Aukštaitija ir Lietuvas ezeru zeme. Tās ezeru simti sagaida ceļotājus kā zilas brošas, kas izmētātas apkārtējo mežu samtā. Aukštaitiju reizēm mēdz salīdzināt ar Latgali Latvijā – gan ezeru dēļ, gan sirsnīgo un vienkāršo ļaužu dēļ; sava nozīme droši vien ir arī attālumam no galvaspilsētas. Dzīve te plūst kā rāma upe, ik pa laikam uzmetot kādu svētku mutulīti vai krācīti, tad atkal noklustot un turpinot mierīgo gaitu. Krāšņuma te tāpat pietiek: pakalni un lejas, līkumaini meža ceļi, plaši ezeru ūdeņu klaidi, mazas, zaļas saliņas to vidū… Šeit ir labākās sēņu un brūkleņu vietas, un kādas meža zemenes te vasarā var salasīt!
Aukštaitijas lielākais lepnums, protams, ir un paliek ezeri. «Mums to ir vesels komplekts: visdziļākais – Tauragnas (Tauragno), lielākais – Drūkšu (Drūkšiai) un arī garākais – Sartu (Sartai) ezers,» stāsta mūsu pavadonis. «Un vēl mums ir jūra.» Ģeogrāfiski, protams, nekādas jūras te nav, tā vienkārši tiek dēvēta Antalieptes ūdenskrātuve (Antalieptes marios), ko mākslīgi izveidoja, aizsprostojot Sventāju (Šventoji) un uzceļot uz upes hidroelektrostaciju. Visas šīs cilvēka aktivitātes ir radījušas īstu ezeru labirintu un veselu virkni laivu braucienu maršrutu – gan vieglākus un vienkāršākus pāris kilometru garumā, gan vairāku dienu braucieniem piemērotus līdz pat 70 km garus laivošanas variantus, kas savieno virkni ezeru un ļauj apceļot gandrīz visu reģionu.
Tiem, kurus interesē atpūta dabā, te nebūs jāviļas. Tieši Aukštaitijā 1974. gadā nodibināja pirmo nacionālo parku Lietuvā, kas līdz šai dienai nes reģiona vārdu. Lielāko daļu parka teritorijas klāj meži, no kuriem latviešiem gana interesants varētu likties Ginuču (Ginučiai) ozolu mežs, kā arī kadiķu audzes pie Baloša (Baluošas) ezera. Lai pilnīgāk varētu iepazīties ar nacionālajā parkā sastopamās augu valsts bagātībām, ap Tarama (Taramos) ezeru iekārtota botānikas taka. Apmaldīties nav iespējams, jo taka sākas turpat, kur beidzas, turklāt nav pārāk gara – tā stiepjas vien trīs ar pusi kilometru garumā.
Visskaistākais skats uz Aukštaitiju ir no putna lidojuma. Ezeru un mežu labirinti kopā ar saules staru rotaļu un mākoņiem veido galvu reibinošu rakstu, un ir žēl, ka ne katrs var atļauties lidojumu virs šā pasaules stūrīša. Taču, ja izdodas uzkāpt Ladakalnā (Ladakalnis) ierīkotajā skatu laukumā, paveras ne mazāk majestātiska aina: pie kājām plešas seši ezeri, meži, nelieli māju pudurīši, un visu ik pēc gabaliņa pāršķeļ pelēka ceļu lente. Skaisti…
Šejienieši prot novērtēt ne tikai dabas skaistumu, bet arī labu ēdienu un dzērienu. «Patiesībā mums mazliet kremt, ka vienīgais, ko cilvēki zina par mūsu virtuvi, ir cepelīni,» saka Lins.
No dzērieniem pirmajā vietā neapšaubāmi ir alus – īsts, dzīvs alus biezām putām, ko arī mēs varam nobaudīt «Prie bravoro» alusdarītavā, klausoties paša saimnieka Ramūna Čiža stāstos par šo unikālo dzērienu un amata pārmantošanas tradīcijām dzimtā. «Zināt, kā pārbauda, vai alus ir labs?» viņš mums viltīgi vaicā un tikai atvēcinās no mūsu kautrīgajiem pieņēmumiem, ka kaut kas būtu jāgaršo, jāsmaržo vai jāpārbauda izejvielas. Kāds no līdzbraucējiem atceras, ka uz putām esot jāuzliek lats, – ja tās naudas gabalu noturot un lats negrimstot, tad alus esot labs. «Lietuvieši nesīkumojas,» Ramūns smej. «Mēs alu lejam uz sola. Tad sēžamies uz tā sola virsū un iedzeram pāris kausu putojošā, kā arī papļāpājam par dzīvi. Ja, kājās ceļoties, izdodas piecelties ar visu solu, kas pielipis pie bikšu dibena, tad alus ir uz goda!» Tā kā mūsu vidū nav neviena, kurš vēlētos visu atlikušo dienas daļu staigāt ar solu pie dibena, mēs Čiža alus kvalitāti šādā veidā nepārbaudām. Toties visi esam gatavi doties uz netālo Sartu ezeru, lai savām acīm skatīt vietu, kur jau vairāk nekā 100 gadu februāra pirmajā sestdienā notiek ledus skriešanās sacīkstes zirgiem.
Te arī viss patiesībā sācies ar leģendu par raksturā nīgro un nejauko Dusētas (Dusetos) muižkungu, pie kura viendien ieradies kalps, lai dabūtu atļauju kāzām ar savu daiļo līgavu. Leģenda nebūtu leģenda, ja muižkungs teiktu jāvārdu un visi dzīvotu ilgi un laimīgi. Gluži otrādi, viltīgais muižkungs nolēmis meiteni atvilt un ierosinājis, ka meitene precēs to, kurš uzvarēs zirgu ledus skriešanās sacīkstēs. Kungs jūdzis ratos labākos un ātrākos zirgus, puisim bijusi tikai viena ķēvīte, ar kuru gan darbos, gan uz tirgu, gan tagad uz skriešanos ar kungu. Kā jau labai leģendai pienākas, kaut kādā neticamā veidā puisis kungu noskrējis, kurš par to saniknojies tā, ka bail, un skaļi kliedzis, ka puisim tūliņ esot jāsaņem pēriens par šitādu nekaunību. Nepaspējis muižkungs vēl skaļi izkliegt šo pavēli, kad ledus zem viņa kājām iebrucis – tumšajā ezera dzelmē pazuduši gan zirgi, gan rati, gan pats nejaukais muižkungs. Taču ledus skriešanās sacīkstes ļaudīm iepatikušās, un ar laiku to popularitāte kļuvusi tik ievērojama, ka šogad sacīkstes pulcējušas jau 50 tūkstošus viesu. Nav joka lieta tādam mazam ciematiņam, kur ikdienā mitinās vien pāris tūkstošu iedzīvotāju. Toties amatnieki, viesu māju īpašnieki un vietējo gardumu meistari nebeidz priecāties – preces noiets šajā dienā reizēm pat nelīdzinās slavenajam Kazjuka gadatirgum Viļņā. Sartu ledus skriešanās sacīkšu diena katru gadu sākas ar gadatirgu un vietējo kārumu iepirkšanu, koncertiem un atrakcijām, un tikai ap pusdienlaiku sākas paši skrējieni. Tiesa gan, šobrīd tie vairs nenotiek uz Sartu ezera ledus virsmas, bet tā krastā, kur ierīkots hipodroms ar tribīnēm skatītājiem. Neko darīt – ziemas kļūst īsākas un siltākas, ledus plānāks, bet līdzjutēju krietni vairāk. Paši skrējieni gan vēl arvien notiek uz ledus. Ik gadu vairākas tonnas ezera ūdens izmanto ledus trases sagatavošanai. Zirgaudzētavas no visas Lietuvas atrāda savus veiklākos «audzēkņus», un katru gadu te var sastapt arī kādu dalībnieku gan no Polijas un Vācijas, gan Latvijas. Arī alusdarītājam Ramūnam Čižum darba pietiek – viņš nosalušajiem skatītājiem un līdzjutējiem piedāvā siltu «alus zupu», pievienojot alum vijīgu medu un dažādas vasarā salasītas zālītes. To izmēģinām arī mēs un atzīstam, ka sasilda un uzmundrina ļoti labi!
Vēl viena kulināra darbošanās, kas sasilda un izraisa lielu jautrību, ir šakotis jeb lietuviešu nacionālās kūkas cepšana. Nezināt, kāda tā izskatās? Tad iedomājieties adatainu, dzeltenu, eglītei līdzīgu veidojumu ar caurumu vidū – tas arī būs šakotis, ko paši lietuvieši atbilstoši dēvē arī par ragaini. Lielākais zarainais saldums ilgu laiku bijis 2007. gadā izceptā kūka, un tās izmēri tiešām bijuši iespaidīgi – 1,80 m augsta un 50 kg smaga! Bet nu jau lielākais šakotis pārsniedz 2 m garumu, un skaidrs, ka lietuvieši pie šiem rekordiem neapstāsies. Ja gribat redzēt, kā tāds zarains brīnums top, un arī paši piedalīties tā gatavošanā, jādodas uz Strigailišķu (Strigailiškis) ciemu netālu no Ignalinas – tur ikviens var piedalīties šādās aktivitātēs un grozīt iesmus ar zaraino kēksu.
Ja neesat saldumu cienītājs, iesaku aizbraukt līdz Degučiem (Degučiai) – nelielam ciematam Varšavas–Pēterburgas vēsturiskās trases malā. Te gadsimtiem ilgi krustojušies dažādu tirgotāju ceļi, kas ar savām precēm devušies no vienas lielpilsētas uz citu vai arī griezušies uz Rīgu vai vēl tālāko Kēnigsbergu. Par spīti kariem un laika zobam, vēl ir saglabājušās pasta zirgu un ratu maināmās stacijas ēkas, taču nu pa šoseju traucošajiem auto un kravas fūrēm ir cits pieturas punkts – krodziņš «Degučiu karčiama». Daļai iemesls droši vien ir pavisam banāls – iespēja papusdienot (pavakariņot, pabrokastot), bet es gribu ticēt, ka daļa braucēju te regulāri ieplāno apstāšanās vietu gardo cepelīnu dēļ. Pat man, kura pret līdzīgiem izstrādājumiem parasti izturas izteikti rezervēti, šie cepelīni lika mainīt jau pierasto uzskatu par Lietuvas nacionālā ēdiena garšas īpatnībām. Acīmredzot – cik pavāru, tik cepelīnu, nemaz nerunājot par mērcēm. Pēc tādas maltītes prātīgākais, ko varu ieteikt, ir aizbraukt līdz Salakas (apdzīvota vieta Gražutes reģionālajā parkā) jaunajam apmeklētāju centram, apskatīt ekspozīcijas, palūgt velomaršrutu karti, iznomāt divriteni un izmest krietnu līkumu pa apkārtni, bet vakaru sagaidīt pie kāda no ezeriem, cienājoties ar vietējo maizīti, mājās sietu sieru, uz kura uzlikta krietna karote svaiga medus, un dzert zāļu tēju. Vai arī, kad no ezera sāk celties viegla vakara migliņa, iekārtoties uz kāda piekrastes akmens kopā ar uzticamu sarunbiedru un pudeli viegla Anīkšču (Anykščiai) ābolu vīna, lūkoties tumstošajās debesīs, klausīties, kā ūdenī plunkšķinās zivis, un sacerēt savu stāstu par to, kādēļ arī nākamgad jābrauc uz Augštaitiju.
Irēna Romanovska
Publicēts 2009.gada maijā.