Ondatru (Ondatra zibethicus) pirmdzimtene jeb izcelšanās vieta ir Amerikas ziemeļdaļa. Agrāk šie dzīvnieki dzīvoja tikai tur. Tagad ondatras apdzīvo arī bezmaz visu Eiropu un lielu daļu Āzijas. Protams, Eirāzijā mītošo šīs sugas dzīvnieku senči okeānus nešķērsoja paši saviem spēkiem. Ondatras – gluži kā daudz ko citu – no Jaunās Pasaules uz Veco Pasauli savulaik atgādāja cilvēku savtīga vēlme «bagātināt» vietējo dabu ar gaļas un kažokādu rezervi. Pirmie imigranti pagājušā gadsimta pašā sākumā tika ievesti un palaisti savvaļā Čehijā. No turienes dzīvnieki nesteidzīgi, tomēr neatlaidīgi izplatījās uz visām pusēm. Grūti precīzi pateikt, kur un kad, bet «čehu» ondatras sastapās ar divdesmito gadu nogalē introducētajām «padomju» ondatrām, kas arī tikpat veiksmīgi izplatījās.
Latvijas teritorijā ondatras ieklīda no kaimiņu zemēm piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā. Vispirms tās, nākdamas no austrumiem, parādījās Krāslavas un Daugavpils rajonā, pēc tam Igaunijas pierobežā, bet vēlāk ieceļoja arī no Lietuvas.
Ondatra ierakstīta kāmju dzimtas (Cricetidae) strupastu apakšdzimtā (Microtinae). Ja reiz dzimtas oficiālajā nosaukumā īpaša vērība pievērsta astei, sākšu dzīvnieka ārienes aprakstu ar asti. Tātad: ondatras aste ir padrukna, sāniski saplacināta, tiesa, apakšmalā ne tik izteikti, cik augšmalā, un beigu galā – mazāk nekā sākumdaļā. Uz astes nav nekādas «segas», ja neskaita nelielas, zvīņveida plāksnītes un nedaudzus īsus matiņus starp šīm plātnītēm. Aste ondatrai ir ļoti nepieciešams orgāns, kas, peldot un nirstot, palīdz stūrēt, bet, sēžot sausumā, kalpo atbalstam. Tāpēc aste ir ne vien saplacināta, bet arī relatīvi garāka nekā pārējām Latvijā sastopamajām strupastēm. Aste, starp citu, ir tik gara, cik trīs ceturtdaļas no pārējā rumpja. Uzsveru: tā, kā jau strupastei piedien, nav garāka par ķermeni! Un tomēr – ir salīdzinoši gara.
Protams, zinātnieki grauzēju kārtas smalkākai sistematizēšanai nebūt neskatās uz astēm vien, bet pēta arī dažādas citas pazīmes, no kurām izriet, ka, neraugoties uz nosaukumam neatbilstīgi garo asti, ondatra ir strupastēm piederīga.
Kā atšķirt ūdensžurku no ondatras
Cilvēki ondatru nereti jauc ar ūdeņu strupasti – ar to dzīvnieku, ko tautā lielākoties dēvē par ūdensžurku. Tāpēc norādīšu uz dažām starpsugu atšķirībām, kā arī uz šo to kopīgu. Pirmkārt, no ūdeņu strupastes ondatra atšķiras jau ar izmēriem: viņa ir bezmaz 30 cm gara (nerēķinot asti), bezmaz kilogramu smaga. Turpretim pieaugusi ūdensžurka ir tikai nieka 15-20 cm gara un sver vien nedaudz vairāk par pārsimt gramiem. Aste ūdeņu strupastei apaļa, nevis no sāniem saplacināta; tā viņai ir īsa – aptuveni tik, cik puse no ķermeņa garuma, klāta ar matiņiem – diezgan kupla. Mazākā radiniece mēdz dzīvei izvēlēties tās pašas ūdenstilpes, kas noder par mājvietu ondatrai, proti, visādus, ne īpaši dziļus, dāsni aizaugušus ūdeņus. Būtiska atšķirība: aukstajai sezonai tuvojoties, ūdensžurkas pārvācas uz sausajiem biotopiem – prom no ūdenstilpēm. Ondatras gan tā nedara, viņas jebkurā gadalaikā ir uzticīgas slapjumam. Apmatojuma krāsa ūdeņu strupastei daudz neatšķiras no ondatras apmatojuma krāsas: virspusē – uz muguras, galvas un sāniem – dominē dažādas intensitātes brūnie toņi, vēderpuse ir gaišāka – pelēcīgāka. Toties ķermeņa segas jeb vilnas struktūra atšķiras – ondatra izskatās sapinkojusies, allaž nesakopusies, jo zem cietajiem, garajiem akotmatiem jeb segmatiem viņai ir bieza, mazliet viļņaina pavilna. Ūdensžurka, tāpat kā ondatra, labi peld un nirst. Abu sugu dzīvnieki ūdenstilpju krastos mēdz rakt labirintus – ejas, kas ved uz atpūtas un bērnu audzināšanas kamerām, bet, atšķirībā no ondatru raktajām, ūdeņu strupastu alas, loģiski, ir šaurākas, arī īsākas un – zīmīgi – ieeja tām parasti atrodas virs ūdens līmeņa. Tomēr dzīvojamās telpas šajās alu sistēmās gan vienai, gan otrai sugai allaž atrodas krietni virs ūdens līmeņa – neapplūstošās vietās. Ondatrām ir relatīvi garāki, tiesa, strupi nagi – rokamrīki, ko dzīvnieki netur bezdarbībā. Ne velti lielākais Rietumeiropā atzītais ondatru kaitējums civilizācijai ir alu rakšana dambjos un ceļos, kas iet gar ūdenstilpēm.
Vij plostiņus
Ondatras barojas ar ūdens un piekrastes augiem. Viņas ēd, tupot uz tā sauktajiem barošanās plostiņiem jeb galdiņiem. To pamatus ondatras pašas kāda krūma vai biezāka zālāja aizsegā ūdenī izveido, darbojoties ar priekškājām, kurām labi attīstīta satveršanas spēja. Ja vien iespējams, dzīvnieki allaž ietur maltīti vienā un tajā pašā vietā, tādējādi tur uz galdiņiem sakrājas krietni daudz barības atlieku – slānis virs slāņa. Arī galdiņu platums ir ievērojams – to diametrs var būt metrs, pat vairāk. Barību, ko iepriekš sameklējuši un nograuzuši, dzīvnieki uz ēšanas vietu aiztransportē peldot. Plostiņus viņi izmanto arī kā sausuma pleķi, uz kura sēžot, pirms došanās nakts gaitās var maķenīt sakopt sava ķermeņa segu – raupjo, sapinkojušos vilnu.
Olas un zivis neēd
Pastāv viedoklis, ka ondatras apēd daudz gliemežu un vēžu, tomēr pagaidām nekādi pierādījumi neliecina, ka tās būtu iznīcinājušas vai arī izkonkurējušas kādu vietējo sugu. Vēl – pīļu mednieku nomierināšanai: ondatras, pretēji itin izplatītajam uzskatam, neēd ūdensputnu olas. Neviena no strupastu sugām nav olēdāja. Makšķernieku un zivkopju nomierināšanai: ondatras nav arī zivēdājas.
Atgriežoties pie ondatru ēdienkartes pamatu pamata – augiem –, jāteic, ēdienkartē var atrast ļoti daudz ko. Pat nemēģināšu nosaukt visas zināmās tajā ietilpstošās ūdenszāļu sugas. Dzīvnieks ēd dažādas ar slapjumu vairāk vai mazāk saistītu augu daļas, ja vien tās nav indīgas. Protams, barības sastāvs mainās līdz ar veģetācijas stāvokli ūdenstilpēs un ap tām.
Te atkal mazliet jāpievēršas ūdeņu strupastēm, lai pateiktu, ka arī viņas, tāpat kā ondatras, izveido barošanās galdiņus jeb plauktiņus, kas var būt arī peldoši plostiņi. Ne tik lieli kā ondatrām, bet galdiņi ūdensžurkām tomēr ir. Tūdaļ vēl piebildīšu, ka barošanās galdiņi rodas arī bebru pastāvīgajās ēšanas vietās, taču barības atlieku sastāvs tur ir atšķirīgs – rupjāks. Arī izmēra ziņā galdiņi tiem ir lielāki. Jo pašu bebru izmēri taču ir lielāki – uzkrītoši lielāki.
Cieti mati pēdu malās
Nereti cilvēki neatšķir ondatru no bebra vai otrādi, lai gan ne tikai izmēri, bet arī izskats, apmatojuma krāsa un struktūra bebram nav sajaucama ar ondatrai raksturīgo. Bebram turklāt ir ievērojama, virzienā no augšas uz apakšu saplacināta aste. Viņam ir vēl dažādas īpašas pazīmes, tostarp – peldplēves starp visu kāju pirkstiem. Turpretim ondatrai starp garajiem, tievajiem pirkstiem plēvju nav, bet uz priekškājas gar pirkstu malām un gar plaukstas malu atbalsta virsmas palielināšanai ir retas cietu, elastīgu matiņu virtenītes. Tās zināmā mērā aizvieto peldplēves. Pakaļkājas, tāpat kā bebram, ondatrai nedaudz garākas par priekškājām, to pēdas daudz garākas un platākas par priekškāju pēdām, apakšpusē kailas. Starp pakaļkāju slaidajiem pirkstiem, pie pamatnes atrodas tā sauktās nepilnās peldplēves jeb, saprotamāk izsakoties, īpašas ādas krokas. Turklāt, lai palielinātu atgrūšanās virsmu peldot un nirstot, pakaļkājām, tāpat kā priekškājām, ir arī speciāli pielāgots apmatojums – cietu matiņu rindas gar pēdas malu un gar pirkstu malām! Kas kaiš airēties ūdenī vai – arī būtiski! – bradāt pa ūdensaugu peldošām lapām?!
Žurka ūdenī
Ir cilvēki, kas ondatru no bebra atšķir labi, toties sauc to nelabi – par purva bebru, laikam krievu mēles iespaidā. It kā īstie bebri nedzīvotu purvos! Un it kā ondatras dzīvotu tikai purvos! Citi – liriskāki – ļaudis dēvē ondatru par bebra mazo brāli. Dažkārt sauc arī par muskusžurku.
Viena lieta – sauc, cita – jauc. Atkal – jaukšana jeb neatšķiršana? Jā, jo reizēm cilvēki par ondatru notur īsto jeb, zinātniskāk izsakoties, pelēko žurku – tad, kad ierauga šo grauzēju ūdenī. Tas notiek itin bieži, jo pelēko žurku dzīvē ļoti liela nozīme ir dzeramā ūdens pieejamībai; ja nekāda cilvēku radīta ūdens līdzās nav, žurkas var regulāri iet padzerties pie dažādām dabiskām ūdenstilpēm. Pelēkajām žurkām vispār patīk slapjas vietas, un, lai gan nekādu īpašu dabas dotu pielāgojumu nav, viņas samērā labi peld, pat nirst. Tur – pie ūdeņiem – žurkas, starp citu, mēdz satikties ar ondatrām, bet konflikti parasti nerodas, jo šīs sugas nav barības konkurentes. Ondatras, kā zinām, ir veģetārietes, bet žurkas ūdeņos meklē galvenokārt dzīvnieku valsts barību, tostarp – uzsveru! – putnu olas. Lai šādu, padzerties, panašķoties ar ūdensputnu dējumiem, vardēm vai upes vēžiem vai kāda cita iemesla dēļ pie ūdenstilpes atnākušu, pelēko žurku nenoturētu par ondatru, der atcerēties, ka žurkai ir garenāks rumpis un slaidāka galva, smailāks purns, salīdzinoši garākas kājas. Viņai ir lielākas ausu gliemežnīcas un lielākas acis. Astes attiecība pret ķermeni pelēkajai žurkai gan ir aptuveni tāda pati kā ondatrai, toties tā visā garumā ir apaļa, turklāt – vienmērīgi pārklāta ar retiem, maigiem matiņiem. Ķermeņa segas krāsa tipiskai pelēkajai žurkai neko daudz neatšķiras no ondatras kažoka krāsas – paras-ti ir pelēkbrūna. Toties izmērā un svarā pieaugusi žurka vismaz uz pusi atpaliek no pieaugušas ondatras.
Grauž zem ūdens
Ondatrām patīk rosīties krēslā un tumsā. Tā gan nav īpašība, kas atšķir šo sugu no pārējiem Latvijā mītošajiem amfibiotiskajiem grauzējiem, – visi viņi ir krēslas un tumsas dzīvnieki. Visizteiktākie – bebri, vismazāk izteiktie – ūdeņu strupastes. Vairāk vai mazāk, bet visi.
Ja man jautātu, kā ondatra jūtas uz cietzemes, es atbildētu: tizli, līdzīgi bebram. Atšķirībā no spriganās ūdeņu strupastes pa zemi ondatra pārvietojos samērā neveikli: ja, lēni ejot, tad – gāzelīgiem soļiem, ja skrienot, tad – nestabiliem lēcieniem. Ondatras stihija ir ūdens. Tāpēc viņa allaž cenšas uzturēties ja ne ūdenī, tad pēc iepējas tuvu tam. Starp citu, ondatra ilgi – aptuveni četras piecas minūtes – spēj palikt zem ūdens ar vienu ieelpu. Nirstot ūdeni plaušās nekad nesarauj, jo viņai, tāpat kā bebram un ūdensžurkai, ienirstot automātiski aizdarās nāsis. Arī ausis un dzirdes kanāli, starp citu. Mute – nē. Tomēr ēst zem ūdens dzīvnieks nespēj. Grauzt gan spēj. Tikai nejauciet ūdenī graušanu jeb, pareizāk sakot, kaut kā nograušanu ar ēšanu zem ūdens! Spēj grauzt, jo spēj sakļaut lūpas aiz garajiem, līkajiem, oranždzeltenajiem priekšzobiem, kuru galvenais uzdevums ir grauzt – grauzt un tādējādi dilt. Priekšzobiem ir regulāri jādilst, jo tie nepārtraukti aug. Dilst šie zobi savdabīgi: to gali ātrāk un vairāk noārdās iekšpusē, kas pretēji ārpusei jeb priekšpusei nav pārklāta ar tik cietu emaljas kārtu; tādējādi zobu gali izveidojas kaltveidīgi, asi. Turpinot ieskatīties ondatras mutē, jānorāda: gan augšžoklī, gan apakšžoklī abās pusēs – starp priekšzobiem un dzerokļiem atrodas krietnas bezzobainas spraugas. Tās zinātnieku aprindās dēvē par diastēmām, kas gan nav nekas unikāls, ondatrām vien raksturīgs. Diastēmas, tāpat kā visu mūžu augošie un dilstošie, bezsakņu priekšzobi, raksturīgas faktiski visiem grauzējiem.
Stabils pāris
Kā jau tas grauzējam piedien, ondatra ir visai vaislīga suga. Metienā – vismaz kādi seši septiņi, ja ne vairāk, bērni. Vienā vasarā – vismaz divi metieni. Līdzīgi kā tas ir bebriem, arī ondatras ir monogāmas – veido stabilu pāri (tiesa, šī stabilitāte saglabājas tikai gadu), un savu bērnu kultivēšanā iesaistās arī tēvs. Lūk, vēl būtiska ondatru sadzīviska atšķirība no ūdensžurkām, kurām mātīte viena pati rūpējas par jauno paaudzi.
Kā jau tas grauzējam piedien, ondatra ir īsmūžīga – četri gadi jau ir ļoti cienījams vecums. Īsmūžīga, toties plastiska suga. Ja nekas netraucē, šī suga veiksmīgi kolonizē aizvien jaunas un jaunas teritorijas. Kas gan varētu traucēt? Pirmkārt, nelabvēlīgi klimatiskie apstākļi, visvairāk – ūdenstilpju aizsalšana līdz dibenam. Otrkārt, konkurenti (gan par barību, gan par dzīves vietām) – ūdeņu strupastes un bebri. Bebri pret ondatrām īpaši neciešami izturas pavasarī – tad viņi savus «mazākos brāļus» burtiski tiranizē, lai gan, jāteic, tad bebri vispār pret visiem (arī cits pret citu) ir nejauki. Infekcijas slimības, plēsīgie zvēri, plēsīgie putni – arī tie apdraud ondatras. Bet šim apdraudējumam pretim veiksmīgi stāties spēj jau pieminētais vaislīgums un mazprasīgums pret dzīves vietu. Pie apdraudētājiem tīši neminēju medniekus, lai gan ondatra ir Latvijas medījamo dzīvnieku sarakstā (medīšanas sezona – no 1. oktobra līdz 31. martam). Sarakstā ir, bet kontingentā – nav. Mednieki mūsdienās šos zvērus necik čakli neķer.
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2007.gada novembrī.