Pērn ap šo laiku zāļu sieva Līga Eglīte man izstāstīja seno laiku rekonstrukcijas klubu rīkotajā nometnē Kaļiņingradā saklausītos noslēpumus, kā īsti gatavo teiksmaino Ivančaju (иван чай) jeb šaurlapu ugunspuķes lapu tēju. Es nospriedu, ka labāk kaut kāda tēja nekā nekāda, un augusta beigās ķēros pie tējas ievākšanas un gatavošanas. Fermentēto ugunspuķu lapu tēja izrādījās tik lieliska, ka visu gadu to dzēru un pat nespēju sākt rītu bez šā uzmundrinošā dzēriena. Aprakstos par tējas iedarbību minēts, ka tā mazina migrēnu, uzlabo prāta spējas, attīra asinis, uzlabo imunitāti, mazina stresa izraisīto trauksmi un depresiju, ir mūžīgās jaunības eliksīrs, stiprina matu saknes un vēl virkne labumu, ko nespēju novērtēt, jo tādas ligas mani neapgrūtina. Bet ar savu piemēru varu apliecināt, ka Ivančajs lieliski palīdz cīņā ar slinkumu periodos, kad nekur nevar atrast iedvesmu. Jūtu, ka ir atgriezusies atmiņa, un šoziem nesaslimu ne ar iesnām, ne gripu, matu uz galvas tiešām ir vairāk, prieks par dzīvi ir ik dienu. Bet vispārsteidzošākais, ka šogad vairākas sievietes, kas mani pazīst jau sen un kādu laiku nav satikušas, vaicāja, vai neesmu tērējusies plastiskajai operācijai. Varu apliecināt – mans gludais vaigs un laimīgais ģīmis ir dabas dots! Tāpēc nespēju apvaldīt vēlmi dalīties ar lieliskā Ivančaja pagatavošanas recepti, jo daba mums ugunspuķes nolikusi rokas stiepiena attālumā, vajag tikai mazliet pacensties un atrisināt lērumu veselības problēmu! Žēl, ka Latvijā šo tēju neviens neražo, nāksies to gatavot pašam…
Raksta turpinājumu lasiet pdf formātā VV 04/2014
Anitra Tooma