Ziemā cilvēkus mēdz piemeklēt divas problēmas: vai nu sniega ir par daudz, vai arī tā ir par maz. Par daudz ir tad, ja nevar atvērt mājas durvis, bet sniega trūkums ir sāpīgs vai nu Ziemassvētkos, vai arī tad, ja esi slēpošanas trases īpašnieks, gaidi lielo ziemas peļņu, bet decembris, janvāris un februāris vienkārši nolemj kļūt par profesionāliem pavasara mēnešiem.
1964. gadā Ziemas Olimpiskās spēles notika Insbrukā, Austrijā. Togad bariņš organizatoru pat sāka smēķēt no stresa, jo kā nesniga, tā nesniga. Viņi nevēlējās izgāzties kā veca sēta, tāpēc olimpiādes glābšanā iesaistīja armiju – 3000 karavīru uzdevums bija kāpt augstu Alpos un nonest lejā ledus bluķus un 40 tūkstošu kubikmetru sniega. Sniega pūšamās mašīnas tad jau bija izgudrotas, bet slēpošanas trasēs tās sāka izmantot kādus 10 gadus pēc Insbrukas spēlēm.
Mūsdienās mākslīgais sniegs vairs nav nekas neparasts – piemēram, Alpos 30% no visām slēpošanas trasēm ir klātas ar mākslīgo sniegu. Un nākotnē gan jau būs vēl vairāk, jo vismaz tajos pašos nabaga Alpos kļūst siltāks un sniega ir mazāk un mazāk. Šajā rakstā es pārsvarā minēšu Alpu piemērus nevis tāpēc, ka fanotu par jodelēšanu, bet gan tāpēc, ka par šo reģionu ir veikts visvairāk pētījumu.
Kā uzburt sniegu?
Sniega pūšanas tehnoloģija ir pavisam vienkārša: gaisā tiek «izšauti» ūdens pilieni, tie sasalst, nokrīt un tā veido sniega segu. Vēlams, lai gaisa temperatūra būtu ne vairāk par -3°C, jo citādi nekas nesals. Lai sniega pārslas veidotos pavisam braši, nepieciešams kaut kas, ap ko tās ūdens pilītes varētu apsalt. Parasti sniega meistari ūdenim klāt pieliek speciālu sniega līdzekli, kura sastāvā ir baktērija, vārdā Pseudomonas syringae, kas sākotnēji tika atrasta vecu lapu kaudzē. Šī baktērija sevišķu labvēlību izpelnījusies, jo tās proteīni ir tieši tādā formā, lai katra ūdens pile tiem gribētu piesalt klāt. Un to zina ikviens – vissvarīgākais ir būt labā formā. Kaut arī visi pielūdz skaistās sešstaru sniegpārsliņas, ar sniega pūtēju tādas nedabūt – mākslīgās sniegpārslas ir apaļas. Vēl maisījumam var klāt piemest jebko, lai sniegu padarītu tieši tādu, kāds tas vajadzīgs.
Ar ziemas sporta veidiem man ir diezgan sliktas attiecības. Visspilgtāk atmiņā palikusi sporta stunda apmēram trešajā klasē, kuru pavadījām, slēpojot Pļavnieku mežā. Pēdējais, ko atceros, – braucot no kalna, biju pamanījusies ar galvu iekrist kupenā tā, ka kājas ar visām garajām slēpēm tirinājās gaisā. Apmēram 10 gadu vēlāk mans labākais draugs, kurš bija arī snovborda treneris, mēģināja iemācīt man snovot. Kad viņš trīs stundas bija noskatījies, kā zvaigznes pozā rotēju lejup pa bērnu kalniņu, viņš atzina, ka ir tomēr cilvēki, kuriem nesanāk. Ar šiem piemēriem vēlējos teikt, ka man ir tiešām vienalga, cik patīkami vai nepatīkami ir braukt pa mākslīgo sniegu, jo es no tā nekā nesaprotu. Toties man ir viedoklis par mākslīgā sniega ietekmi uz vidi. Un šis viedoklis ir visai negatīvs.
Negaršīgā zāle
Lai sniegu varētu uzburt, nepieciešams ūdens – vienam kvadrātmetram sniega vajadzīgi 200–600 litri ūdens. Tā kā ziema Alpos ir sausākais gadalaiks, ūdens no gaisa nekritīs, bet to var paņem vai nu no upēm vai ezeriem, vai no mākslīgām ūdenskrātuvēm, vajadzības gadījumā smādēts netiks arī gruntsūdens. Dabīgā sniega sastāvā būtu ūdens, kas kritis no gaisa un neko daudz savā ceļā nav sastapis, tāpēc ir relatīvi tīrs, savukārt ūdens, kas ir, teiksim, upē, jau ir tecējis pa zemi uz savu laimīgo upi un pa ceļam savācis dažnedažādus minerālus un barības vielas. Upes ūdenim tas ir pilnīgi normāli, bet, tā kā dabīgi sniegs krīt no debesīm, nevis izlec no upes, parastā sniegā šo barības vielu nav. Tas nozīmē vienu – kad mākslīgais sniegs kusīs, tas apkārtējās pļavas pielies ar barības vielām pilnu ūdeni. Savukārt tas liks mainīties augu sugām – palēnām šajās nogāzēs sāks dzīvot tās sugas, kam garšo daudz barības vielu.
Turklāt bieži vien sniegam klāt tiek liktas dažādas ķīmiskas vielas. Pārāk ciets sniegs? Pieliekam kaut ko, lai to mīkstinātu. Pārāk mīksts? Padarīsim cietāku! Pārāk auksts? Uzsildīsim! Pārāk lipīgs? Atlipināsim! Izrādās, ka cilvēkiem, kuri strādā mākslīgā sniega industrijā, mēdz būt vairāk ādas slimību nekā viņu draugiem. Otra problēma ir tā, ka kaut kad sniegs izkūst un visi šie elementi nonāk tuvējās pļavās un beigu beigās – arī ūdenstilpēs.
Tā kā dzīve uz Zemes kļūst siltāka un sniegs kūst agrāk, agrāk iestājas arī tas mirklis, kad pļavās sāk augt lekna zāle un ziedēt krāšņas puķes. Izņēmums ir tās vietas, kur izveidotas mākslīgā sniega trases. Mākslīgais sniegs izkūst aptuveni 2–4 nedēļas vēlāk nekā dabīgais, tāpēc arī govīm no šokolādes «Milka» reklāmām jāpagaida, līdz varēs plūkt savas mīļākās zālītes. Lai «Milkas» gotiņām būtu ko ēst arī ziemā, tā zāle kaut kad ir arī jānopļauj un jāizžāvē. Vēlams to darīt, kamēr saulīte ripo pa zemes virsu un netraucē lietus. Bet – tavu nelaimi! – tā kā pļavas ir sākušas zaļot dažas nedēļas vēlāk, zālītes nav paspējušas uzziedēt un izsvaidīt pa visu apkārtni savas sēklas, kas nozīmē, ka gadu gaitā bioloģiskā daudzveidība šeit samazināsies. Jau tagad rodas kon ikti starp slēpošanas trašu īpašniekiem un govju saimniekiem, jo, redz, pļavas ir noplicinātas un govis par to ir bēdīgas, jo zāle nav garšīga. Var saprast – ja es būtu govs, es arī bēdātos par negaršīgu zāli.
Kur pazūd ūdens?
Slēpošanas trašu saimniekiem rodas kon ikti ne tikai ar govīm, bet arī ar tiem ļaudīm, kuri vienkārši netālu dzīvo, un paradoksālā kārtā – savā ziņā arī ar tūristiem, kuru dēļ tie kūrorti vispār tiek uzturēti. Sniega uzpūšana patērē ārkārtīgi daudz ūdens – Austrijas un Šveices Alpos 20–40% no visa patērētā ūdens tiek pārvērsta mākslīgā sniegā, turklāt tas notiek gadalaikā, kad ir ne tikai vismazāk nokrišņu, bet arī visvairāk tūristu, kuri grib ēst, dzert un nomazgāties. Visiem mēdz nepietikt, tādēļ bieži vien upes izžūst, un uz to brīdi visiem ūdens dzīvniekiem ir beigas.
It kā varētu šķist, ka ar ūdens daudzumu visam vajadzētu būt kārtībā – ziemas sākumā paņemam ūdeni, bet pavasarī tas izkūst un aiztek atpakaļ. Dots devējam atdodas! Tomēr šī problēma nav uzpūsta, uzpūsts ir tikai sniegs. Vidēji mākslīgā sniega ražošanas procesā 30% ūdens tiek zaudēts. Pirmkārt, šis savlaicīgi paņemtais ūdens tiek uzglabāts mākslīgās ūdenskrātuvēs, no kurām kaut kāda daļa iztvaiko. Un, jo siltāks kļūst, jo vairāk iztvaiko. Otrkārt, zudumi rodas arī, ūdeni transportējot līdz trasei. Kad beidzot sasniegts kalns, ūdeni uzšauj aptuveni 10 metru augstumā, un tad tiek sagaidīts, ka nu tik būs sniegs. Tomēr tādā augstumā vējš ir mazliet ņiprāks, un katras ūdens piles likteni vairs nav iespējams izkontrolēt. Smagākās lāsītes nokrīt zemē, bet pārējās aizskrien, kur acis rāda.
Pavasarī, kad viss sāk kust, nekas nav beidzies. Mākslīgais sniegs ir aptuveni divas reizes blīvāks nekā «parastais», kas nozīmē divreiz vairāk ūdens. Turklāt mākslīgo sniegu uzpūš biezākā slānī, nekā parasti trasēs sastopams dabīgais sniegs, tātad ūdens apjoms palielinās vēl vairāk. Vietās, kur mākslīgā sniega trašu ir daudz, tas var izraisīt plūdus, kurus it kā varētu saukt par mākslīgiem, taču tajā pašā laikā tie ir ļoti īsti. Un, jo vairāk ūdens, jo vairāk augsnes tiek aiznests prom no kalna, kaut arī ikvienam būtu gribējies, lai tā paliek savā vietā, bet mēs paliksim savās.
Silvestrs Stallone regulāri atgriežas, un viņam skaisti sanāk, jo vietu, kur izplūkties, pasaulē netrūkst. Arī Šlesers atgriežas gana bieži, jo gan osta, gan lidosta stāv, kur stāvējušas. Bet, ja Džūlija Endrjūsa ar savām «Mūzikas skaņām» un ziedošajām pļavām gribētu atgriezties sniegoto Alpu pakājē, viņai piemērota vietiņa būtu rūpīgi jāpameklē.
Elīna Kolāte
Pilnu rakstu kopā ar attēliem skatiet pdf formātā VV 01/2015