2001.gada jūlija sākumā izskanēja satraucoša informācija par beigtām zivīm Iecavas, Svētes un Mūsas upē. Kāpēc zivis nobeidzas no svaiga lietus ūdens, kas, burbuļus mezdams, ir acīmredzami bagāts ar skābekli? Esmu lauku cilvēks, lielus vasaras plūdus gadījies pieredzēt vismaz reizes piecas savā mūžā. Jūlijā palu ūdeņi nesa nopļauto sienu, gubiņas un postīja pat zārdus. Bet lauku zēni ķēra zivis ar rokām pļavu ieplakās. Dažreiz prāvākas zivis dūra ar žebērkļiem un pat galda dakšiņām. Makšķeres nebija vajadzīgas. Bet kāpēc tagad pēc intensīva lietus iet bojā zivis? Karstais laiks varētu veicināt zivju slāpšanu vienīgi seklos dūņainos ezeros, kam nav strautu un upju caurteces. Šoreiz vainīgi ir tie 32 zivīm un planktonam bīstamie pesticīdi, kurus lietus ūdeņi noskalo no apmiglotajiem laukiem.
Zinātniskās pētniecības institūti pasaulē daudzu gadu izmēģinājumu rezultātā ir noteikuši sanitārās aizsardzības zonu 2 km no upju un ezeru ūdens līmeņa. Šī aizsardzības zona attiecas uz visām ūdenskrātuvēm, kurās dzīvo zivis un vēži. Tātad arī uz Latvijas upēm un ezeriem, jo, kā dzīve pierāda, arī mūsu zivis ir jūtīgas pret ķīmisko piesārņojumu. Zivīm bīstami ir arī insekticīdi, kas noskaloti no rapša sējumiem, jo zivis apēdīs saindētus kukaiņu kāpurus. No laukiem noskalotie pesticīdi saindē planktonu, no kā pārtiek dažādi dzīvnieki. Pēc Pasaules veselības organizācijas (PVO) informācijas «Vide un veselība» 1993. gadā, šīs ķīmiskās vielas izraisa ļaundabīgos audzējus, bet fundazolam ir tālejoša iedarbība uz nākamajām paaudzēm, tas ir arī onkogens.
Zinātnieku rekomendācijas un PVO informāciju nedrīkst ignorēt. Upes un ezeri ir jāsaudzē. Tie ir mūsu bagātība, jo daudzu lauku iedzīvotāju ēdienkarti papildina zivis – nodrošinot uzturā nepieciešamās olbaltumvielas. Sanitārie noteikumi lielsaimniecību laikā aizliedza lietot pesticīdus un minerālmēslus upju un ezeru krastos 200 m zonā. Plūdu apdraudētos krastos neļāva celt arī minerālmēslu un pesticīdu noliktavas. Pateicoties tālaika sanitāri epidemioloģiskā dienesta kontrolei, pašlaik Latvijas upēs un ezeros var ķert lielās zivis konkursiem, bet agronomi nekavējas cienāt ārzemju draugus ar Ušuru ezerā ķertiem vēžiem. Bet kā būs tālāk?
Desmit metru izdzīvošanas zona
Vai upju un ezeru planktons, zivis un vēži ir kļuvuši izturīgāki? Protams, nē! Tie klusējot mirst, un Iecava, Mūsa, Svēte un citas upes sāk smirdēt no pūstošām zivīm un citām mirušām būtnēm! Jāgaida nākamais lietus, lai tas šo nejaucību aizskalo uz Lielupi un jūru! Tā ir Augu aizsardzības dienesta bezatbildība un patvaļa – ka planktonam, zivīm un vēžiem bīstamo trīsdesmit divu ķīmisko pesticīdu sanitārās aizsardzības zona tika samazināta līdz 10 metriem, bet 10 m jau ir tauvas josla visā pasaulē, taču zinātnieki iesaka nelietot pesticīdus vismaz 200 m no ūdens joslas, bet dažiem pesticīdiem, ņemot vērā krasta reljefu, iesaka pat 2 km sanitārās aizsardzības zonu. Šīsvasaras plūdi, lauku kultūru iznīkšana un zivju bojāeja no laukiem noskaloto bīstamo bioloģiski aktīvo vielu dēļ ir signāls tam, ka pesticīdu lietošanas noteikumi nav sakārtoti. Kā augu aizsardzībai Latvijas Republikā var reģistrēt glifosātu kā darbīgo vielu septiņiem herbicīdiem ar septiņiem dažādiem nosaukumiem, bet gandrīz vienādu darbīgās vielas koncentrāciju – 360 g/l? Vai šāda glifosātu reģistrēšana dažādiem tirdzniecības noteikumiem nav mūsu zemnieku muļķošana un iznīcināšana?
Rietumzemju pesticīdu utilizācija Latvijas tīrumos
Atcerēsimies, ka glifosātu lietošana daudzās valstīs ir ierobežota un pat aizliegta. Jebkuram ir saprotams, ka šādā rīcībā ir ieinteresētas ražotājfirmas un šo herbicīdu tirgotāji, kam svarīgi pārdot saražotos, bet citās zemēs nekur neliekamos glifosātu herbicīdus. Bet Latvijā šos pesticīdus reģistrē Valsts augu aizsardzības dienests! Un zemnieki jautā – kas, kam un cik par to samaksāja, lai Latvijā reģistrētu septiņus totālas iedarbības herbicīdus, kurus, kā vēsta internets, lieto Havaju salās narkotiku izejvielu augu iznīcināšanai?
Viendīgļapju aizstāvji noindē divdīgļlapjus
No vasaras palu ūdeņiem īpaši cieš dažādas graudaugiem blakus augošās kultūras, jo herbicīdiem (pie mums reģistrēti 66) ir izlases iedarbība. Tā pirms dažiem gadiem Staļģenē no viendīgļlapju herbicīdiem iznīka burkānu un kartupeļu lauki un piemājas dārziņos bojā gāja arī sīpoli, pupas un zirņi. Plūdu ūdeņus labi pārcieta vienīgi cukurbietes, kas pēc lakstu iznīcināšanas vēlreiz atauga no jauna. Ražas apjoms, protams, samazinājās.
Bioloģe, higiēniste toksikoloģe Rita Teivāne
Publicēts 2001.gada septembrī.