Ja iepriekšējos gadsimtos cilvēki ar attīstību saprata jaunus zinātnes atklājumus vai tehnoloģisko progresu, mūsdienās attīstības jēdziens biežāk tiek reducēts uz nacionālā un personīgā kopprodukta vairošanu. Iespējams, to nosaka globālā patēriņa kultūra reklāmu ietekmē, iespējams – vēl kādi citi sociālie faktori, bet, lai kādi būtu iemesli, goda vietā ir celta peļņas gūšana, un uz tādām attīstības ēnas pusēm kā dabas resursu pārtērēšana vai cilvēku izmantošana parasti ir ērtāk pievērt acis un izlikties neko par to nezinām. Galvenais – ka tik tiek ievēroti kopējie brīvā tirgus spēles noteikumi, kuri arvien vairāk tiek pakārtoti vēl izdevīgākam biznesam. Žēl tikai, ka pa kājām maisās visādi zaļie vai cilvēktiesību aizstāvji, kas galīgi neierakstās globālās spēles noteikumos. Būtu gan pārspīlēti teikt, ka šai spēlei vispār ir daudz noteikumu, galvenais ir tikai viens – lētāk saražot un dārgāk pārdot.
Skarbs piemērs ir palmu eļļas uzvaras gājiens pasaules tirgū un palmu plantāciju ekspansija tropu mežos. Eļļas palmas (Elaeis guineensis) dzimtene ir Rietumu un Dienvidrietumu Āfrika, bet plantācijas ir plaši izplatītas Madagaskarā, Šrilankā, Malaizijā, Indonēzijā un Centrālajā Amerikā. Mazākā apjomā eļļa tiek iegūta arī no divu citu sugu palmām Amerikā. Pieprasījums pēc lētās palmu eļļas arvien pieaug, jo tā tiek pievienota ne tikai pārtikas produktiem, bet arī kosmētikai, mazgāšanas līdzekļiem, zobupastām un citiem izstrādājumiem. Palmu eļļa šobrīd ir atrodama teju pusē veikalā nopērkamo pārtikas produktu. Gandrīz pusi no saražotās palmu eļļas izmantota kā biodegvielu, arī lopbarībā un daudz kur citur.
Taču šoreiz stāsts būs nevis par to, cik veselīgi vai neveselīgi ir lietot palmu eļļu uzturā, bet gan par vides un sociālajām problēmām, kuras izraisa palmu plantāciju attīstība. Viena no teritorijām, kur visasāk izpaužas attīstības izaicinājumu sadursme ar vides un dabas aizsardzību, ir Sumatra – lielākā Indonēzijas sala. Sumatras tropiskie lietus meži ir plaši pazīstami kā orangutanu, ziloņu, tīģeru un degunradžu dzīves vieta. Taču, ņemot vērā iedzīvotāju lielo skaitu salā (aptuveni 50 miljoni), spiediens uz šo unikālo ekosistēmu kļūst arvien lielāks. Sumatrā tiek attīstītas jaunas derīgo izrakteņu atradnes, būvēti jauni ceļi un hidroelektrostacijas, plaši izplatītas ir arī medības un putnu ķeršana. Tomēr visnegatīvāko ietekmi uz ekosistēmām atstāj tropisko lietus mežu izciršana, lai to vietā ierīkotu eļļas palmu plantācijas. Jāatzīmē, ka Indonēzijā saražo vairāk nekā pusi visas palmu eļļas pasaulē un šī nozare ir kļuvusi par valsts ekonomikas mugurkaulu. Lai aptvertu eļļas palmu plantāciju attīstības tempu, varam izmantot Pasaules Dabas fonda aprēķinus, kas liecina, ka Indonēzijā un Malaizijā ik stundu tiek izcirsti tropu meži 300 futbola laukumu platībā, lai ierīkotu jaunas plantācijas.
Izsūc augsni pāris gadu desmitos
Palmas augļi aug lielos 10–20 kg smagos ķekaros, un katrs auglis tajā ir aptuveni plūmes lielumā. Gatavos ķekarus novāc divreiz mēnesī. Strādnieki ar cirtni atbrīvo ķekaru no lielajām palmu lapām un nogāž to zemē. Ja palmas aug kalnā, smagos ķekarus vienkārši noripina pa to lejā. Palmas ir ūdens prasīgi augi. Vietējie iedzīvotāji, ap kuru ciemiem izpletušās palmu plantācijas, stāsta, ka palmas ne tikai ievērojami samazinājušas ūdens daudzumu augsnē, bet pat dzeramā ūdens daudzumu akās. Tās ļoti ātri patērē arī augsnē pieejamās minerālvielas, tādēļ labu ražu sniedz tikai dažus gadus. Pēc tam palmas ir jāmēslo ar minerālmēsliem. Aptuveni 25 gadu vecumā palmu raža ievērojami samazinās, tādēļ vecos kokus izcērt, lai to vietā stādītu jaunus. Pa šo laiku augsne jau ir būtiski noplicināta, bet pēc otrās palmu paaudzes tā ir tiktāl degradējusies, ka vairs nav piemērota ne palmu, ne citu kultūraugu audzēšanai. Tad, izcērtot mežus, tiek ierīkotas arvien jaunas plantācijas. Lielās plantācijas, kas pieder uzņēmumiem, bieži tiek ierīkotas arī mitrzemēs un purvos, kur ir bagātīgāki ūdens resursi. Savukārt vietējie iedzīvotāji savas nelielās plantācijas ierīko pēc iespējas tuvāk ciemam, kurā dzīvo. Tas parasti notiek bez īpašas saskaņošanas ar varasiestādēm. Nereti meži tiek izcirsti arī aizsargājamās dabas teritorijās. Indonēzijā uzskata, ka eļļas palmu audzēšana ir pats labākais veids, kā ātri kļūt bagātam. Pirmajos ražas gados peļņa tik tiešām ir laba, bet, sākoties problēmām ar ūdens trūkumu un nepieciešamību plantācijas mēslot, izdevīgums sāk kristies. Ilgtermiņā augsne tiek noplicināta un plantācija jāpamet, atstājot neauglīgu un degradētu vidi.
Kas tad ir galvenie šā biznesa virzītājspēki? Tie esam mēs – palmu eļļas patērētāji! Tieši attīstīto valstu pieprasījums pēc lētās palmu eļļas veicina lietus mežu iznīcināšanu. Mēs jau varam attaisnoties, sak, jaunattīstības valstis pašas ir vainīgas, ka ļauj nekontrolēti attīstīties šāda veida biznesam, bet šie attaisnojumi neiztur kritiku, tuvāk iepazīstoties gan ar vietējo cilvēku dzīves apstākļiem, gan valsts attīstības izaicinājumiem. Kā parasti, lielo procesu virzītāji nav vis vietējie zemnieki, bet gan lielie uzņēmumi, kuriem pieder milzu plantācijas un attiecīgi arī liela ietekme uz lēmumu pieņēmējiem. Lai arī demokrātija katrai tautai ir jāizcīna pašai, tomēr, lietojot palmu eļļu, līdzatbildība par tropu mežu iznīcināšanu gulstas arī uz mūsu sirdsapziņas. Kā tad pareizi rīkoties – lasīt pārtikas produktu un preču sastāvu un nepirkt tos, kuros ir palmu eļļa? Iespējams, šādā veidā mēs jutīsimies nepielikuši pirkstu lietus mežu iznīcināšanai, bet ir arī skaidrs, ka ar šādu rīcību nepietiks, lai izglābtu tropu mežus no izciršanas. Diez vai masu patēriņš un tā kults sabiedrībā kopumā tuvākajā laikā mainīsies – patēriņš tikai pieaug, un vienlaikus pieaug arī spiediens uz dabiskajām ekosistēmām.
Zaļināta palmu eļļa
Kā ar jebkuru neilgstpējīgu patēriņa modeli, risinājumi ir meklējami divos virzienos – gan ierobežojošu mehānismu ieviešanā, paredzot stingrākas prasības ražotājiem, gan arī alternatīvu ilgstpējīgu patēriņa modeļu veicināšanā. Pēdējais risinājums parasti saistās ar patērētāju izglītošanu un videi draudzīgu preču, produktu un pakalpojumu serti kāciju. Lai panāktu, ka pārmaiņas notiek ātrāk, vēlams, protams, būtu ieviest abus šos mehānismus vienlaicīgi. Jau kopš 2004. gada ir ieviesta arī palmu eļļas ekoserti kācijas sistēma – Ilgtspējīgas palmu eļļas apaļā galda (Roundtable on Sustainable Palm Oil – RSPO) serti kāts. Lai gan serti cētās eļļas apjoms ir salīdzinoši liels – aptuveni 21% no kopējā produkcijas apjoma –, procesam tomēr ir arī ēnas puse, jo serti kācijā būtiska loma ir palmu eļļas biznesa pārstāvjiem. Tāpēc palmu eļļas serti kācijas kritēriji ir nepilnīgi, un pagaidām tāda eļļas «zaļināšana» vien sanākusi. Taču, pateicoties sabiedrisko organizāciju aktīvajām prasībām, ir cerības šo serti kācijas sistēmu tuvākajā laikā uzlabot. Otrs klupšanas akmens ir serti kācijas ieviešanas mehānisms – kā jau tas jaunattīstības valstīs bieži vien notiek, tas atduras pret kontrolieru uzpirkšanu un korupciju. Lai vai kā – ilgtspējīgas palmu eļļas ražošana attīstās, un tas ļauj cerēt, ka ar laiku šis sektors tomēr varētu kļūt dabai un cilvēkiem draudzīgāks. Taču nemeklējiet uz iepakojuma ilgtspējīgas palmu eļļas logo – tādu diez vai ieraudzīsit. Svarīga ir lielo korporāciju sociālā atbildība un konkrētu ilgtspējas prasību izvirzīšana palmu eļļas piegādātājiem. Piemēram, uzņēmums «Nestle» izvirzījis sešus kritērijus palmu eļļai, no kuriem tikai viens paredz RSPO serti kātu, bet pārējie izvirza vēl stingrākas vides prasības. «Henkel», kā arī «Colgate-Palmolive» līdzīgas prasības plāno ieviest tikai no 2020. gada, «Unilever» plāno pāriet uz ilgtspējīgas palmu eļļas izmantošanu 2019. gadā, bet «Procter & Gamble» – jau 2018. gadā. Tomēr tieši sabiedriskās organizācijas ir tās, kuras visaktīvāk iestājas par ilgtspējīgu palmu eļļas ražošanu un tropisko lietus mežu aizsardzību.
Plantācijas mazina zvēru skaitu
Tā kā lietus mežu iznīcināšanas dēļ kritiski apdraudēta ir tādu sugu kā Sumatras orangutans (aptuveni 14 000 īpatņu), Sumatras zilonis (aptuveni 2600 īpatņu), Sumatras degunradzis (aptuveni 300 īpatņu) un Sumatras tīģeris (aptuveni 500 īpatņu) pastāvēšana, šai problēmai ir pievērsta liela uzmanība visā pasaulē. Pateicoties starptautiskam atbalstam, vietējās nevalstiskās vides organizācijas nodarbojas gan ar aizsargājamo teritoriju uzraudzību, gan ar šo sugu dabiskās dzīves vides atjaunošanu, gan ar kon iktu mazināšanu starp vietējiem iedzīvotājiem un savvaļas dzīvniekiem, gan arī uztur savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrus. Palmu plantāciju kontekstā īpaši interesants ir dabisko teritoriju atjaunošanas projekts. Sabiedrisko organizāciju pārstāvji regulāri tiekas ar vietējiem iedzīvotājiem, lai izskaidrotu eļļas palmu plantāciju negatīvās sekas. Ja viņi piekrīt atteikties no palmu plantācijām, tiek izstrādāts plāns, kādas kultūras iedzīvotāji varētu audzēt palmu vietā. Tiek ierīkota īpaša stādaudzētava, kur vietējie iedzīvotāji stāda un kopj jaunos kokus. Palmu plantācijas tiek izcirstas un, neveidojot monokultūru audzes, to vietā tiek iestādīti jaunie kociņi. Aizsargājamās teritorijās, kur palmu plantācijas ierīkotas nelikumīgi, tās tiek izcirstas, ļaujot tropu mežam atjaunoties dabiskā veidā.
Viena no apdraudētajām sugām, kuru ietekmē lietus mežu iznīcināšana, ir Sumatras orangutans (Pongo abelii). Tā ir endēmiska suga, kas savvaļā sastopama vairs vienīgi salas ziemeļu daļā, galvenokārt Ačehas provincē. Pēc 2016. gada aplēsēm, savvaļā mīt aptuveni 14 000 dzīvnieku. Starptautiskā dabas un dabas resursu aizsardzības savienība (The International Union for Conservation of Nature – IUCN) sugai piešķīrusi kritiski apdraudētas sugas statusu. Borneo salā dzīvo Sumatras orangutana tuvs radinieks Borneo orangutans (Pongo pygmaeus). Lai arī abas sugas atšķiras, kā divas dažādas sugas tās tika nošķirtas tikai 2001. gadā. Savukārt atbilstoši šā gada 2. novembrī publicētam pētījumam zinātnieki Sumatras salā identi cējuši trešo sugu – Tapanuli orangutanu (Pongo tapanuliensis). Vienlaikus secināts, ka sakarā ar spiedienu uz tā dzīvotni, ko izraisa dažādi attīstības projekti, sugas ilglaicīga pastāvēšana savvaļā ir apšaubāma. Tiek lēsts, ka populācijā ir 800 īpatņu, kuri mīt 1100 km2 lielā teritorijā aptuveni 100 km attālumā no tuvākās Sumatras orangutanu populācijas. Interesanti, ka Tapanuli orangutani ģenētiski ir tuvāki radinieki Borneo, nevis Sumatras orangutaniem. Pirmo reizi šī orangutanu populācija tika atklāta 1997. gadā, bet līdz šim tika uzskatīts, ka tā pieder Sumatras orangutaniem. Tādējādi Tapanuli orangutani ir kļuvuši par visretāko cilvēkveidīgo pērtiķu sugu pasaulē.
Orangutans nav mājlops
Dabā orangutani ir piesardzīgi un labi māk atšķirt cilvēku nodomus. Pret tūristiem viņi izturas draudzīgi, ja vien tie nav saģērbušies pārāk košās drēbēs, bet kļūst daudz piesardzīgāki, ja tuvumā parādās mednieki vai dzīvnieku ķērāji. Lai arī savvaļas orangutanu turēšana nebīvē ir ar likumu aizliegta, Indonēzijā tie reizēm tiek turēti mājās, jo īpaši turīgākās aprindās. Orangutanu informācijas centra darbiniekiem ir vairāki skumji stāsti par to, kā cilvēki iekāro mazu orangutanu kā mājdzīvnieku, bet, kad tas izaudzis liels, iesloga nepiemērotā būrī. Piemēram, orangutanu Krismonu, kad tas paaugās, ieslodzīja krātiņā, kur tas dzīvoja daudzus gadus. Pēc laika dzīvnieks vairs netika ārā pa būra šaurajām durtiņām. Pēc atbrīvošanas Krismons nespēja normāli staigāt. Orangutanu nogādāja rehabilitācijas centrā, kur viņš ar laiku atlaba.
Savs lauciņš tuvāks par pērtiķi
Nav reti arī gadījumi, ka savvaļas orangutani sāk traucēt vietējiem iedzīvotājiem. Samazinoties piemērotu dzīvotņu platībām, orangutaniem sāk trūkt barības, tādēļ tie reizēm iemaldās vietējo zemnieku plantācijās. Lai aizdzītu orangutanus, cilvēki bieži vien izmanto neadekvātus paņēmienus, piemēram, šaujot ar pneimatisko ieroci. Kad palīgā ierodas Orangutanu informācijas centra darbinieki, dzīvnieks reizēm jau ir sašauts ar lērumu skrošu, ir pat gadījumi, kad tam izšautas abas acis. Šādi dzīvnieki tiek nogādāti rehabilitācijas centrā.
Ja orangutanu izdodas glābt, to iemidzina un pārved uz lielāku teritoriju. Tas pats tiek darīts ar dzīvniekiem, kurus atrod nepiemērota izmēra dzīvotnē bez iespējas atrast sev pārtiku. Bijuši pat gadījumi, kad orangutans apmeties uz dzīvi dažos eļļas palmu plantācijas vidū atlikušajos kokos. Orangutanu glābšana ir sarežģīts darbs, kurā iesaistās gan centra darbinieki, ieskaitot veterinārārstu, gan brīvprātīgie.
Mūsu ieguldījums orangutanu un tropisko lietus mežu glābšanā varētu būt gan izvairīšanās no palmu eļļas patēriņa, gan arī to vietējo un starptautisko sabiedrisko organizāciju atbalstīšana, kuras aktīvi cīnās par lietus mežu aizsardzību un ilgtspējīgu attīstības modeļu ieviešanu. Šīs organizācijas ne tikai glābj un atjauno apdraudētās sugas un ekosistēmas, bet cīnās par labākas palmu eļļas serti kācijas sistēmas ieviešanu, apkaro malumedniecību un nelegālu mežu izciršanu, novērš kon iktus starp savvaļas dzīvniekiem un vietējiem iedzīvotājiem, kā arī cenšas ietekmēt Indonēzijas likumdošanu un mazināt korupciju. Iespējams, mūsu ieguldījums nevarēs sacensties ar, piemēram, Leonardo Di Kaprio devumu, kurš vēl pērn apmeklēja šīs NVO Sumatrā, tomēr katrs labs darbs veido šo pasauli labāku. Ja arī tu vēlies atbalstīt orangutanu un tropisko lietus mežu dzīves vides saglabāšanu, ielūkojies šo organizāciju interneta vietnēs*, kurās atradīsi visu nepieciešamo informāciju par to, kā iesaistīties vai atbalstīt.
Latvijā nav labāk kā Sumatrā
Aprakstot tropisko lietus mežu izciršanu un palmu eļļas nozares spiedienu gan uz lēmumu pieņēmējiem, gan ilgtspējīgas palmu eļļas sertifikācijas sistēmu, arvien gribas atgriezties pie situācijas mūsu pašu mājās – pie Latvijas mežiem. Vai gan Latvijā mežu nozare nenosaka mežu politiku? Kāpēc valstij (tātad arī man un tev) piederošs uzņēmums visiem līdzekļiem cenšas iestāstīt, cik dabai draudzīgi tas saimnieko? Vai gan tie nav mani un tavi līdzekļi, kas tiek ieguldīti nacionālajos medijos sabiedriskās domas veidošanai un sava tēla spodrināšanai, vienlaikus padarot šos medijus atkarīgus no šā uzņēmuma turpmākās labvēlības? Un vai šie līdzekļi nav iegūti, ik gadu nocērtot kokus ar tūkstošiem putnu ligzdu ar visām olām un mazuļiem? Jo, necērtot pavasarī, varbūt nebūtu iespējams sapelnīt tik daudz līdzekļu smadzeņu skalošanai? Līdzīgi mežu nozares spiediena ietekmē 10 gadus Latvijā neizdevās apstiprināt ilgtspējīgas mežsaimniecības nacionālo FSC serti kātu. Mūsu galvenā atbildība tomēr ir un paliek par mūsu pašu, nevis tropu mežiem. Neviens cits, tikai mēs paši tos varam nosargāt no vairāk un ātrāk nocirst gribētājiem.
Brauciens uz Indonēziju ir daļa no projekta «Mediji attīstībai» (EYD2015: «Media for Development», DCI-NSAED/2014/338-309), kas ir Eiropas Komisijas atbalstīts projekts, kura mērķis ir, iesaistot medijus, veicināt sabiedrības izpratnes pilnveidi par savstarpējo saikni un izaicinājumiem globālā līmenī un ko Latvijā īsteno biedrība «Zaļā brīvība».
Raksts ir sagatavots ar Eiropas Savienības nansiālu atbalstu. Par materiāla saturu atbild autors, un tas nekādā veidā neatspoguļo Eiropas Savienības oficiālo viedokli.
*Orangutanu informācijas centrs – www.orangutancentre.org; Sumatras orangutanu aizsardzības programma – www.sumatranorangutan.org; «Forest, Nature, and Environment Aceh» ( HakA) – www.haka.or.id; «Leuser» aizsardzības forums –
Ģirts Strazdiņš
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 04/2017