Šis ir viens no provokatīvākajiem apgalvojumiem, kādu popularizē neaugsmes kustības domubiedri Eiropā un pasaulē. Mēs dzīvojam laikā, kad nemitīgi tiek runāts par stagnāciju, nabadzības pieaugumu, aizvien pieaugošu nevienlīdzību un sociālekoloģiskām katastrofām, un rodas pārliecība, ka visas nelaimes izraisa ekonomiskā krīze un izaugsmes trūkums. Savukārt «Degrowth» zinātnieki un praktiķi apgalvo, ka tieši bezgalīga izaugsme pārapdzīvotā planētā ir visu problēmu cēlonis un ka mūsu attīstība ir kļuvusi absolūti neekonomiska, ekoloģiski neilgtspējīga un fundamentāli netaisnīga. Visi šie jautājumi tika apspriesti piektajā «Degrowth» konferencē, kas 2016. gada vasaras nogalē norisinājās Budapeštā Ungārijā. Konferencē piedalījās arī šā raksta autori.
«Degrowth» kustība aizsākās 20. gadsimta 70. gados pēc klasiskā Romas kluba ziņojuma «Izaugsmes robežas» («Limits to Growth»), taču plašāku popularitāti guva tikai pēdējās desmitgadēs. 2008. gadā Parīzē notika pirmā «Degrowth» konference, un 2009. gadā Lielbritānijas valdības Ilgtspējīgas attīstības komisijas ziņojums tika publicēts grāmatā «Labklājība bez izaugsmes» («Prosperity Without Growth: Economics for a Finite Planet»; Tim Jackson), kas guva plašu popularitāti pasaulē un ir tulkota daudzās valodās. Pat Eiropas Savienība diskutē par nepieciešamību mainīt to, kā mēs vērtējam attīstību.
Iekšzemes kopprodukts (IKP), ko politiķi uzskata par būtiskāko valsts attīstības rādītāju, neatspoguļo tās labklājību un ignorē vides un sociālos aspektus. Uz to jau ir norādījuši daudzi, tostarp Džozefa Stiglica (bijušais Pasaules Bankas ekonomists, Nobela prēmijas laureāts) vadītā komisija ziņojumā Francijas valdībai. Eiropas Komisija laikā, kad to vadīja H. M. Barrozu, pat uzsāka iniciatīvu «Viņpus IKP» («Beyond GDP»; www.beyond-gdp.eu), kas tagad šķiet apsīkusi. Tajā pašā laikā vairāki pētījumi norāda, ka IKP rādītāja palielinājums nenozīmē labklājības un iedzīvotāju apmierinātības ar dzīvi pieaugumu (Easterlin paradox) un ekonomiskā izaugsme ir cieši saistīta ar strauju dabas resursu izsmelšanu, kā arī atkritumu un piesārņojuma daudzuma pieaugumu, kas apdraud ekonomikas un cilvēces eksistenci bez iespējas laboties (klimata pārmaiņas, biodaudzveidības samazināšanās, pārtuksnešošanās, arī pārtikas un enerģijas cenu pieaugums).
Neaugsmes argumentācija pamatos ir ļoti vienkārša, proti, bezgalīga jeb neierobežota izaugsme nav iespējama uz ierobežotas planētas, un pēdējās desmitgadēs arvien pieaug pierādījumu spektrs tam, ka ekonomiskā izaugsme kā pašmērķis agrāk vai vēlāk būs pašiznīcinoša. Ir pilnīgi skaidrs, ka ierobežotā pasaulē, kādā mēs dzīvojam, ar ierobežotiem dabas resursiem un ierobežotām vides iespējām asimilēt radīto piesārņojumu nemitīga visu sistēmu izaugsme nav iespējama.
Ir būtiska atšķirība starp attīstību un izaugsmi. Tāpēc jāakcentē būtu nevis izaugsme, bet gan attīstība, kas nozīmē kvalitatīvas pārmaiņas. Attīstībai ir nepieciešama ne tikai augsme, bet dažkārt arī samazinājums, piemēram, enerģijas un materiālu patēriņa, izmešu un atkritumu, daudzām sabiedrības grupām – arī patēriņa. Šo pieeju mēdz dēvēt par neaugsmi (degrowth). Ilgtspējīga neaugsme aicina samazināt ražošanas un patēriņa tempus, pievēršot lielāku uzmanību mūsu dzīves un planētas ekosistēmu labklājībai. Nākotne ir atvērtai, bet lokalizētai ekonomikai, kas nepārsniedz planētas ekoloģiskās robežas un nodrošina taisnīgu resursu un ienākumu sadalījumu sabiedrībā.
Šādas ekonomikas aizmetņi jau ir vērojami visā pasaulē, arī Latvijā, piemēram, tiešās pirkšanas pulciņi, kas, apejot starpniekus, saved kopā patērētājus un bioloģiskās produkcijas ražotājus, vietējās valūtas un laika bankas, kas, aizstājot naudu, ļauj cilvēkiem apmainīties ar precēm un pakalpojumiem, kā arī daudzi citi solidaritātes ekonomikas piemēri.
Neaugsmes ideja ir nākusi no Rietumu domātājiem, bet līdzīgi koncepti pastāv arī tradicionālajās kultūrās visā pasaulē, piemēram, eco-swaraj Indijā, ubuntu Dienvidāfrikā un buen vivír Dienvidamerikā, kas balstās līdzīgās vērtībās, kādas cildina neaugsmes piekritēji, – laime, gādība un prieks.
Budapeštas «Degrowth» konferencē salīdzinoši maz laika tika veltīts diskusijām par to, vai neaugsme ir vai nav nepieciešama, jo zinātnieku un praktiķu lokā, kas darbojas ar šiem jautājumiem, ir liela vienprātība: neviens no ierastajiem attīstības scenārijiem nespēs nodrošināt ilgtspējīgu attīstību un ietver lielus riskus sabiedrības ilgtermiņa pastāvēšanai. Tādēļ diskusijas raisījās par to, ko un kā mums vajadzētu darīt, lai veidotu alternatīvas pašreizējiem vides, sabiedrības un ekonomikas modeļiem. Citiem vārdiem sakot, mums vajag «dekolonizēt savas izvēles», jo mēs visi esam uzauguši pasaulē, kur ekonomika tiek cildināta kā dominējoša un šķietami pašpietiekama sfēra, bet nemitīgās modernizācijas gaitā esam pazaudējuši saikni ar savu fundamentālo atkarību no vides, ekosistēmām, dabas resursiem, nevēlamies pieņemt, ka vide nespēs atjaunoties un nodrošināt cilvēkus ar jebko, ko patērētājsabiedrība sagribēs. Šajā brīdī daudziem varētu rasties jautājums: kāpēc nodarboties ar utopijām? Bet pretjautājums būtu: kāpēc pieturēties pie pašreizējās utopijas, kas sludina bezgalīgu izaugsmi? Kas tad galu galā ir vairāk utopiski?
Resursi
«Degrowth» konferences mājaslapa: www.budapest.degrowth.org.
Galvenās prezentācijas pieejamas «YouTube» (atslēgas vārds – Budapest «Degrowth» Conference 2016).
Neaugsmei ir veltīta apakšnodaļa arī šogad izdotajā grāmatā «Klimats un ilgtspējīga attīstība» Māra Kļaviņa un Jāņa Zaļokšņa redakcijā (grāmatas elektroniskā versija pieejama: issuu.com/janisbrizga/docs/klimats-gr__mata).
Ļoti vērtīga visiem interesentiem būs arī 2015. gadā izdotā «Neaugsmes vārdnīca» («Degrowth: A vocabulary for a new era», elektroniski – vocabulary.degrowth.org), par kuru Londonas Ekonomikas skolas profesors Deivids Grēbers (David Graeber) raksta: «Laikā, kad politikas, ekonomikas un intelektuālie līderi mūs iedrošina, ka nekas fundamentāls vairs nav jāapšauba, nekas nevarētu būt svarīgāks par kustību – domu un rīcības –, kuru reprezentē šī grāmata par neaugsmi.»
Elgars Felcis, Latvijas Universitātes SUSPLACE projekta pētnieks (www.susplace.net)
Jānis Brizga, biedrības «Zaļā brīvība» priekšsēdētājs (www.zalabriviba.lv)
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2017