Mugurkaula vietā viņiem ir skrimšļa veidojums – mugurstiegra jeb horda. Viņiem ir slaiks, čūskveidīgs ķermenis. Galvas priekšgalā viņiem ir piltuvveida piesūceknis, kura dibenā atrodas apaļa mute. Gan piesūcekņa piltuvē, gan mutes dobumā, gan arī uz mēles viņiem ir ragvielas plātnītes ar zobveida izciļņiem. Viņiem ir trīs (!) acis: divas no tām izvietotas klasiski – katrā ķermeņa pusē galvas sānos, bet trešā (kas gan nav īsti attīstījusies jeb ir palikusi aizmetņa stadijā, tāpēc tikai nedaudz spēj uztvert vienīgi gaismas spilgtuma izmaiņas) atrodas galvas virspusē apslēpta zem ādas. Ja reiz daļu no man atvēlētā apdrukājamā laukuma jau apraksta pašā sākumā esmu atvēlējis informācijai par to, kas viņiem ir, protams, nedrīkstu vismaz dažos vārdos nepastāstīt par to, kā viņiem nav. Viņiem nav mugurkaula. Viņiem nav ribu. Viņiem nav peldpūšļa. Viņiem nav žokļu. Tā, esmu darījis jums zināmu šo to par to, kas viņiem ir, un šo to par to, kā viņiem nav. Domāju, piekritīsiet, ka beidzot pienācis laiks pateikt, kas viņi ir. Bet varbūt paši jau nojaušat? Jā, nēģi! Viņi ir nēģi.
Bāž vienā maisā
Ja es jautātu, kas ir nēģi, daļa lasītāju droši vien nepareizi atbildētu: zivis. Starp citu, arī zoologi ilgu laiku nēģus un zivis bāza vienā maisā – ieskaitīja zivju (Pisces) klasē. Kad zinātnieki vairs nešaubījās, ka nēģi ir par zivīm primitīvāki, senāki dzīvnieki, tos kopā ar miksīnām apvienoja īpašā – apaļmutnieku (Cyclostomata) klasē. (Atceraties: viņiem ir piltuvveida piesūceknis, kura dibenā atrodas apaļa mute?) Arī es, runādams vai rakstīdams par nēģiem, parasti dēvēju šos dzīvniekus par apaļmutniekiem, bet…
Viss, arī dzīvnieku klasifikācija, mainās (attīstās, pilnveidojas); mūsdienās jau plaši akceptēta ir jauna sistemātika, kurā zivis sašķirotas divās klasēs – skrimšļzivis (Chondrichtyes) un kaulzivis (Osteichtyes) – un iekļautas žokļaiņu (Gnathostomata) virsklasē, savukārt nēģi nokļuvuši bezžokļaiņu (Agnatha) virsklases nēģu (Cephalospidomorphi) klasē. Atšifrējot nēģu klases jaunāko zinātnisko nosaukumu, ieguvu latviskojumu: tādi, kam strauji mainās galva. Uz mūsu planētas nēģi parādījās jau akmeņogļu laikmetā (aptuveni pirms trīssimt miljoniem gadu) un mīt joprojām. Vai esat tos redzējuši?
Septiņas spraugas vienā rindā
Tiem, kuri nēģus nav redzējuši, bet vēlas redzēt, iesaku aplūkot šos dzīvniekus… Nē, ne zooloģiskajā dārzā! Zooloģiskajā dārzā nēģus netur, jo tur nav iespējams nodrošināt tiem atbilstošus dzīves un arī eksponēšanas apstākļus. Visvieglāk, visērtāk nēģus aplūkot tirdzniecības vietās – stendos un paviljonos, kur pārdod zivis, lai gan nēģi, kā zinām, nav zivis. Tur tos redzēsiet – ja ne gluži dzīvus, tad, iespējams, pusdzīvus; ja arī pusdzīvus ne, tad varbūt vismaz saldētus; ja pat ne saldētus, tad ceptus vai marinētus vai ceptus un marinētus. Aplūkojiet! Apskatiet uzmanīgi – droši vien atklāsiet, ka bez manis iepriekš jau uzskaitītajiem “nav” un “ir” nēģiem vēl šis tas ir un šā tā nav. Varbūt ievērosiet, ka nēģiem, atšķirībā no zivīm, nav pāra (krūšu un vēdera) spuru, bet ir tikai muguras un astes spuras. Noteikti pamanīsiet, ka abpus viņu ķermenim atrodas septiņas rindā izkārtotas spraugas – žaunu atveres. Ieskatieties – nēģiem ir tikai viena (!) nāss jeb ožas orgāna ārējā atvere. Ja rodas iespēja piekļūt kulināri neapstrādātiem nēģiem, pataustiet: tiem ir gļotains ķermenis, bet nav zvīņu.
Latvijas teritorijā sastopami trīs sugu nēģi. Tie visi pieder nēģu (Petromyzontiformes) kārtas nēģu (Petromyzontidae) dzimtai.
Upes nēģi
Vispirms un galvenokārt turpmāk stāstīšu par to sugu, kura pie mums aplūkojama zivju tirgošanas vietās, – par aptuveni 30-40 centimetrus garo upes nēģi (Lampetra fluviatilis).
Visi pieaugušie upes nēģi dzīvo jūrā, parasti – dziļumā. Tur trīsacainie viennāši negausīgi barojas: uzbrūk nelielām zivīm – galvenokārt brētliņām, reņģēm un salakām, pirmām kārtām lēni peldošām, novārgušām.
Nēģis piesūcas zivij ar piltuvveidīgo piesūcekni, ar ragvielas plātnītēm pārvīlē upura ādu un ievada brūcē īpašu dziedzeru, kas pēc uzbūves zināmā mērā līdzinās čūsku indes dziedzeriem, izdalītu vielu; tā neļauj sarecēt laupījuma asinīm, tādējādi atvieglojot uzbrucējam to iesūkšanu mutē. Bet nepārprotiet – neuzskatiet nēģi par īstenu asinssūcēju, kas pārtiek tikai no asinīm. Viņš no upura izsūc visu, ko vien var: asinis, iekšējos orgānus, muskuļus. Ja neizdodas neko nomedīt, tas neatsakās arī no dažādu nobeigušos dzīvnieku audu sulām.
Paēdis nēģis ikreiz nolaižas jūras dziļumā un ierokas smiltīs, kur uzturas, kamēr barība pilnīgi sagremota. Pēc tam atkal steidz ēdmaņas meklējumos.
Pēc divu trīs gadu dzīves jūrā pienāk laiks attaisnot savu nosaukumu “upes” nēģis – pienāk laiks doties uz nārsta vietām. Upes nēģi nārsto saldūdenī – upēs, turklāt lielākoties tajās upēs, kurās aizritējusi viņu bērnība. Kā dzīvnieki atrod tieši savas upes, pagaidām vēl droši nav zināms. Versija: ar ožas palīdzību.
Viena daļa upes nēģu sāk iepeldēt upēs jau vasaā, bet visintensīvāk šis process noris rudenī, jo īpaši – oktobrī un novembrī; tas turpinās līdz ziemas vidum, tad nedaudz pierimst, lai ar pilnu sparu atkal atsāktos pavasarī. Agrāk ieceļojošie dzīvnieki dodas uz upju augšteci, ceļojuma laikā briedinot sevī dzimumšūnas, bet pavasara migranti parasti paliek tuvāk lejtecei, jo ir jau jūrā paguvuši fizioloģiski pietiekami sagatavoties nārstam. Īsi sakot, jo vēlāk upes nēģi upēs iepeld, jo tuvāk grīvai tie paliek nārstot. Uz vairošanās vietām dzīvnieki ceļo tumšās bezmēness naktīs. Gaišo diennakts periodu viņi pārlaiž, noslēpušies zem akmeņiem, siekstām, pārkareniem krastiem. Nārsta ceļojuma laikā tie nebarojas, izmanto jūrā uzkrātās tauku rezerves, tāpēc nu jau vairs nevajadzīgās zobveida plātnītes dzīvnieku mutē un uz mēles zaudē asumu, nu jau vairs nevajadzīgais barības vads atrofējas. Cīnīdamies ar upes straumi un dažādiem dabiskiem un cilvēku radītiem šķēršļiem, nēģi pamazām novājē: kļūst vieglāki un – kas ir pats interesantākais – arī īsāki. Toties palielinās dzīvnieku muguras spuras. Viņu ķermeņa virspuse top tumšāka – pelēcīgi zaļos toņus nomaina iezilgani brūnzaļa krāsa. Apakšpuse gan – kā bijusi, tā arī paliek gaiša.
Upes nēģu nārsts noris pavasarī, visbiežāk maijā, kad ūdens sasilis vismaz līdz desmit grādiem. Nārsta periodā dzīvnieki pārstāj vairīties no gaismas. Viņi uzmeklē oļainus, granšainus, neaizaugušus, samērā straujus upes posmus, kur, sadalījušies pa pārīšiem, iekārto ligzdiņas. Nēģu tēviņš, kurš šai laikā, starp citu, ir itin nelaipns pret vīriešu dzimuma sugasbrāļiem, attīra no dūņu aplikumiem izraudzīto nārsta vietu un, ar mutes piesūcekņa palīdzību pārvietojot akmentiņus, veido upes gultnē iegarenu iedobīti, ko mātīte pēc tam padziļina. Kad ligzda gatava, mātīte piesūcas pie iedobītes malas tā, lai galva būtu vērsta pret straumi, bet tēviņš piesūcas mātītes galvai un apvijas tās ķermenim. Tēviņa agresivitāte zūd, viņš tagad nepievērš uzmanību pat tam, ka nav vienīgais mātītes kavalieris… Katra upes nēģu mātīte iznērš ne mazāk kā 15 tūkstošus sīku (aptuveni 1 mm) ikriņu, kuri pielīp pie smilšu graudiņiem un oļiem.
“Kāzu” ceļojums, ligzdas būvēšana un ikru nēršana prasa no dzīvniekiem maksimālu spēku atdevi, tādēļ pēc nārsta viņi, nomocījušies un vārgi, nolien dažādās tumšās slēptuvēs, kur pāris nedēļu laikā sagaida nāvi… Tātad nēģi nārsto tikai reizi mūžā.
Aptuveni 10–15 dienas pēc ikriņu iznēršanas no tiem izšķiļas trīs četrus milimetrus gari iedzelteni kāpuriņi. Nepilnu nedēļu šie sīkaļas nekustīgi guļ upes dibenā, kamēr izaug vismaz puscentimetru gari. Tad mazuļi atrod irdenākas smilšainas vietas upes gruntī un ierokas tajā. Aizrit vēl divas trīs nedēļas. Nēģēni pamet ierakumus un ļaujas upes straumei, līdz nokļūst kādā aizaugušā, rāmā līcītī, tur ieurbjas dūņās un sāk intensīvi baroties ar sīkām dzīvu un atmirstošu augu daļiņām.
Lielākā daļa kāpuriņu šādu vai tādu iemeslu dēļ aiziet bojā. Tie samērā nedaudzie, kas izdzīvos, vasaras beigās, kad būs sasnieguši divu trīs centimetru garumu un kad ūdens būs atdzisis līdz desmit grādiem, sameklēs iespējami dziļākās vietas, lai pārlaistu tajās ziemu. Tie, kuriem izdosies pārziemot, nākamajā vasarā turpinās dzīvi kāpura stadijā.
Atšķirībā no pieaugušajiem nēģiem, kāpuri ir akli, acis viņiem paslēptas zem ādas, tik tikko samanāmas, arī mutes forma ir nevis apaļa, bet stūrainas spraugas veidā, ragvielas zobiņu nav, žaunu atveres – trijstūrainas, atrodas īpašās sānu rievās.
Kāpuri tik ļoti atšķiras no pieaugušajiem nēģiem, ka ilgu laiku cilvēki tos uzskatīja par patstāvīgu dzīvnieku sugu. Tikai 19.gadsimta vidū vācu dabas zinātnieks Millers noskaidroja: tārpveidīgie radījumi ir nēģu kāpuri. Tautā nēģu kāpurus pierasts dēvēt par ņurņikiem. Ņurņika jeb kāpura stadijā upes nēģi atrodas vismaz četrus gadus. Pēc tam, kad tie izauguši bez maz desmit centimetrus gari, noris ilgstoša (no rudens līdz pavasarim) metamorfoze jeb pārvēršanās, kuras laikā dzīvnieki nespēj uzņemt barību. Pēc pārvēršanās ņurņiks kļūst par aptuveni 15 centimetrus garu “pilntiesīgu” upes nēģi un aprīlī vai maijā dodas uz jūru.
Jauno upes nēģu dzīve, kā nojaušat, nenoris gludi. Atkārtošos: no daudziem tūkstošiem kāpuru tikai nedaudzi sasniedz pieauguša indivīda stadiju. Upēs ņurņikus izķer zivis. Ignorējot makšķerēšanas noteikumos ierakstīto aizliegumu, tos diemžēl izķer arī makšķernieki, kas nēģu kāpurus atzinuši par labu uz āķa spraužamu ēsmu. Ne mazumu kāpuru noindē (lai man piedod “pareizas” eiroatskaites sacerošie ierēdņi!) daudzviet joprojām neattīrīti vai nepilnīgi attīrīti sadzīves un rūpnieciskie notekūdeņi, kas ieplūst upēs. Visas upes plūst uz jūru. Tāpēc un ne tikai tāpēc arī jūra daudzviet ir krietni “piecūkota” – no piesārņojuma iet bojā pieaugušie nēģi, iet bojā zivis – samazinās nēģu barības bāze. Piesārņojums arī traucē uz nārsta vietām ceļojošiem dzīvniekiem orientēties – atrast savu upi. Ceļojumu upēs apgrūtina (vietām to padara pilnīgi neiespējamu) daudzi un dažādi aizsprosti, dambji Ceļojumu neapstrīdami apgrūtina (ļoti daudziem ceļotājiem to pavisam pārtrauc…) zvejnieku izlikti murdi, kas, piebildīšu, katrā nēģu zvejas vietā ir īpaši, no citām vietām atšķirīgi, jo pielāgoti konkrētās upes īpatnībām. Nēģu ķērāji savus uz nārsta teritorijām migrējošos upurus zvejo vasaras nogalē, viņi tos zvejo rudenī, kad parasti iegūst vislielākos lomus, un zvejo ziemas pirmajā pusē. Nēģi nokļūst ne tikai legālo zvejotāju murdos, bet diemžēl arī daudzos maluzvejnieku izliktos ķeramrīkos.
Zinātāji teic, ka, salīdzinot ar agrākiem laikiem, upes nēģu Latvijas ūdeņos palicis krietni mazāk. Starp citu – ticat vai neticat – senāk upes nēģu pie mums bijis tik daudz, ka cilvēki varējuši atļauties tos zvejot ne vien pārtikai, bet arī lauku mēslošanai…
Strauta nēģis
Mazliet vieglāka dzīve ir strauta nēģiem (Lampetra planeri), jo tie uz jūru neceļo, visa viņu būšana aizrit saldūdenī. Protams, arī strauta nēģi necieš piesārņotu ūdeni. Pieaudzis strauta nēģis ir 16-20 centimetrus garš. Ārēji tas maz atšķiras no upes nēģa; galvenā īpatnība – zobveida izaugumi uz mutes ragvielas plātnītēm ir neasi, noapaļoti. Tas tāpēc, ka pēc pārvēršanās strauta nēģi nemaz neuzņem barību. Viņi to var atļauties, jo pieauguša dzīvnieka stadijā pavada tikai dažus sava mūža mēnešus. Šo laiku katrs dzīvnieks izmanto, lai sameklētu partneri un radītu pēcnācējus. Nārsto agri pavasarī un pēc nārsta drīz vien nobeidzas. Strauta nēģu mātītes iznērš samērā maz ikru, katra – tikai vienu divus tūkstošus. Šīs sugas ņurņiki līdz metamorfozei dzīvo četrus gadus, ierakušies dūņās un gruntī nelielu upīšu un strautu piekrastes joslā.
No Ziemeļjūras Baltijas jūrā mēdz iepeldēt un līdz Latvijas ūdeņiem retumis atmaldīties aptuveni metru garais jūras nēģis (Petromyzon marinus). Reizēm tas iemaldās arī lielākajās Latvijas upēs (galvenokārt to lejtecē).
Ilmārs Tīrmanis
Publicēts 2005.gada oktobrī.