2009.gada marta sākumā Latvijā viesojās Osajande Omokaro (Osayande Omokaro) – vides tiesību aizstāvis un aktīvists no Nigērijas. Viņš apceļoja Baltijas valstis, lai informētu par naftas ieguves un gāzes dedzināšanas radīto kaitējumu videi un nodarīto postu vietējām kopienām Nigērijas deltā un diskutētu par Latvijas iedzīvotāju un amatpersonu iespējām mainīt esošo situāciju. Latvijā Osajande Omokaro tikās ar studentiem Vidzemes augstskolā un Latvijas Universitātē, kā arī ar vides aktīvistiem un citiem interesentiem.
Nigērija ar 150 miljoniem iedzīvotāju ir ne tikai apdzīvotības ziņā lielākā Āfrikā, bet arī lielākā naftu ražojošā valsts kontinentā un astotā lielākā naftas eksportētājvalsts pasaulē. Tomēr naftas atradņu tuvumā dzīvojošie iedzīvotāji ar to nebūt nelepojas. Lielākā daļa Nigērijas naftas rezervju atrodas Nigēras deltā, kas ir viens no pasaulē lielākajiem mitrājiem, kur atrodama liela daļa no valsts bioloģiskās daudzveidības resursiem. Taču naftas ieguve ir būtisks drauds gan reģiona bioloģiskajai daudzveidībai, gan naftas atradņu tuvumā dzīvojošiem iedzīvotājiem. Nigēras deltā ik gadus notiekošās naftas noplūdes ir līdzvērtīgas «Exxon Valdez»1 katastrofai, taču ar vienu būtisku atšķirību – šādas naftas noplūdes notiek katru gadu jau vairāk nekā piecdesmit gadu, un tas padarījis Nigēras deltu par ekoloģiskas katastrofas zonu. Būtisku kaitējumu videi nodara arī noplūdes no naftas cauruļvadiem, pie kuriem notiek nesankcionēta pieslēgšanās vai vardarbīgi uzbrukumi. Savākta tiek tikai daļa noplūdušās naftas. Piesārņojuma dēļ iet bojā gan tropiskie augi, gan ūdenī mītošie zivjveidīgie, un lauksaimnieciskā darbība reģionā faktiski nav iespējama.
Naftas dolāri līdz visiem nenonāk
Naftas ieguve un eksports ir Nigērijas ekonomikas galvenais balsts – aptuveni 50% no iekšzemes kopprodukta veido naftas ieguve un aptuveni 90% no ārvalstu valūtas ieņēmumiem ir tieši ieņēmumi par pārdoto naftu. Naftas ieguve Nigērijā pirmoreiz tika sākta jau 1908. gadā, bet, izvēršoties Pirmajam pasaules karam, naftas ieguve tika pārtraukta. Lai gan pēckara gados naftas ieguve nelielos apjomos atsākās, tomēr nopietnus apmērus tā sasniedza tikai 1958. gadā, kad naftas ieguvi Nigēras deltā uzsāka kompānija «Shell». Drīz pēc tam darbību deltā izvērsa arī citas naftas ieguves kompānijas, un pašlaik Nigērijā saimnieko arī «Exxon Mobil», «Chevron Texaco», «Agip», «Total Fina Elf» u.c. Nigērija saražo aptuveni divus miljonus barelu naftas dienā – šie ieguves apjomi gan svārstās atkarībā no naftas cenām pasaules tirgos un militāro grupējumu uzbrukumiem naftas urbumiem, platformām un naftas cauruļvadiem. «Shell» joprojām ir naftas ieguves apjomu ziņā lielākais uzņēmums Nigērijā, iegūstot aptuveni pusi no kopējā izurbtā naftas daudzuma.
Lai gan naftas eksports valstij nodrošina labus ienākumus, ekonomiskās labklājības līmenis Nigērijā ne tuvu nav tāds, kā ir Apvienotajos Arābu Emirātos vai citās valstīs, kuru labklājība arī balstīta uz naftas ieguvi. Jo īpaši kritiska šī situācija ir Nigēras deltā, kur atrodas lielākā daļa naftas urbumu, taču ieņēmumi par naftas pārdošanu faktiski nenonāk līdz naftas ieguves reģionam, un to apliecina arī statistika – iedzīvotāju ienākumu līmenis deltā krietni atpaliek no Nigērijas vidējiem rādītājiem. Reģionā ir augstāks analfabētisma līmenis, kā arī lielāka nevienlīdzība ienākumu sadalē.
Nigērijas deltā dzīvo aptuveni 20 miljoni iedzīvotāju. Nigērijas federālajā valdībā un uzņēmējdarbībā dominē Nigērijas trīs lielāko etnisko grupu pārstāvji, taču Nigēras deltu lielākoties apdzīvo etniskās minoritātes, tādēļ Nigēras deltas iedzīvotāju iespējas lemt par naftas ieņēmumu izlietošanu ir niecīgas. Rezultātā lielākā daļa ieņēmumu no naftas pārdošanas tiek novirzīti visas valsts vajadzībām, bet deltā dzīvojošo iedzīvotāju dzīves apstākļi un vides kvalitāte turpina pasliktināties. Atbilstoši nacionālajai likumdošanai visi Zemes dzīlēs atrodamie resursi pieder valstij, un tas nozīmē, ka vietējām kopienām var nākties meklēt jaunu dzīvesvietu, ja viņu apdzīvotās vietas tuvumā tiek atrasta nafta. Tikai retos gadījumos vietējās kopienas saņem kādu kompensāciju par savas dzīvesvietas vai iztikas līdzekļu zaudēšanu, tādēļ cilvēki lielākoties turpina dzīvot savos ciemos.
Gāzes dedzināšana – lai arī bezjēdzīga, bet turpinās
Kopā ar jēlnaftu Zemes dzīlēs atrodas arī dabasgāze, tādējādi, sūknējot no pazemes naftu, virszemē nokļūst arī gāze, kas tiek sadedzināta. Gāzi varētu savākt un izmantot elektroenerģijas ražošanai vai arī iesūknēt atpakaļ pazemē, lai šo energoresursu izmantotu vēlāk. Tomēr naftas ieguves kompānijas šādās aktivitātēs lielas peļņas iespējas nesaskata un gāzi vienkārši sadedzina, lai tā netraucētu naftas sūknēšanas procesā. Gāzes dedzināšana ar atklātu liesmu – dažkārt tikai dažu simtu metru attālumā no apdzīvotām vietām – turpinās jau daudzu desmitu gadu garumā. Tikmēr vietējie iedzīvotāji sūdzas par elpošanas ceļu saslimšanām un astmas pieaugumu.
Gāzes sadedzināšana naftas uzņēmumiem neko neizmaksā, taču vērtīgs enerģijas resurss, to sadedzinot, tiek neatgriezeniski iznīcināts. Ekonomisti ir sarēķinājuši, ka laika posmā no 1970. gada līdz 2006. gadam sadedzinātās gāzes ekonomiskā vērtība bijusi 72 miljardi ASV dolāru, kas ir vienkārši izkūpināti gaisā. Turklāt sadedzinātās gāzes apjoms ik gadus rada tādu siltumnīcefektu izraisošo gāzu izmešu daudzumu, kas līdzvērtīgs 18 miljonu automašīnu radītajām emisijām, tādēļ gāzes dedzināšanas pārtraukšana ir būtiska arī no klimata pārmaiņu ierobežošanas viedokļa. Daudzus gadus Nigērija ieņēma kaunpilno pirmo vietu pasaulē sadedzinātās gāzes apjomu ziņā, bet kopš 2008. gada šo vietu ieņem Krievija, kas dažu pēdējo gadu laikā būtiski ir palielinājusi naftas ieguves apjomus. Iedzīvotāju protestu un starptautiskā spiediena rezultātā naftas kompānijas ir nākušas klajā ar dažādiem solījumiem gāzes dedzināšanu pakāpeniski pārtraukt, bet līdz šim tas tā arī nav noticis.
Konflikti reģionā
Valstij attīstot un atbalstot galvenokārt naftas ražošanas industriju, panīkušas ir tādas ekonomikas nozares kā lauksaimniecība un manufaktūra, kas Nigērijā savulaik bija labi attīstītas. Īpaši kritiski dzīves apstākļi ir tajās kopienās, kuras dzīvo naftas urbumu tuvumā, – daudzo naftas noplūžu dēļ lauksaimnieciskā darbība tur faktiski nav iespējama, bet liesmu tuvumā gaisā jūtami gāzes sadedzināšanas procesā radušos ķīmiskos savienojumu smaka. Vietējie iedzīvotāji uzskata, kas naftas ieguves dēļ dievi ir pametuši viņu apdzīvotās vietas, tādēļ naftu, kas izraisījusi arī nepārtrauktu vardarbību reģionā, viņi uzskata par lāstu.
Dzīves apstākļu pasliktināšanās, vides piesārņojums, bezdarbs un nabadzība ir izraisījuši plašu neapmierinātību un dusmas reģionā dzīvojošo cilvēku vidū. Daļa no tiem – lielākoties jaunieši, kuriem nav ne darba, ne izglītības, – ir ņēmuši rokās ieročus, lai aizsargātu savas tiesības uz zemi un iegūtu to, ko viņi uzskata par sev atņemtu. Pirmie vardarbības uzliesmojumi sākās jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, taču vietējās kopienas šādu vardarbību neatbalsta. Reģionā darbojas vairāki bruņoti grupējumi, kas mēdz nolaupīt cilvēkus vai uzbrukt naftas kompāniju īpašumam – gan naftas urbumiem, gan cauruļvadiem. Vairāki bruņotie grupējumi pieprasa noteikt autonomiju Nigērijas deltas reģionam. Reģionā novērojamas nepārtrauktas sadursmes starp grupējumiem, naftas kompāniju apsardzi un armiju. Drošības tur nav, tādēļ uz Nigēras deltu tūristiem doties neiesaka.
Nevardarbīga pretošanās
Vides, cilvēktiesību un citas vietējos iedzīvotājus iekļaujošās organizācijas un aktīvisti vardarbību neatbalsta, tādēļ viņi cīņā par cilvēku dzīves apstākļu uzlabošanu un vides aizsardzību pielieto dažādas nevardarbīgas metodes. Osajandes Omokaro pārstāvētā organizācija «Environmental Rights Action», kas ir starptautiskās vides organizācijas «Friends of the Earth» («Zemes draugi») biedrorganizācija, darbībā pielieto dažādas metodes, lai rastu risinājumus situācijas uzlabošanai deltā. Viena no tām ir sadarbība ar starptautiskajām vides aizsardzības un cilvēktiesību organizācijām, kas ir palīdzējušas gan izplatīt informāciju un videomateriālus par situāciju Nigērijas deltā plašākai sabiedrībai un lēmumu pieņēmējiem, gan risināt jautājumus tiesiskā ceļā, proti, vēršoties tiesā un pieprasot naftas kompānijām pārtraukt gāzes dedzināšanu. Vienā no šādiem pavalsts tiesas spriedumiem tika atzīts, ka gāzes sadedzināšana virszemē rada kaitējumu tuvumā dzīvojošo cilvēku veselībai, un prasīts, lai naftas kompānija «Shell» līdz 2008. gada beigām iesniedz plānu dedzināšanas pārtraukšanai, pretējā gadījumā gāzes sadedzināšana pēc tiesas noteiktā termiņa ir jāpārtrauc. Taču «Shell» tiesas spriedumu nav ņēmusi vērā – prasītais plāns noteiktajā termiņā nav iesniegts un gāzes dedzināšana naftas ieguves vietās turpinās. Līdzīgs piemērs tam, kā naftas kompānijas ignorē Nigērijas likumdošanas prasības, ir 1979. gadā pieņemtais dekrēts «Par gāzes reinjekciju», kas noteica, ka naftas kompānijām gāzes dedzināšana ir jāpārtrauc ne vēlāk kā 1984. gadā un visa dabasgāze, ko nav iespējams savākt un pārdot, ir jāiesūknē atpakaļ pazemē attiecīgajos naftas urbumos. Tomēr tad, kad naftas kompānijas atteicās pakļauties šīm prasībām, likums tika aizstāts ar prasību maksāt nodevu par katru sadedzināto dabasgāzes kubikmetru.
Taču, lai gan Nigērijas valsts ir līdzīpašniece faktiski visos Nigērijā darbojošajos naftas ieguves uzņēmumos, arī valdība vides aizsardzības prasības nereti ignorē, jo naftas eksports Nigērijai ir ārkārtīgi svarīgs ekonomiski. Tādēļ valsts institūcijas ir visai neiecietīgas arī pret nevardarbīgiem protestiem, miermīlīgu pret naftas ieguvi protestējošu aktīvistu apspiešanā nereti pat iesaistot armiju. 1995. gadā tika nogalināts plaši pazīstams rakstnieks – vides aktīvists, kurš aicināja uz nevardarbīgu pretošanos naftas kompāniju un valdības patvaļai. Korupcija joprojām zeļ un plaukst, bet nafta turpina noplūst.
Vides rasisms – kā Latvija to var novērst?
Latvijas uzņēmumi ar naftas ieguvi Nigērijā nenodarbojas, tādēļ varētu rasties jautājums, kādēļ Osajande Omokaro apmeklēja Latviju un pārējās Baltijas valstis, kā mēs varam palīdzēt novērst turpmāku vides degradāciju un cilvēktiesību pārkāpumus Nigēras deltā. Izrādās, šajā reģionā tiek īstenoti daudzi ar naftas ieguvi un transportēšanu saistīti investīciju projekti, kurus kreditē starptautiskās finanšu institūcijas, piemēram, Pasaules Banka un Eiropas Investīciju banka (EIB), kurās arī Latvija ir akcionāre ar iespējām ietekmēt nosacījumus vai kritērijus, kādi būtu jāizpilda, lai noteiktu projektu varētu finansēt. EIB darbības virzienus un kreditēšanas politiku nosaka politiski lēmumi, jo EIB pieder Eiropas Savienības dalībvalstīm. Diemžēl nereti piekoptā prakse ir tāda, ka Eiropas valstīs šīs finanšu institūcijas ievēro stingrus vides aizsardzības principus un sociālos standartus (piemēram, attiecībā uz kompensāciju izmaksu iedzīvotājiem, kuru zemes tiek atņemtas), taču Āfrikas valstīs tās no augstajiem standartiem atkāpjas un labākajā gadījumā ņem vērā tikai vietējo likumdošanu. Osajande Omokaro to dēvē par vides rasismu, jo tas parāda šo institūciju atšķirīgo un nereti diskriminējošo attieksmi pret Āfrikas valstīs dzīvojošiem iedzīvotājiem un viņu tiesībām uz kvalitatīvu dzīves vidi. Taču Latvija var prasīt, lai EIB savā darbībā ievērotu noteiktus vides un sociālos standartus, kreditējot projektus ārpus ES valstīm, kur nav stingras vides likumdošanas vai tā netiek ieviesta. Latvijai kā ES dalībvalstij ir iespēja arī ietekmēt tā saukto Briseles politiku sadarbībai ar Āfrikas valstīm. Uz to tad arī cer un aicina vides aktīvisti no Nigērijas.
EIB investīciju apjoms enerģētikas sektorā pasaulē pēdējā gadā laikā bija vairāk nekā trīs miljardi eiro, un EIB plāno šo apjomu palielināt. Tomēr ir būtiski, lai šīs starptautiskās finanšu institūcijas izmantotu savus resursus tādu projektu atbalstam, kas ierobežotu antropogēno faktoru izraisītās klimata pārmaiņas – pārtraucot atbalstīt fosilā kurināmā izmantošanu, bet sniedzot lielāku atbalstu energoefektivitātes un atjaunojamo energoresursu izmantošanas projektiem. EIB jau līdz 2009. gada beigām būtu jāpārtrauc atbalstīt naftas ieguves projektus, bet fosilā kurināmā ieguves un izmantošanas projektiem atbalsts pakāpeniski jāsamazina un līdz 2012. gadam pilnībā jāpārtrauc gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās.
Alda Ozola
Publicēts 2009.gada aprīlī.
Papildu informācijai:
Filma «Indes liesma» – http://poisonfire.org.
Kampaņa par to, lai Eiropas Investīciju banka pārtrauc finansēt fosilā kurināmā ieguves projektus – http://fossilfreeeib.org. •
1 «Exxon Valdez» ir naftas tankeris, kas 1989. gadā avarēja pie Aļaskas. Toreiz noplūda aptuveni 40,9 miljoni litru jēlnaftas. Šī avārija tiek uzskatīta par vienu no lielākajām ekoloģiskajām katastrofām.