2008.gada februārī.