Dolomītakmens, kaļķakmens, granīts, dedzināts vai nededzināts ķieģelis, māls, smiltis. Katram būvmateriālam ir savs blīvums, cietība, mitruma uzsūkšana un caurlaidība, atmosfēras un gaismas izturība u.c. īpašības, kas veido konstrukciju un telpu, kurā mēs dzīvojam, uzturamies, strādājam. Mūra ēkas ir aukstas, bieži ar biezām sienām un grūti piekurināmas, bet, neskatoties uz negatīvajām īpašībām, asociācija par tām kā drošu būvi, saglabājusies līdz mūsdienām. Pētot vecās mūra ēkas, varam izvērtēt vienas vai otras būvniecības metodes un materiāla pielietošanas plusus un mīnusus, mācīties no kļūdām un nepieciešamības gadījumā izstrādāt to konstrukciju ārstēšanas kursu. Viss ir savstarpēji saistīts gan būvniecībā, gan dzīvē. Un tāpēc sāksim ar mūra ēku būvniecības pirmsākumiem.
Mūra ēkas Latvijā ienāca kopā ar kolonizatoriem un rietumu kristietības nesējiem 12.gs.beigās – 13.gs.sākumā. Kā primārās bija aizsardzības būves – drošs sargs no iezemiešiem. Pirmās apdzīvoto vietu aizsardzības sienas un mūra ēkas bija kaut kas neparasts un jauns vietējām tautām. Šajā laikā Rīgas aizsardzības mūra iekšpusē cēla tikai koka ēkas, arī baznīcas, kuras ieskāva 5m augsts aizsardzības mūris. Šī, pēc mūsdienu skatījuma, ne tik ļoti augstā mūra siena nebija nekāds militārs šedevrs, bet psiholoģiski Rīgu tā sargāja droši. Neveiksmīgie kuršu un zemgaļu uzbrukumi Rīgai un citām nocietinātajām pilīm klaji atspoguļoja militāro un prāta nespēju atrisināt šo problēmu. Spilgts, par teiku pārtapis piemērs, ir mēģinājums Ikšķiles pili ar striķiem ievilkt Daugavā. Mūra ēku izturība bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc kurši, lībieši, latgaļi, sēļi un zemgaļi nespēja gūt uzvaras.
Militāri politiskas būves
Vecākās mūra konstrukcijas Latvijā ir Ikšķiles pirmās baznīcas apakšējā daļa – pamati. Rīgā pirmā aizsardzības mūra, pirmās bīskapa pils un pirmās Zobenbrāļu ordeņa pils fragmenti. Visas militāri politiskas būves. Kādas tad tās bija? Tā kā mūra ēku būvniecība bija jaunums, visus darbus sākotnēji vadīja ieceļojušie meistari.
Daugavas krasti bija bagāti ar pelēko dolomītakmeni un tas bija pieejamākais būvmateriāls. Arī kaļķakmens nebija nekāds retums. Pirmās ēkas mēģināja būvēt no rūpīgi apstrādātiem, neregulāriem pelēkā dolomītakmens klučiem. Tā kā liela izmēra akmeņi bija retums, visu šo ēku būvniecībā novērojama pāreja uz ne tik ļoti regulāru akmeņu izmantošanu. Rīgas aizsardzības mūrim un citām aizsardzības būvēm izmantoja tikai neregulārus akmeņus. Vecākajās Rīgas ēkās nav izmantots granītakmens – laukakmeņi, vai sārtais gliemeždolomīts. Viduslaikos sienas no akmeņiem būvēja joslās, kas bija apmēram 50 – 80 cm augstas. Šis solis bija saistīts ar sastatnēm, kuru horizontālie koka elementi parasti tika nobalstīti mūrējamā sienā, kā arī mūrnieku iespējām no šīs platformas uzbūvēt vienāda augstuma sienas posmu. Parasti starp joslām ir vizuāli saskatāma dubultšuve. Pati siena bija kā čaulmūris – ārpusē mūrējums no akmeņiem, bet vidusdaļa aizpildīta ar kaļķu javu, kurā iemesti neregulāri akmeņi.
No ārpuses visu to labāko
Ķieģeļu ražošanai 13.gs. sākumā bija daudz šķēršļu. Nepieciešamais māls atradās vēl nekolonizētajās teritorijās, ražošanai bija nepieciešams daudz malkas un galvenais, pastāvīgas būves – cepļi, un meistari. Ķieģeļus Latvijā sāka ražot tikai 13.gs. divdesmitajos gados. Kad būvniecībā sāka izmantot dedzinātos māla ķieģeļus, sienas «čaulu» mūrēja no ķieģeļiem un aizpildījumā izmantoja ķieģeļu un dakstiņu fragmentus. No ārpuses visu to labāko, bet iekšpusē, kas paliek pāri. Ķieģeļus mūrēja noteiktā sējumā – gotu, vendu, veidojot regulāru ritmu. To bieži vien papildināja ar citas krāsas ķieģeļiem – melniem (pārdedzinātiem) vai glazētiem. Ķieģeļi kā materiāls tika izmantots reģionos, kur tuvumā bija pieejamas bagātīgas māla nogulas. Bet vietās, kur bija pieejami akmeņi un ķieģeļi, ķieģeļus izvēlējās kā dekoratīvāku materiālu. Taču mūra sienas, kas būvētas no viena materiāla ir pašas izturīgākās.
Stiprais kaļķakmens
Dolomītakmeņiem, šūnakmeņiem un kaļķu javai ir līdzīgas īpašības, jo tie satur kalcītus. Kaļķi iegūst no kaļķakmens (kalcija karbonāts), kuru apdedzinot krāsnīs (cepļos) iegūst kalcija oksīdu, kam pievienojot ūdeni – «dzēšot», iegūst kalcija hidroksīdu. Rezultātā tiek iegūta kaļķu javas saistviela – dzēstie kaļķi. Javu izgatavoja no dzēstā kaļķa, pildvielām – smiltis, grants un ūdens. Šāda java iestrādāta starp akmeņiem, ķieģeļiem laika gaitā piesaista ūdeni un ogļskābo gāzi un atkal pārvēršas par kaļķakmeni (kalcija karbonātu). Ja kaļķakmenī nav bijis liels metālu piejaukums, apstākļi ir labvēlīgi – sienas netiek pāržāvētas (centrālā apkure), tās nav pārāk mitras (mitrums kavē ogļskābās gāzes piekļūšanu) un nenotiek gruntī esošo sāļu pastiprināta ievadīšana un kustība (centrālā apkure pagrabā, ielu kaisīšana ar sāli), tad mūrēta siena var pārvērsties par stipru vienotu akmens bloku. Igaunijas rajonos, kur viduslaiku pilis bija būvētas no kalcītus saturošiem akmeņiem ir daudz mazākas problēmas ar pilsdrupu saglabāšanu jeb konservāciju nekā Latvijā, kur katastrofāli īsā laikā ļoti daudzas pilsdrupas draud pārvērsties būvgružu kaudzēs.
Zīmētie ķieģeļi
Līdz 15.gs. būvētās ēkas bija ļoti kvalitatīvas, bet, sākoties lielajam būvniecības bumam un renesanses brīvo domu lidojumam, ēku būvniecības kvalitāte kritās. Ķieģeļu ēkām zuda viens konkrēts sējums, tika izmantoti dažādu lieluma ķieģeļi, starp ķieģeļiem iemūrēja akmeņus, šuvojums starp ķieģeļiem kļuva paviršs. Līdz ar to no ķieģeļiem uzmūrētās fasādes šajā laikā sāka krāsot ķieģeļu tonī, pēc tam uz tām zīmēt ķieģeļus. Šī ķieģeļu fasāžu krāsošana turpinājās līdz pat 20.gs. sākumam, kad tirdzniecībā parādījās ļoti kvalitatīvi ķieģeļi vai aplikatīvas flīzes, kas tos imitēja.
Ar 16.gs. 2.pusi arī no akmeņiem mūrēto ēku sienu kvalitāte stipri vien pazeminājās. Intensīvi sāka izmantot sārto gliemeždolomītu un laukakmeņus. Ar 16.gs. beigām akmeņu sienas vairs nemūrēja joslās, bet vairāk pielietoja ieķīlēšanas metodi. Šī metode izmantota ļoti ilgstoši un savu kulmināciju sasniedz 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā, kad Latvijā tapa skaistākās no laukakmeņiem būvētās ēkas. 17.gs. būvētajām sienām parasti ir vissliktākā kvalitāte, jo izmantots viss iespējamais materiāls, neskatoties uz to saderību un fizikālajām īpašībām.
Ēku mūra sienu konstrukcijā jauninājumi tika ieviesti tikai 19.gs. 1.pusē. Taupības nolūkos no akmeņiem mūrētās sienas sāka būvēt ar gaisa šķirkārtu, kas kalpoja kā siltumizolācijas slānis. Uzlabojot vecas ēkas, ārsienām no telpas puses tika piemūrēta viena ķieģeļu kārta ar gaisa šķirkārtu. Tādējādi tika siltinātas ēkas ārsienas, bet interjerā ķieģeļu sienas ieguva gludu apmetumu. 19.gs. 2.pusē un 20.gs. sākumā gandrīz visas ķieģeļu ēkas tika mūrētas ar šķirkārtu. Diemžēl, ļoti taupot, šo ēku sienas tika uzbūvētas nekvalitatīvi.
Viss balstās uz pamatiem
Akmens un mūra celtņu vājākā vieta ir pamati. Mūsdienās Rīgā un mazpilsētās ēku sienās bieži vērojamas plaisas. Pārsvarā šīm plaisām ir trīs iemesli. Galvenais saplīsušo ēku iemesls ir intensīvā transporta kustība pilsētās. Ja skatāmies uz Cēsīm vai Kuldīgu, kur ir vislielākais no akmeņiem mūrēto ēku īpatsvars, tad katrai otrai ēkai vērojamas plaisas un deformācijas. Būvējot šīs pilsētas, neviens neparedzēja, ka būs tik lielas vibrācijas un grunts kustība.
Cēsu vecpilsētas centrā padomju laikos tika aizliegta transporta tranzīta kustība un iebraukt drīkstēja tikai ar caurlaidēm. Bet nu vecpilsēta brīvi pieejama transportam, jo tas atdzīvinot pilsētu. Virspusēji domājot, uz kādu brīdi varbūt labums arī būs, bet tas vecpilsētas problēmas neatrisinās. Cēsīm trūkst kultūrvides izmantošanas koncepcijas. Bieži tiek runāts par tūristiem. Bet kas tiek darīts, lai tūristi pilsētu apmeklētu? Ko viņi tur darīs? Vai vispār drīz tur būs ko redzēt? Katru gadu sabrūk kāda ēka, citu nojauc. Rannilas jumti un plastikāta logi… Kvalitatīvu, autentisku vēsturisko detaļu paliek ar katru gadu mazāk un nevienam tas nerūp. Vienīgais, kas atliks – blenzt sadzīves tehnikas un pārtikas veikalu skatlogos.
Otrs ēku deformācijas iemesls ir slikti izveidotie pamati. Sekli ierakti, bieži pat vispār neierakti, neievērojot grunts īpatnības.
Bet kā trešais iemesls ir gruntsūdeņu svārstības un pamatu izolācija. Lielākās gruntsūdeņu svārstības notiek nepārdomātas būvniecības dēļ, aizsprostojot vai izjaucot pazemes ūdeņu kustību. 20.gs. 2.puse daudzām pilsētām, it sevišķi Rīgai, atnesa lielas problēmas. Ja būtu uzbūvēts metro, tad tā būtu pilnīga katastrofa. Diemžēl mazās bumbas ar laika degli – apakšzemes auto stāvvietas, parādās katru gadu un ar to radītām sekām būs jācīnās mūsu bērniem. Ļoti vecu ēku pamati nav izolēti. Zilo glūdu kā pamatu izolācijas materiālu intensīvi sāka pielietot tikai 19.gs. Tas ir labākais pamatu izolācijas materiāls pret mitruma iekļūšanu konstrukcijās, ko daba mums devusi. Rokot pie ēku pamatiem, šo slāni nedrīkst pārrakt un ar to jāapietas saudzīgi. Sabojājot māla slāni, var rasties lielas problēmas, vēl lielākas nekā, ja tas tur nebūtu bijis.
Vācu pildrežģu mājas
Apskatot citas – mazāk izplatītas sienu konstrukcijas, jāmin pildrežģis – koka karkass ar dažāda materiāla aizpildījumu un māla kleķis. Abi šie būvniecības veidi ienākuši no ārzemēm un tika izmantoti novados, kur trūka kokmateriāla un akmeņu. Vecākie pildrežģa ēku fragmenti konstatēti Rīgā – arheoloģiskajos izrakumos, bet pilsētās, lauku sētas, muižās un miestos vecākie paraugi saglabājušies no 17.gs. beigām, 18.gs. Pildrežģa konstrukciju visvairāk izmantoja Zemgalē, Kurzemē un Rīgā. Reti sastopama Vidzemē, bet vēl retāk Latgalē. Šis būvniecības veids cieši saistīts ar vācu kolonizatoru ienākšanu Latvijā. Pirmās ēkas būvētas pēc vācu parauga, bet kad dzīve šajās ēkas pierādīja, ka tās nav piemērotas Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, tās laika gaitā transformējās. 17.gs. beigās, 18.gs. pildrežģa konstrukcijā būvēja koka un mūra ēku zelmiņus, atejas piebūves, cita veida piebūves, krogiem stadulas, dažādas saimniecības ēkas un 18.gs. beigās pirmās rūpniecības ēkas (cukurfabrikas, papīra dzirnavas u.c.). Bija arī dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, kas būvētas pildrežģa konstrukcijā, bet tādu bija maz. Zemgale ir Latvijas novads, kur visintensīvāk izmantoja šo būvniecības veidu. Jelgava savukārt bija pilsēta, kur pildrežģa konstrukcijā būvētu ēku bija ļoti daudz. Diemžēl 2.Pasaules kara laikā to stipri nopostīja, bet to, kas vēl bija palicis, pakāpeniski nojauca un vēl joprojām jauc. Jelgavā nedzīvo jelgavnieki, un vienīgajā kvartālā, kas palicis no vecpilsētas ap Dambja ielu, ēkas pakāpeniski sabrūk.
Burlaku ķieģeļi
Pildrežģa konstrukciju un māla kleķa ēku parādīšanās saistīta ar kokmateriāla trūkumu. Daudzās muižās taupības nolūkos tika propagandēta un uzspiesta šo ēku būvniecība. 18.gs. beigās, 19.gs. 1.pusē muižās bija ļoti daudz ēku, kurām sienu ārpuse mūrēta no dedzinātā ķieģeļa, bet sienas biezums aizpildīts un iekšsienas mūrētas no nededzinātiem māla, jeb, kā tautā saka, burlaku ķieģeļiem. Pildrežģa un māla kleķa konstrukciju uzplaukums sākās pēc 1830.gada 27.oktobrī Krievijas cara apstiprinātā nolikuma par ciemu ierīkošanu laukos un 1846.gada 28.marta Mežu departamenta izdotā rīkojuma par kokmateriālu izmantošanu. Visi šie norādījumi kalpoja, lai samazinātu kokmateriālu patēriņu lauku ēku būvniecībā. No nededzinātiem māla ķieģeļiem, māla kleķa vai pildrežģa konstrukcijā būvētās ēkas konstruktīvi ir daudz neizturīgākas. No kopšanas, uzturēšanas viedokļa tās varētu nosaukt par riska grupu. Ja šīm ēkām bojāts jumts, tās ļoti īsā laika posmā kļūst nelietojamas – izjūk, un māla kleķa ēkas ar cauru jumtu pāris gadu laikā pārvēršas pār māla kaudzi.
Juris Zviedrāns
Publicēts 2003.gada martā.