Pat pavirši sekojot līdzi veciem jaunumiem vides jomā, var pamanīt, ka viena no lielākajām problēmām pasaulē ir zivju pārzvejošana. Tajā pašā laikā Pasaules Veselības organizācija iesaka reizi vai divas nedēļā apēst pa zivtelei. Vai ir iespējams šo ieteikumu ņemt vērā, neapdraudot ūdeņu ekosistēmas un nākamo paaudžu iespējas tikt pie zivs filejas un suši? Jā.
Ar pārzvejošanu ir līdzīgi kā ar daudzām citām vides problēmām – ir slikti, bet ne viss un visur. Jā, ir sugas, no kuru zvejošanas vajadzētu atturēties pilnībā, ir zvejas rīki, kurus būtu vērts izslēgt no zvejnieku ikdienas, bet ir arī zivis, kuras bez bažām varam ēst regulāri. Katru gadu Pasaules Dabas fonds (WWF) atjauno savu Zivju gidu, kas ikvienam palīdzēs nodarboties ar orientēšanās sportu tirgū un veikalos.
Dabas fonda Latvijas pārstāvniecība izdevusi gan taustāmu, gan virtuālu bukletu (www.pdf.lv) latviešu valodā, kur detalizēti izskaidrots, kurām zivīm vajadzētu vai nevajadzētu nonākt uz mūsu šķīvja. Tiesa, skaidrs, ka ne kurš katrs patērētājs pirms maltītes studēs bukletu, kurā vairāki desmiti sugu vēl sadalīti pa zvejas reģioniem, zvejošanas paņēmieniem u.tml. Tāpat – ja nu pēkšņi sagribas zivi, bet «enciklopēdijas» nav līdzi? Te talkā nāks ļoti mazais «Vides Vēstu» zivju gids, kurš pastāstīs, ko noteikti nevajag un ko pilnīgi droši var.
Jā
Visur pasaulē ēst zivis ilgtspējīgi palīdz MSC sertifikāts. Šī zilā emblēma uz iepakojuma nozīmē, ka konkrētajā reģionā populācija ir labā stāvoklī un zvejošanai izmantota, cik iespējams, saudzīgākā metode. Notiek arī normāla loma reģistrēšana, un zvejniecības menedžeri ir kaut ko dzirdējuši par labu pārvaldību. Piemēram, brētliņai Baltijas jūrā ir piešķirts šis sertifikāts. Nelaime vien tāda, ka, piemēram, aizejot uz tirgu un pērkot svaigas brētliņas, uz to sāniem nebūs uztetovēts MSC logo. Atliek vien pašam interesēties un zināt. Bez sirdsapziņas pārmetumiem mierīgi varam ēst arī siļķes un butes. Ko darīt tad, kad apnīk? Izmēģināt jaunas receptes! Kaut gan statistiski vidējam Latvijas iedzīvotājam diez vai kaut kas varētu apnikt, jo zivis mēs ēdam tik maz, ka teorētiski apnikumam nevajadzētu iestāties.
Tā kā audzētavās audzēto zivju daudzums aug un aug, arī labākajām audzētavām ir savs sertifikāts – ASC. Ar šo sertifikātu apveltītās audzētavas rūpējas par to, lai šis rūpals neatstātu negatīvu ietekmi uz vietējo vidi.
Bieži vien pret dažādiem vides sertifikātiem cilvēki mēdz būt skeptiski, jo bundžiņā varot iepildīt jebko, kam nav nekāda sakara ar atbildīgu strādāšanu. Man pašai ir paziņa, kas Barselonā tirgo garšvielas, izmantojot negodīgi iegūtu Eiropas Savienības zaļo lapiņu. Sistēmu esot viegli apiet, ja dzīvo tik lielā valstī, kur, ievedot pētersīļus no viena reģiona, bet lauru lapas no cita, vairs neviens nevar izsekot līdzi tam, kas un kā audzēts. Neviens Katalonijas gailis Andalūzijas pētersīļiem pakaļ nedzied! Bet MSC sertifikātam ir laba drošības kontrole – laiku pa laikam produktiem ar MSC logo tiek veiktas DNS analīzes, lai pārbaudītu, vai bundžiņā tiešām ir zivis no reģiona, kas ar labu un godīgu darbu izcīnījis sertifikātu, vai arī tur salikts kas lētāks un vieglāk iegūstams. Laba sistēma!
Labā pārvaldība un pati sertifikāta nokārtošana, protams, rada izmaksas, kā rezultātā zivīm ar šo logo vajadzētu būt dārgākām par «parastajām» zivīm. Kurš tad tādas gribētu pirkt? Vai tādas maz var atļauties «parastais» cilvēks? Novērtējot lielākos MSC draugus pasaulē, skaidrs, ka šādas zivis nav paredzētas tikai izsmalcinātām vakariņām «Oskara» balvas pasniegšanas ceremonijas naktī. Viens no lielajiem partneriem ir «McDonalds». Jā, šim ātrās ēdināšanas restorānam daudz ko var pārmest, bet Ziemeļamerikā, Eiropā un Brazīlijā viņi zivju ēdienos izmanto tikai sertificētas zivis un strādā pie tā, lai līdzīgi būtu arī citās valstīs. Tāpat starp lielākajiem «labo» zivju izplatītājiem ir budžeta klases pārtikas veikalu ķēdes «Lidl» un «Aldi». Vēl, esot ārzemēs, diezgan droši var doties uz «Tesco», «Carrefour» un «Walmart» veikaliem – tur būs MSC! Un no visiem ēdinātājiem līderis pasaulē ir «IKEA» – tieši «IKEA» ēdnīcās ir visplašākā MSC zivju izvēle. Tā ka – ja apmaldāties mēbeļu veikalā tā, ka vairs nekad netiekat no tā ārā, vismaz līdz mūža galam varat ēst sertificētas zivis.
Interesanti, ka lielo partneru sarakstā ir tikai viens uzņēmums, kuru varētu saistīt ar izsmalcinātu dzīvi un biezu maku, – tā ir viesnīcu ķēde «Hilton». Tās vadība līdz 2022. gadam apsolījusies panākt, ka 25 procenti no viņu restorānos pieejamajām zivīm būs ar MSC vai ASC sertifikātu. Tas, protams, ir labi, bet, ņemot vērā to, ka «McDonalds», «Lidl» un «Aldi» jau sasnieguši krietni labākus rādītājus, skaidrs, ka MSC nav bagātnieku privilēģija. Protams, var sacīt, ka šī ir stratēģija zaļa tēla radīšanai, kuras mērķis ir tikai un vienīgi vairāk nopelnīt. Bet, ja godīgi, man ir pilnīgi vienalga, kāpēc uzņēmumi veic videi draudzīgas izvēles – tāpēc, ka akcionāru sirdis ir kā dimanta oliņas, vai tāpēc, ka tā var palielināt peļņu. Ietekme uz vidi no tā nemainās.
Nē
Šogad ir divas Latvijā iemīļotas zivis, kurām vajadzētu iet ar lielu līkumu, – zutis un Baltijas jūras menca. Ar abām ir tik slikti, ka, ja cilvēki nesāks ēst atbildīgāk tagad, jau pēc dažiem gadiem šo zivju vairs nebūs vispār. Zuša gadījumā nelaime ir tā, ka nav iespējams kaut kāds nākotnei draudzīgais zutis vai populācijai draudzīga zuša ēšana. Eiropas zutis vairojas vienā vietā pasaulē – Sargasu jūrā. Kāpēc tikai tur? Neviens īsti nezina. Ja zinātu, problēmu varētu risināt – mākslīgi varētu audzētavās radīt tieši tādus apstākļus, kas nepieciešami zuša nārstam, un tad mēs dzirdētu, kā grand zušu demogrāfiskie sprādzieni. Tomēr tas nav iespējams. Kas tad ir tā zušu pavairošana, par kuru citreiz dzirdam? Tā nav nekāda pavairošana. Zušu tīneidžerus, kuri no piedzimšanas Sargasu jūrā dodas atpakaļ uz Eiropu, pie kontinenta krastiem nozvejo, un šos nozvejotos īpatņus ielaiž ūdenstilpēs dažādās Eiropas valstīs. To nekļūst vairāk, tie vienkārši tiek pārvietoti. Nav iespējams zušu nārsts un nākšana pasaulē mākslīgos apstākļos. Tā ka, ja kāds jums cenšas iestāstīt, ka viņa zuti var ēst, jo tas taču audzēts audzētavā, paskatiet, vai šim cilvēkam no meliem nekust ausis.
Ar mencām ir drusciņ labāk – nav tā, ka nevienu mencu nedrīkst ēst. Drīkst, drīkst! Mencām no Barenca un Ziemeļjūras pat ir jau izslavētais MSC sertifikāts. Taču šobrīd ir jāatsakās no Baltijas jūras mencas, jo tieši tā ir uz iznīkšanas robežas. Šiverīgiem prātiem varētu šķist, ka var taču aizņemties zivis no vietām, kur to ir gana, un izlaist Baltijas jūrā, lai vairojas. Tomēr tā vis neies krastā, jo Baltijas menca ģenētiski atšķiras no citām mencām, gluži kā Baltijas jūra būtiski atšķiras no citām jūrām. Kaut arī mūsu jūra ir sāļāka par Ķīšezeru, tā ir krietni saldāka par «parasto» jūru. Un organismi, kas te dzīvo, tam ir piemērojušies un grib dzīvot tieši tik saldu dzīvi. Ja uz Baltijas jūru tiktu deportētas, piemēram, Barenca jūras mencas, tās te nespētu ne uzdzīvot, ne izdzīvot, jo gribētos vairāk sāls. Bet labā ziņa patērētājam ir tā, ka no mencas nav jāatsakās pavisam. Vienkārši pagaidām jāizvēlas kāda cita, ne mūsu pašu vietējā un mīļā.
Bet kas tad īsti noticis ar Baltijas mencu? Līdz galam neviens nezina, kāpēc tik ļoti samazinājies to skaits un svars. Jā, mencas mūsu jūrā ir pamatīgi notievējušas. Iespējams, tāpēc, ka lielās un daudzās zivis vienkārši brutāli izzvejotas. Iespējams, tāpēc, ka Baltijas jūras bezskābekļa zonas turpina plesties un mencām trūkst labu vietu, kur nārstot un atviegloti uzelpot. Iespējams, traucē piesārņojums. Iespējams, pie vainas roņi. Vienprātības nav, taču tam piekrīt arī zvejnieki – loms šobrīd ir nenopietns. Tik tievi īpatņi tiktu novērtēti vien modes industrijā.
Taču vienmēr tas tā nav bijis. 80. gados Baltijas jūra bija pilna ar mencām. Tik pilna, ka 22 procenti no visa pasaules mencu loma tika nozvejotas mazajā Baltijas jūrā. Tādas dzīres 21. gadsimtā mums tikai sapņos rādās, un pēdējie gadi nav nesuši neko labu. Kādu laiku Baltijas jūras austrumu mencām (tātad – arī tām, kas dzīvo pie Latvijas krastiem) pat tika piešķirts MSC sertifikāts, bet 2015. gadā tas tika apturēts, jo kļūst sliktāk un sliktāk ar katru gadu.
Nav tā, ka viss jau ir zaudēts un nu atliek tikai gaidīt, vai pēdējā menca izzudīs pēc trim vai astoņiem gadiem. Pastāv iespēja mencu glābt. Baltijas jūras kaimiņiene Ziemeļjūra ir tuvākais labais piemērs – tur ap 2006. gadu menca bija uz izmiršanas sliekšņa. Tika ieviesti tās aizsardzības pasākumi. Dūklavs neticēs, bet tas nozīmēja arī ļoti būtisku zvejas ierobežošanu. Un tagad Ziemeļjūras mencai ir MSC sertifikāts. Tas nozīmē, ka varam to ēst bez bēdu. Pie viena tas rada ienākumus arī zvejniekiem – tādas mencas, kādas šobrīd dzīvo un nonāk tīklos Baltijas jūrā, maksā grašus. Zvejnieki, kuri zvejo tikai Baltijas mencu, skaidri redz, ka tirgus cena ir zema un vairs nav izdevīgi to zvejot un tirgot – jālūkojas pēc citiem ienākumu avotiem. Vēl 2012. gadā no visām zivīm mūsu jūrā tieši menca zvejniekiem sniedza vislielākos ienākumus – 77 miljonus eiro. Topa augšgalā turējās arī siļķe ar 64 miljoniem un brētliņa ar 45 miljoniem. Bet jau pēc diviem gadiem siļķe pelnīja 71 miljonu, brētliņa – 52 miljonus, bet menca – vairs tikai 35 miljonus eiro. Šīs izmaiņas norāda ne tikai uz to, ka ar mencu ir slikti, bet arī uz to, ka siļķi un ķilavu gan var ēst bez bēdu.
Būs vai nebūs – tāds ir jautājums
Katru gadu oktobrī Luksemburgā satiekas visu Eiropas Savienības dalībvalstu zivsaimniecības ministri, lai vienotos par nākamajām zvejas kvotām. Tostarp tiek lemts arī par to, cik mencu varam izzvejot no Baltijas jūras. Ne es, ne kaut kādi mistiski zaļie, bet gan Starptautiskā Jūras pētniecības padome, kas apvieno aptuveni 5000 jūras pētnieku, jau gadiem iesaka zvejot mazāk, nekā beigās tiek nolemts. Jo, lai kāds arī būtu iemesls mencu populācijas samazinājumam, skaidrs, ka zvejošana te nepalīdzēs. Tas ikvienam ir skaidrs – ja nebūs mencu, nebūs, kas nārsto un nodrošina jaunās mencu paaudzes eksistenci. To ir sapratuši pat tie mani draugi, kuru apjausma par vides problēmām ir minimāla.
Arī šogad lemts zvejot vairāk Baltijas mencu, nekā iesaka zinātnieki. Tā mēs dodamies pretim Baltijas jūrai bez mencām. Ja jau mierīgi var ēst mencas, kas augušas citur, varētu rasties lieliska ideja – lai jau tās Baltijas mencas iet pie velna! Ēdīsim tās no Barenca vai Ziemeļjūras – tad ta nu problēma! Cilvēka šķīvī tiešām problēma nebūtu liela. Taču menca ir nozīmīga ne tikai radības kroņa pusdienām, bet arī jūras ekosistēmai. Menca ir nozīmīgs plēsējs. Ja nav plēsēja, savairojas to barība. Šajā gadījumā shēma varētu būt šāda: nav mencu, savairojas brētliņas; ir daudz brētliņu, tās apēd ļoti daudz zooplanktona; ir tik maz zooplanktona, ka nav, kas apēd aļģes, kuras pēc savas nāves jau tagad gādā par bezskābekļa zonu rašanos Baltijas jūrā. Tātad – nebūs mencu, būs vairāk aļģu, nesmukākas pludmales vasarā un mazāk skābekļa jūras iemītniekiem, kas vēl te būs palikuši. Izvairīties no tā, manuprāt, ir viegli. Atliek vien kādu laiku neķert Baltijas mencu. Un, ja kas, tas ir tieši tik vienkārši kā, piemēram, kādu laiku nestaigāt pa grīdu, kas tikko izmazgāta un tāpēc ir slapja. Nav jau tā, ka mūžīgi tur nevarēs staigāt. Tāpat – ne jau mūžīgi būs liegts ēst Baltijas mencu. Ja pratīsimies, kas zina – varbūt pēc gadiem piedzīvosim Ziemeļjūras mencas veiksmes stāstu.
Elīna Kolāte