Ošlapu kļava ir mana iemīļotākā kļavu suga, tāpēc sarāvos, uzzinot, ka šogad tā pasludināta par Gada koku, taču ar negatīvu pieskaņu. Kāpēc šī kļava tik ļoti patīk man, bet nepatīk Latvijas Dendrologu biedrībai, kas to izvirzījusi par Gada (ne)koku?
Vērojot kokus, pirmos es iepazinu ošlapu kļavas vīrišķos ziedus. Vīrišķais dzimums dabā nereti ir košāks un iespaidīgāks. Sākumā nevarēju saprast, kas tas vispār ir – garas dzeltensārtas skaras ar košiem galiem. Biju radusi pie ‘ziediem parastajiem’, t. i., ar vainaglapām, kas parasti ir visa ziedu krāšņuma pamatā. Šie arī izrādījās ziedi, kaut vainaglapu tiem nav. Toties cik gari un krāšņi putekšņlapu kātiņi – vesels pušķis! To galā putekšnīcas jeb putekšņu maciņi, kas sākumā ir spilgti sārti, bet vēlāk nobrūnē un izkaisa putekšņus. Pārsteidza arī šo ziedu krāsu nianšu bagātība – ne reizi vien paguvu nodomāt, ka tie jau kādas citas sugas kokam, bet, nē, – arī dzelteno un dzeltenzaļo putekšņlapu īpašnieces bija ošlapu kļavas. Vēlāk iemācījos pazīt arī šo ziedu pumpurus, kad ārā spraucas vien košie putekšņu maciņi.
Arī ošlapu kļavu sievišķajiem ziediem nav vainaglapu. To «sievišķīgumu» rada auglenīca ar divām dzeltenbaltām drīksnām, kas kā tievas mēlītes uztver putekšņus, lai apaugļotos un varētu izaugt spārnoto riekstiņu dubultauglis. Tā kā sievišķie ziedi ir neuzkrītošāki, tos atrast un ievērot ir vēl lielāks prieks!
Uz atsevišķas ošlapu kļavas ir vai nu tikai vīrišķie, vai tikai sievišķie ziedi. Tomēr literatūrā* minēts fakts, ka uz koka var parādīties un izzust arī pretējā dzimuma ziedi! Tā gadoties, ja tuvumā nav pretējā dzimuma koku, tāpēc, lai tomēr varētu notikt apaugļošanās, atsevišķam zaram notiek īslaicīga dzimuma maiņa. Ja ko tādu novēro (piemēram, kokā vēl redzami pērnie spārnuļi, bet skatāms arī vīrišķais zieds, kas spārnuļus nerada), noteikti ziņo portālā «Dabasdati.lv» – interesanti būtu teoriju pierādīt praksē!
Lai arī lasīts, ka ošlapu kļavas zied maijā vai, agrākais, aprīļa beigās, dabā esmu novērojusi ziedu plaukšanu pat aprīļa sākumā. Un, ja vēl ziemas beigas tādas nepadevušās un siltas kā šogad, nepavisam nebūs brīnums, ja jau aprīļa sākumā atradīsi ošlapu kļavu ziedus vai vismaz pumpurus. Aprīļa trešajā dekādē šīs sugas koki parasti ir pašā plaukumā!
Kas ošlapu kļavai līdzīgs ar osi, kas – ar kļavu? Ja neesi vērojis parastās kļavas ziedus, tad aprīļa beigās, maija sākumā pievērs tiem uzmanību! Atšķirībā no ošlapu kļavas tās ziediem ir gan piecas kauslapas, gan piecas vainaglapas, kas ir tik līdzīgas, ka visas desmit dzeltenzaļās ziedlapas var šķist vienādas. Vainaga iekšpusē ir arī astoņas tikpat dzeltenzaļas putekšņlapas. Man bija pārsteigums atklāt, ka arī parastajai kļavai visi ziedi nav vienādi. Atšķirībā no vīrišķā zieda, kam ir tikai putekšņlapas, sievišķajam ir arī auglenīca ar divdaļīgu drīksnu, bet putekšņlapas – neattīstītas. Var būt arī divdzimumu ziedi, kam ir gan auglenīca, gan auglīgas putekšņlapas.
Savā ziņā ošu ziedi ošlapu kļavu ziediem ir līdzīgāki – arī tiem vainaglapu nav. Bet ar dzimumiem ir pavisam sarežģīti! Vīrišķajiem ziediem, līdzīgi kā ošlapu kļavām, ir glītas, jaunībā arī košas putekšnīcas, sievišķajiem ziediem ir tikai auglenīcas, bet vēl iespējami gan divdzimumu ziedi, gan sievišķie ar neattīstītām putekšņlapām auglenīcai pie sāniem. Un ar to vēl nav gana! Lai arī biežāk osis ir īsts «vīrietis» vai īsta «sieviete» ar tikai viena dzimuma ziediem, dažkārt uz viena koka var būt arī pretējā dzimuma vai divdzimumu ziedi, turklāt koka dzimums gadu no gada var mainīties – vienu gadu tas ir vīrišķais, citugad sievišķais. Tā ka dzimuma maiņa nebūt nav tikai cilvēku izgudrojums! Osis, tāpat kā parastā un ošlapu kļava, zied pirms lapu plaukšanas, vien kādu nedēļu vai pāris nedēļu vēlāk par kļavām.
Gada koku tomēr nesauc par ošziedu, bet gan par ošlapu kļavu. Kādas lapas ir osim? Saliktas no vairākām atsevišķām garenām lapām, kas uz kātiņa izkārtotas simetriski pa pāriem un viena pašā galā. Ošlapu kļava osim līdzinās tikai lapu salikuma ziņā – nepāra plūksnaini saliktas lapas, bet ne lapu formas dēļ, tomēr ar to pietiek, lai sauktos par ošlapu kļavu, jo citām Latvijā biežāk sastopamajām kļavu sugām saliktu lapu nav (tādas ir vien pie mums augošiem dendroloģiskiem retumiem – mežvīnu kļavai Acer cissifolium, Henrija kļavai Acer henryi un pelēkajai kļavai Acer griseum, ko savvaļā nesastapsi, tāpēc ārpus retumu kolekcijām sajaukt nav jābaidās). Atsevišķās lapiņas gan nelīdzinās glītajām, simetriskajām oša lapām – ošlapu kļavai tās ir nevienmērīgi zobotas un daivainas. Pēc lapu formas, neskaitot jau minētos retumus, ošlapu kļava līdzinās arī Tatārijas kļavai un tās pasugai – krastu kļavai. Arī tām lapas ir zobainas un daivainas, tomēr jāatceras – ošlapu kļavas lapa ir salikta no vairākām atsevišķi atdalītām mazām lapiņām, ne viengabalaina kā šīs.
Tomēr pa gabalu ošlapu kļavas auglīši visvairāk līdzinās un tiek jaukti ar ošu spārnuļiem, jo arī tie gareni izstiepti karājas kuplā nokarenā ķekarā, kas sākumā ir zaļš, bet ar laiku kļūst brūns un var saglabāties līdz pat nākamajam gadam. Te jāņem vērā, ka osim spārnuļi ir simetriski, katrs pats par sevi – kā gara izstiepta lāsīte, bet ošlapu kļavas spārnuļi ir izteikti vienpusīgi, kā jau tikai pusīte no pāra.
Ošlapu kļava Latvijā nav vietējā suga, tā ievesta 19. gadsimta sākumā kā krāšņumaugs no Ziemeļamerikas, kur tā aug savvaļā, tomēr pirmais mēģinājums ieaudzēt Latvijā bija neveiksmīgs – jaunie koki izsala. Latvijā ošlapu kļava iedzīvojās, sākot no 20. gadsimta sākuma. Tātad šī suga te aug vien 100 gadu! Nu jau izplatījusies visā Latvijā, bet jo īpaši Rīgas un Daugavpils apkārtnē. Visvairāk savairojas ruderālās, cilvēku pamestās vietās. Koki mēdz būt ļoti dažādi – gan krūmveida, gan ar izteiktu stumbru, kas nereti ir ļoti māzerains un piesaista uzmanību ar īpatnējo izskatu. Ošlapu kļavu mūžs gan nav ilgs – nieka pusgadsimtu (40–60 gadu), tāpēc tās nepagūst izaugt ļoti lielas. Un tomēr – kāds tad ir Latvijas lielākās ošlapu
kļavas apkārtmērs? Saskaņā ar dendrologu mērījumiem, kas publicēti žurnālā «Latvijas Veģetācija», Latvijas apstādījumos 20. gadsimta beigās neviena ošlapu kļava, kas būtu sasniegusi 2,5 m apkārtmēru, nebija atrasta. Tā kā koks nesasniedz pa gabalu viegli pamanāmus iespaidīgus izmērus, nopietni lielākās ošlapu kļavas meklējumi nebija veikti. Latvijas nozīmes dižkoka kritēriju šai sugai nav. Sākām meklēt un mērīt paši.
Liels bija pārsteigums Rīgā, pie Zasulauka stacijas, augošajai skaistajai ošlapu kļavai 2010. gadā nomērīt 2,88 m apkārtmēru (1,3 m augstumā) – lielākā no līdz šim Latvijā apzinātajām! Kad Rīgā gatavoja jaunos noteikumus vietējas nozīmes aizsargājamo koku uzturēšanai un aizsardzībai, šī ošlapu kļava tika iekļauta aizsargājamo sarakstā. Katru reizi, dodoties uz Zasulauka staciju, acis mieloju ar skaisto un lielo koku. Kā naža dūriens sirdī bija kļavas apmeklējums 2015. gada februārī – no dižā koka pāri bija palicis tikai celms. Nelaimīgā kārtā ošlapu kļava auga pārāk tuvu dzelzceļam, un kā «Ieguldījumu tavā nākotnē!»** jeb radiotorņa masta izbūves dēļ to drīkstēja nocirst bez saskaņošanas ar būvvaldi. Ciršanas brīdī jaunie noteikumi līdz ar aizsardzības statusu šim kokam vēl nebija pieņemti. Sāpe sirdī palikusi.
Varbūt kādam izdevies atrast vēl lielāku ošlapu kļavu par šo, kuras vairs nav? Ja tā, ziņo Dabas retumu krātuvei uz e-pastu drk @ dziedava.lv vai portālā «Dabasdati.lv».
Kāpēc dendrologi par šīs skaistās koku sugas iedzīvošanos Latvijā tā uztraucas? Ja kāda vieta jau aizaugusi ar ošlapu kļavām, cīnīties ar tām ir grūti, jo šīs kļavas ir dzīvelīgas, bojājumu vietās, ap celmu sadzen daudz jaunu atvašu. Lai ierobežotu sugas izplatīšanos ar sēklām, ieteicams samazināt sievišķo koku skaitu. Tomēr aizaugšana ar ošlapu kļavām parasti ir tikai sekas pašu cilvēku (bez)darbībai – kādreiz iekoptas vietas pamešanai novārtā. Nedz man pašai, nedz citiem aptaujātiem mežos gājējiem nav gadījies ievērot ošlapu kļavu invāziju dabiskos, cilvēku netraucētos mežos. Turklāt atsevišķi koki ne tikai ir skaisti, bet nenodara arī nekādu ļaunumu, tāpēc neredzu īpašu pamatojumu tos dēvēt par «jauno latvāni». Ja tomēr ievēro kādu dabisku, cilvēku maz ietekmētu vietu, kur, šķiet, šo kļavu nu gan ir par daudz un jūtams reāls apdraudējums vietējām sugām, ziņo par to portālā «Dabasdati.lv». Ja nu es kļūdos?!
Un lai veicas šopavasar ievērot arī ošlapu ziedu skaistumu! Paldies Ansim Opmanim par konsultāciju!
* A. Mauriņš, A. Zvirgzds «Dendroloģija», 2009.
** «Ieguldījums tavā nākotnē!» – Eiropas Sociālā fonda un Latvijas valsts nansētu projektu sauklis.
Julita Kluša
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 02/2016